Esmu izdzīvojis un tas ir labi!

Zemeunvalsts.lv | 15.09.2020

Saruna ar Armandu Apfelbaumu, ACA Timber līdzīpašnieku

Kā Tu, vismaz 30 gadus darbojoties koksnes tirdzniecībā, vērtētu šo gadu, situāciju, ko izraisījis Covid19, Eiropas “zaļo kursu” un citus notikumus?

Labs un plašs jautājums. Esmu izdzīvojis un tas ir labi! “Tirgus ir gana nestabils”: par šo gadu nevar sacīt citādāk. Plāni un budžets tiek veidoti vai mainīti no viena darījuma līdz citam (nākamajam) darījumam. Ilgākais sadarbības līgums patlaban varētu tikt slēgts vienam mēnesim, ne ilgāk.

Skatos, tirgus kopējais apjoms varētu kristies par 20%. Pāris tirgus segmenti joprojām ir ļoti labi pieprasīti, tur tirgus “strādā”, tai pašā laikā ir produkti, kam pieprasījums un cena ir kritušies, piemēram, vidējā celulozes cena ir daudz zemāka nekā pērn. Celulozes pārstrādātāji darbojas ar mazāku jaudu, neplāno tekošos rūpnīcu remontus, ir piesardzīgi – attiecīgi – pieprasījums pēc papīrmalkas ir samērā zems.

Savukārt, zāģbaļķiem pieprasījums ir pieaudzis. 2019. gada beigās un šī gada sākumā līdz brīdim, kad sākās Covid19 krīze, zāģbaļķu jomā bija vērojama 3-6 nedēļu ilga recesija (pat kaut kas panikai līdzīgs); pēdējā laikā redzams, ka cilvēki atkal kļuvuši aktīvāki, darbīgāki, vēlas remontēt, celt, būvēt un dažas nedēļas cenas atkal jūtami aug (piemēram, ASV zāģmateriālu cena pieaugusi par 30-40%, stabils cenas pieaugums ir Lielbritānijā). Ja pieminam Latvijā daudziem nozīmīgo malku: tās sakarā jāteic, esam piedzīvojuši un pieredzējuši divas ne pārāk labvēlīgas ziemas, kad malkas patēriņš bija neliels, tās krājumi attiecīgās divas sezonas pieauguši, jo pārpalikumi bija gan vienu gadu, gan otru gadu, un, papildus vērtējot lielo koksnes plūsmu no Baltkrievijas…

Ko importē no Baltkrievijas?

Lētu kurināmo šķeldu un celulozes šķeldu, apmēram 60 000 t mēnesī. Kā zināms, apaļkoksni no baltkrieviem nesaņemam jau vairākus gadus, tas ir aizliegts. Jāpiebilst gan, ka gada sākumā ar augstākstāvošās Baltkrievijas vadības apstiprinājumu notika vairākas piegādes, proti, jaunajā rūpnīcā Akmenē (Lietuva) nonāca liela apjoma papīrmalkas kravas. No pērnā gada rudens līdz šī gada pavasarim līdzīgā ceļā lieli apaļkoksnes daudzumi tika piegādāti noteiktām rūpnīcām Baltijas valstīs. Ap 10 000 t bērza papīrmalkas noteiktām vajadzībām “gāja” caur Rīgu. Taču – atkārtošu – tās bija atsevišķas vienošanās ar speciālu kaimiņvalsts “lielā vīra” rīkojumu (“ukazu”).

Iemesls tam ir vienkāršs: Polijā, kur Baltkrievijai līdz šim bija stabils noiets, tirgus bija neaktīvs un vajadzēja lūkot citas iespējas.

Kāda ir Tava pieredze, strādājot ar Baltkrieviju?

Pieredzi skaitu no 1993. gada ziemas, kad bērza finierklučus faktiski eksportēt bija aizliegts, bet tie tika muitoti kā bērza papīrmalka un šķēršļu nebija. No tā brīža likumi Baltkrievijā par apaļkoksnes eksportu ir mainījušies vismaz reizes piecas: ilgu laiku apaļkoksnes sīkkoksni (malka, papīrmalka) izvest drīkstēja, par citiem sortimentiem valsts uzņēmumi organizēja izsoles, apaļkoksni varēja iegādāties Minskas biržā, kur noritošie procesi bija it labi organizēti. Kā jau minēju – oficiāli runāja par zemākas kvalitātes materiāliem, bet no Baltkrievijas reāli eksportēja arī zāģbaļkus un finierklučus.

Bija laika sprīdis, kad mežizstrādē kaimiņvalstī nepielaida privāto sektoru, to veica tikai valsts uzņēmumi; tas nopietni iespaidoja mežistrādes apjomus Baltkrievijā, starp citu, tie joprojām netiek izmantoti vismaz par 50%. Vajadzība izstrādāt būtu, bet tas netiek darīts. Privātā sektora darbība mežos joprojām ir dažādi ierobežota, kā jau sacīju, likumi un noteikumi mainās bieži. Ja tā var teikt, “pirmās rokas likums” vienmēr ir valsts uzņēmumiem, to Baltkrievijā ir daudz un tie pilda dažādas funkcijas.

Pirms sešiem gadiem kaimiņvalsts mežsaimniecībā bija krīze, trūka naudas un "lielais vadonis" rīkoja (Rīkojums Nr. 9), ka var izvest, ko grib un cik vajag (izņemot bērza finierklučus). Tolaik Latvijā ieveda krietni daudz apaļkoksnes materiālu.

Par Baltkrievijas politiku nerunāšu, esmu visnotaļ apolitisks. Cik zinu, šai valstī nav bijis lielu investīciju mežu nozarē; Grodņā rūpnīcu plāno būvēt Schwainhoffer, valstī darbojas Kronospan, kaut ko dara ķīniešu uzņēmēji, kam ar rūpnīcas iedarbināšanu neveicas, ir lietuvieši ar VMG grupu (zāģētava, granulu rūpnīca). Ir daži investori no Latvijas.

Izejmateriālu cena Baltkrievijā allaž ir bijusi par 30-40% zemāka nekā kaimiņvalstīs. Iepriekš jau sacīju, ka pēdējie gadi rāda: ir investori, kas riskē un nebīstās. Redzēsim, kā viņiem veiksies!

Vai šķeldas eksports baltkrieviem joprojām ir izdevīgs?

Tā ir lēta un citiem izdevīga. Valsts nospraustais mērķis: lai cilvēki dzīvotu laukos, pilda sociālo funkciju, tāpat ir ar mežsaimniecību. Cilvēkiem laukos dod darbu, tas būtu salīdzināms, kā atbalsts Eiropas Savienības lauksaimniekiem. Protams, šādi mērķi prasa līdzekļus, kuri ne vienmēr Baltkrievijas budžetā ir atrodami. Mežsaimniecība tur nav efektīva! Ja runājam par kokiem, sugu sastāvs ir gana līdzīgs Latvijai, atšķirības varētu būt vien pašos Baltkrievijas dienvidos.

Vai lēmumi kaimiņvalstī top ātri? Kā tas ir ikdienā?

Viss atkarīgs no tirgus situācijas. Piemēram, patlaban, kad šķeldai nav pieprasījuma, to burtiski “met pakaļ”.

Baltkrievijas birža ir itin labi organizēta struktūrvienība, tā tirgo dažādus koksnes produktus, zinu, ka vairāki Latvijas uzņēmēji ir centušies darboties, ik gadus ap 10-20 jaunu uzņēmēju mēģina tur ko uzsākt. Tas nav vienkārši, papīros rakstītais ne vienmēr tiek pildīts. Zinu, ka gribētāju Latvijā ir gana daudz, bet daudz ko saprast ir sarežģīti, piemēram, cenas daudziem sortimentiem vai produktiem ir zemākas, bet kvalitāte ne vienmēr atbilst rakstītajam! Divreiz jānomēra un jāpārmēra, lai sāktu sadarboties! Pieredze ir ļoti dažāda.

Kā ar resursiem Latvijā? Vai mums to ir gana?

Latvijā resursu patlaban pietiek. Uzņēmējam jebkuras prasības un ierobežojumi palielina produkcijas pašizmaksu, “zaļie kursi” nešaubīgi gadu no gada maksā dārgāk! Sertifikāti, kas nepieciešami, man ir, ar to nodarbojas profesionāli kolēģi, skatāmies, pētām, pārbaudām. Spiediens ir liels, sertifikācijas platforma ir izveidota, tā darbojas, bez tās tirgū darboties nevari. Starp citu, koksne no Baltkrievijas arī nāk ar attiecīgu sertifikātu, tas tur ir kā likums.

Pēdējā laika uzbrukums nozarei: konkurence, neziņa, stils, mode…

Neesmu pētījis vai interesējies, par politiku jau minēju. Zinu tikai to, ka vairākas reizes esmu rakstījis “Latvijas valsts mežiem” vēstules ar vēlmi iegādāties papīrmalku, uz ko saņēmis laipnu atbildi, ka tam nekvalificējos, jo man nav savas pārstrādes. Šādu papīrmalku es itin veiksmīgi iegādājos Igaunijas valsts mežos, ar kuriem man ir piecu gadu līgums. Igauņi skatās uz manu sadarbības vēsturi, kas ir bijis, kā ir bijis.

Latvijas uzņēmējdarbības vidi es zinu labi, prom braukt negatavojos!

Bijušais ventspilnieks tagad mīti Rīgā. Kāda bija sajūta pirms nesenajām vēlēšanām?

Tā ir mūžīga pieredze – ievēlot jaunus deputātus, paiet laiks, iekams tie aptver situāciju, un klāt ir jaunas vēlēšanas. Esmu skeptisks, bet ir jātic labajam! Latvijai Rīga ir kā “otra Latvija”, un nauda galvaspilsētā apgrozās liela. Nebūtu slikti, ja atrastos cilvēki, kas ķertos pie darba. Piemēram, saremontētu A. Čaka ielu vai dažus ilgi remontētos tiltus.

Ventspilī man dzīvo vecāki, brālis un draugi. Esmu tur bieži. Tas nav sliktākais Latvijas nostūris un domāju, pilsētai nereti tiek pievērsta pārspīlēti liela uzmanība.

Tev ir trīs dēli. Ko viņi dara?

Spēlē hokeju un skolojas. Viens absolvēja Ekonomikas augstskolu, otrs tajā iestājās, trešais studē RTU. Pašam man hokejs ne visai, es skrienu un peldu, slēpoju, arī vasarā ar ūdensslēpēm. Viss ir kārtībā.
Izmantotas Armanda Apfelbauma un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas.

  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru