Esam visdārgākie Baltijā, nodokļu slogs ir Zviedrijas līmenī. Intervija ar Agnesi Pastari, uzņēmēju

Zemeunvalsts.lv | 29.06.2021

Mēdz sacīt, ka Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK), kurā aktīvi darbojaties, ir viena no retajām uzņēmēju organizācijām, kurā valdība, lai kāda tā būtu, ieklausoties. Vai ieklausās?

Sajūtas ir dalītas. Neesmu pilnvarota pārstāvēt LTRK viedokli, bet personiski domāju, ka uzņēmējos ieklausās pārāk maz. Jā, mūs aicina darboties dažādās darba grupās, bet... Šķiet, šo grupu esamība ir viena iemesla dēļ: lai varētu teikt un uzsvērt – lūk – tā un tā jautājuma lemšanā vai apspriešanā piedalījās sociālie partneri. Šāds iespaids ir radies un nostiprinājies pēc Krišjāņa Kariņa paziņojuma, ka lēmums par minimālajām sociālajām iemaksām pārskatīts netiks.

Nereti dzirdam pretējus izteikumus: “No Rīgas labāk redzams” vai “Ko nu, jūs, tur Rīgā...” Pietiekami bieži izskatās, ka situāciju ārpus Rīgas strādājošie tomēr redz labāk. Kā jums Ventspilī šķiet?

Katra situācija, katrs jautājums noteikti jāskata atsevišķi, citādi runāsim par “vidējo temperatūru slimnīcā”. Ir daudz procesu un jautājumu, kuru būtība un detaļas lielajās pilsētās un novados, vai pagastos atšķiras. Piemēram, atšķirīgi vidējie rādītāji, kurus samērot... Ja analizējam kādu situāciju Rīgā vai Pierīgā un novados: vidējais rādītājs var būt pat ļoti iepriecinošs, bet... Tā kā mans uzņēmums sniedz grāmatvedības ārpakalpojumus, skatījumu uz procesiem valstī veidoju, balstoties informācijā par saviem klientiem. Man ir vairāk nekā 100 klientu, gan lieli, gan ļoti nelieli, domāju, situāciju redzu un saprotu pietiekami labi. Nereti ir gadījies pārmīt asākus vārdus gan ar Finanšu ministrijas, gan citiem ierēdņiem. Man ir jautāts: “Vai Jūs patiesi domājat, ka, skatoties savus klientus, situāciju redzat skaidrāk nekā mēs, analizējot valsts statistikas rādītājus?” Jā, tā ir, es redzu labāk! Turklāt es zinu, kā top statistikas atskaites.

Teritoriālā reforma teju, teju būs noslēgusies. Kā un vai uzņēmēju tā ietekmē?

Mūsu reģionā saskārāmies ar mēģinājumu apvienot Ventspils pilsētu ar Ventspils novadu. Arī es biju šāda risinājuma pretiniece un izdevās panākt pilsētas un novada šķirtību: Ventspils ir bijusi liela pilsēta un tādai tai būs būt. Lauku teritorijā ir un pilsētā ir ļoti atšķirīgas prioritātes. Rīgu nevar apvienot ar Eleju... Pie mums netika plānots tas pats, bet līdzīgi. Pati piedalījos protestos un – rezultāts ir!

Man bija svarīga reformas ideja par vienotu pieeju novadiem, proti, neliela pagasta pārvaldnieks nedrīkst būt cars un ķēniņš, diktējot noteikumus pēc sava prāta un saprašanas. Šī doma bija pareiza. Tas, ka šo reformu veica, lielākoties, uz papīra, neiedziļinoties situācijā novados un pilsētās... Nevar reģionālo reformu vērtēt kā labu vai sliktu – tā atkal būs runa par vidējo temperatūru. Jāanalizē katra situācija atsevišķi. Esmu redzējusi gan daudz labu, gan arī sliktu piemēru, un man nav viegli sniegt kopēju vērtējumu. Reforma bija vajadzīga, bet velns ir ļoti labi paslēpies detaļās. Katrs novads un pilsēta būtu vērtējami atsevišķi. Mūsu, Ventspils gadījumā, jautājums par pilsētas un novada šķirtību bija svarīgs, jo skāra, piemēram, siltuma un ūdens tarifus. Ventspils novads ir viens no mazāk apdzīvotajiem Latvijā, iedzīvotāju blīvums ir neliels; ventspilniekiem, kuru ir trīs reizes vairāk nekā novada iedzīvotāju, būtu jāmaksā par novada mazapdzīvotību.

