Ilgtspēja. Tās lietošana un "piekabināšana"

Zemeunvalsts.lv | 07.01.2020

Intervija ar Elgaru Felci, Latvijas universitātes pētnieku un vieslektoru

Vēl pirms sākām “nopietni runāt”, teici, ka vārds “ilgtspēja” ir dažādi lietots un “pārstaipīts”… Kāpēc tā?

Jēdziens “ilgtspējīga attīstība” savu “uzvaras gājienu” sāka pirms apmēram 30 gadiem, pie mums to sarunās un tekstos plašāk ieviesa samērā nesen. Galvenā problēma, ko saskatu,– šis jēdziens ietver “neiespējamo” – apvienot ekonomiskās, sociālās un vides intereses tā, lai neviens no trim interešu veidiem nebūtu pārsvarā (tās būtu līdzsvarā). Skaidrs, ka ekonomika dominē un droši vien dominēs! To var redzēt dažādos ANO pētnieciskajos paneļos, kur tiek apkopota atbilstošā informācija, un no tās secināts par ekosistēmu funkcionēšanu un klimata stabilitāti. Tās varētu saukt par cilvēces progresa blakusparādībām. Fakts, ka vārds “ilgtspēja” tiek lietots un “piekabināts” daudzviet un daudz kam, nenozīmē, ka kaut kas patiesi top ilgtspējīgāks.

Klasiskajā ilgtspējas definīcijā teikts: “Nodrošināt pašreizējo paaudžu vajadzības, nemazinot nākamo paaudžu iespējas nodrošināt savas vajadzības!” Šis princips noteikti ir pārkāpts, raugoties uz to, kā “ilgtspējīgā attīstība” notiek patlaban, un tās mērogi ir plaši…

Viesojoties Gruzijā, dzirdēju vīnkopjus sakām: “Šis vīna dārzs ir stādīts nevis maniem mazbērniem, bet mazbērnu mazbērniem!”

Tā būtu precīza ilgtspējas loģika: lietas, par kurām rūpējamies, teorētiski, it bezgalīgi varam uzturēt produktīvas. Te var runāt par medniecību, mežniecību, lauksaimniecību, sabiedrības funkcionēšanu, enerģijas apgādi un vēl… Šobrīd gan lielākoties funkcionē “prom-mešanas kultūra”: ātrs patēriņš, sabojājušos lietu izmešana un aizvietošana, liels atkritumu apjoms. “Sabiedrībā ir liela sabiedriskā vielmaiņa.” (Ja saskata paralēles ar vielmaiņu cilvēka organismā) Runājot par patēriņu: sabiedrībā daudz “iet iekšā” un daudz “nāk ārā”. Tas neattiecas uz biežāk “sastopamiem” atkritumiem vien: plastmasu un riepām, vai būvgružiem; runa ir arī par piesārņojumu un līdzsvara izjaukšanu ķīmisko elementu apjomā. Skatoties, piemēram, no rūpnieciskās lauksaimniecības viedokļa: ja par daudz izmanto slāpekli un fosforu, secīgi rodas problēmas. Piemēram, Latvijā Burtnieks pamazām pārtop “zaļā zupā”, ezerā norit paātrināti eitrofikācijas procesi; līdzīgi Baltijas jūrā – mirušās zonas. Tie ir mums tuvāki un saprotami stāsti un tikai maza daļa no lielā attēla.

Vai līdzsvars starp vidi, ekonomiku un sociālo jomu ir neiespējams, utopisks vai par to runā tālab vien, lai runātāja teiktais labi izklausītos?

Līdzsvars būtu iespējams, ja šīm trim jomām (nozarēm) būtu izpratne citai par citas funkcionēšanu! Patlaban ekonomika, kurā dzīvojam, lielā mērā ignorē abās pārējās notiekošo. Manuprāt, pasacīt, ka kaut kas ir “ekonomiski izdevīgi”, jau nozīmē dzīvības vai nāves spriedumu “kaut kam”. To varam skatīt arī no valodas viedokļa: ekonomisks – tātad – labs, neekonomisks – slikts. Ja vēl kāda darbība ir ekonomiski pamatojama… Proti – ja mums būs pietiekami daudz naudas, parūpēsimies par pārējo! Tāda pašreiz ir loģika! Secība gan ir ačgārna, jo ekonomika vienmēr ir bijusi apakšsistēma (ne virssistēma), īsā vēstures posmā ekonomikas ideja vai ideoloģija ir kļuvusi par dominējošo, kam pakārto pārējo.

Daudzām lietām naudu nevajag, daudzām – vajag. Naudu prasa daudzviet. Ko darīt?

Jautājums ir bezgalīgs! Metaforiski runājot – “gribas reiz pa krietnam iztirgoties!” Cilvēku ir daudz, dzīvesveids ir resursu un enerģijas intensīvs, ar daudz ko gribētos tirgoties un šādu dzīvesveidu saglabāt mūžīgi mūžos, ilgi un laimīgi. Visu nav iespējams apvienot un ar ierobežotām zemeslodes biofizikālajām robežām vai termodinamikas likumiem mēs tirgoties nevaram… Kā tam visam pielāgoties, neradot milzu problēmas ar iztikšanu pašiem, nesatricinot pašiem savu labklājību? Sarežģīts jautājums, jo neredzams! Pārtikšana, kaut vai tas, ko liekam galdā, ir ikdienas un tūlītēja parādība: ir vai nav! Temperatūras paaugstināšanās par kādu grāda desmitdaļu un attiecīgi kādas sūnu sugas Āfrikā izzušana liekas tāla un katru personiski neskaroša. Problēma: šādas lietas ir neredzamas un nemanāmas līdz brīdim, kamēr tā (problēma) ir samilzusi, top jūtama un redzama, un tad jau ir par vēlu, ko darīt. Klimata mainība un iespējamā klimata krīze ir nejūtama un neredzama, un… par vēlu, lai lielāko ļaunumu novērstu.

Vai klimata lietas un mainība tiek pietiekami plaši analizētas? Skaļākie akcenti cilvēka darbībai, aizmirstot aukstuma un siltuma periodus uz Zemes…

Klimata zinātnieki uz to skatās. Noteikti skatās! Ap 98% klimata zinātnieku (zinātnieki, kas pētī tieši klimata jautājumus) uzskata, ka tik straujas pārmaiņas tik īsā laikā ir tiešs cilvēka darbības rezultāts. ANO IPCC par to brīdina kopš 80. gadu beigām, klimata zinātnieks Džeimss Hansens (James Hansen) par to 1988. gadā liecināja Baltajā Namā. Ar to vēlos sacīt, ka īss laiks planētas vēsturē ir ļoti garš laiks cilvēka dzīves izpratnē. Un arī te mēs daudz ko neredzam un nemanām, jo notikumu (norišu) izkliede laikā ir salīdzinoši plaša.

Uz zemes ir daudz valstu, kur cilvēki labprāt dzīvotu labāk. Āfrikā vēlas attīstību, Āzijas valstis un reģionus dēvē par biznesa tīģeriem. Latvijā vārds “vienoties” nereti nozīmē daudz laika un sarežģītas sarunas…

Ir 2015. gadā noslēgtā Parīzes vienošanās, kura eksistē vārdos un uz papīra! Rīcība gan ir lēna un nepietiekama. Kam jānotiek? Iespējamajiem riskiem jākļūst vēl acīmredzamākiem! Redzami tie ir jau šobrīd, to jūtam arī Latvijā: lietavas, sausuma periodi, spēcīgāki vēji. Protams, cilvēku sapratne ir dažāda un – gadās – cilvēks domā: Latvijā tāpat bijis vēss, ja top par kādu grādu vai grādiem siltāks, tas būtu tikai labi! Tā ir situācijas vienkāršošana! Pie tam – tiek domāts par vienu parametru – ir siltāk! Par citām pavadošām vai sekojošām parādībām nedomā vai izliekas nemanām!

Cilvēki, kam pieder zeme un kas strādā ar to, šādas lietas mana! Ja meži pārlieku neizžūst vai nepārplūst, sausums vai ūdens uz lauka ir lieta, no kā jāizvairās, kas jānovērš!

Nesen pats piedalījos Tautas attīstības pārskata sagatavošanā un varēja redzēt, ka lauksaimnieki un mežsaimnieki, salīdzinot ar pilsētniekiem, vides riskus uzskata par nozīmīgākiem. Lauksaimnieki un mežsaimnieki to visu izjūt un redz, ikdienā strādājot!

Ar ko sākt?

Nebūsim naivi: ne katra individuālā rīcība, ne Latvijas kā valsts aktivitātes planētas mērogā neko nemainīs! To var gribēt, bet tas nav iespējams. Ko varam darīt? Neskriet pavadā tiem, kas teic: “Attīstībai jābūt tādai un punkts! Viss jārēķina pēc iekšzemes kopprodukta un naudas aprites cipariem: nepieciešams noteikts patēriņa un noteikts labklājības līmenis!” Ir lietas, ko var izvēlēties nedarīt vai darīt citādāk. Piemēram, nemainīt drēbes ik gadu, ja valkātās joprojām labas, nelidot katru brīvo nedēļu uz tālām zemēm vai nelidot vispār. Palielināt savu neatkarību! Proti, ja cilvēkam rokas ir pareizā vietā, viņš jūtas mierīgāk, viņa skats uz notiekošo ir lietišķāks, jo viņš zina: būs grūtības, bet galā tiks! Neesmu pareģis, nezinu, kas un kā var notikt: vides riski stimulēs militāros, vai sāksies ekonomiskie, kam sekos militārie un politiskie, bet – skaidrs, ka resursu trūkums (pārtika, izejmateriāli, enerģijas, saldūdens) radīs dažāda veida spriedzi. Jo līdzšinējais dzīvesveids ir pārāk izšķērdīgs! Patlabanējā stabilitāte nav tik pašsaprotama, lai būtu pārliecība, ka tāda tā būs arī pēc 20-30-50 gadiem! Tāpēc jādomā par savu (Latvijas) neatkarību un noturību! Tas nenozīmē politiskā vidē daudz lietoto “nogriezīsim naudu tam un tam”, nebūt, nē! Tas nenozīmē nošķiršanos no pasaules. Tā būtu zināšanu un prasmju attīstīšana dažādos veidos.

Saprātīga taupība. Proti – neviens neliek badoties, bet, pirms mesties uz veikalu, apēst visu, kas mājās jau ir!

Tieši tā! Āzijā cilvēki par ēšanu mēdz teikt: jāēd tik daudz, kamēr neesi izsalcis, nevis – kamēr pieēdies! Prātīgums un taupīgums nav nekas aplams! Tai pašā laikā es labi saprotu tos cilvēkus, kas ir piedzīvojuši piespiedu taupību (pieticību) padomju laikos un pārējās padomju iekārtas patoloģijas. Protams, tagad ir iespējas un gribas dzīvot labāk, nevis kā “toreiz”. Ir brīvāk, labāk un psiholoģiski cilvēks pie katra nākamā komforta līmeņa it naski pierod!

Ko darīt, ja šai draudzīgajā un zaļi nosauktajā domāšanā straujiem soļiem ienāk bizness (ekonomika)? Kurā brīdī to pamanīt?

Tie būtu mēģinājumi ar naudas un ekonomikas palīdzību izteikt vai parādīt atbildību par notiekošo. Naudā jau tagad mērī ekosistēmu pakalpojumus, piemēram, cik maksā bišu veiktā apputeksnēšana utt. Tās ir spēles, par ko runājām iepriekš: nauda top mēraukla daudz kam.

Latvijas “klasika”: OIK! Idejiski – tas ir tas, kas nepieciešams: pārnest subsīdijas no fosilajiem uz atjaunojamiem resursiem! Pareiza doma, tik rezultāts un izpildījums… Ja pāreja no fosilajiem uz atjaunojamiem resursiem norit korumpētā ietvarā, kā Latvijas gadījumā, svarīgs virziens tiek pilnībā sacūkots! Sabiedrība tiek maldināta, un rodas iespaids, ka daudzas zaļās idejas ir netīras, korumpētas un līdzīgi…

Cilvēka radošajām izpausmēm robežu nav, bet planētas funkcionēšanai un resursu bāzei ir! Kā likt cilvēka radošumu un ģenialitāti lietā tā, lai dzīvotu labi ar ierobežotiem resursiem?

Videi draudzīgas lietas sākas ar darbībām, kur naudu nevajag!

Izdomāt, ko mēs katrs varētu darīt, nav sarežģīti! Bet – katrs esam ar saviem, individuāliem uzskatiem, piederību sabiedrības grupām… Sabiedrības sarežģītība! Nāk mantojums no “homo soveticus”, nāk masu kultūras ietekme vēlmē pēc labas dzīves, nāk vēlme pēc ļoti personiskas laimes. Ir sajūtu un pieredzes kokteilis! Protams, katra individuāla rīcība ir apsveicama, bet, manuprāt, valstij (valsts organizācijām) būtu jāuzņemas iniciatīva, kam, cik vien iespējams, būtu jābalstās pamatotā zinātnē. Nevar paļauties uz “neredzamo roku” vai brīvo tirgu, kas lietas spētu risināt. Tā nebūs! Paļaušanās noteikti būs saistāma ar naudas apriti, un uzņēmēju loģika ir ar peļņu saistīta! Visi strādājošie, gribot, negribot, top par sistēmas daļu! Direktora alga ir lielāka, ja peļņa top lielāka, ir pilnīgi vienalga, uz kā rēķina tas notiek! Domāju, ka līdzsvarot ilgtermiņa labklājības loģiku var tikai valstiski – skats jāmet valsts virzienā – valstij būtu jāsaprot, kas ir galvenās lietas sabiedrības labklājībai. Kā sabiedrība tai vajadzīgās vērtības uztver, saprot un pieņem. Piemēram, izglītības sistēma.

Smiltene. Ko dari tai pusē?

Cenšos rūpēties par citiem, rūpējoties par sevi. Ko tas nozīmē? Ir vārdkopa – kognitīvā disonanse – iekšējais pretrunīgums. Studentiem lekcijās stāstu par sociālām, ekonomiskām, ekoloģiskām problēmām un, atnākot pilsētas dzīvoklī, saprotu, ka daudz paveikt nevaru. Šie jautājumi ir intelektuāli aizraujoši, bet psiholoģiski nomācoši. Labo ziņu nav daudz. Nav pesimistiski, bet reāli! Smiltenes novadā dzīvoju pusotru gadu. Saimniecībā ir 90 ha, 2/3 meža, 1/3 lauksaimniecības zemes, tā mums nodota lietošanā. Pamatfunkcija nav zemnieku saimniecība, bet esam maza grupiņa, kuriem ir attālinātais darbs. Audzējam pašpatēriņam. Lauku vidē vēl tikai iedzīvojamies. Īpašums ļauj dzīvot labi vairākām ģimenēm. Rīkojam pasākumus – permakultūras festivālus, pie mums pārcēlusies Gata Kreicberga velodarbnīca (ērmriteņi), skolojas ekoskolu koordinatori, ārzemju jaunieši utt. Neesam pasākumu organizēšanas vai tūrisma centrs! Nopietni pievēršamies augsnes auglības atjaunošanai, jo augsnes analīzes rāda nepieciešamību barības vielas papildināt!

Šai mācību gadā lasu modernās sociālās teorijas sociologiem, dodot starpdisciplināru ieskatu. Joprojām daudzi “atrodas” savā disciplīnā (nozarē) un no šī skata vērtē citus: kas tiem būtu, vai nebūtu jādara. Ir zināms stāsts par sešiem akliem vīriem un ziloni, ko katrs aptausta no savas puses un katram iespaids ir savādāks. Stāstu: ka ik zinātnes disciplīnai vai nozarei būtu sevi jāvērtē arī ārpus “savas teorijas” rāmjiem! Ilgtspējai tas ļoti nepieciešams! Permakultūras kustības ietvaros un vieslekcijās LLU ar lauksaimniekiem un mežsaimniekiem runājam par agro-ekoloģijas un agro-mežsaimniecības praksi, kas vērsta uz sapratni: kā īsā laikā nenoplicināt savu īpašumu, lai īpašums ir auglīgs ilgtermiņā un, piemēram, kādā apjomā būtu lietojami augu aizsardzības līdzekļi, lai neradītu blaknes. Ir lietas, ko pamani, bet nepadomā. Piemēram, izbrauc cauri ½ Vācijas ar auto un secini, ka auto priekšējais stikls ir tīrs. Pag, pag, ne tik sen bija jāmazgā vairākas reizes, kur tad kukaiņi? Protams, kukaiņu skaitu izmērīt grūti, bet 2017. gada pētījums šokēja ar to, ka 29 gadu laikā kukaiņu absolūtā masa ir samazinājusies par 75% Vācijas dabas parka teritorijā. Var uz to skatīties ļoti praktiski: būs mazāk odu, nekodīs! Bet – kukaiņi ir barības ķēdes apakšā! Ja apakša “sabrūk”, kas notiek ar nākamajiem posmiem? Resursu izsīkšana, klimata nestabilitāte, barības ķēžu “izčakarēšana”… Tas ir saistīts! Saistīts arī ar cilvēka alkatību un ekonomisko sistēmu, kas to apbalvo, diemžēl. Kā teica Mahatma Gandijs: "Planēta Zeme dod pietiekoši visu cilvēku vajadzībām, bet ne visu alkatībai!" (Earth provides enough to satisfy everyone’s needs, but not everyone’s greed)

Izmantotas Latvijas Universitātes un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas

Pievienot komentāru