Administratīvi-teritoriālā reforma, kas formāli un faktiski vēl nav noslēgusies, tapa dažādos nolūkos. Pārmaiņas var un vajag vērtēt dažādi, ir lietas, par kurām var skaisti runāt, veroties TV kamerā, ir lietas, kuras ar tām nesaistītie nesaprot vai pat nenojauš. Kaut lasot ziņu virsrakstus un nemeklējot novadu vietējās avīzes, manāms, ka virkne svarīgu jautājumu atkārtojas un atkārtojas, un nepazūd. Vai un kas tos risina, un kāpēc risina tik ilgi?

Pagājušajā gadā daudzas Latvijas pašvaldības ziņoja par finanšu problēmām un dažādiem to risinājumiem. Tai pašā laikā no dažādām sabiedrības grupām pietiekami bieži dzirdējām priekšlikumus, ka valsts vai vietvara varētu uzņemties saistības finansēt vēl to un to, citas grupas, savukārt, lika priekšā ierobežot dažādas uzņēmējdarbības aktivitātes. Kā vērtēt situāciju, kurā nereti vieni un tie paši cilvēki vēlas, lai valsts un pašvaldības saņemtu mazāk naudas, bet tērētu krietni vairāk?

Esmu pietiekami ilgi strādājusi ciešā saistībā ar pašvaldībām, bet... pieredzei augot, jo grūtāk top saprast, kā cilvēki domā un kā lemj. Ja savulaik piedalījāmies dažādu ministriju organizētajās darba grupās, labi atceros, ka un kā tajās ritēja diskusijas, strīdi, kādi bija viedokļi, nereti pretēji, viedokļu apmaiņa ritēja te skaļi, te klusi, un galu galā – ja par kaut ko vienojās, varēja skaidri just rezultātu, kas, protams, ne vienmēr bija labvēlīgs pašvaldībām. Taču, piemēram, es droši stāstīju kolēģiem, ka esmu darījusi to un to, mani varbūt nesadzirdēja vai nesaprata, vai mērķi bija citi, bet es varēju īsi un skaidri pamatot, kāpēc un kādā cīņā esmu zaudējusi. Pieredzēju arī situācijas, kad mans pamatojums attiecīgajā darba grupā pārējiem lika mainīt viedokli, jo viņi saprata, kāpēc tas būtu pareizāk un saprātīgāk.

Šobrīd... ja tu piedalies kādā darba grupā, tev ļauj izrunāties, izstāstīt, tevi pat skubina to darīt, tu stāsti, bet... balsojumā paceltās rokas atbalsta ko pilnīgi citu. Tas rada neizpratni un situāciju, kurā nesaproti ne lemtā mērķus, ne jēgu, ne turpmāko virzību. Varbūt tie ir gana smalki mērķi, kas reti kam saprotami. Kopš 1990. gada 4. maija Latvijā nav bijis situācijas, kāda tā bija pagājušajā gadā. Kāpēc? Līdz šim pašvaldību rīcībā no valsts kopbudžeta nekad nav bijis mazāk par 18...% (kādreiz ir bijis pat 20% un vairāk...). Pērn no valstī iekasētā kopējā nodokļu apjoma pašvaldībām tika vien 16,2%, kas ir ļoti, ļoti maz. Tas nav normāli!

Viesojoties Ogrē, novada mērs Egils Helmanis teica, ka “ministrijās uzskatot, ka pašvaldības esot pārfinansētas”, salīdzinoši, Rīgā runājot, ka pat pie ūdeņiem esošajās vietvarās labāk esot peldēties naudā, ne tuvējā ezerā vai upē.

Ogres mērs noteikti citēja to, ko klāstī Finanšu ministrija un kā situāciju nereti atspoguļo plašsaziņas līdzekļi. Pašvaldības Latvijā nav pārfinansētas. Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvji, sākot ar priekšsēdētāju Gintu Kaminski, attiecīgos grafikus rāda teju vai katrā sapulcē un sanāksmē, ikvienam skaidrojot situāciju – proti – ir inflācija, ir pašvaldībām deleģēti uzdevumi, kuru skaits, laikam ritot, ir tikai palielinājies, un kam nekad nav piešķirta nauda, ir arī novadu reformas sekas; pašvaldībās jostas ir savilktas tiktāl, ka daudzviet ir apturēts vai likvidēts viss, ko var, algu līmenis jau rada nopietnas problēmas speciālistu piesaistē, esošie speciālisti meklē darbu citur.

