Ar zemkopības ministru sarunājas Māris Liopa, meža un saistīto nozaru portāla zemeunvalsts.lv direktors, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors

Pēdējā gada laikā, vērtējot dažādus notikumus Latvijā, sarunvalodā atgriezies vārds “drosme”. Runājot par 5. marta meža nozares pārstāvju protestiem pie Ministru kabineta – vai premjeres un ministru došanās aprunāties ar protesta dalībniekiem patiesi būtu vērtējama kā “drosmīga”, vai tas tomēr ir ministra darba pienākums?

Nevērtēšu citus, runāšu par sevi: tā kā pats savulaik esmu darbojies nevalstiskajā sektorā, zinu, kas ir grūti – proti – samērā bieži gadās, ka tevī neklausās. Gan 5. martā pie Ministru kabineta, gan tikšanās reizē pirms tam, komunikācija ritēja pietiekami konstruktīvi – klausījās un runāja abas puses – gan protestētāji, gan ministriju pārstāvji.

Manuprāt, brīžos, kad protestētāji tiekas ar politiķiem vai ierēdņiem, svarīgs ir dialogs. Nedrīkstētu veidoties situācija, kad vieni principā nedzird citu sacīto, otri bļauj un nedzird; ne vienā, ne otrā gadījumā rezultāta nebūs.

Zināmai drosmei ir jābūt, lai tiktos ar protestētājiem, cits citu uzklausītu un panāktu labāko iespējamo vienošanos. Runājot par protestiem un dažādām prasībām, skaidrs ir viens – visu nekad nevar izpildīt kaut vai tāpēc, ka lietas, ko prasa kādas konkrētas nozares pārstāvji, nav pieņemamas plašākai sabiedrībai. Lai gala rezultāts būtu atbilstošs lielākās sabiedrības daļas interesēm, nepieciešams līdzsvars vai kompromiss.

Piemēram, protestu laikā aktualizētais jautājums par biotopiem, to kartēšanu un tālāko rīcību. Neviens neiebilst pret dabas aizsardzību, bet, aizbildinoties un norādot tikai uz to, nevar aplaupīt cilvēkus. Ja vēlamies ko aizsargāt, teiksim, meža nozare nāktu ar priekšlikumu, ka “piekrīt tam un tam”, bet par to nepieciešams samaksāt tik, cik tas maksā. Domāju, tas ir normāls līdzsvars. Starp citu, ja šī līdzsvara nebūtu, varētu gadīties situācijas, kad viena puse nepiekrīt un darbojas savā īpašumā, kā vēlas. Otra puse, savukārt, pieprasa – tu sava meža vai lauka tuvumā ar darbarīkiem nedrīksti rādīties. Tas nav ne līdzsvars, ne arī saprātīgs dialogs.

Runājot par situāciju Latvijā, manuprāt, ļoti skaidri un precīzi ir novelkama robeža, procentuāli cik un kādas platības Latvijā tiek atvēlētas dabas aizsardzībai un kādas teritorijas paredzētas saimnieciskajiem nolūkiem – viena alga, vai runājam par mežu, vai laukiem, vai purviem. Skaidri jāsaprot – saimnieciskie meži nav paredzēti dabas aizsardzībai un otrādi.

Vai ir domāts par t.s. savienoto trauku principu – proti – nevis par nepārtauktu dabas aizsardzībai atvēlēto teritoriju palielināšanu, bet to vērtēšanu (inventarizāciju pēc noteikta laika), lai neaizsargājam procentus vai platības vien, bet konkrētas dabas vērtības. Nereti gadās – teritorija “skaitās” aizsargājama, bet aizsargājamā objekta tur sen vairs nav.

Manuprāt, situācija ir gana vienkārša, jo mums jāņem vērā gan katra īpašnieka tiesības uz īpašumu, gan īpašnieka intereses, gan valsts ekonomiskās intereses, kas ir vēl svarīgākas. Ja mēs turpinām teju bezgalīgu ceļu, nenosakot skaidras robežas,– kur sākas un beidzas saimnieciskie meži un kur sākas un beidzas dabas aizsardzība – varam nonākt situācijā, kad Latvijā ap 90% mežu ir saistīti ar dabas aizsardzību. Protams, es nedaudz pārspīlēju, varbūt ir gana jau ar 40%, lai mēs saskartos ar nopietnām ekonomiskām sekām, kas tieši skars ne tikai meža nozarē strādājošos un viņu ģimenes, bet to jutīs visi Latvijas iedzīvotāji. Meža nozare ir lielākā eksportējošā nozare, tajā ir nodarbināti vairāk nekā 40 000 cilvēku, ja mēs rēķinām arī saistītās nozares un nodarbināto ģimenes... Piemēram, cilvēka, kas strādā uz Harvester, darbs ir labi apmaksāts, viņš uztur gan savu ģimeni, gan ir nozīmīga ekonomiski aktīvās sabiedrības daļa. Ja mēs viņam netālredzīgi atņemam darbu, nepārspīlēšu, bet viņa ģimene jau tuvākajās dienās aizbrauks uz Skandināviju, kur viņus sagaidīs atplestām rokām. Skandināviem šīs robežas – ciktāl un kur saimniekot – ir skaidras un paredzamas.