Vai Covid19 laiks ventspilniekus arī ir pabīdījis dzīvei ārpus pilsētas?

Neteiktu – ārpus pilsētas, attālinātais darbs gan bijis izplatīts. Patlaban ar jums sarunājos, esot birojā, bet vairāk nekā puse mūsu darbinieku turpina strādāt attālināti. Pērn, martā, daudziem tas bija šoks, bet rudenī... Mēs bijām vieni no pirmajiem Ventspilī, kas paziņoja par darbu attālināti. Jautājums ir ļoti svarīgs: spēja pārorientēties, nevis spītīga uzstāšana uz darbu tikai ierastajā režīmā. Ir jāmainās! To labi redzu arī savos klientos: daudzi ēdinātāji pārorientējās uz ēdienu piegādēm, daudzi pieteikumus pabalstiem neiesniedza, jo dīkstāves nebija. Tajā pašā laikā ir uzņēmumi, piemēram, lielie izklaides centri un lielie restorāni, kas pārorientēties nevarēja un joprojām ir slēgti.

Rīgā viena otra iela skumdina... Pazīstami nosaukumi pazūd zem uzraksta: “Izīrē”

Lielie uzņēmumi Ventspilī ir spējuši pārorientēties, cik zinu, pilnībā aizvēries nav neviens. Man ir klienti gan Ventspilī (apmēram puse), gan Rīgā (ap 30%), gan citur Latvijā un ārzemēs. Mazajiem veikaliem ļoti smagi klājās, bet, pateicoties valsts atbalstam, lielākā daļa ir izdzīvojuši.

Man arī ir skumji, ja Rīgā redzu savas iemīļotās vietas slēgtas un saprotu, ka nez vai tās atvērsies no jauna. Bet... Dzīve ir mainīga, bija laiki, kad parādījās auto un lidmašīnas, un tie, kas brauca ar zirgiem vairs nebija vajadzīgi. Pasaulē viss rit uz priekšu un mainās... Manuprāt, šādi jādomā un jāskatās uz situāciju.

2021. gadā pavasarī daži un dažviet it asi kritizēja tos cilvēkus, kas soli pa solim mēģināja, ko darīt, mazināt ierobežojumus. Nedarīt un... cerēt. Kas šādam uzskatam pamatā: slinkums, politika vai kas cits?

Visu minēto lietu sajaukums. Iesākumā, saprotami, ir bailes no nezināmā, no tā, kas varētu notikt. Uzskatu: jāmeklē iespējas un veidi, kā dzīvot un strādāt šai režīmā, kas mums ir. Tas nebeigsies ne rīt, ne parīt, bet gadiem sēdēt un neko nedarīt, gaidīt... Man nav rīcības plāna, receptes vai ieteikumu, bet noteikti ir jādara, ne jāsēž!

Cik ilgtspējīga vai tālredzīga ir doma darīt gribētājus kritizēt un pat ļoti nicinoši. Piemēram, jūnijā ir zemeņu laiks, reģionos cilvēki satraucas: ogas ir, kas tās lasīs. Veselu gadu ir bijis “pareizi” sēdēt mājās.

Teikt: “nedarīt ir labi un pareizi” – nav nedz gudra, nedz saprātīga doma! Ir jādara, ir jārīkojas! Jā, vieglāk ir neko nedarīt, sēdēt mājās, saņemt naudiņu un, dīvānā guļot, šķendēties facebook “viss taču ir slikti”! Grūtāk ir doties un darīt tā, lai tas būtu droši un pareizi. Ja nerīkosimies, cilvēce ir lemta iznīcībai. Veģetēt nevar un nedrīkst. Es joprojām darba gaitās sastopos ar ierēdņiem, kas uzskata, ka nauda rodas bankomātā, atvainojos par šo citējumu. Šāds uzskats ir iepriekš aprakstītās situācijas sekas.