Finanšu ministrija “izvelk” kaut kādus skaitļus, kas nav iegūti rūpīgas analīzes rezultātā, bet ir “kaut kas”... Ar to pietiek.

Štatu samazināšana, pagastu pārvalžu apvienošana, darba laika samazināšana kā taupības pasākumi pērn izskanēja visā Latvijā. Vai vēlies teikt, ka Finanšu ministrijā to nedzirdēja?

Šķiet, nedzirdēja gan! Gribu uzsvērt, ka valsts līmenī jau esam aizmirsuši par reģioniem, tagad tiekam spiesti par tiem (reģioniem) aizmirst arī teritoriāli – ik pašvaldībā ir centrs un attālākas vietas, kas lielajos novados, šobrīd, pēc reformas, jau uzskatāmas par krietni attālām. Faktiski – valsts iedzīvotāji, kas mīt laukos un ne pārāk tuvu novada centram, bieži vien paliek paši par un ar sevi. Manuprāt, tā ir baisa situācija, jo īpaši, ja ņemam vērā ģeopolitiku.

Finanses ir svarīgas, bet vienlīdz svarīga ir arī plānošana. Novadu reformas gaitā īpaši tika uzsvērts, ka novados nomaļu nebūs. Šim jautājumam tika pievērsta nopietna uzmanība.

Protams, svarīgas ir ne tikai finanses, ļoti svarīgs ir skaidrs, stratēģisks redzējums attiecīgās teritorijas attīstībai, neatkarīgi no šīs teritorijas lieluma. Būšu kritiska – mums valstī nav stratēģu, kas redzētu un domātu par nākotni un attīstību. Mani šāda situācija biedē.

Stratēģiska redzējuma trūkumu, kā vienu no valsts atpalicības iemesliem, sarunās esmu dzirdējis pieminam ne reizi vien... To labāk var redzēt skaļākās problēmsituācijās, kad nopietni buksē t.s. lielie projekti, piemēram, teju viss, kas saistāms ar dzelzceļu.

Mans personiskais viedoklis – mēs esam aizmirsuši par valstssievu un valstsvīru “izaudzināšanu”. Latvijā ir daudz ļoti gudru cilvēku, bet mūsu vēlēšanu sistēma ir nonākusi “ne tajā” grāvī. Redzot, ka mūsu partijās darbojas ļoti mazs procents pilsoņu (arī vēlētāju), ja deputātus – tautas priekšstāvjus – izvēlamies tikai no partiju sarakstiem, iedzīvotāju pārstāvniecība Saeimā vairs nav īsti atbilstoša Satversmei. Pat, ja visi balsstiesīgie aizietu uz vēlēšanām, varētu izvēlēties tikai no tā, ko piedāvā. Un piedāvājums ir paknaps. Mēs neprotam izaudzināt valstssievas un valstsvīrus, kuriem šai jomā jau būtu kāda pieredze. Teju jebkurš (un tā ir joprojām), kas ir populārs, labu frizūru, labi ģērbts, attiecīgajā auditorijai pareizi runājošs, var noderēt.

Par valsts lietām lemts tiek šaurā lokā, bez diskusijām, piebildīšu, ka reģionos bieži vien diskusiju nav vispār, jo diskutētāji izvēlas doties uz vietām, kur vairāk vēlētāju. Nešaubos, ka partijas demokrātiskā sistēmā ir vajadzīgas, bet... nav skaidrības, kas ko domā, kas ko pārstāv. Ja ievēlētais deputāts viena sasaukuma laikā “staigā” no partijas uz partiju, maina politiskos virzienus no labējiem uz kreisiem utt., tas raisa daudz jautājumu. Piemēram – kāda ir partijas, kas deputāta gaitās ir jau 3. vai 4., politiskā nostāja? Ja politiķis “migrē”, vēlētājam nav skaidrs, ko un kurā brīdī viņa ievēlētais cilvēks pārstāv. Ja, piemēram, daļu deputātu ievēlētu no partijām un daļu – no reģioniem, manuprāt, diskusija būtu daudz kvalitatīvāka. Kāpēc? Daudz vairāk ieklausītos pašvaldībās. Kā zināms, pašvaldību deputātus arī ievēlē no konkrētām partijām un, diemžēl, labi redzams, ka vienu partiju pārstāvoši politiķi Saeimā vai Ministru kabinetā un novados, valstspilsētās nenāk kopā un nediskutē par svarīgiem jautājumiem.

Šāda situācija, kādu arī iepriekš neatceros pieredzējusi, šķiet, veidojusies vai sākusies pēc nesenās novadu reformas un šīs (14.) Saeimas laikā – proti – trūkst diskusiju un kopīgu lēmumu. Iepriekšpieminētie, pašvaldībām atlicinātie, 16,2% kopbudžetā man personiski rāda, ka partijās darbojošamies pašvaldību vadītāji zināmā mērā no lemšanas tikuši atstumti. Nezinu, kas notiek partiju iekšienē, jo neesmu nevienas partijas biedre, bet redzu, ka politiķiem nav iespējas pārkāpt kādas iedomātas līnijas, viņi nedz māk vienoties, nedz vienojas, nedz vēlas vienoties par kopējām lietām.

Kā pašvaldībās vērtē zaļā kursa jautājumus?

Pirmkārt, mēs Latvijā bieži sakām, kā jautāji,– “zaļais kurss”. Kurš šo kursu ir nospraudis? Eiropā saka – green deal – zaļā vienošanās vai zaļais darījums. Kad aizbraucam pie kaimiņiem – somiem, zviedriem, arī beļģiem – viņi runā par vienošanos.

Šai ziņā ļoti vēlos uzteikt zviedrus, jo viņu ministrijas, pašvaldības un darba devēju organizācijas ir nākušas kopā un vienojušās, kā zaļi saimniekos (uzsveru – saimniekos!). Tas ir tas, ko es vēlētos Latvijā un ko esmu daudzās sanāksmēs jautājusi: “Kāpēc mēs Latvijā tik daudz aizliedzam?” Tā vietā, lai domātu, kā saimniekot, ko iegūsim un kā strādāsim jaunajos apstākļos, kurus kāds ir izdomājis, mēs domājam, kā nesaimniekot, kā ierobežot, kā nedarīt. Nevis saimniekot gudri, bet vienkārši nesaimniekot!

Vai nedarīt ir vienkāršāk?

Visvienkāršāk ir, ja kāds visu uzraksta priekšā. Kāpēc? Izpildītājam nav nekādas atbildības, jo visu izdomāja “tie tur”, kas uzrakstīja. Ja es ko lemju, es par šo lēmumu atbildu. Ja man priekšā nolikts kāda cita lēmums un MK Noteikumi, kas lasāmi kā instrukcija, man tie vienkārši jāizpilda, bez iespējām manevrēt, jo manus iespējamos manevrus stingri uzrauga un ir gatava apturēt virkne kontroles institūciju.

Bet – bieži gadās tā – es skaidri redzu, ka noteikto mērķi varu sasniegt pa citu ceļu, arī ātrāk un mana novada iedzīvotājiem daudz izdevīgāk. Šādas iespējas, laikam ritot, sašaurinās. Manuprāt, mēs lēnītēm virzāmies uz autoritāru valsti, jo manevrēšanas iespēju paliek arvien mazāk.

Piemēram, ja mēs sakām: “Pie mums aicināsim ikvienu, kas saimniekos gudri, kas dos darbu un ienākumus un domās, lai nākamajām paaudzēm būtu tikpat laba dzīve”, šāds aicinājums patiks daudziem, bet atbildību par to būs gatavs uzņemties vien retais.

Ja runājam par mežu, esmu regulāri piedalījusies konkursa par sakoptāko mežu vērtēšanas komisijā, klausoties meža īpašnieku filozofiju. Vēlos uzsvērt tieši vārdu – filozofija – jo meža īpašnieki nesalīdzina nogabalus vai audzes, bet saimniekošanu (filozofiju). Meža īpašnieki domā par nākotni, ir tālredzīgi, lieliski sadzīvo ar ainavām un dabas vērtībām. Šī lieliskā sadzīve rit, saimniekojot, ne kaut ko aizliedzot. Gatavojot un plānojot dažādus aizliegumus, lēmēji vai lēmumu iniciatori bieži vien skubina vai motivē cilvēku rīkoties tā, kā normālā situācijā viņš nerīkotos. Ja kādam īpašumam tāpat vien atņem 20-50-100 ha, saprotams, īpašnieks aši, aši dara to, ko bez šī aizlieguma nedarītu. Kāpēc šādas situācijas rodas? Acīmredzami trūkst stratēģiskā skatījuma, Latvijā trūkst saprātīgu vienošanos par ļoti daudziem jautājumiem.

Piemēram, ja mums ir nepieciešams par dabas aizsardzību atskaitīties Eiropas Savienībai, tas jādara gudri. Manuprāt, skaidri jāvienojas, kā mēs saimniekojam, un tādēļ labi būs gan puķei, gan staipeknim, gan putnam, gan ekonomikai, gan valstij. Mums ir vērtības, un mēs zinām, kā tās saglabāt!

Bet, kolīdz sākam diskutēt... Domāju, neviens no plašāk zināmajiem kaismīgajiem dabas aizstāvjiem dabai nevēl sliktu, bet... vispirms – viņi neprot sarunāties un domāt par sadarbību, sākas strīdi, kuru laikā cits citu nedzird. Rezultāts nav labs. Citādi arī nevar būt.

Ko par zaļo vienošanos (vai kursu) domā pašvaldības?

Pašvaldības saimnieko, mācās, izglītojas. Piemēram, pagājušā gada otrajā pusē notika četri reģionālie semināri par meža apsaimniekošanu, bija arī trīs dienu ilgs seminārs Igaunijā. Vērtējām, priecājāmies, ka mēs labi saimniekojam, nopūtāmies, cik labi igauņi māk veidot klasterus, kas mums, savukārt, neizdodas. Meža apsaimniekošanā mēs esam priekšā, bet, jāteic, igauņi meža apsaimniekošanā ir mazāk ļāvuši iejaukties birokrātiem; igauņu pašvaldības mežus apsaimnieko savu iedzīvotāju interesēs, Latvijas vietvarām to īsti neļauj. Tai pašā laikā mēs vairāk sadarbojamies ar zinātniekiem, Igaunijā vairāk domā par koksnei pievienoto vērtību, starp citu, izmantojot arī Latvijas zinātnieku pētījumus.

Pirms nesenās novadu reformas nelielās pašvaldības Latvijā nebija pietiekami turīgas, lai algotu mežzini, daudzus ar mežiem saistītos saimnieciskos jautājumus risināja ārpakalpojumā – sekmes šādai taktikai bija dažādas, ļoti daudz bija atkarīgs tieši no iesaistītajiem cilvēkiem. Patlaban teju visās pašvaldībās, kam pieder vairāk nekā 500 ha meža, strādā attiecīgi speciālisti, kas pārzina un plāno mežu apsaimniekošanu.

Noteikti vēlos atgādināt neseno Valsts kontroles secinājumu, ka pašvaldības slikti saimniekojot savos mežos... Ja aizbrauc uz apzināti izmeklētiem “sliktiem” nogabaliem un secinājumus izdara, uzskatot, ka tā ir visur, vērtējums nekādi nav uzskatāms par korektu. Par šo jautājumu joprojām strīdamies gan ar VK pārstāvjiem, gan viņu konsultantiem. Mūsuprāt, šādi uz situāciju skatīties un vērtēt nedrīkst.

Loģiski, ka sarunā daudz pieminam neseno novadu jeb administratīvi teritoriālo reformu. Stāsti un pieredze ir dažādi. Vai, tavuprāt, jau ir laiks šo reformu vērtēt pietiekami nopietni?

Ja rēķinām ekonomiski vai matemātiski, ik lietai ir noteikts apjoms. Ne vienmēr ar administratīvo robežu maiņu un teritorijas palielināšanu vari palielināt arī ekonomisko apjomu. To visu varēja palielināt arī, kad pašvaldības bija mazākas. Saimnieks savā zemē vari būt, ja pārraugi un labi zini savu teritoriju. Milzīgas teritorijas kvalitatīvi pārraudzīt ir neiespējami, līdz ar to, uzskatu, ka dažas pašvaldības savas robežas faktiski sašaurina, proti, pieļauju, ir pašvaldības, kuru robežas faktiski beidzas pie novada centra, pie pilsētas, neiekļaujot lauku teritoriju (būtībā par to aizmirstot).

Runājot par pašvaldību mežiem, ja būtu mācējuši labāk sadarboties, kooperācija meža jomā būtu attīstījusies veiksmīgāk un stabilāk, vienošanās ar konkurences padomi un iepirkumu biroju būtu tapusi jau sen, lai saprastu, kā darboties tālāk. Šobrīd šādas vienošanās (par kooperāciju) joprojām nav. Jāatceras, ka izdevīgāks iepirkums daudzos gadījumos būs lielākam apjomam un ilgtermiņā. Par apjomiem un labāko modeli vēl neesam vienojušies, jo, kā Latvijā ierasts, allaž kāds domā, ka tieši šajā gadījumā kāds ieplānojis ko nozagt... Tie, kas par to rūpējas un domā ikdienā, arī raksta noteikumus, kuros vēlas kontrolēt...

Vai, tavuprāt, runas par zagšanu inerces dēļ velkas no 90. gadiem, vai vēl agrāka laikposma?

Tas rit viļņveidīgi. Kad vēl strādāju Umurgas pagastā, bieži smējāmies, ka vietējie visus jautājumus izrunā pie piena steķiem, šo komunikācijas veidu dēvējot par piena steķu stāstiņiem – “ja pie mana piena steķa ir tā, tā noteikti ir visur”. Patlaban piena steķu vairs nav, bet ir sociālie tīkli, kur parādās kāds viedoklis un ... izplatās. Negatīvam viedoklim ir tendence strauji izplatīties. 90. gados ironizējām, ka, brūkot kolhoziem, to darbinieki bija visai negatīvi noskaņoti pret pašvaldībām, jo tās it kā ieņēma viņu vietu, kolhoza priekšsēdis vairs nebija pirmā persona noteiktā teritorijā utt. Pašvaldības tolaik bija ļoti vienotas, mēs ļoti daudz mācījāmies, varētu teikt, ka tolaik pašvaldību vadītāji (un ne tikai viņi) pabeidza vismaz otru augstskolu. Tolaik pagastveči par neuzticēšanos no kolhozu priekšsēžu puses jokoja, ka pienākuši traki laiki, jo nevienam nevar ticēt un arī sevi jāsāk turēt aizdomās!

Šobrīd jūtam ko līdzīgu. Pašvaldības tiek jo krietni un nepamatoti nomelnotas. Es nekad neesmu aizstāvējusi un neaizstāvēšu nevienu blēdi, bet, piemēram, viena negadījuma, viena cilvēka utt. dēļ par grēkāžiem padarīt un uzskatīt visu sfēru, nav ne gudri, ne pareizi...

Zinu, ka ne viens vien cilvēks, kas strādā kādā Latvijas pašvaldībā, jūtas slikti, jo kāds viņam pateicis, ka “iesaistījies tai blēžu bandā”. Šāda atieksme nevairo ticību ne valstij, ne nākotnei. Ko ar šādu nepamatotu vērtējumu vēlas panākt? Vai mēs vēlamies pazudināt savu valsti? Domāju, noteikti nē!

Mazliet par zemes izmantošanu. Ir pašvaldības, kuru pārstāvji lepojas, ka izmantots un apstrādāts teju ik kvadrātmilimetrs, ir vietas, kur redzi krūmiem aizaugušas platības un secini, ka tur nez vai kāds ko iekopis.

Jā, šādas (nekoptas un aizaugušas) platības joprojām ir un tās (arī joprojām) ir zemes reformas sekas. Kā zināms, daļu zemes īpašniekiem neizdalīja, tā palika pašvaldības īpašumā; tie lielākoties ir zemes gabali, kuri nav uzskatāmi par vērtīgiem. Ir reģioni, kur izmantojamās zemes trūkst, ir tādi, kur diezgan daudz platību, kurās jādomā, kā saimniekot. Savulaik ļoti strauji izķēra zemes gabalus, kuros var saimniekot intensīvi, Latvijā veidojās lielas saimniecības, kas visai būtiski ietekmēja apdzīvotību. To gan jāvērtē zinātniekiem. Es šos notikumus zināmā mērā saistu ar jau iepriekšminēto nespēju veiksmīgi un sekmīgi sadarboties. Jāatceras, ka mazai saimniecībai ir grūtāk pārdot izaudzēto, atšķirībā no lielas.

Pašvaldības un apmežošana, vai aktuāli?

Ir vietvaras, kas pie tās jau ir ķērušās. Patlaban pašvaldībās rit zemes inventarizācija, lai secinātu, kas atlicis pēc reformas. Ja zemes gabals, piemēram, nav citādi izmantojams, bet ir līdzās krietnu saimnieku īpašumam, to mēģina pārdot, ir nogabali, kuros jau tiek kopti meži...

Cik viegli ir “ne pārāk labu” zemes gabalu pārdot kaimiņu saimniekam? Jāatceras, ka tas pārdodams par labāko un izdevīgāko cenu.

Tieši tā, viegli tas nav! Lielu daļu neapsaimniekoto zemes gabalu labi un kārtīgi saimnieki savulaik lūguši no viņu īpašumiem “nogriezt”, jo platību izmantošana uzskatāma par neefektīvu. Šis būtu tas gadījums, kad zemi pārdot ir teju neiespējami. Cita lieta – ja nogabals atrodas starp diviem vai vairākiem īpašumiem un pie tā nav piebraucamā ceļa. Arī tās ir zemes reformas sekas, savulaik Valsts zemes dienests (VZD) šādas problēmas, diemžēl, ir radījis. Zemes reformas likums iesākumā bija ļoti labs – piemēram – laukos nedrīkstēja būt kopīpašumi (zeme vienam īpašniekam, ēkas – citam), ikvienam zemes gabalam bija jābūt piekļuvei, ja nav zināms ēkas īpašnieks, zeme projektējama, lai ēkai būtu funkcionāls pagalms (lai var piebraukt).

Kā notika kontrole? Ja uz pašvaldību atnāca mērnieks ar paveikto, vietējais zemes ierīkotājs to salīdzināja ar pirmprojektu. Šeit noteikti jāatceras, ka vietējiem cilvēkiem pagastā vai pilsētā attiecīgās teritorijas bija labi zināmas. Piemēram, es Umurgā vēl tagad zinu robežas, jo labi atceros, ko un kā dalījām.

Kas notika vēlāk? 1996. gadā, kad sākās aktīvais zemes mērīšanas laiks, valsts izdomāja, ka pašvaldības ar kontroli un uzraudzību netiks galā, un šīs funkcijas nodeva VZD. No pagastiem tālajā VZD kantorī nevienam nebija intereses un neviens viņiem neprasīja kontrolēt un skatīties situāciju dabā. Valsts zemes dienesta darbs ļoti daudzās vietās nav bijis kvalitatīvs, ļoti daudzi salīdzinoši mazvērtīgi zemes gabali ļoti daudzās vietās tika atstāti bez piekļuves. Tagad joprojām ir pietiekami sarežģīti tos pārdot, savukārt pašvaldībām nebūt nav vienkārši saprast, ko tajos vai ko ar tiem darīt.

Cita lieta – ja mums kādā pushektārā ir izauguši skaisti bērzi, kurus jau varam nosaukt par birzi, bet dokumentos tas neskaitās mežs... Tad jāizdomā, kā apsaimniekot kokus ārpus meža. Domāju – ja atvērs Meža likumu, tas varētu būt ar neparedzamām sekām...

Tuvāko gadu aktuālā tēma – Rail Baltica, kas jebkurā projekta versijā šķērsos daudzus novadus, bet par ko runā tikai Satiksmes un Finanšu ministrijās... Cik nopietna problēma Latvijā ir ministriju sadarbībā?

Vēl nopietnāka, vēl problemātiskāka nekā pirms nedaudz gadiem. Ministrijās, diemžēl, viens departaments nezina, ko dara otrs, jāteic, daudzējādā ziņā labā lieta – attālinātais darbs – ministrijās nereti ir radījis pretēju efektu.

Domāju, tā nav tikai Latvijas problēma, bet – ja tā varu sacīt – ļoti eiropeiska lieta – nozaru politika, kur ik nozare strādā neatkarīgi no citām, un šai “neatkarībai” neko padarīt nevar pat Ministru kabinets, arī situācijās, kad viena ministrija nostājas pret otru. Tas ir bēdīgi, tas nav tālredzīgi. Ikvienam ir jāredz, ko citi dara.