Kopš marta sākuma es savās intervijās gana daudz citēju interviju ar ASV vēstnieku Latvijā Kristoferu Robinsonu*, kurā viņš saka: “Latvijai par ekonomiku būtu jādomā kā par nacionālās drošības jautājumu...”

Tas būtu jāsaprot ikvienam – ekonomika ir pirmajā vietā. Ja valstī ir augsti attīstīta ekonomika un valsts labi pelna, iedzīvotāji labi pelna, mēs varam ieguldīt dažādās jomās. Kāpēc šai sakarā pieminam nacionālo drošību? Robežas un to apsardzība, buņotie spēki un bruņojums, kritiskā infrastruktūra vistiešāk saistās ar nacionālo drošību un, lai to visu uzturētu, kādam ir jāpelna. Naudu aizsardzībai, arī skolām un slimnīcām (utt.) dod ekonomika. Ja ekonomika buksē, budžetā naudas nav...

Starp citu, dabas aizsardzības sakarā mēs nevaram runāt tikai par kompensācijām, jo to apjoms nav bezgalīgi palielināms – nebūs no kā maksāt!

Nesen lasījām, ka skolu reformai varētu būt nepieciešami tik un tik miljoni – tas ir viens skaitlis, ko publisko viena ministrija, bet šādu skaitļu ir pietiekami daudz teju katrā sfērā.

Latvijas Mežu sertifikācijas padomes vēstulē premjerministrei un VARAM atgādinājām, ka jautājumos un strīdos par īpašumiem, saimniekošanu un dabas aizsardzību aizmirsusies pietiekami svarīga lieta – reģionu attīstība. Daudz meža un lauksaimniecības nozares uzņēmumu koncentrējas reģionos – patlaban izskatās, ka ministrijās un citviet vismaz vārdos pauž satraukumu, ka reģionos sarūk iedzīvotāju skaits, tai pašā laikā izliekoties neredzam briestošo situāciju, kas cilvēkus no reģioniem vārda tiešā nozīmē var padzīt. Ministriju darba savstarpējā saskaņošana atkal buksē. Šai ziņā ļoti svarīgs ir 5. martā izskanējušais aicinājums premjerei pārraudzīt situāciju, lai valsts rati pārlieku dziļi neiebrauktu grāvī.

Piekritīšu, ka atbildība starp ministrijām ir saskaldīta – VARAM pārziņā ir reģionālā attīstība, Ekonomikas ministrija un Zemkopības ministrija atbild par ekonomiku utt. Kas ir būtiski? Lēmumi, kas ietekmē kādas nozares spēju saglabāt ražošanu esošā līmenī, ietekmē arī reģionu attīstību, arī darbavietas, arī apdzīvotību. Te nav runa tikai par lauku teritorijām, jo no Rīgas attālāki novadu centri un pilsētas tāpat ir cieši saistīti ar lauksaimniecības un mežsaimniecības uzņēmumiem. Jāsaprot, ka runājam par reģionu attīstību un drošību. Pēdējā VARAM sagatavotajā informatīvajā ziņojumā, ko es kopumā nevērtētu pozitīvi, ir viena laba lieta – VARAM beidzot ņēmusi vērā un veikusi aprēķinus (vai prognozes), kāds varētu būt potenciālais darbavietu zudums vienā vai otrā attīstības scenārijā. Kas šeit būtu pozitīvs? Pirmo reizi runājam par konkrētu lēmumu ietekmi uz ekonomiku. Atkārtošos, lēmumi noteikti ir vērtējami no ekonomiskā skatpunkta! Ja sliktākais VARAM scenārijs paredz 7500 darbavietu zudumu, varam iedomāties pietiekami lielu Latvijas pilsētu, kurā visi strādājošie paliek bez darba. Protams, realitātē 7500 darbavietas nebūs vienviet, bet izkliedētas pa Latviju, bet skaitlis ir katastrofāls.

Pietiekami daudzās intervijās un raidījumos ar ekonomisko aktivitāti maz saistīti cilvēki uzsver pretējo: “Nedrīkst domāt tikai par ekonomiku, svarīgākais ir dabas aizsardzība.” Ekonomikai tiekot pakļauts teju viss, situācija esot jāmaina. Vai mēs, zinot ekonomisko un finansiālo situāciju Latvijā, kur nemitīgi kaut kam trūkst līdzekļu, varam atļauties šādi rīkoties?

Mēs to nevaram atļauties! Lai aizsargātu valsti un dabu, lai cilvēki būtu un justos droši, kādam ir jāmaksā. Ja valstī nav attīstītas ekonomikas, nav, kam par to maksāt. Tas ir ļoti vienkārši. Ekonomikai ir jāattīstās un no tā, ko ekonomika nopelna, jāatvēlē līdzekļi arī dabas aizsardzībai.

Piedaloties vairākos pasākumos pērn un šogad, dzirdēts uzsveram problēmas biškopībā. Kā ministrs, biškopis būdams, vērtē situāciju šai nozarē?

Ar cenu kritumu un ekonomiskajām grūtībām saskaras visa lauksaimniecības nozare, ne tikai biškopība vien; cenas kritušās gan graudiem, gan pienam, gan bioloģiski audzētajiem produktiem. Gana asi jūtama arī tirgus stagnācija – saražoto produkciju ir grūti pārdot. Ja daudz esam dzirdējuši par noieta problēmām graudiem un pienam, tas pats attiecināms uz medu – uzkrājumi ir lieli. Turklāt, ja pasliktinās ekonomiskā situācija un cilvēkiem ir mazāk naudas, viņi sāk taupīt un taupa ne uz pirmās nepieciešamības precēm. Ekonomiskās grūtības pirmās jūt nozares, kas ražo produktus ar lielāku pievienoto vērtību, kurus cilvēki izvēlas, kad naudas ir vairāk.

Vēl jāpiemin fakts, ka jau krietni ilgu laiku pētnieki bites “izmanto” kā tīras vides indikatoru. Tās nolido diezgan lielus attālumus – produktīvais attālums būtu ap 2 km, ir pētījumi, kas rāda 7-8 km un pat 14 km. Proti – bites no pietiekami lielas teritorijas ievāc to, “kas šai teritorijā ir”, īsāk izsakoties. Bites atnes gan nektāru, gan ziedputekšņus, ko augs rada, visu nepieciešamo uzņemot no augsnes un gaisa. Analizējot nektāru un ziedputekšņus, var secināt, kas un kā ir atrodams vai nonācis apkārtējā vidē. Pēdējā laikā Latvijā ļoti bieži dažādos produktos parādās augu aizsardzības līdzekļu atliekvielas – tas ir tas, par ko visbiežāk satraucas. Jāpiebilst, šīs vielas konstatējam arī tāpēc, ka uzlabojušās to noteikšanas metodes – mēs nezinām, ko un kā atrastu laboratorijās, ja tik precīzas mērierīces būtu pieejamas, piemēram, pirms 50-60 gadiem...

Jānomierina iedzīvotāji: šo atliekvielu esamība nav nekas unikāls, jo Eiropas Savienībā, tātad arī Latvijā, atbilstoši tiesību aktiem un normatīvajiem dokumentiem ir noteikti šo vielu maksimāli pieļaujamie līmeņi. Piebildīšu, ka atliekvielas pieļaujamā līmenī tiek konstatētas ļoti daudzos produktos. Kā jau minēju, medum pievērš vairāk uzmanības, jo to izmanto arī citos pētījumos vides novērtēšanai.

Nedaudz ironiski piebildīšu, ka mežos un pilsētās augu aizsardzības līdzekļu atliekvielas neatrod, jo tur tās nelieto vai lieto ļoti, ļoti maz.

Kā rīdziniekam radās interese par dravu un biškopību?

Kā Latviju ietekmēs regula par augsnes monitoringu?

Lauksaimniecībā un mežsaimniecībā augsne ir svarīgākais resurss, no augsnes ir atkarīgas ražas utt. Augsnes aizsardzība ir nepieciešama, to nevar atļauties noplicināt. Jāpiebilst, ka Eiropā lauksaimniecības zemju platības sarūk – tās apbūvē, atvēlē citiem mērķiem. Latvijā viens no svarīgākajiem nesenajiem lēmumiem – Zemgalē, Latvijas novadā ar auglīgākajām augsnēm,– platībās, kurās augsnes auglība vērtējama ar vairāk nekā 60 ballēm, nevar būvēt vēja parkus. Tas nenozīmē, ka Zemgalē vēja ģeneratoru nevar būt vispār – reģionā ir izstrādāti kūdras lauki, izstrādāti karjeri, sen neizmantoti ceļi. Cik zinu, līdzīgas diskusijas Saeimā ir sākušās saules paneļu sakarā – runājot par to, ka saules paneļu parkus nevajadzētu plānot simtiem hektāru platībā (šādas idejas ir dzirdētas), deputāti spriež par ierobežojumiem – cik hektāros viens īpašnieks var izvietot saules paneļus. Arī es uzskatu, ka augsne ir vērtība, kas jāsaglabā. Piebildīšu, ceru – minētā Eiropas regula nebūs pārlieku sarežģīta un birokrātiska, kas noteikti nebūtu labi!

Nesen kāda Saeimas deputāte, jautāta par apkures un enerģijas nākotni, nevilcinoties izteicās – nākotnē tikai saules un vēja enerģija. Tai pašā laikā – kolīdz parādās vēja parku ieceres, uzreiz rodas iebildumi un skaļi iebildēji, tostarp sabiedrībā labi zināmi cilvēki. “Zaļais flangs” klusē. Senais stāsts – gribam lai mums būtu daudz labā, bet to piegādāt varētu kāds cits no kaimiņu pagasta vai novada... Cik ilgi nepieciešams skaidrot, ka bez darba un uzņēmēja nekas nebūs?

Tāda ir cilvēka daba. Eiropā ir spilgts piemērs – Vācija, kas pirms kāda laika paziņoja par atteikšanos no kodolenerģijas. Kāds ir rezultāts? Vācija ir iedarbinājusi ogļu spēkstacijas un pērk elektroenerģiju no kaimiņvalstīm, kurās darbojas atomelektrostacijas... Gadās, kaut kas tiek paveikts revolucionāru saukļu pavadībā, nenovērtējot nedz situāciju, nedz sociāli ekonomisko ietekmi.

Latvijā šie stāsti ir līdzīgi. Manuprāt, ir skaidri jāpasaka, kur mēs vēja parkus neattīstīsim – Gaujas Nacionālajā parkā, citos nacionālajos parkos, Abavas senlejā, Gaiziņkalna apkārtnē, ainavu parkos... un tikpat skaidri jāpasaka – kur mēs tos varam būvēt un attīstīt. Vēja enerģija ir nepieciešama, tā jālīdzsvaro ar HES un saules enerģiju; par pēdējo runājot, vējš pūš arī mākoņainās dienās...

Domāju, Latvijā ir labi, pat lieliski piemēri, kā uzņēmēji izmanto aprites enerģiju, piemēram, Balticovo.

Zaļās enerģijas sakarā nereti nāk prātā doma par lēmumu tālredzību. Bija laiks, kad mazos HES būvēja “uz urdziņām un strautiņiem”, nu domā par to (ne visu, protams) nojaukšanu... Vilcienus dēvējam par zaļāko sabiedriskā transporta veidu, ne tik sen vilcienu līnijas “pagaidām” slēdza, nejauši pazuda arī sliedes... Šie ir skumjākie piemēri no ļoti nesenas pagātnes.

Ja runājam par mazajiem HES, daļu no tiem neapšaubāmi būvēja nepareizā vietā un nepavisam ne tālredzīgi, toreiz svarīgs aspekts lēmuma pieņemšanai (būvēt vai nebūvēt) bija valsts atbalsts. Ar to ir jābūt ļoti, ļoti piesardzīgam. Mazie HES attīstījās, jo to saražotajai elektroenerģijai tika noteikts paaugstinātais tarifs, kas galu galā bija galvenais stimuls attīstībai. Atkārtošu – valstij jābūt ļoti piesardzīgai ar atbalstu. Ja valsts iejaucas tirgū, mainās situācija un nosacījumi. Ikvienam uzņēmējam ir mērķis nopelnīt – jāpelna visiem – atsevišķos gadījumos valsts politika nav tālredzīga vai ir kāda lobija acīmredzama ietekme, kas lobējis ne plašākas sabiedrības, bet viena sektora intereses. Ja šis sektors attīstītos un valsts saņemtu vairāk naudas nodokļos, to vērtētu pozitīvi, bet... mazo HES sakarā tika lobēts sektors, kuram mēs visi piemaksājām... Tas nav ne pareizi, ne tālredzīgi.
Izmantotas Reiņa Inkēna un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas

* https://www.tvnet.lv/7972424/intervija-asv-vestnieks-latvijai-svarigi-uzlukot-ekonomiku-ka-dalu-no-nacionalas-drosibas