Saruna ar Didzi Šmitu, 13. Saeimas deputātu

Naudas ir tik daudz, kā nekad… Tā tagad runā. Kur to ņemsim turpmāk?

Jā, tikai sagadījies, ka tagad mums ir ļoti daudz naudas, ko esam aizņēmušies! Ja šo naudu ieguldīsim lietās, kas nākotnē tērēs, ne pelnīs, turpmāk naudas nebūs daudz, bet ļoti, ļoti maz. Jebkura krīze, arī pandēmija ir iespēja. Jautājums: vai mākam to izmantot? Finanšu krīzē pirms desmit gadiem plaši lietojām saukli “strukturālās reformas”. Diemžēl, tas arī palika tikai sauklis. Tagad skan “jāatbalsta eksports”! Ļoti pareizi! Bet, kamēr mums nav premjera un attiecīgi valdības vai komandas, kas spēj šo saukli piepildīt, mēs turpināsim stagnēt un atpalikt. ...labākajā gadījumā. Šobrīd es redzu, ka aizņemto naudu tērēsim lietās, kuras nevis radīs peļņas iespējas nākotnē, bet prasīs papildu līdzekļus to uzturēšanai.

Kas būtu jādara? Manuprāt, aizņemtā nauda ir “jāaizved” līdz tiem, kas ir pierādījuši, ka spēj to vairot, pievienot papildus vērtību, spēj saražot produktu (preci vai pakalpojumu), kas ir pieprasīts ārpus Latvijas, tātad – eksportspējīgu! Jāatbalsta ekonomika, kas “virza naudu uz Latviju”. Un konkrēti virza. Skaitliski esam neliela valsts ar ne pārāk lielu uzņēmēju īpatsvaru. Visi spējīgie uzņēmēji ir zināmi. Ar katru no viņiem ir jārunā un jāsaprot, kas nepieciešams, lai augtu ātrāk, iekarotu jaunus tirgus, radītu papildus pievienoto vērtību. Latvijā ir ap 300 lielu uzņēmumu, ja atskaitām valsts un pašvaldību uzņēmumus, paliek 200, kas pierādījuši spēju ievērojamā apjomā saražot eksportspējīgu produkciju. Lūk, ar ko jāstrādā! Nepārtraukti.

Ir, protams, jau sen zināmas lietas, kas jāizdara, lai attīstītos minētie 200 un rastos vēl vismaz tikpat uzņēmumu.

Pirmkārt, darbaspēka nodokļi jeb neapliekamais minimums. Ja skatās mūsu reģionā, Latvijā šobrīd strādāt ir visdārgāk. Ja to nemainīsim, mūsu cilvēki drīz strādās nevis Lielbritānijā, bet Lietuvā un Igaunijā.

Otrkārt, ražošanas izmaksas un – vispirms – elektrības cena. Šobrīd mums tās ir vienas no augstākajām Eiropas Savienībā.

Salīdzinājumam kopā ar uzņēmējiem izveidojām modeli: rūpnīca, ap 140 strādājošo, apgrozījums 12 milj eiro, vidējā alga ap 1000 eiro "uz rokas", "novietojam to" (salīdzināšanai) piecās valstīs (Latvija, Lietuva, Igaunija, Polija un Čehija). Mēs būsim pēdējie no pieciem, pirmajā vietā būs igauņi. Starpība pie minētajiem 12 milj apgrozījuma būs 0,5 milj gadā! Pie pilnīgi vienādām izejas pozīcijām. Valkā vai Valgā – tā ir 500 000 tk starpība gadā!

Ar šādiem pašu radītiem spēles noteikumiem mūsu atpalicība ir loģiska.

Treškārt, nauda, ar ko sākām sarunu. Tā kā esam samērā jauna ekonomika un uzkrātā kapitāla nav pārlieku daudz, uzņēmumam nav pietiekamas finanšu jaudas, lai ekonomiskais izrāviens notiktu pietiekami ātri. Ir virkne uzņēmumu, kas varētu un gribētu augt straujāk, bet kapitāla nepietiekamība to bremzē. Ir ļoti skaidri saskatāms, ka ārvalstu kapitāla bankas nespēj šo naudas pietiekamību eksportējošam sektoram piegādāt. Tās nav ieinteresētas riskēt tur, kur tas būtu vitāli nepieciešams valsts izaugsmei. Tās nesaprot eksportētāja vajadzības, tās nesaprot eksporta tirgus specifiku, bet, ja saprot, negrib šo risku uzņemties. Pret eksportspējīgiem uzņēmējiem attieksme ir kā lombardā. Vērtē nekustamo īpašumu, mazliet kustamo (iekārtas), savukārt, noslēgtos ilgtermiņa līgumus ar lielajiem produkcijas noņēmējiem nevērtē vispār. Pēdējie ir uzņēmēja vislielākā vērtība, ko bankas neredz un nevērtē! Kas uzņēmējam objektīvi visvērtīgākais, bankai nav svarīgs. Ja salīdzinām divus uzņēmumus, kam apgrozījums un produkcija faktiski vienādi, abi konkurē, viens Dānijā, otrs Latvijā. Pie 60 milj apgrozījuma Latvijas uzņēmums var aizņemties ap 7 milj, dāņu – ap 30! Lūk! Latvijā apgrozāmos līdzekļus parasti var aizņemties uz vienu gadu. Trīs mēnešus pēc aizdevuma apstiprinājuma, uzņēmējs jau nervozē vai saņems to nākamgad.

Tāpēc mums ir vitāli nepieciešama pilnvērtīga valsts kapitāla banka. Un mums ir ļoti labs pamats, uz kā to uzbūvēt – ALTUM. Šobrīd ALTUM garantija uzņēmējam, ir garantija tam, lai banka ar viņu vispār runātu. Šobrīd riskē ALTUM, bet pelna ārvalsts kapitāla bankas. Tas ir jāmaina!

Stabila uzņēmējdarbības vides nestabilitāte.

Aizdevumiem, kas nepieciešami apgrozāmajiem līdzekļiem, ir jābūt pieejamiem vismaz uz 5 gadiem. Ir nepieciešama arī “lēta un gara nauda”. Dzirdēju Latvijas Bankas iebildumus par ideju dot “garo naudu” uz 25 gadu termiņu. Esot nesamērīgs laika nogrieznis. Nesamērīgs kam? Mežsaimniecībā tā ir 1/3 no meža augšanas cikla. Varbūt 25 gadi ir liels laikposms apstrādes rūpniecībā, bet, piemēram, mācību iestādei – augstskolai, kas vēlas izveidot jaunu filiāli? Tā vien paspēs “ieskrieties un attīstīties”!

Vai 50 padomju gadi uz Latviju ir atstājuši lielāku iespaidu nekā uz Igauniju vai Lietuvu?

Aptuveni līdz 2000. gadam visas trīs valstis to attīstības tempos bija līdzvērtīgas, lielā plaisa veidojās pēc tam, un šī plaisa palielinās ar pieaugošu tendenci. Tam nav nekāda objektīva pamatojuma, izņemot “pašu savārīto”! Kad trīs sacenšas, viens uzvar, cits paliek trešais. Nav vērts domāt, kā bija, bet: kā iedzīt un apsteigt citus rītdien. Kā jau teicu – kamēr mēs netiksim pie premjera un pie valdības, kas saprot procesus tautsaimniecībā un ir spējīgi pieņemt lēmumus ilgtermiņā, nekas nemainīsies.

Eiropas “zaļais” vai “pārzaļais” kurss. Kāpēc, Tavuprāt, Latvijai un vēl dažiem jāizpērk “vecās” Eiropas grēki?

Vispirms, es domāju, ka tā ir ļoti liela augstprātība kombinācijā ar muļķību uzskatīt, ka mēs, cilvēki, nosakām pasaules likteni. Mēs drīzāk esam daudz tuvāki nenozīmīgai baktērijai uz zemes garozas, kas izveidojusies, sacietējot lavai zemes virspusē. Pavisam nesen vēl domājām, ka zeme ir plakana, un neilgi pirms tam īpaši neatšķīrāmies no pērtiķa. Pēdējos simts gadus, pētot zemes garozu, esam spējuši saskaitīt vismaz desmit ledus laikmetus, ar kuriem mūsu darbībām nav nekāda sakara. Un... tas nekādi netraucē uzskatīt, ka zinām, kāds ir “pareizais” klimats uz Zemes un ka mēs to spējam saglabāt nemainīgu...

Neatkarīgi no maniem uzskatiem, “zaļais” kurss ir, Eiropas Komisija to ir noteikusi un mums atliek pielāgoties un censties gūt no tā labumu. Ko darīt?

