Autors: Zemeunvalsts.lv

Ekoloģisku apsvērumu dēļ kailcirtes nav jāierobežo

Nav pamata uzskatīt, ka kailcirtes pasliktina ekoloģisko situāciju mežā. Somijā gan būtu jāpalielina vienlaidu meža klājuma platības.

“Nepiekrītu, ka viena mežsaimniecības sistēma būtu uzskatāma par vienīgo pareizo. Svarīgs ir līdzsvars!”, saka Sauli Valkonens (Sauli Valkonen), Somijas Dabas resursu institūta pētnieks.
Somijā izmanto divas mežsaimniecības sistēmas – ilgtermiņa cirtes aprites mežsaimniecību, kurā kokaudzi nocērt kailcirtē, un vienlaidu meža klājuma mežsaimniecību. Valkonens nevēlas atzīt nevienu no tām par vienīgo dominējošo.
Ir viegli kritizēt kailcirtes kā dabu postošu mežizstrādes veidu. Botāniķis un publicists Sepo Vuoko (Seppo Vuokko), kas daudz raksta par ekoloģijas jautājumiem, apgalvo, ka atklātās platības, kas veidojas pēc kailcirtēm, ir īpaši nozīmīgas bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanā.
Kailcirtēs iegūst ne vien kokmateriālus, bet rada arī dzīvotnes tauriņiem, insektiem un vaskulārajiem augiem. Dažas tauriņu sugas, kas cieš no lauksaimnieciskās darbības noplicinātām dzīvotnēm, atrod sev jaunas “mājas” kailcirtēs.
Ievērojamas mežu floras bioloģiskās daudzveidības daļas – sēklu – klātbūtne augsnē ir pastāvīga. Kokaudze ciršanas vecumā, kurā daudz lielu koku, nav piemērota dzīvotne visām sugām; ir sugas, kas var sākt attīstīties tikai kailcirtēs.
Pēc kailcirtēm augsnē paliek ciršanas vecuma audzei tipiskās sēklas, šī flora saglabājas, līdz kokaudze sasniedz ciršanas vecumu.

“Daudzi insekti un puse Somijas dienas tauriņu vairojas jaunajās mežaudzēs, kas daļēji kompensē izzūdošās pļavas. Brūnā čakste (Lanius collurio) ir putnu suga, kam kailcirtes nāk tikai par labu. Kad izcirtumā izaug pamežs, šīs sugas pārceļas uz citām atklātām platībām,” skaidro Vuoko.
Kailcirtes aizņem mazāk nekā 1% kopējās mežu teritorijas Somijā.
Lai mežkopība, kas pamatojas uz kailcirtēm, būtu ekoloģiska, svarīgi nodrošināt, lai kailcirtes nebūtu pārsvarā. To ievērojot, sugas, kas spēj pārvietoties, pārvietosies uz piemērotām dzīvotnēm.
Somijā gada laikā kailcirtēs nocērt 0,5–0,7% kopējās mežu platības. Lielāko daļu koksnes iegūst privātajos mežos Somijas dienvidos, kur vidējā kailcirtes platība ir tikai 1,4 ha.
Kailcirtes kritizē arī tāpēc, ka šajās platībās iznīkstot ogulāju segums, piemēram, mellenāji (Vaccinium myrtillus). Vuoko gan uzskata, ka notiek pretējais, – kailcirtes ogulājus ietekmē labvēlīgi.
Mežos ar neskartu vainagu slēgumu mellenes vairojas bezdzimumvairošanās procesā. Tas nozīmē, ka viens augs var izplesties vairāku simtu kvadrātmetru platībā, lai arī izskatās, ka katrs zariņš ir atsevišķs augs.
Kailcirtes ciršanas laikā un vēlāk, izjaucot augsnes struktūru, veģetācija, ko veido viens mellenes augs – klons –, tiek sadalīta, un turpmāk šīs "atsevišķās daļas" var vairoties ar sēklām.
Tas ir melleņu un brūkleņu (Vaccinium vitis-idaea) dzimumvairošanās jeb ģenētisko resursu dabiskās atjaunošanās priekšnoteikums.Tas ir arī evolūcijas priekšnoteikums. “Evolūcijas jeb, citiem vārdiem sakot, sugu attīstības pamats ir jauni augi, kas ir izauguši no sēklām,” saka Vuoko.


