Vis-komētu gaidošākajā, vis-satriekti-izmisušajā noskaņojumā es ieeju tīklos un saprotu, ka ir bezjēdzīgi kliegt ķeriet zagli, pakariet nelieti, apturiet ugunsgrēku, un man ir slikti un briesmīgi – bet, no Dieva puses, latvieši, nelietojiet akuzatīvu ar vajadzības izteiksmi! (Un arī nesakiet “viss labākais”!)
Man acis asiņo un sirds! Man bija viens vecs onkulis, viņš jau 60. gados teica, “tauta mirst”, es viņam neticēju.
KO TAGAD DARA LATVIEŠU VALODAS STUNDĀS, pasakiet man reiz beidzot kāds. Lasa tviteri?
Es nesaprotu, kas ir noticis ar jūsu un jūsu bērnu skolotājiem, ja tie var NEiemācīt šo!
Vai arī jūs visi dzelžaini mācāties virpot pie Orvela, acis nepaceļot, gvelzīs, kā pagadās, kā lielais brālis liek, un jums pat nav nojausmas, ka jums ir dzimtā valoda un ka to var lietot? Un kas ir noticis ar jums, latvieši, kas lietojat tik... zemē iebradātu valodu, kā dzīvnieki, kuri ēd to elementārāko no zemes, sak, savējie sapratīs, ģemperis!
Es nezinu, kāda Laima un Dēkla var glābt latviešu tautu, ja latvieši vairs nejēdz neko no latviešu valodas! Tak kur jau vēl no tādiem veciem krāmiem kā mitoloģija. Un Laima ir bezgaršīgas konfektes, un Dēkla ir kaut kas par vistām.
Es neesmu, seitans parāvis, nekāda dievture, bet, paklausieties, cieņai pret sevi, savu tautu un valodu ir jābūt, visviens, kādas zālītes kūpini uz pīpes altāra! Ir galu galā jābūt atbildībai par saviem bērniem – viņi jums aug kā Mauglis? Džungļos? Sazinās ar zīmēm? Valoda nav svarīga?
Vajadzības izteiksme + NOMINATĪVS! Jāpļauj rudzi (mammu, kas ir rudzi? kas ir “jāpļauj”? kas ir nominatīvs?), jāredz ienaidnieks, jāizvēlas dzimtene, jātur godā Latvija.
Toties, ja vajadzības izteiksmei un objektam pa vidu ir vēl kaut kāds vārds, nominatīvs pārvēršas par attiecīgi kādu citu locījumu, piemēram, datīvu:
jāspļauj sejā ienaidniekam, jādod gods (nevis GODU) dzimtenei, jāliek stingri pamati ģimenei, jāpretojas nelaimei, jāciena dzimtā valoda, jāpatur prātā bunkurs 13. Nu te es kļuvu nedaudz nekonsekventa, bet jūs sapratīsiet, mājas ir tur, kur ir sirds.
Bet: vispirms un par visām lietām jāsaņem dūša.
Un, pie velna, tiem latviešiem/mums, latviešiem valodas izjūtas vairs it nemaz nav? Tev aknas un liesa nesaka priekšā – es pērku zivi? Zivs man ir jāpērk? Tu, latvieti, vairs šito nejūti?? Kā nemāki atšķirt vajadzību no iespējas? Sapņus no savas jaudas? Ai! Ai! Ai!
Vai tur ārā kāds ir? Hallo?