Pirmkārt, ir jāapzinās sava vērtība jaunajā politikā! Mēs esam paraugs visai Eiropai! Mums ir viszaļākā vide, vistraujākais iedzīvotāju kritums, vismazāk attīstītā rūpniecība reģionā. Tāpēc mums pilnīgi noteikti nav jādara nekas tāds, ko nevēlamies, bet jātirgo mūsu “veiksmes stāsts”. Piemēram, kas liedz pieņemt lēmumu turpmāk būvēt ēkas tikai no koka? Absorbēsim CO2, cik uziet! Skolas, sociālās mājas, bērnudārzus no koka! Vēsturiski tā izveidojies, ka Pārdaugavā bijusi izteikta koka apbūve. Sākam ar Pārdaugavu. Vispirms "pie mums", tad citur Eiropā! Otrkārt, mēs varētu kļūt par Eiropas “koku dzimteni”. Nopietni! Izvirzām mērķi, ka no Latvijā kultivētiem koku stādiem tiek apzaļumoti 50% Eiropas mežu platību. Ja mūsu kūdra jau šodien nodrošina 33% no dārzkopībā izmantotās kūdras Eiropā, mēs to noteikti varam. "Zaļais" kurss mums paver milzīgas iespējas ar nosacījumu, ka pietiek smadzeņu to izmantot Latvijas nacionālajās interesēs. Šeit ir tā lielā iespēja nācijas labklājības izrāvienam. Šobrīd, diemžēl, es redzu, ka domas tiek virzītas uz ideju “iegādājamies Vācijā ražotus elektromobiļus”. Ko tas mums dod? Pat, ja cilvēks vēlas būt tikai “zaļš”, nevis “zaļš, gudrs un pārticis”, elektromobilis ir pretruna. Ja gribi būt "zaļš", ej kājām, ja jāveic tālāks ceļš – brauc ar velosipēdu, ja vēl tālāks – izmanto sabiedrisko transportu, ja ir apstākļi, kur bez auto nevar – pērc vecu auto, nolieto līdz galam, jo, jaunu saražot, nozīmē kaitēt videi. Nevis elektromobilis, bet pieprasījuma kritums autorūpniecībā būtu sasniedzamais rezultāts, ja gribam būt patiesi "zaļi".

Vēl – gan "zaļā" kursa ietvaros, gan bez tā – mums jārūpējas, lai nauda, cik iespējams, paliktu šeit – Latvijā! Patlaban dažādās diskusijās dzirdu par atbalstu lauksaimniekiem; virmo pārdales ideja: lielajiem dot mazāk, mazajiem – vairāk. Manuprāt, viena no lielākajām muļķībām, ko esmu dzirdējis! Kāpēc? Lielie lauksaimnieki konkurē gan Eiropas, gan pasaules tirgū! Atņemt tiem, kas ir eksportspējīgi? Mazās saimniecības ir jāatbalsta, bet metode ir pavisam cita. Pirmkārt, tie ir nodokļi. Mazajiem “0%”, augot lielākiem, lēnām pieaugtu arī nodokļu likmes. Tā tas ir Austrijā, Polijā un citur. Otrkārt, mazajām bioloģiskajām saimniecībām ir iespēja “dot” tirgu! Kā? Bērnudārzi, pamatskolas, vidusskolas, pansionāti, armija utt. Nodrošinot iepirkumu vietējiem zemniekiem, mēs dosim tiem darbu un naudu! Tie būtu ap 200-300 milj gadā. Tā ir vesela nozare! Eiropas Savienībā tas ir atļauts, un tas būs zaļš (īsti zaļš) devums nozarei. Somija ir labs piemērs: sākot no skolas sola, somi ir “pieradināti” pie kvalitatīvas vietējā ražotāja pārtikas. Ieguvumi: nauda paliek Somijā, cilvēki ēd veselīgāk, ēd vietējo, vietējie lauksaimnieki var attīstīt ražošanu un saimniecību. Līdzīga iniciatīva bija arī pie mums, bet visas iestrādes vienkārši un brutāli apcirta esošā valdība, apturot valsts finansējumu brīvpusdienu programmai. To nevajag sākt no nulles, bet atcerēties! Tam nevajag lielus resursus vai darbu, vien cilvēkus, kas saprot un gatavi rīkoties!

Ierēdņi… Noteikti tiem būs, ko sacīt…

Es neesmu ierēdņu lamātājs, jo, saņemot politiskas norādes no vadītāja, kas zina, ko vajag sasniegt, ierēdņi “dodas” noteiktajā virzienā! Mums ir ļoti efektīvi ierēdņi, kas gaida saprātīgu politisko vadību. Atslēga visam ir politikā! Cietumi un jaunas koncertzāles krīzes laikā ir politiķu izgudrojums.

Mums ir izcilas koncertzāles: Liepājā, Ventspilī, Cēsīs un Rēzeknē. Vai tās ik vakaru ir klausītāju pilnas?

Ekonomiski izdevīgi un valstiski pareizi būtu vispirms sakārtot ceļus līdz Cēsīm un Liepājai, un Rēzeknei, un Ventspilij, jo – cilvēki dodoties turp – noteikti dos savu artavu arī pilsētas un novada ekonomikai. Baudot kultūru, atbalstīsim savus reģionus! Galvenais: spēt nokļūt “līdz kultūrai”!

Kaut kā ir sanācis, ka cilvēki, kas redz lietu kopsakarības un redz tās ilgtermiņā, turas no Latvijas politiskās dzīves “šāviena attālumā”. Kad tas mainīsies, mainīsies notikumi mūsu valstī.

Šobrīd politikā raujas un nokļūst cilvēki, kam deputāta alga (piemaksa un frakcijas automašīna ar šoferi) ir liels, varbūt pat augstākais sasniegums dzīvē, kas bauda četrus parlamentārieša gadus. Vienkārši bauda! Cilvēki bez sava viedokļa, viegli manipulējami. Vēl sliktāk – kas nevēlas domāt, kurus iedzen šausmās iespēja, ka viņam pajautās: “ko tu pats par to domā?”.

Uzņēmējus no politikas savulaik padzinām apzināti. Liegums Saeimas deputātam vadīt savu uzņēmumu loģiski aizver durvis godprātīgam uzņēmējam piedalīties politiskajā procesā un lēmumu pieņemšanā. Un ir tā, ka lēmumus, kas nosaka valsts tautsaimniecības attīstību, pieņem cilvēki ar nulles zināšanām ekonomikā un tās likumsakarībās. Starp citu, līdz 1934. gadam minēto ierobežojumu nebija. Visi strādāja savās profesijās, t.sk., vadīja savus uzņēmumus. Saeimas sēdes bieži notika vakaros, jo dienās deputāti strādāja savā profesijā. Protams, ja Saeima izskatīja jautājumu, kas skāra konkrēta deputāta uzņēmumu vai bija tieši saistīts ar to, deputāts balsojumā nepiedalījās. Tas bija loģisks politiskās ētikas princips.

Mums vēl ir ļoti daudz citu demokrātiskā politiskā procesa ierobežojumu, kas radīti radīti, lai kavētu politisko konkurenci. Tas reiz būs jāmaina!

Risks par ko runā: par iedzīvotāju atkalaizbraukšanu…

Risks ir liels! Valdības signāls ar dīkstāves pabalstiem un Covid-19 seku likvidēšanu tai paaudzei, kas tikko beigusi vidusskolu un mazliet vecākiiem, bija šāds: “Jaunie cilvēki, ejiet strādāt valsts pārvaldē! Ja piedzīvosim līdzīgas likstas, jums nekas nemainīsies – alga būs kā ierasts, tik uz darbu varēs nenākt! Bet, ja izvēlēsities privāto biznesu, mēs jūs uzmetīsim un pazemosim!” Savukārt, tiem, kas jau bija izvēlējušies veidot savus uzņēmumus un kas neies strādāt valsts pārvaldē, mēs radījām niknumu pret visu, kas saistās ar vārdu “valsts”. Šīs kļūdas būs jāatzīst un jālabo. Bet tie jau būs citi politiķi, cita valdība.

Tavs skats nākotnē…

Optimistisks! Vispirms būs smags kritums, kam sekos jauns, pozitīvs ceļš augšup. Grūts, bet augšup. Ik cilvēkam, ik tautai ir savi novēršami trūkumi. Mēs Latvijā nekur neliksimies un būsim spiesti mainīties. Pieprasījums pēc pārmaiņām valsts pārvaldīšanā lēnām sasniedz kritisko masu, kad tās arī notiks. To var izlikties neredzam, bet tā nav gudra stratēģija. Arī notikumi Eiropā un pasaulē veido pieprasījumu pēc patstāvīgas domāšanas un spēšanas vadīt savu valsti, nevis "klausīt Briselei vai vēl kādam". Pasaule mainās, un “pastāvēs, kas pārvērtīsies”!