“Vienlaidu meža klājuma mežsaimniecības platības būtu jāpalielina”
Valkonens joprojām vēlētos, lai vienlaidu meža klājuma platības tiktu palielinātas. “No ekoloģijas skatpunkta turpmāk vēlams palielināt tādu mežu platības, ko pastāvīgi sedz koku vainagu klājs. Pašreiz šādi meži reāli ir tikai aizsargājamās teritorijās,” saka Valkonens.
Meži, ko apsaimnieko ar vienlaidu meža klājuma mežsaimniecības metodi, bieži vien neizskatās kā meži ar koku vainagu klāju, jo īpaši, ja apsaimniekošanas mērķis ir peļņa. Tā to redz cilvēki, taču prasības attiecībā uz ekoloģiju un cilvēku viedokļi ne vienmēr sakrīt.

“No ekoloģijas viedokļa parasti mežaudzes vainagu slēgums ir pietiekams. Šādos mežos ir biezāks pamežs, taču mežsaimniecības platībās, kas pamatojas uz kailcirtēm, pamežs pirms meža izstrādāšanas bieži vien tiek pilnībā izcirsts,” norāda Valkonens.
Turklāt vienlaidu meža klājuma mežsaimniecības audzēs ir dažādu augstumu koki, tas nozīmē, ka mežam ir vairāki vainagu klāji dažādos līmeņos, kas arī palielina vainagu slēguma lielumu.


Arī kailcirtes metode tiek uzlabota
Kailcirte, kā mežistrādes metode, nepārtraukti tiek pilnveidota. Cirsmu, kurās paredz meža izciršanu kailcirtē, robežas tiek noteiktas tā, lai tās labāk iekļautos attiecīgajā apvidū, un augošu koku grupas tiek saglabātas atbilstoši meža īpašnieka ieskatiem un dažādu sugu vajadzībām.
Pateicoties atstāto koku puduriem, kas pakāpeniski atmirst, un īpaši atstātajiem sauskokiem, daudzām meža sugām nozīmīgās atmirušās koksnes apjomi palielinās. Saskaņā ar pētījumiem par apdraudētajām sugām šis ir vissvarīgākais faktors, kāpēc līdz 2010. gadam sāka samazināties apdraudēto sugu daļa uzraudzīto sugu kopējā apjomā.
Protams, dažus gadus pēc koku nociršanas kailcirtes neizskatās īpaši patīkami. Tomēr drīz vien situācija uzlabojas.
Piecos gados sējeņu stādīšanai sagatavotās platības aizņem pamežs, un jaunās kokaudzes sasniedz gandrīz divu metru augstumu. Desmit gados kokiem izaug 3–4 m gari zari, blakus augošo koku zari saskaras, noēnojot pamežu, kur sāk ieviesties mežam raksturīgās sugas. Ataug lēni augošie kokaugi.
Dažas lietas mežu apsaimniekošanā Vuoko tomēr vēlētos mainīt. “Dažkārt augsnes struktūra tiek pārlieku izjaukta. Sējeņu stādīšanai sagatavo lielākas platības, kā nepieciešams,” saka Vuoko. Viņš vēlētos paildzināt cirtes aprites laiku starp kailcirtēm.
S. Vuoko uzskata: cilvēki iepazītu mežu labāk, ja biežāk apmeklētu saimnieciskas nozīmes mežus. “Cilvēki savām acīm redzētu mežu visā tā daudzveidībā. Apmeklējot vien nacionālos parkus, nevar gūt objektīvu priekšstatu par Somijas dabu,” saka Vuoko.


Šī raksta tapšanā kā avots izmantots žurnālā “TerveMetsä” publicētais raksts “Kailcirte – Somijas mežiem piemērots cirtes veids”: https://smy.fi/en/artikkeli/ecology-does-not-need-to-prevent-clearcutting/

22.11.2018
  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru