Mežs nav sentimentāla pasaka par “pusaudžu kokiem”, bet ekonomisks un ekoloģisks resurss, kas prasa aktīvu un prasmīgu apsaimniekošanu. Latvijā un Skandināvijas valstīs, piemēram, Somijā, kur meži klāj vairāk nekā pusi valsts teritorijas, pasīva “aizsardzība” nozīmē tikai vienu – koku sapūšanu, oglekļa emisiju pieaugumu un vērienīgus zaudējumus tautsaimniecībai.

Debates par mežizstrādi (jeb mežu (iz)ciršanu, kā to uzspēlēti dēvē nezinātāji un nespeciālisti), ko uzkurina demagogi, piemēram, Madara Merle, rakstot žurnālā “Klubs” (2026. gada janvāra numurs), ignorē faktus: nobrieduši meži jācērt (vai jāizstrādā) brīdī, kad tie sasnieguši maksimālo produktivitāti, nevis jāļauj tiem sabrukt, barojot kaitēkļus un izdalot CO₂. Publikācija žurnālā “Klubs” faktiski skaidro, kāpēc ciršana ir ilgtspējīga nepieciešamība, nevis kāda izdomāts “noziegums pret dabu”.

Kāpēc mežs jācērt, kad koki izauguši...

Izskatās, ka daži (diemžēl pārlieku skaļi, ne vienmēr kompetenti un gudri, bet nesaprotamu iemeslu dēļ dažās sabiedrības aprindās izmantot iemīļoti) “vides draugi” mīl sapņot par mežiem kā romantiskiem muzejiem vai skaistām atklātnēm, kur koki “stāv mūžīgi”.

Realitātē nobrieduši koki, piemēram, priedes Latvijā, kas sasniedz 101 gada vecumu, vai egles 81 gadu vecumā – ir jānozāģē (un lietderīgi jāizmanto), lai atjaunotu mežu un novērstu tā degradāciju. Ja to nedara, koki sāk bojāties (pūt), izdalot (ne uzglabājot) atmosfērā oglekli. Saskaņā ar pētījumiem, miruši koki ne tikai neuzņem CO₂, bet izdala to astoņas reizes vairāk nekā fosilā kurināmā dedzināšana vienā gadā. Latvijā mežsaimniecība ir ilgtspējīga, ikgadējais pieaugums pārsniedz ciršanas apjomus par 20-30%, nodrošinot mežu platības pieaugumu. Latvijā un Skandināvijā meži ir ekonomikas stūrakmens. Mūsu mežsaimniecība rada 20% eksporta ienākumu, nodarbina desmitiem tūkstošu cilvēku un veicina bioekonomiku, kur koksne aizstāj plastmasu un fosilos resursus. Ja ļaujam kokiem sapūt, zaudējam ne tikai naudu, bet arī iespēju cīnīties pret klimata izmaiņām.

Nobrieduši meži kļūst uzņēmīgi pret kaitēkļiem, piemēram, mizgraužiem, kas iznīcina daudzus tūkstošus hektāru. Klimata izmaiņas šo risku tikai pastiprina: siltākas ziemas ļauj kaitēkļiem vairoties, bojā ejošiem mežiem kļūstot par slimību perēkļiem. Somijā, kur mežizstrādei nav noteikts minimālais koka diametrs vai vecums, mežsaimniecība balstās īpašnieka lēmumos un ilgtspējā, ļaujot rīkoties tad, kad tas ir ekonomiski un ekoloģiski izdevīgi. Somi zina, ko dara!

Demagoģija par “pusaudžu kokiem”

Madara Merle rakstā žurnālam “Klubs” izmanto lētu (un ar kompetenci un zināšanām nekādi nesaistāmu) triku, salīdzinot kokus ar cilvēkiem, apgalvojot, ka cērtam “pusaudžus”, kas faktiski ir faktus un zinātni ignorējoša muļķība. Latvijā priedes cērt 101, egles – 81, bērzus – 71 gada vecumā. Tie nav “pusaudži”, bet nobrieduši koki, kas sasnieguši maksimālo garumu un atsevišķos gadījumos jau sākuši iet bojā. Salīdzinājums ar cilvēkiem ir apzināti (un mērķtiecīgi) greizs un absurds, meži nav ģimene, bet ekosistēma, kur vecie koki konkurē ar jauniem, aizņemot vietu un resursus. M. Merles arguments ir (diemžēl) ierasta emocionāla manipulācija, kas apelē pie sentimenta, ne datiem. (Jāpiebilst, ka pēdējās desmitgadēs, runājot par mežu un ar to saistītajām nozarēm, ne bez valstiska un ne bez plašsaziņas līdzekļu apzināta atbalsta, daļai Latvijas sabiedrības mērķtiecīgi tiek “pilinātas” aplamības par nozari. Šai ziņā ir drūms un nepatīkams salīdzinājums, proti, ja tīmeklī paskatīsities Krievijas seriālus vai filmas, kas tapuši, sākot aptuveni no 2008. gada un vēlāk, laiku pa laikam pamanīsit it kā sīkas, it kā paviršas atsauces uz “briesmīgajiem” kaimiņiem, Eiropas un NATO kļūdām, Ukrainas “nepareizo” rīcību. Tās netiek izteiktas tieši, bet garāmejot, lai regulāri. Vienā, otrā, trešā filmā un ... rezultātu mēs, diemžēl, redzam...) Ja mežu savlaicīgi necērt, vecie koki aizēno jaunos, samazinot meža produktivitāti un palielinot ugunsgrēku risku, kā redzams citviet, piemēram, t.s. vides aktīvistu bloķēta meža ciršana pēc viesuļvētrām izraisījusi masveida sabrukumu un ugunsgrēkus.

Demagoģija noved pie reāliem zaudējumiem. T.s. vides aktīvisti, aktīvi lobējot aizliegumus (Latvijā šāda lobēšana, acīmredzot, nozīmē cīņu pret birokrātismu), ignorē, ka necirsti meži kļūst par “mirušo zonu” – koki sapūst, izdala metānu un CO₂, bioloģiskā daudzveidība cieš, jo trūkst dažāda vecuma koku. Latvijā mežu pieaugums ir ap 20 miljoniem m³ gadā, cērtam ievērojami mazāk, kas pierāda ilgtspēju, nevis iznīcināšanu. Somijā tiesību aktos nav noteikti meža ciršanas vecuma ierobežojumi, meži tiek apsaimniekoti efektīvi, izstrādājot tos 60-80 gadu vecumā, pirms tie sāk degradēties.

VARAM un t.s. vides aktīvistu “panākumi” ir lielās platībās pūstoši koki

Kā t.s. vides aktīvistu spiediens un VARAM lēmumi ļauj kokiem sapūt? Pēc Satversmes tiesas lēmuma 2024. gadā ir atsauktas vairāk nekā 1000 ciršanas atļaujas, ietekmējot tūkstošiem hektāru meža. Daudzi mežu īpašnieki vairs nedrīkst cirst savos īpašumos, rezultātā nobrieduši meži
stāv neaiztikti, lēnām ejot bojā, zaudējot kvalitāti un kļūstot par kaitēkļu audzētavām. Latvijā aizsargājamās platības joprojām pieaug VARAM valstiski netālredzīgo lēmumu dēļ (Kā tie saskan ar valsts drošības interesēm? Reālas drošības, kas prasa reālas finanses, ne kādā rakstā vai raidījumā izsapņotas). Izdomātiem un ne vienmēr pamatotiem mikroliegumiem un aizsardzības zonām no saimnieciskās aprites izņem desmitiem tūkstošu hektāru meža, kur koki vienkārši sabrūk, nevis tiek izmantoti.

Piemēram, “vides aktīvistu” protesti pret mežizstrādi aizsargājamās teritorijās ir radījuši situāciju – meži kļūst neproduktīvi, kaitēkļi izplatās, ogleklis izdalās, ekonomika cieš zaudējumus, kas mērāmi simtos miljonos eiro. Legālās mežsaimniecības prakses bloķēšana no VARAM un vides aktīvistu puses tikai pastiprina mežu degradāciju. Starptautiski piemēri to apstiprina. ASV t.s. vides grupējumi bloķējuši mežizstrādi pēc dabas katastrofām, izraisot mežu sabrukumu un ugunsgrēkus, kas izdala vairāk CO₂ nekā jebkad būtu izraisījusi ciršana. (Jāpiebilst, ka virkne pēdējā laika notikumu, piemēram, saistībā Skrīveru ozolu rindu, liecina par to, ka Latvijā vides problēmas bieži vien tiek saistītas tikai un vienīgi ar tautsaimniecības aktivitātēm, mēģinot ierobežot tieši tās; nav arī jābrīnās, ka enerģiski Latvijas meža nozares pretinieki aicina aizmirst karu Ukrainā utt. Diemžēl, tas nav pārsteigums!)

Īsta un tālredzīga aizsardzība ir ilgtspējīga apsaimniekošana

Paranoiskā cīņa pret meža nozari un emocionālās manipulācijas, ko veicina dažādas aktivitātes, arī raksti (kā iepriekšminētais M. Merles teksts), tikai kaitē dabai un cilvēkiem. Mežs jācērt nobriedušā vecumā, lai to atjaunotu, nodrošinātu ienākumus īpašniekam un valstij un cīnītos pret klimata izmaiņām. Latvija ir “zaļais milzis” ar ilgtspējīgu mežsaimniecību, kas nodrošina biokapacitāti, kas sešas reizes pārsniedz pasaules vidējo. Ja nezinoši, bet jūsmīgi turpināsim klausīties VARAM un viņu dienas kārtību nosakošos vides demagogos, zaudēsim ne tikai kokus, bet arī
nākotni. Laiks beigt sapņot un sākt rīkoties, kā sen to dara pārtikušās Skandināvijas valstīs!

(Ja kādam nepatīk vārds “pārtikušās”, laiks zināt vai atcerēties ikgadējas diskusijas par valsts budžetu un tā iespējām, iegaumējot, ka drošība, dabas aizsardzība, reģionu attīstība nav iespējama bez finansiāla pamata.)