Kas notika attālinātā darba periodā, īpaši pandēmijas sākumā, 2020. gada pavasarī? Kas dzīvoja vislabāk? Ierēdņi! Ne uzņēmēji, kas bija spiesti līst caur adatu acīm, lai viņu uzņēmumi dzīvotu un turpinātu strādāt. Ir liela plaisa starp uzņēmēju un ierēdni, un Covid19 laiks šo plaisu pastiprināja.

Trīs intervijās trīs ar politiku un uzņēmējdarbību saistīti cilvēki minēja to pašu ko jūs: ir cilvēki, kas nopietni domā, ka nauda rodas bankas kontā. No kurienes šāda muļķība: izglītības trūkums, zināšanu šaurība, sistēmiska ērtība...

Šādas domas rodas ikdienas darbā un pieredzē. Precizēšu – ierēdņu darbā un pieredzē. Pusgada laikā vairāki mani draugi un paziņas ir mainījuši darbu un devušies strādāt publiskajā sektorā – ierēdniecībā. Visi kā viens man stāsta vienu un to pašu: doma pirms darba sākšanas – strādāt un jo krietni. Kas notika? Ienākot attiecīgā biroja “birokrātiskajā ritenī”, visi kā viens ir strikti “nolikti pie vietas”: “Sak, tā mēs strādājam un tā tam būs būt!” Iekams vēl pāris paaudzes nenomainīsies, šāda situācija, diemžēl, saglabāsies. Gribu teikt, ka konkrēti cilvēki birokrātiskajā vieglumā ir tik ļoti “ieēdušies”, ka to grūti mainīt.

Vai, jūsuprāt, tas ir padomju laiku vai neatkarīgās Latvijas birokrātiskais vieglums, ja runājat par tik daudzām paaudzēm...

Jā, tas nāk no padomju laikiem! Tas turpinās un nav nomaināms ne vienas, ne divu un pat ne triju paaudžu laikā. Manuprāt, jānomainās vismaz piecām paaudzēm. Veco laiku sistēma turpinās – vecākie darbinieki māca jaunākos. Ik jaunākā paaudze top gudrāka un erudītāka, bet tik ātri maināms tas nav. Joprojām ir jūtamas padomijas sekas.

Latvijā gudri ir minēt dažādus skaitļus un rādītājus, kopproduktu, indeksus utt. Kas jums šķiet precīzs un cilvēkam saprotams rādītājs, ar ko varētu raksturot valsts ekonomisko situāciju...

Man tuvāka ir mikroekonomika. Rādītāji ir makroekonomikas jautājums. No mazā biznesa viedokļa skatoties, ir labs OECD pētījums, kas veikts, balstoties 2019. gada datos, šis attēls man ir ļoti tuvs. Redzam, cik pie vienādiem skaitļiem liels ir algas nodokļu slogs. Redzam, ka Latvijas un Zviedrijas skaitlis būtiski neatšķiras. Baltijā esam visdārgākie, nodokļu slogs mums ir Zviedrijas līmenī. Vislabākais veids, kā palielināt labklājību: ar šādiem nodokļiem panākt Zviedrijas dzīves līmeni. Svarīgi, lai par vienu un to pašu eiro pie mums un Zviedrijā varam dabūt to pašu. LTRK moto – ir jāmazina darbaspēka nodokļi, jo mēs dzīvojam pie zviedru nodokļiem, bet reāli dzīvojam Latvijā, kas nav Zviedrijas līmenī. Situācija Latvijā un Zviedrijā atšķiras: kāpēc mēs maksājam tādus pašus nodokļus. Kur tie paliek? Nākamais solis: beidzot jāsāk runāt par nulles budžetu. Nevis jāieņem vairāk, bet jātērē mazāk! Ja pareizi atceros, Valsts kontrolē strādā 11 auditori, kas kontrolē valsts iestādes un to tēriņus. VID ir ap 4500 darbinieku, kas pārbauda naudas radītājus. Tātad: naudas radītājus pārbauda 400 reižu vairāk cilvēku nekā naudas tērētājus. Viena no problēmas saknēm Latvijā, neskaitot ēnu ekonomiku, ir naudas tērēšana. Kas, piemēram, publiskajā sektorā notiek decembrī? Ar steigu tiek tērēta nauda, jo “nākamgad var iedot mazāk”. Nulles budžets būtu labs situācijas risinājums.

Vai Finanšu ministrijā un premjera birojā to nesaprot?

Labs jautājums, pavaicājiet viņiem! Acīmredzami, saprot nepietiekami, ja saprastu labi, situācija būtu cita!

“Naudas ir tik daudz, kā nekad...”

Būdams premjers, Krišjānis Kariņš situāciju redz globāli un konceptuāli. Jautājums: kā to redz tie, kas šo naudu izsniedz, apgūst un koordinē. Vai viņiem ir tāds pats viedoklis? Rodas iespaids, ka ik ierēdnis, kas ticis pie naudas piešķiršanas un dalīšanas, jūtas ļoti varens. Interpretēt, piemēram, dīkstāves pabalsta samērā brīvi noteiktos kritērijus, var dažādi. Manuprāt, valstiskā līmenī ir vēlme dot iespējas, kas ierēdnieciski pārtop interpretācijā: “kā varētu nedot vai dot mazāk”. Praksē esmu pieredzējusi, ka iespējas saņemt atbalstu tiek tulkotas ļoti plaši. Piemēram, “jūs taču varat strādāt, jo jūsu nozare nav apdraudēta”. Fakts, ka uzņēmējs strādā ar klientiem, kas nevar norēķināties, jo klienta nozare ir apstājusies, ierēdnim nav arguments. Publiskais (arī premjera) uzstādījums: tā tam nav jābūt, bet praksē lemj zemāka ranga ierēdnis, kas domā citādi un “glābj valsts naudu”. Cīņa atkal rit ar vējdzirnavām. To Kariņa kungs neredz un nedzird! Manuprāt, daudzi ikdienišķi un svarīgi sīkumi līdz politikas augšējam slānim neaiziet.

Valstiskā domāšana vai tās trūkums...

Visiem cilvēkiem nav jābūt vienā līmenī. Viens ar prieku raks vai ars zemi, cits ar prieku analizēs dokumentus, vēl cits tikpat priecīgi veiks aprēķinus celtniecībā. Katram ir sava un īstā vieta. Ja runājam par iepriekšsacīto, vietā būtu teiciens krieviski: “Из грязи в князи”. Dažam ierēdniecībā ir pārspīlēta varas sajūta, bet akūti trūkst plaša redzējuma.

Joprojām lielais uzņēmējam nepieciešamais dokumentu apjoms. Kāpēc to nepārskata vai nerevidē?

Viens no iemesliem ir manis minētā skaitliskā attiecība: valsts iestāžu kontrolieru desmits pret uzņēmējus kontrolējošiem tūkstošiem, kur grūti konkurēt. Uzskatu, Valsts kontrole strādā labi. Manuprāt, tai vajadzētu dot lielākas pilnvaras, piemēram, sodīt ierēdni, kas darījis sliktu. Tas gan nav vienkārši, jo ierēdņus sargā citi likumi. Nepieciešams pārskatīt ierēdņa atbildību. Kas notiek, ja ierēdnis kļūdās? Sliktākā gadījumā – to atlaiž no darba, lielākoties, pakrata ar pirkstu vai sabar. Kas notiek ar uzņēmēju, kas kļūdās? Uzņēmējs maksā un maksā, un vēlreiz maksā un ... Atbildības līmenis nav proporcionāls.

Ceļš ir grūts, esmu piedalījusies valdības sēdēs, runājot par izpratni, kādam jābūt nodoklim – vieglam, saprotamam, ērti administrējamam un normāli samaksājamam. Nodoklis ir tas, par ko, sākot biznesu, skaidri saproti – jārēķinās! Sasniedzot noteiktu biznesa līmeni, var sākt runāt par nodokļa apmēru. Es esmu mikrouzņēmuma nodokļa piekritēja, uzskatu, ka šis nodoklis ir netaisni nopelts. Sākot uzņēmējdarbību, problēma ir papīru un prasību blāķi, nereti nezinot, ko īsti vajag. Ja vēl konsultants visu neizstāsta, jaunajam uzņēmējam var klāties grūti.

Sarunās uzņēmēji min, ka visas prasības, kas tiem noteiktas, izpildīt nav iespējams

Pilnīgi visu zina tikai Dievs. Visas prasības fiziski izpildīt nav iespējams. Pēdējā gada laikā vēl jāņem vērā prasību mainība: no rīta nezini, kas būs vakarā. Lēmumi mēdz mainīties pa stundām, visas prasības saprast... Tas nav viegli.

Izmaiņas sociālajā nodoklī: aplams laiks, neskaidrība, līdz jūlijam ir ļoti maz laika...

Par izvēlēto laiku. Nupat, nupat pēc dīkstāvēm un ierobežojumiem uzņēmēji sāk rosīties un kustēties. Vai šis ir laiks nodokļu celšanai? Pilnīgi nepareizs! Garām!

Es esmu ļoti pikta, pat nikna par situāciju, kas “sāksies” 1. jūlijā! Pērn, kad pieņēma budžetu, runāja: nešūposim laivu, būs likuma brāķis, labosim. Kas notiek? Darba devējam pusgadam uz priekšu likumiski tiek radīta neparedzama situācija. Pēc pusgada būs jāmaksā par darbinieku, kas, piemēram, pie uzņēmēja sen vairs nestrādā. Ja ir trīs šādi darbinieki, vēl kaut kā var tikt galā. Ja ir 300? “Sniega bumba”, kas var velties, ir milzīga.

Jā, protams, mēs runājam tikai par tiem darbiniekiem, kas nesaņem minimālo algu, bet... šādu uzņēmēju vai situāciju mums ir daudz. Piemēram, Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzībā esošās mazās skolas, kur strādā skolotāji, kam algas mazas un kas strādā vairākās vietās. Lauku reģionā, piemēram, cilvēkam ir piemājas saimniecība, kurā pats visu izaudzē, ar nelielo algu pietiek. Jā, šī situācija skar ne tikai uzņēmējus, bet arī valsts budžetu, jo valsts budžeta iestādēs arī ir apkopējas, sētnieki, cits mazkvalificēts darbaspēks. Par to nav dzirdēts, nav rēķināts. Mēs līdz pēdējam gaidījām lēmuma maiņu, tā nenotika.

Ir skaidrs: katram cilvēkam jābūt sociāli apdrošinātam. Tas nav diskutējams. Runa ir par izvēlēto laiku un vēlmi mest visus pār vienu kārti. 1. jūlijā mainīsies daudz kas... Biznesa uzsācējam uzņēmējam mikrouzņēmuma nodoklis vairs nebūs pieejams. Runājot par autoratlīdzībām, protams, var sacīt rakstniekam – ej strādāt ierēdniecībā, bet kurp doties mazkvalificētā darba darītājam? Man arī klienti jautā: ko darīt? Vai atlaist darbiniekus? Vai ministrijās ir vērtēta situācija, cik nepilna laika nodarbinātos atlaidīs? Nez vai “rūdītie” algu nemaksātāji tagad pēkšņi apzināsies, cik slikti dara, un sāks maksāt. Ēnu ekonomiku tas daudz nesamazinās.

Covid laiks – kas ir noticis pareizi un kas ļoti, ļoti nepareizi

Ļaujiet padomāt... Hmmm... Viens – pārlieku paļāvāmies cerībai, ka Covid situācija būs īslaicīga, negatavojāmies krietni ilgākam procesam. Visasāk to redzēja pērngad vasarā, kad cilvēki atslāba, tā vietā, lai daudz strādātu un gatavotos ziemai. Bažījos, ka šovasar būs līdzīgi, rudenī saslimstība pieaugs un iesim tai pašā virzienā. Būt gataviem nozīmē rast veidus, kā neslēgt skolas, kā neslēgt uzņēmumus. Ja šovasar to neizdarīsim un skaidrību negūsim, nākamgad runāsim jau par diviem pandēmijas gadiem.

Atbalsti, ko maksāja valsts, bija labi! Jā, nesamaksāja visiem, bet liela daļa ar šo naudu spēja izdzīvot! Pretimnākšana bija ļoti pareizs solis, ko, kā jau minēju, pabojāja “cara laika ierēdņi”.

Komentāri

I.Salmanis
Lieliska, skaidri saprotama situācijas izpratne par to, kas notiek Latvijā!

Pievienot komentāru