Autors: Zemeunvalsts.lv

Gads ir bijis labs!

Saruna ar Jurģi Jansonu, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” direktoru

Pēdējā pusgada laikā, runājot par Latvijas mežu platībām, izteiktām procentos no valsts teritorijas, parādās un tiek saukti dažādi skaitļi: 50, 52, 54, pat 56. Kurš būtu precīzākais?

Mana atbilde arī var šķist nekonkrēta, jo meža resursu monitoringā informāciju var apkopot dažādos griezumos. Jautājums: kādas platības mēs saskaitām un attiecinām pret kopējo Latvijas teritoriju. Atkarībā no tā, ko saskaitām, būs gala rezultāts mežainumam. Katram parauglaukumam, kuru apmeklē monitoringa zinātnieki, primāri tiek noteikta zemes kategorija, kas tiek apzīmēta ar noteiktu kodu. Ja parauglaukums iekrīt platībā, kurā aug koki, kuru augstums var sasniegt vismaz 5 metrus un koku skaits ir vismaz 1000 koki uz ha (pieņemot, ka tie potenciāli izveidos koku vainagu segumu 20%), parauglaukums tiek kodēts kā mežs. Bet arī meži ir dažādi. Ja esam nonākuši vēsturiskajā meža zemē – nepārprotamos, inventarizētos meža masīvos vai puduros, kods ir viens. Šādi meži Latvijā aizņem 3058 tūkst. ha jeb 47,3%. Ja mežaudze ir veidojusies acīmredzamā, bijušajā lauksaimniecības zemē, lietojam citu kodu. Šādiem mežiem nav meža tiesiskās aizsardzības, lauksaimnieki vai pilsētnieki tos drīkst brīvi “pārvērst” atpakaļ aramzemē vai izveidot apbūves gabalus; šādi meži Latvijā aizņem 175,7 tūkst. ha jeb 2,7%. Kopā mežaudzes tātad veido 50% mežainumu.

Nākamā zemju kategorija ir tāds kā starpstāvoklis – izcirtums, degums, izputējusi audze vai vējgāze, kurā monitoringa mērīšanas brīdī nav augošu koku. Ja monitoringa speciālists nonāk šādā parauglaukumā, zemju kategorija tiek kodēta atšķirīgi. Šādas platības Latvijā kopā aizņem 51,7 tūkst. ha un palielina mežainumu vēl par 0,8%. Mūsu izpratnē tas nav mežs, likumdošanas izpratnē – ir! Tajā pašā laikā jaunaudze, kurā aug koki, bet kura neatbilst likumdošanas izpratnei par atjaunotu mežu vai, iespējams, nav vēl inventarizēta atjaunošanas pārbaudēs, nacionālā meža monitoringa izpratnē netiek uzskatīta par izcirtumu, bet par mežu.

Nākamā zemju kategorija ir purvi. Meža zinātnes izpratnē mežs un purvs ir divas dažādas ekosistēmas, kādēļ purvam tiek piešķirts atkal cits kods. Ja mēs iepriekš aprēķinātajam mežainumam pieskatām arī purvus, tas palielinās par 126,3 tūkst. ha, sasniedzot 52,8%.

Dažādi meža infrastruktūras objekti meža zemēs – meža ceļi, grāvji, atbērtnes, grāvju trases – aizņem 96,2 tūkst. ha jeb 1,5% Latvijas teritorijas. Visbeidzot, meža zemēs 81,6 tūkst ha platībā satopami vēl dažādi interesanti apvidi – pārplūstoši klajumi (bebraines), smiltāji, īpatnēji virsāji, lauces un meža koku sēklu plantācijas, aizņemot 81,6 tūkst. ha jeb 1,3% no Latvijas teritorijas.

Tā, saskaitot kopā iepriekš aprakstītās platības, esam ieguvuši izpratni, ka mežainums Latvijā pēdējā pārskatāmajā piecgadē bija 55,6%.

Papildus tam Latvijā atrodami vēl citi apvidi, kuros aug meža kokaugi. Piemēram, pamestas lauksaimniecības zemes vai pļavas, kurās pārsvarā aug krūmi un daži reti kociņi, kuri, visticamāk, neveidos 20% vainagu segumu, savukārt krūmi nepārsniegs 5 m augstumu. Šādam apvidum dodam atšķirīgu kodu, kurš mainās, ja nākamās monitoringa piecgades laikā koku skaits ir palielinājies un pārsniedz iepriekšminētos 1000 kokus uz ha. “Zem” šī koda “slēpjas” 144,2 tūkst. ha monitoringā apsekoto parauglaukumu. Līdzīgi kodējam citus apvidus, ja tajos aug koki – lauksaimniecības grāvjus, dzelzceļu malas, autoceļu joslas, aizaugošus karjerus, aramzemes un zālājus ar atsevišķiem kokiem, ja tie “trāpās” parauglaukumā. Dažos gadījumos ir bijis, ka dzīvi koki un krūmi jāmēra upē, ezerā vai dīķī. Uzmērām kokus arī pilsētu apbūves teritorijās, parkos un kapsētās. Ja saskaitām kopā visus parauglaukumus un to sektorus, kuros ir bijuši mērāmi un ir mērīti meža kokaugi, iegūstam ziņas: šādas zemes aizņem 3799,1 tūkst. ha jeb 58,8% Latvijas teritorijas. Detalizēta informācija par katru kodēto kategoriju ir iegūstama LVMI “Silava” mājaslapā, un katrs lietotājs var izveidot savu izpratni par Latvijas mežainumu jeb zemi, uz kuras aug meža kokaugi.

Pirms kāda laika medijos parādījās “īsa ziņa” par VARAM ministra ideju apmežot visas tukšās, neizmantotās platības…

Domāju, ministrs pilnā mērā attaisno sava politiskā spēka nosaukumu! Līdz šim bijām saņēmuši sliktas ziņas, ka tieši VARAM cenšas bremzēt teju vai visas meža nozares iniciatīvas, kas vērstas uz attīstību. Latvijā zemei ir jāražo un jāražo ik kvadrātmetram! Manuprāt, arī jēgpilna un pamatota dabas vērtību saglabāšana ir ‘’ražošana’’ – meža ekosistēmas pakalpojumu izpratnē, un šādiem mežiem ir jābūt! Ja šis stāsts par ministra iniciatīvu ir īsts, cerēsim, ka vārdi sakritīs ar darbiem!

Kāds 2019. gads bijis “Silavas” komandai?

Šodien (sarunas dienā) parakstīju trīs jaunus darba līgumus. Pieļauju, ja cilvēki nāk un grib pie mums strādāt, un mums ir iespēja viņus pieņemt, “Silavas” zinātnieku darbs valstī ir nepieciešams un līdz ar to – gads ir bijis labs!

Mūsu administratīvais pamatdarbs norit, cīnoties ar dažādu ministriju aģentūrām un uzraudzības kantoriem, ar kuriem nākas sadarboties finanšu piesaistē, lai atbalstītu meža nozari ar zināšanām. Šogad institūtā bija 22 kontroles, mazliet mazāk kā pērn, kad bija 28. Tātad uzlabojumi ir jūtami – mums ir bijis vairāk laika domāt par meža nozari, zinātni un tās komunikāciju ar sabiedrību.

Galvenais komandas darbs “Silavā” rit zinātnieku radošajās grupās. Mums tādas ir ap 15, kuru ietvaros notiek cilvēkresursu un zināšanu attīstība. Svarīgi, lai sabiedrība arvien vairāk saprastu, ka meža zinātne ir zinātne par mežu un nav atraujama no meža attiecībām ar cilvēku, vai otrādi. To stāstām arī mūsu komandai, jo pie mums strādā dažādu augstskolu absolventi, kuriem, iespējams, par mežu ir mācīts un iemācīts citādi.

Nākamais (2020.) gads solās būt…

Jāsāk ar šo – “Silava” ir kļuvusi par vadošo organizāciju (institūtu) Eiropas Savienības pētījumā par oglekļa piesaisti un emisijām mežos ar organiskajās augsnēm. Tā ir gan liela papildus slodze, gan milzīgs gandarījums. Līdz šim mūs uzskatīja par sīkiem un nelieliem, un gan man, gan maniem kolēģiem nereti bija raksturīgs mākslinieka Ilmāra Blumberga izveidotais latvieša tēls – būt ar uzmestu kūkumu, kalpa pozā visu laiku kāda priekšā. Manuprāt, kalps tomēr nevar būt vadošais Eiropā. Kolīdz zinātnieks sajūt, ka vairs nav lūdzējs vai diedelnieks, viņš sāk domāt neatkarīgi un radoši.

Nākamgad gaidām kārtējo starptautisko vērtējumu. Vērtējums pirms pieciem gadiem mums bija kritisks viena iemesla dēļ: necentāmies blefot, cik svarīgi esam visai pasaulei, bet centāmies pierādīt savu nozīmību Latvijā. “Silava” sevi pozicionēja kā Latvijas valstij strādājošu institūtu, kas, vērtētāju uzskatā, bija viduvēji. Bijām izvēlējušies nepareizo saukli. Protams, saukļus var izdomāt un izkliegt dažādus, bet – ļoti ceram – ka sistēmā būs mainījušies kritēriji. Mums ir izdevies saglabāt neatkarību, esam tikuši pie zinātnes nozares finansējuma  infrastruktūras uzlabošanai, tādējādi meža nozares attīstībā ieguldot 6,5 miljonus EUR. Strādājam un sadarbojamies ar a/s “Latvijas valsts meži” (LVM) un citiem Latvijas uzņēmumiem, kur veidojas cieša partnerība. Arvien vairāk jūtam, ka mūsu darbs nozarei ir noderīgs, un arī nozare var izmantot atsauces zinātniskajā literatūrā, ko sagatavojuši Latvijas zinātnieki ar saviem pētījumiem!

Zinātne, protams, arī ir sava veida tirgus, kas Rietumu un Ziemeļeiropā tiek valstiski samērā labi finansēts. Ja valstij tas ir svarīgi, zinātne tiek finansēta! Piemēram, somi meža nozari uzskata par stratēģiski svarīgu. Viņiem noteikti vajag spēcīgu meža zinātni un secīgi – meža zinātnei tiek pietiekami daudz naudas – 55 reizes vairāk nekā Silavai.

Vai birokrātija ir tikai Latvijas nelaime, vai tas raksturīgs arī citās valstīs?

Birokrātija jau nav nekas slikts – to veido cilvēki, kuri vēlas savai dzīvei zināmu stabilitāti. Jo vairāk birokrātijas, jo vairāk darba. Bet tās veidotāji, manuprāt, aizmirst, ka darītājs ir viens, bet tam pretim – padsmit kontrolētāji ar savu izpratni un misijas apziņu. Pavirši interesējoties par politiskajām norisēm, esmu gaidījis, bet, visticamāk, tā arī nesagaidīšu līderi baltā zirgā, kurš tautai pateiks, ka absolūtā prioritāte mūsu valstī ir darītāji, nevis kontrolētāji! Pateiks, ka kontrolētājs nedrīkst bendēt darītāja prieku un gribu strādāt mūsu valstī un, ja tas tā notiek, tad kontrolētājam ir jānomierinās!!!!

Mums ir ļoti konkrēti un precīzi piemēri, kas parāda problēmas sakni. Ir zinātniskie pētījumi noteiktās programmās, kurus īstenojam tiešā “Silavas” un ES institūciju sadarbībā. Šādā gadījumā birokrātija ir vienkārša – no mums saņem rezultātu un par to samaksā. Otrais gadījums ir pretējs – ja “Silavas” un ES attiecībās tajā pašā programmā “pa vidu” gadās kāds Latvijas kantoris, tepat, uz vietas, uzreiz rodas neganta, mākslīga birokrātija, kas tiek norakstīta uz “Eiropas prasībām”.

Ko mednieks Jurģis Jansons domā par situāciju ar lūšiem Latvijā?

Kāds latviešu klasiķis reiz teicis, ka “latvietis ir sīksts tēviņš; ja viņam ko neļaus, viņš iespēju atradīs!” Manuprāt, diskusija par lūšu medību liegšanu ir augstas raudzes aplamība. Bet redzam, diemžēl, jau ierasto stilu: kāds kaut ko izkliedz vai apgalvo bez pamatojuma, un meža nozares cilvēki “dabū atkauties” un taisnoties! Tas pats, kas ar “biotopu stāvokļa pasliktināšanos”. Šis stils būtu maināms! Pirms jebkura apgalvojuma būtu jābūt faktiem un pamatojumam, nevis otrādi. Manuprāt, reaģēt vajadzētu tikai tad.

Ar lūšiem ir tā: legālas lūšu medības Latvijā ir iespējamas tāpēc, ka mums ir mežzinātnes institūts, kurā darbojas spēcīga meža faunas zinātniskās izpētes grupa. Zinātnieki var pierādīt, ka lūšu populācija Latvijā ir stabila un daudzveidīga, un atbildīgie cilvēki uz šīs informācijas pamata var pieņemt lēmumus par lūšu populācijas apsaimniekošanu. Tieši apsaimniekošanu, jo Latvija tomēr ir cilvēku, nevis zvēru zeme. Un tieši tāpēc, ka saimniekojam, mums ir gan daudz lūšu, gan arī stirnu un zaķu. Labi ir zināms, cik stirnu desmit dienās vienam lūsim nepieciešams. Lūsis nav maitēdājs, kas paslēpj un uzkrāj medījuma atliekas ilgam laikam. Te varam runāt par līdzsvaru dabā. Zinātnieki saka: ar lūšu populāciju pie mums viss ir kārtībā – vienu gadu tā ir lielāka, citugad mazāka, atkarībā no vairošanās sekmēm, kas tiek noteiktas un prognozētas lielo plēsēju monitoringa ietvaros ‘’Silavas’’ laboratorijā. Protams, ir dažādi iemesli populācijas skaita svārstībām, kam iespējams pielāgoties, tās laikus pamanot.

Manuprāt, mednieki arī ir sabiedrības daļa. Taču vienas, divu anonīmu kundzīšu emocijām Latvijā tiek pievērsta lielāka uzmanība nekā šai vismaz 22 tūkstošu cilvēku lielajai kopienai! Zinu, kā mednieki priecājas, ja kāds no medību dalībniekiem nomedī lūsi! Daudz vairāk, kā par stirnu kazu! Lūsis medniekam ir augstas vērtes medījums, daudziem tas paliek kā sapnis, un nez vai būs mednieki, kas vēlēsies, lai lūšu un līdz ar to lūšu medību Latvijā nebūtu! Mums “Silavā”, savukārt, ļoti gribētos, lai darbu varētu turpināt meža faunas zinātniskā darba grupa: lielākā daļa Latvijā nomedīto lielo plēsēju nonāk pie mums gan zooloģiskai, gan fizioloģiskai, gan ģenētiskai izpētei.

(Izmantotas Agņa Šmita, LVMI "Silava", zemeunvalsts.lv fotogrāfijas)

03.01.2020
  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru