Itin bieži gadās dzirdēt, ka birokrātiskās darbības, ar kurām sastopamies, pats prasītājs mums labprāt nelūgtu un nepaģērētu, bet to prasa ne vienmēr vārdā nosaukti “viņi”. Gana bieži šie “viņi” tiek saistīti ar Valsts kontroli, kas nāks un... Vislabāk šo varētu izskaidrot cilvēks, kas veidojis šo augstāko valsts revīzijas iestādi, kādu to pazīstam vēl šobaltdien.
Nesen plašsaziņas līdzekļos varēja lasīt, ka strādājat Ukrainā.
No 2020. gada novembra strādāju Ukrainā Eiropas Savienības finansētā projektā; ES atbalsta Ukrainas Valsts kontroles (mūsu izpratnē; Ukrainā augstākā valsts revīzijas iestāde saucas Рахункова палата України) modernizāciju. Esmu šī projekta vadītāja, strādāju kopā ar vairākiem kādreizējiem kolēģiem no Latvijas Valsts kontroles, projektā piedalās arī attiecīgās sfēras starptautiski eksperti, un, protams, vietējie no Ukrainas. Esam 20 cilvēku komanda. Faktiski es daru to, ko savulaik darīju Latvijā, kad Saeima mani iecēla Valsts kontrolieres amatā, proti, veidoju modernu, laika garam atbilstošu valsts kontroles iestādi. Ukrainas augstākajai revīzijas iestādei vēl daudz darāmā, lai atbilstu starptautiskiem standartiem.
Tātad var sacīt, ka jūs otro reizi mūžā veidojat Valsts kontroli, tikai šoreiz citā valstī.
Taisnība! Domāju, iepriekšējā darba pieredze ir liela priekšrocība, jo šo darbu zinu no praktiskās puses. Mana pieredze atšķiras no kolēģu pieredzes (kas ir konsultanti), jo šādā procesā esmu piedalījusies personiski, pati visu esmu darījusi un skaidri saprotu, ko tas nozīmē. Darbu Ukrainā sāku ar plāna piedāvājumu – ko un kā, un kādā secībā vajadzētu darīt. Viegli nav, jo ukraiņu kolēģi notiekošās pārmaiņas uztver atšķirīgi, uzskatot, ka, lielākoties, viss ir kārtībā. Ja kādam šķiet, ka “ļoti labi ir tā, kā ir”, vērtēt un pārvērtēt situāciju un darāmo nav viegli. Līdz šim, neskatoties uz iepriekšminēto, esam strādājuši labi, visiem auditu veidiem (finanšu, atbilstības un lietderības) ir sagatavotas metodoloģijas, liela daļa darbam nepieciešamo dokumentu ir sakārtoti.
Darbs (vai projekts) turpināsies vēl gadu, turpmāk vairāk domāsim par cilvēkresursiem un to vadību. Piemēram, Ukrainā līdz šim valdība ne reizi nav iesniegusi valsts gada finanšu pārskatu kopā ar auditora atzinumu, kā tas pieņemts daudzās valstīs (arī pie mums Latvijā).
Jūs pieminējāt vārdu “eksperts”, kas Latvijā īpaši pēdējos gados tiek lietots uz nebēdu.
Runājot par Ukrainas projektu, kurā strādāju, tie cilvēki, kurus projekta ietvaros piesaista, tiek saukti par ekspertiem. Viņiem ir dažādas kategorijas, darbiniekus (vai ekspertus) es pati meklēju, pati intervēju kandidātus utt. Tā kā man bija un ir skaidrs, ka darbam jābūt ar redzamu rezultātu, vēlos strādāt ar cilvēkiem, kas spēs šo darbu veikt. Piebildīšu, Valsts kontroles darba sfēra ir pietiekami šaura un pat lielajā Ukrainā atrast profesionāļus, kam būtu laba pieredze darbā ar publiskā sektora auditu, nav vienkārši. ...vienubrīd man šie meklējumi jau šķita kā neiespējamā misija. Pārskatot prasības, nu lūkoju pēc profesionāļiem ar līdzīgu (ne vairs konkrētu) pieredzi un spējām ātri apgūt jaunas iemaņas un zināšanas.
Par jūsu jautājumu runājot, piekritīšu – vārda “eksperts” lietošana bieži un lielā skaitā, vietā un nevietā, tā nozīmi ir degradējusi, turklāt, attiecīgie darba darītāji var savus pienākumus veikt gana pavirši, lieki neiedziļinoties jautājumu būtībā. Ar šo man nākas saskarties arī tagadējā darbā. Piemēram, lasot citu organizāciju veiktus vērtējumus, nereti rodas nopietna vēlme pajautāt autoram – “Vai, šo gatavojot un rakstot, jūs esat iedziļinājušies pašu vērtētajā procesā un izlasījuši dokumentus, kas to reglamentē?”
Vai darbā, veidojot Ukrainas kontroles iestādi, gadās sadarboties ar Latvijas Valsts kontroli?
Ne pārāk daudz. Kā jau minēju, Ukrainas projektā esmu iesaistījusi vienu otru savu bijušo kolēģi, sadarbojoties, kontakti, protams, ir intensīvāki.
Ja pamanu ziņas, ko publicē Valsts kontrole, izlasu, apskatos. Šī gada jūlijā četriem Ukrainas valsts kontroles pārstāvjiem organizēju mācību braucienu uz Latviju. Atgriezos vidē, kur neesmu bijusi apmēram 10 gadus.
Vai Valsts kontrolei, kā iestādei, vienmēr ir taisnība?
Brīdī, kad Valsts kontroles pārstāvji parakstās zem dokumentiem vai teksta, ko sagatavojuši, tā ir viņu taisnība. Bet – kā zināms – pasaulē nav vienas taisnības, jautājums – no kāda rakursa uz attiecīgo problēmu skaties.
Kad auditors vai kontrolieris pauž savu viedokli, viņš parasti pastāsta un paskaidro, ko tieši analizējis, kādos faktos balstījies, ko varētu ieteikt situācijas uzlabošanai vai mainīšanai utt. Valsts kontroles darbs ir atklāts, ikviens var izlasīt skaidrojumu, kāpēc šāds vai citāds secinājums ir tapis. Tas ir ļoti svarīgi, jo runa ir par faktiem un apstākļiem, kas tikuši konstatēti. Ja ne visi apstākļi ir atklāti, ne visi fakti ir zināmi, nākot klajā jaunai informācijai, secinājumi var mainīties. Svarīgi vienmēr atcerēties, ka runa ir par to, kādus faktus un kādu informāciju analizē.
Cik korekti, jūsuprāt, pirms VK revīzijām ir interesēties par iespējamiem kompromitējošiem materiāliem revidējamās vienības sakarā?
Kad VK sastāda savu plānu – kādas jomas analizēt, kādus auditus veikt, protams, jāanalizē dažāda informācija. Var aptaujāt sabiedriskās organizācijas, nevalstisko sektoru, uzzināt, ko viņi uzskata par svarīgu un būtisku. Manuprāt, šāds solis ir pareizs, jo jāievāc maksimāli daudz informācijas, bet, protams, vispirms pašiem jāanalizē pieejamā informācija.
Uzsvēršu – secinājumam ir jābūt skaidri saprotamam un pamatotam. Tas nevar notikt šādi: “kāds man par iestādi X pasacīja ko sliktu, tāpēc es došos revīzijā”. Pamatojumam, kāpēc tiek veikta revīzija, jābalstās ļoti lielā informācijas apjomā – kāpēc no attiecīgā resursu apjoma mēs pārbaudīsim tieši šos vai kāpēc no liela funkciju daudzuma mēs vērtēsim tieši šīs.
Savulaik šādu praksi ieviesām, lai revidenti nenodarbotos ar ļoti šaurām jomām, bet vispirms pamatīgi analizētu nozari vai iestādi, vai funkciju un saprastu, kas ir būtiskākais, aktuālākais sabiedrībai utt.
Informāciju var vākt dažādos veidos, bet lēmumam ir jābūt skaidri un saprotami pamatotam, lai ikvienam būtu skaidrs, kāpēc pieņemts lēmums revidēt konkrētu jomu vai iestādi.
Vai VK veikto auditu kāds pārbauda?
Valsts kontroli pārbauda divos veidos, kas ir ierasti starptautiskajā praksē un noteikts starptautiskajos standartos. Viens – ik gadu VK finanšu pārskatu pārbauda zvērināts revidents, ko konkursa kārtībā izvēlas parlaments, otrs – augstākās valsts revīzijas iestādes pārbauda kādas citas valsts augstākās revīzijas iestādes. Cik zinu, Latvijas VK šogad šādi tika pārbaudīta.
Labi atmiņā palikusi viena no jūsu pirmajām intervijām Latvijas Televīzijā, kur sacījāt, ka Latvijas likumi neliedz publisko līdzekļu neefektīvu un nelietderīgu izmantošanu. Vai jums reiz nav gribējies aprēķināt – cik naudas neatkarības gados (no VK skatpunkta raugoties) Latvijā ir nelietderīgi iztērēts? Vai šāda informācija varētu būt apkopojama?
Ja tas būtu jādara, VK šis pienākums būtu jādara profesionāli. Ir dažādas metodes, kā to varētu, bet, lai pamatotu kādu nelietderīgi iztērētu naudas summu, nepieciešams veikt noteiktas audita procedūras, jāveic nopietna analīze. Ja VK savā revīzijā secina, ka līdzekļi nav izmantoti lietderīgi vai racionāli, VK sagatavo rekomendācijas, kas noteiktā laikā tiek ieviestas, pēcāk aprēķinot, kā attiecīgajā institūcijā vai iestādē laika gaitā ir mainījusies situācija – cik ieekonomēts, cik pakalpojumu sniegts, cik ienākumu gūts.
Kopumā domāju, nez vai kāds pateiks vai aprēķinās jūsu jautāto skaitli (summu), pieļauju, kāds ar to varētu nodarboties, bet, manuprāt, uz šādu jautājumu atbildēt ir visai neiespējami.
VK publiskajā telpā lieto vārdus “rekomendācijas” vai “ieteikumi”. Ieteikums ir izvēle, VK teiktajā tas skan kā pavēle rīkoties, kas pēcāk tiek pārbaudīta. Kā īsti ir?
Ieteikumiem jeb rekomendācijām nepieciešama procedūra, kādā audita (revīzijas) rezultātus saskaņo – vienojas ar pārbaudāmo institūciju, pārrunājot, kas būtu maināms un kas būtu uzlabojams. Turklāt, par tālāko arī notiek vienošanās, piemēram, VK saka – ir jāuzlabo kontroles vide – un tā ir jau institūcijas atbildība, kā tā rīkosies, lai attiecīgo jautājumu risinātu. Tas ir institūcijas lēmums, VK to nelemj!
Tātad, ja saprotu pareizi, vienošanos par pārmaiņām vai uzlabojumiem nez kālab dēvē par ieteikumu.
Tas varētu būt juridiskā valodā – konstatē, secini un rekomendē, ko darīt. Šādu vārdu lieto.
Manuprāt, saprātīgāk ir situāciju mainīt vēl pirms kļūdas radušās.
Pēdējo gadu problēma – acīmredzams dažādu prasību un noteikumu pieaugums. Runājot par konkrētiem jautājumiem un analizējot prasības, piemēram, nevalstisko organizāciju sakarā dzirdam iestādes darbinieku skaidrojumu: “Mēs jau labprāt to un to jums neprasītu, bet VK nāks, auditēs un tad mums klāsies plāni.” Prasības aug, to jēga zūd.
Šādus stāstus es dzirdēju arī laikā, kad pati biju Valsts kontrolieres amatā. Tolaik tā mēdza sacīt nevis par visu VK, bet, ka, “lūk, Inguna Sudraba to un to ir noteikusi un to un to revīzijā prasīs”. Vai arī, piemēram, es pati personiski nākšu revidēt un tad tik attiecīgā iestāde dabūs trūkties!
Tātad jums tas nav nekas jauns?
To skaidroju vienkārši: ikvienai iestādei vispirms pašai jāpaskatās un jātiek skaidrībā, kādus spēles noteikumus tā sagatavojusi un uzrakstījusi, piemēram, par darbu izpildi, kādas prasības izvirza, piemēram, darbā ar NVO utt.
Valsts kontroles darbs ir pārbaudīt noteikumus, ko valsts iestādes darbinieki ir sagatavojuši un pieņēmuši, un salīdzināt tos ar praktisko dzīvi. Piemēram, “noteikumos ir sacīts, kādai jābūt atskaitei par padarīto, bet jūs prasāt un akceptējat ko atšķirīgu.” Ja jautājums ir par procedūrām, kas praksē nedarbojas, tās nepieciešams mainīt. To var izdarīt, ja redzi, ka reālajā darbā viss notiek lietderīgāk un saprātīgāk nekā rakstīts instrukcijā – īsāk sakot – pielāgojiet norādījumus dzīvei vai otrādi.
Ja, savukārt, netiek pieprasīts viss, kas noteikumos rakstīts, jāsaka – vai nu darbojieties atbilstoši pašu izdomātajiem noteikumiem, vai pēc iespējas ātrāk tos mainiet!
Valsts kontroles darbinieki noteikumus revidējamajām vienībām neizdomā un nesacer, tie jau ir uzrakstīti, piemēram, likumu, MK Noteikumu vai iestāžu darba reglamenta, vai darba kārtības formā. Kā jau minēju, auditos mēdzam skatīties un vērtēt, kā apstiprinātie noteikumi darbojas dzīvē. Zinu, ka pārlieku birokratizētās situācijās auditori iesaka noteikto kārtību mainīt, piemēram, nav nepieciešams kaut ko prasīt divkārt vai kā obligātu noteikt informāciju, ko neizmanto vai kas nav nepieciešama.
Ieteikumi mēdz būt arī šādi – “iestādei atteikties no tā, kas tai nav nepieciešams”.
Tātad – ja valsts iestāde darbojas šķietami birokrātiski, jautājumi vispirms uzdodami šai iestādei (tās darbiniekiem) ne Valsts kontrolei.
Tieši tā!
Vai savulaik esat mēģinājusi ko šai ziņā mainīt, jo nedz jums, nedz jūsu pēctečiem amatā nav jāuzklausa nepelnīti pārmetumi, par kuriem runājām iepriekš.
Mana atbilde nav mainījusies – prasiet institūcijai, kuras darbinieki teic, ka mēs (VK) nāksim un kaut ko noteikti pārbaudīsim. Aicinu pajautāt: “Kāpēc jūs esat izdomājuši šādus noteikumus? Ko ar tiem vēlaties panākt?” Auditors neizdomā noteikumus, pēc kādiem vadoties, būtu realizējam kāda politika, piešķirama nauda vai pieprasāmas atskaites. Auditora pienākums ir vērtēt, vai sistēma darbojas atbilstoši spēles noteikumiem un pēc tam, vērtējot dziļāk un pamatīgāk, painteresēties, vai šie spēles noteikumi ir pietiekami efektīvi un lietderīgi.
Gana bieži par VK revīzijām dzirdam – “auditori nevarēja vai nespēja pārliecināties par to un to...” Parasti ar to saprot faktu, ka trūkst dokumentu vai skaidrojuma, retāk tiek domāts par VK pārstāvja kompetenci. Var taču gadīties, ka auditors par kaut ko nespēj pārliecināties, jo viņam trūkst zināšanu attiecīgajā jomā.
Pirms auditori sāk pārbaudi, viņi apzina paveicamā darba apjomu, nepieciešamās zināšanas utt. – tas ir obligāts nosacījums. Jābūt pilnīgai skaidrībai, vai komandai, kas auditu veiks, ir nepieciešamās kompetences un zināšanas. Ja trūkst prasmju vai iemaņu darba izpildei, to veikt nevar. Kad vadīju Valsts kontroli, sarežģītāku un apjomīgāku revīziju veikšanai vispirms sagatavojām plānu, sapratām apjomu un konstatējām, kur mūsu zināšanas var pietrūkt. Piesaistījām dažādu jomu speciālistus (atkal būtu lietojams vārds “eksperts”), kas ar savām zināšanām mums palīdzēja. Kā tas notiek? Nozares vai jomas zinātājam iedevām konkrētus jautājumus, kas bija jāizanalizē, dodot savu slēdzienu.
