Ar Uldi Ameriku sarunājas Māris Liopa, Latvijas meža un ar to saistīto nozaru portāla zemeunvalsts.lv direktors, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors.

Pirms sākām sarunu, ieminējies par svarīgu un allaž ļoti aktuālu tēmu – drošību. To piemin daudz un daudzi

Drošība nav tikai armija, ieroči, droni vai robežu apsardze. Drošība ir daudz plašāks jēdziens. Tā ir enerģētiskā drošība, pārtikas drošība, ekonomiskā noturība, kritiskā infrastruktūra un cilvēku spēja dzīvot un strādāt Latvijā. Īpaši svarīgi ir tas, kā dzīvo cilvēki pierobežā. Mēs bieži runājam par robežu stiprināšanu, bet daudz retāk runājam par to, kā nodrošināt, lai cilvēki šajos reģionos gribētu palikt, strādāt un veidot nākotni. Ja cilvēki aizbrauc, tukšas vai mazapdzīvotas teritorijas par drošības garantu nekļūst. Šodienas ģeopolitiskajā situācijā mums ir jāskatās uz valsts attīstību caur drošības prizmu. Tas nozīmē pārskatīt prioritātes un saprast, kas ir tās lietas, kuras Latvijai ir jāsaglabā un jāattīsta, lai valsts būtu noturīga ilgtermiņā. Nesen līdz ar valdības maiņu noslēdzās kāds cikls, varam novērtēt Evikas Siliņas vadīto valdību. Jau demisionējušās valdības laikā “Laflora” pietiekami ātri uzbūvēja vēja parku.

Īsumā, kā tas notika?

Tas notika tāpēc, ka visas iesaistītās puses bija orientētas uz rezultātu. No savas puses mēs paveicām visus nepieciešamos priekšdarbus – sagatavojām dokumentāciju, veicām risku izvērtējumu, sakārtojām īpašuma un līgumiskos jautājumus, nodrošinājām finansējumu. Vienlaikus valsts institūcijās bija cilvēki, kuri saprata projekta nozīmi un bija gatavi pieņemt lēmumus. Īpaši vēlos uzsvērt Ekonomikas ministrijas iesaisti, jo tās amatpersonas koncentrējās uz projekta īstenošanu, nevis – kāpēc to nevarētu izdarīt. Mūsu pieredze pierādīja, ka Latvijā samērā īsā laikā ir iespējams realizēt lielus infrastruktūras projektus, ja ir profesionāla sadarbība un kopīga izpratne par mērķi.

Kā vērtē Zemkopības ministrijas iesaisti?

Šeit noteikti gribu izteikt atzinību konkrētiem cilvēkiem. Bijušais Zemkopības ministrijas valsts sekretārs Raivis Kronbergs bija viens no pirmajiem valsts pārvaldes pārstāvjiem, kurš Eiropas līmenī sāka runāt par kūdras nozares jautājumiem un uzklausīja nozares argumentus. Savukārt toreizējais zemkopības ministrs Armands Krauze bija pirmais Latvijas ministrs, kurš kūdras jautājumu aktualizēja Eiropas Savienības Ministru padomē. Tas ir svarīgi, jo nozare ilgstoši tika apspriesta bez pašas nozares līdzdalības. Dialogs vienmēr ir labāks par pieņēmumiem.

Noslēdzot jautājumu par veiksmīgu sadarbību – kāda ir atšķirība jēdzienos “zaudējumi” un “investīcijas”?

...

Manuprāt, Latvijā šie divi jēdzieni bieži tiek jaukti. Ja tiek ieguldīti līdzekļi infrastruktūrā, ražošanā vai piekļuvē resursiem, tie sākotnēji ir izdevumi. Jautājums ir – ko šie ieguldījumi rada vai dod nākotnē. Ja rezultātā rodas darba vietas, attīstās eksports, pieaug samaksātie nodokļi un ekonomiskā aktivitāte, tā ir investīcija. Zaudējumi ir tad, ja līdzekļi tiek iztērēti un sabiedrība neko neiegūst pretī. Tāpēc jebkurš projekts ir jāvērtē pēc tā radītās pievienotās vērtības, nevis tikai pēc iztērētās summas.

Kāpēc, tavuprāt, šos jēdzienus nesaprot vai izliekas nesaprotam?

Man šķiet, ka Latvijā ir izveidojusies situācija, kurā bailes pieņemt lēmumus kļūst par vienu no galvenajiem attīstības šķēršļiem. Ja ierēdnis jūt, ka jebkurš lēmums potenciāli var radīt problēmas vai pārmetumus, daudz drošāk ir neko nelemt un tad sākas papildu saskaņojumi, papildu atzinumi, papildu informācijas pieprasījumi. Rezultātā uzņēmējs ir gatavs investēt, bet process iestrēgst. Dzīve ir daudz sarežģītāka par jebkuru normatīvo aktu, nav iespējams iepriekš aprakstīt visas situācijas. Tāpēc nepieciešami profesionāli cilvēki, kuri spēj uzņemties atbildību un pieņemt lēmumus.

Mazliet vēl par kūdru. Ir klimata mērķi, ir uzskaites sistēma un ir dažādi emisiju aprēķini, kur ļoti svarīga ir metodoloģija. Bieži vien emisiju aprēķinos tiek pieņemts, ka visa iegūtā kūdra tiek sadedzināta. Latvijas gadījumā tas neatbilst realitātei, jo lielākā daļa kūdras tiek izmantota profesionālajā dārzkopībā un mežsaimniecībā. Mēs jau vairākus gadus ieguldām zinātniskos pētījumos un mērījumos, lai iegūtu precīzus datus par emisijām kūdras ieguves teritorijās. Diskusijām jābalstās reālos mērījumos, ne vispārinātos pieņēmumos. Ja vēlamies pieņemt pareizus lēmumus, mums jābalstās zinātnē un datos.

Atgriezīšos pie drošības – kurā Latvijas reģionā ir visvairāk purvu? Latgalē.

Tieši tāpēc es uzskatu, ka ekonomiskā attīstība ir viens no svarīgākajiem drošības elementiem. Ja reģionā ir darbavietas, uzņēmējdarbība un investīcijas, cilvēki tur dzīvos. Ja cilvēki dzīvos, reģions būs stiprs. Dažkārt dzirdu argumentus, ka purvi paši par sevi ir drošības elements, kam nepiekrītu. Mūsdienu karadarbība sen vairs nenotiek, kā pirms simt gadiem. Valsts drošības pamats ir cilvēki. Ja cilvēkiem ir darbs, ģimene un pārliecība par nākotni, viņiem ir arī motivācija aizstāvēt savu valsti.

Cik daudz kūdras mēs normālā situācijā varētu ilgtspējīgi iegūt?

Normālos tirgus apstākļos Latvijā iespējams ilgtspējīgi iegūt aptuveni pusotru miljonu tonnu kūdras gadā. Svarīgākais šobrīd nav paplašināt ieguves teritorijas. Svarīgākais ir saglabāt iespēju strādāt esošajās teritorijās un nodrošināt prognozējamu regulējumu. Nozare neprasa subsīdijas vai īpašus atbalsta mehānismus. Mums nepieciešama stabilitāte, lai uzņēmumi varētu plānot investīcijas, nodarbinātību un eksportu ilgtermiņā. Tieši tādēļ esam strādājuši arī pie nozares ilgtspējas memoranda, kas balstās gan ekonomiskajos, gan vides, gan sociālajos aspektos.

Noteikti esi saskāries un piedalījies diskusijās un strīdos par vēja enerģiju, vēja elektrostacijām un dzirdējis iebildumus pret tām

Enerģētiskā neatkarība ir viens no Latvijas drošības pamatiem. Katra megavatstunda, ko spējam saražot paši, stiprina mūsu valsti. Bieži dzirdam: “Esmu par vēja enerģiju, bet ne savā tuvumā.” Mūsu pieeja bija cita. Mēs izvēlējāmies vēja parku attīstīt savā teritorijā un redzēt to kā daļu no ilgtermiņa attīstības. Sākumā domājām par vienu turbīnu uzņēmuma vajadzībām, vēlāk sapratām, ka potenciāls ir daudz lielāks. Šodien mūsu vēja parks ir tikai pirmais solis daudz plašākā attīstības iecerē – zaļajā industriālajā zonā. Esmu pārliecināts, ka Latvijai ir jāizmanto savi resursi, tas jādara gudri, un tas attiecas gan uz zemi, gan enerģiju, gan cilvēkiem. Ja spēsim saimniekot kā labi saimnieki, ieguvēji būs gan reģioni, gan valsts kopumā.

Kādu redzi Latvijas tālākas attīstības galveno priekšnoteikumu?

Manuprāt, tas ir ļoti vienkāršs – cilvēki, zeme un spēja pieņemt lēmumus. Mums ir resursi, ir uzņēmīgi cilvēki un ir iespējas. Jautājums – vai spējam tos izmantot. Valsts nevar kļūt stipra, ja baidās no attīstības, vai nepārtraukti ierobežo tos, kuri vēlas strādāt un investēt. Ja cilvēkiem būs darbs, pārliecība par nākotni un sajūta, ka viņu ieguldījums ir vajadzīgs, viņi aizstāvēs gan savu ģimeni, gan savu zemi, gan savu valsti. Tieši tur, manuprāt, sākas īsta drošība.