Rietumu valstīs vara tradicionāli ir sadalīta starp trim pīlāriem, kā to 18. gadsimtā aprakstījis franču filozofs Monteskjē. Šo sistēmu sauc par varas dalīšanas pieeju. Piemēram, Somijā parlaments pieņem likumus, bet valdība tos īsteno. Tiesu vara, kas realizē tiesiskumu, interpretē likumus, tās lēmumus nevar ietekmēt ne parlaments, ne valdība.
Saskaņā ar visai svaigo ziņu presē, vides organizācijas, šķiet, cenšas panākt vienkāršāku sistēmu. Runa ir par Somijas Greenpeace mežu monitoringa projektu, kam Kone fonds ir piešķīris vairākus simtus tūkstošu eiro un ko var raksturot kā varas dalīšanas doktrīnu. Tā darbojas šādi – dabas aizsardzības organizācijas ir definējušas savus kritērijus vērtīgiem dabiskajiem mežiem.
“Ar šī projekta palīdzību liels skaits iedzīvotāju, kuriem rūp mūsu dabisko mežu liktenis, var uzraudzīt, vai mūsu vērtīgie meži nav apdraudēti,” rakstā, ko 12. februārī publicēja Metsälehti, norādīja organizācijas Greenpeace Somijas nodaļas direktors Touko Sipilainens (Touko Sipiläinen).
Šie, tā saucamie nobažījušies pilsoņi, ir vides aktīvisti, kas nepieņem dabisko mežu kritērijus, ko noteicis demokrātiski ievēlētais Somijas parlaments un valdība, kurai parlaments uzticas. Vienkārši sakot, dabas aizsardzības organizācijas izstrādā savus likumus, t.i., no trīspusējās varas sadales pārņem parlamenta pienākumus, turklāt, saskaņā ar Touko Sipilainena teikto, Kone fonda līdzekļi tiek izmantoti, lai radītu iespēju pastāvīgi iejaukties mežizstrādes darbu veikšanā, veicot pārbaudes, aktīvi sadarbojoties ar medijiem un citām t.s. ieinteresētajām pusēm. Īsāk sakot, “ieinteresētie pilsoņi” īsteno un uzrauga likumus, kurus paši ir pieņēmuši (izdomājuši).
Kā ar tiesu varu? “Aktīva sadarbība ar medijiem” nodrošina, ka neviens kokmateriālu pircējs pat nepieskartos “strīdīgajiem mežiem” un turētos no tiem pēc iespējas tālāk... Tātad likuma, izpildvara un tiesu vara meža lietās šobrīd ir “vienās rokās”. Pateicība, protams, pienākas Kone fondam, kas, šķiet, pietiekami labi pazīst visus pret meža nozari noskaņotos cilvēkus.
Patiesības labad jāatzīst, ka Kone fonda nauda tikusi izmantota daudz dīvainākos nolūkos. Mani “pēdējie favorīti” ir projekti My Child (Mans bērns) un Piss Goddess (Čurāšanas dieviete), kas saņēma 40 000 eiro finansējumu. Saskaņā ar projekta pieteikumu, tie ir teātra darba “Itku ja kusi” (Raudi un urinē) turpinājums. Šķiet, atslēgvārdi bija “vides iznīcināšana”, jo šie projekti saņēma ievērojamu naudas summu.
Atgriezīsimies pie Mežu monitoringa projekta. Pirmajā posmā tas koncentrēsies valsts mežos, kas ir nedaudz amizanti. Šķiet, dabiskie meži ir ātri atjaunojams dabas resurss. Atceros, kā 1980. gados notika cīņa par Talaskangas mežiem, kuri, kā tolaik apgalvoja vides organizācijas, bija “pēdējā dabiskā teritorija” Dienvidsomijā.
Kopš tā laika ir bijis pietiekami daudz dabas teritoriju, kuras varētu teju “nepārtraukti” saglabāt un “meža sargātāji” noteikti atradīs vēl citas, jo ir pietiekami daudz “pēdējo neskarto dabas teritoriju”, dabisko mežu un dabiskajiem mežiem tuvu mežu, kurus “ieinteresētie pilsoņi”.varētu iedomāties saglabāt.
Prognozēju, ka patvaļīga mežu aizsardzība ilgtermiņā nedos labumu mežu bioloģiskajai daudzveidībai. Daudzi mežu īpašnieki noteikti domā, vai ir vērts kopt ciršanas vecumu pārsniegušos mežus, vai apzināti atstāt trūdošus kokus un jebko citu, kas palielinātu viņiem piederošo mežu dabisko vērtību. Risks ir elementārs – nākotnē jebkādas darbības var kļūt par iemeslu, lai šīs teritorijas kāds klasificētu kā mežus ar īpaši augstu dabas vērtību, saprotams, ar attiecīgām sekām īpašniekiem un apsaimniekotājiem.