Situācija, kurā auditors raksta, ka par to vai citu jautājumu nevar pārliecināties tāpēc, ka pietrūkst zināšanu, bet pats nav konsultējies ar speciālistu, nav pieļaujama!
Nereti ir gadījies, ka Valsts kontroles pārstāvji, informējot par veiktu revīziju, publiskā paziņojumā lieto skaļus vārdus, spēcīgas frāzes, kas liek domāt, ka “revidētā institūcija savārījusi krietnas ziepes”. Lasot revīzijas dokumentus, ne reizi vien nācies secināt, ka nekā skaļi un krāšņi aprakstāma tur nav. Vai valsts iestādei, kas, kā iepriekš sacījāt, strādā, pamatojoties uz faktiem un dokumentiem, piedien skaļa klaigāšana?
Nekomentēšu savus bijušos kolēģus vai bijušo darbavietu.
Katram ir savas darba metodes, es koncentrējos tikai uz padarāmo darbu un, ja mana darba rezultāti tiek ievēroti un novērtēti, tas mani gandarī. Man ir svarīgi, lai es darbu paveiktu maksimāli godīgi, kompetenti un efektīvi, lai ar mūsu vai manā rīcībā esošajiem resursiem panāktu lielāku sabiedrības uzticību valsts iestādēm un to rīcībai.
Bieži dzīvē gadās salīdzināt, kam cilvēks velta vairāk laika – savam darbam vai savai publicitātei, tas ir katra personiskais lēmums. Man publiskās attiecības ir vairāk apgrūtinājums, ne ieguvums.
Kā vērtēt kādas iestādes darba efektivitāti vai lietderību ilgtermiņā, ja redzams, ka šāda (“lielā”) plāna trūkst valstiskā (Saeimas, valdības) līmenī?
Lielākās grūtības ir gan valstī kopumā, gan atsevišķu plānu vai politiku veidošanā saskatīt un noteikt konkrētus, tālejošus mērķus un konsekventi tos realizēt. Diemžēl, politika Latvijā jau gadiem ir veidota īstermiņā (piemēram, no vēlēšanām līdz vēlēšanām) un pietiekami populistiski. Cilvēki viegli notic populismam vai viegli dabūjamai naudai, nedomājot par sekām.
Auditoriem ir daudz vieglāk vērtēt kāda procesa vai tēriņu lietderību, ja noteikti mērķi jau ir iekļauti politikā, piemēram, ja redzi kritērijus, mērķus un sasniegto, salīdzināt ir pietiekami vienkārši, teiksim, vai izvēlētais ceļš līdz mērķu sasniegšanai aizvedīs un vai izvēlētie resursi tiek izmantoti racionāli. Latvijā reti kur un reti kad tas ir skaidrs, piemēram, ja ir definēti mērķi, nav noteikti sasniedzamie rezultāti un nav skaidrs, kā un kad mērķis būs uzskatāms par sasniegtu. Auditora darbs ir meklēt un atrast kritērijus un principus, salīdzinot ar pasaules pieredzi. Savulaik mēs šādi vērtējām Latvijas zinātnes politiku, pati šai sakarā devos ļoti intensīvā vienas dienas darba vizītē uz Somiju, tikos ar daudzu institūciju vadītājiem, lai izzinātu mehānismus un sistēmu, kā zinātnes politikas vadība notiek Somijā. Tas bija nepieciešams, lai izveidotu salīdzināšanas mērauklu. Latvijā tobrīd nekādu izmērāmu indikatoru nebija.
Zināms, ka savulaik skolās peltā špikošana daža laba skolotāja vai augstskolas pasniedzēja acīs bija vērtīga: “rakstīji špikeri, tematu lasīji, kaut ko apguvi arī pats.” Latvijā ierasts slavēt kādas kaimiņvalsts vai citas valsts pieredzi, politiku vai tās rezultātu. Kāpēc lauzīt galvu – “paņemam no somiem vai igauņiem”? Kāpēc tiek runāts, slavēts, apskausts, bet “špikošana” valsts līmenī nenotiek pat nozarēs, kurās par reformām runā jau ilgus gadus? Šķiet, viena no nepatīkamākajām Krievijas sāktā kara blakusparādībām Latvijā bija un ir atklāsme, ka daudz kas nedarbojas, nenotiek un nav izdarīts...
Izteikšos tikai par savu pieredzi. Kļūstot par Valsts kontrolieri, man bija skaidrs, kādā institūcijā sāku darbu, kālab uzsvēru, ka VK manā vadībā kļūs moderna un efektīva iestāde. Protams, es lūkoju pēc visa iespējamā atbalsta un pieredzes, kas tolaik bija pieejama. Intensīvi strādājām ar līdzīgām kontroles iestādēm Lielbritānijā un Nīderlandē, vieni no pirmajiem pie manis atnāca Ernst&Young Latvijas pārstāvniecības darbinieki un iesaistījās darbinieku apmācībā, meklēju dažādas iespējas, savācu iespējami daudz informācijas un no tā visa izlobījām mums visatbilstošāko un piemērotāko.
Latvijā nav pieprasījuma pēc konkrētiem mērķiem valsts mērogā. Piemēram, ja konkrēts cilvēks vai partija pretendē uz vietu parlamentā vai valdībā, pirmais jautājums – ko viņi vēlas sasniegt, kāds ir viņu mērķis. Nereti mērķis ir sasniegts, kad cilvēks ir “apsēdies konkrētā krēslā” līdz nākamajām vēlēšanām. Pietrūkst drosmes lemt tālejoši un atbildēt par pieņemtajiem lēmumiem.
Ar ko mūsu valsts asociējas? Zeme, kas dzied, labi... Vēl?
Atceros 90. gados piedzīvoto, kad strādāju Finanšu ministrijā. Reiz piedalījos ministriju pārstāvju sanāksmē Tallinā, kur runāja vairāki politiķi, pieminot reformas (kā jau 90. gados). Igauņu kolēģi toreiz visās prezentācijās bija iekļāvuši domu – “Igaunija ir IT zeme”. Mēs, Latvijas pārstāvji, vēl savā starpā runājām – kāda nu tā IT zeme būs, jo kaimiņvalsts kolēģi izklausījās domājoši ļoti tālā nākotnē.
Ko Igaunija dara un kas tur notiek tagad? Mēs redzam sasniegto. Informāciju tehnoloģijas ir viena no pirmajām asociācijām, runājot par kaimiņzemi – no 90. gadiem tika mērķtiecīgi ieguldīts izglītībā, biznesa iespējās, attīstībā, vides radīšanā, kur IT tiek plaši izmantotas. Runājot ar citu valstu kolēģiem, bieži dzirdu, ka IT jautājumu risināšanai viņi nolīguši darbam tieši Igaunijas uzņēmumus vai speciālistus. Tātad mūsu kaimiņi izvirzīja mērķi, kas bija tālredzīgs un ilglaicīgs, strādāja pie pastāvīgas, stabilas vides radīšanas, un mēs redzam rezultātus. Tas ir liels atbalsts cilvēkiem, ekonomikai, valsts tēlam, arī uzticība valsts pārstāvjiem, jo darbs tiek veikts kvalitatīvi.
Latvijā saukļi ir bijuši dažādi, bet, kā veidot vidi, kurā cilvēkiem gribētos dzīvot, strādāt, radīt... Tas palicis otrā plānā.
Kādu brīdi esat strādājusi bankā. Vai neviens jūs nav aicinājis darbā privātajā sfērā, vai pašai to nav gribējies?
Katra pieredze ir vērtīga. Privātajā sektorā strādāju neilgi, pusotru gadu. Tā bija laba iespēja redzēt valsts pārvaldi no malas. Redzēju, cik maz privātajā sektorā zina un saprot, kas valsts pārvaldē notiek. Diemžēl, no malas ieraudzīju arī nepatīkamas ainas par valsts pārvaldē notiekošo. Secināju, ka par valsts pārvaldi pie mums nav veidojies labs iespaids, nereti, cilvēkiem vienu vai divas reizes gadījusies slikta pieredze, un viņš šo pieredzi attiecina uz visu valsts pārvaldi, kas ir saprotami, bet nav godīgi.
Ko es šai pusotrā gadā sapratu? Pārdošana nav mana joma. Nereti man, bankā strādājot, lielāka bija vēlme cilvēkus atrunāt ņemt kredītu, ne pierunāt un paskaidrot, ka tas viņiem ir vajadzīgi un izdevīgi.
Jau pirms C19 laika valstiskā un politiskā līmenī parādījās vīpsnājoša attieksme pret tiem, kas vēlas strādāt. Naudas nav... Valsts bez naudas nevar... Bet mēs jūs un jūsu vēlmi strādāt un pelnīt tāpat ierobežosim.
Protams, valsts bez naudas nevar. Pirmais darbs, manuprāt (esmu to gana bieži atkārtojusi, arī mūsu sarunā minējusi), ir radīt vidi, kurā cilvēki grib veidot savu biznesu. Jo vairāk ir tādu cilvēku, kuri paši par sevi spēj parūpēties, jo mazāks slogs tas ir valstij un attiecīgi vairāk līdzekļu paliek tiem, kas paši par sevi parūpēties vairs nespēj.
Kāpēc ir tik ļoti grūti šādu vidi radīt? Kāpēc ir sarežģīti atrast, piemēram, saukli – “šeit ir valsts, kurā ikvienam ir iespējas strādāt un radīt savu biznesu”? ... Grūti pateikt, sarunas un lēmumi diemžēl notiek tai nišā vai līmenī, kas attiecas uz to vēlētāju, kas stāv un saka – “Par mani nepieciešams parūpēties un tas ir citu, ne manis paša pienākums!” Jūtu, ka domāšana palēnām kustas tai virzienā, kur valda uzskats – “par manu dzīvi ir atbildīgs kāds cits...” Atkārtošos, bet ir ļoti svarīgi, lai valsts vadītāji rada vidi, kurā ikviens var attīstīt savu biznesu.
Eiropas zaļais kurss, nenoliedzami ir laba ideja, bet... atkal daudz kas notiek saukļu līmenī. Tikko iedziļinies, saskaries ar milzu dokumentu apjomu. Vai labas idejas arī Eiropas līmenī nenogrimst šīm idejām apkārtesošo interešu balastā?
Jūs pats atbildējāt uz savu jautājumu... Ja cilvēks vēlas ko sasniegt, viņš veido tādu ceļu, lai to varētu izdarīt. Ja tas ir tikai falši un ārišķīgi (vārdos), tiek meklētas iespējas kā mazāk piepūlēties, piemēram, radīt tādu vidi un apstākļus, lai katrs, kurš vēlas kaut ko uzsākt, uzreiz saprastu, ka labāk nedarīt neko.
Strādājot Ukrainā, par ko runājām mūsu sarunas sākumā, labi redzu – arī tur birokrātija ir kupli jo kupli sazēlusi. Tipiskā vide, ar ko ikdienā saskaros – skaidrojumi, kāpēc kaut ko nevar izdarīt, kas traucē, kas ir šķērslis, kas ir nepareizi. Daudz vairāk laika tiek tērēts aizbildinājumiem – kāpēc nedarīt, nevis traucēkļu novākšanai un reālam darbam.
Jūs runājat arī par Latviju...
Ja visi roku rokā būtu ieinteresēti rezultātā, droši vien, darba organizācija būtu cita. Sagatavotu papīru kalni nav un nevar būt rezultāts.
Vai, jūsuprāt, Latvijā cilvēki gaida frāzes, ne reālus darbus?
Neklausos cilvēkos, par kuriem ir skaidrs, ka viņiem nav nekāda pamata izteikties par to vai citu jautājumu – ir frāzes, ir citāti, ir prasmes veikli locīt mēli. Turklāt, ja tā visa uzklausītājs aplūkojamā jautājumā orientējas ne pārāk labi, viņam var rasties iespaids, ka runātājs ir ļoti zinošs un gudrs, ja cilvēks jautājumu zina pietiekami labi, ātri top skaidrs, ka tiek virknēti vārdi, neizprotot tēmu, par ko runā.
Ja tāds ir pieprasījums – uzklausīt vāvuļošanu un tukšu runāšanu – tam tiek attiecīgi dots piepildījums. Arī Latvijā ir pietiekami daudz cilvēku, kas šai ziņā var izpausties. Mani, piemēram, interesē piepildīts laiks un iespēja redzēt rezultātu tam, ko daru.
Izmantotas Ingunas Sudrabas un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas