Pārstāt ignorēt gaidāmās prasības, apgūt zināšanas, skatīties ko un kā dara attiecīgo nozaru uzņēmumi Latvijā un citviet, vākt nepieciešamos datus, konstruktīvās diskusijās ar ieinteresētajām pusēm rast labākos iespējamos risinājumus, pašmāju uzņēmumiem gan saglabājot, gan paaugstinot konkurētspēju tirgū.
Šādi secinājumi skanēja žurnāla “Dienas Bizness” un Latvijas meža un saistīto nozaru portāla zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā “Ilgtspējas ziņojumi, atbildība piegādes ķēžu pārvaldībā”.
Prasīs no lielajiem
“ES Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīva lielajiem uzņēmumiem paredz pienākumu sniegt ziņas par uzņēmuma biznesa modeli, kā tas ietekmē sociālos un vides aspektus un kāda ir ārējo lielo tendenču ietekme uz uzņēmuma attīstību nākotnē”, skaidro Latvijas Korporatīvās sociālās atbildības platformas (CSR Latvia) līdzdibinātāja Agnese Alksne-Bensone, norādot, ka tiek prasīts atspoguļot datus, procesus un sasniegtos rezultātus (saistībā ar izvirzītajiem mērķiem).
“Direktīvu var uztvert kā “lielo rāmi” ilgtspējas informācijas atklāšanai, kas ir krietni detalizētāks, salīdzinot ar iepriekšējiem mēģinājumiem pieprasīt šāda veida informāciju no lielajiem uzņēmumiem, lai saprastu, kas un kā tajos notiek,” skaidrojumu turpina A. Alksne-Bensone, piebilstot, ka pēc sākotnējām aplēsēm direktīvas prasība attieksies uz aptuveni 50000 uzņēmumiem Eiropā; Latvijā tie varētu būt ap 200 lielo uzņēmumu, tālākā perspektīvā – ap 5000 mazo un vidējo uzņēmumu. Prasība gada pārskata vadības ziņojumā ietvert ilgtspējas ziņojumu no 2024. gada 1. janvāra attieksies uz uzņēmumiem, kas atbilst diviem no trīs kritērijiem – 500 un vairāk darbinieku; neto apgrozījums 40 milj. eiro; bilances kopsumma 20 milj. eiro (tie ir uzņēmumi, uz kuriem attiecās iepriekšējā direktīva par ne-finanšu informācijas atklāšanu). Iepriekšminētajiem uzņēmumiem informācija jāgatavo arī par 2023. gadu. Savukārt, no 2025. gada 1. janvāra attiecīgā prasība attieksies uz uzņēmumiem, kas atbilst diviem no trim kritērijiem – 250 un vairāk darbinieku; neto apgrozījums 40 milj. eiro; bilances kopsumma 20 milj. eiro, no 2026. gada 1. janvāra – uz uzņēmumiem, kas atbilst diviem no trim kritērijiem – 10 un vairāk darbinieku; neto apgrozījums 0,7 milj. eiro; bilances kopsumma 0,35 milj. eiro.
A. Alksne-Bensone atzīst, ka ES Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīvas prasību izpildei jāsāk gatavoties nekavējoties; kaut arī par šo prasību neizpildi nav paredzētas soda sankcijas, to neizpilde vai neievērošana draud ar klientu zaudēšanas risku. “Obligāti tiks prasīta informācija par organizācijas biznesa modeli, pārvaldību, ietekmes pusēm, arī par konkrētiem ilgtspējas jautājumiem vai aspektiem, kas uzņēmumam ir būtiski, piemēram, par CO₂ emisijām uzņēmumā un tā vērtību ķēdē, par cilvēktiesību ievērošanu (to pārkāpumiem), dažādības vadību, darba drošību, atalgojumu, nodokļu nomaksu, pretkorupciju, sociālajiem jautājumiem,” pieprasīto informāciju uzskaita A. Alksne-Bensone.
Jāvāc dati
“Kādā sanāksmē ārvalstīs dzirdēju jautājumu – vai šo mērķu izpilde vispār ir iespējama sociāli ekonomiskajā sistēmā, ko saucam par kapitālismu,” informē SIA “Laflora” attīstības direktore Sabīna Alta. Viņa atzīst, ka pēdējie gadi pavadīti nosacītā karalaukā ar dažādām regulām un direktīvām, ir bijuši mēģinājumi prioritizēt dokumentus, jo īpaši tajos izvirzītos mērķus un prasības. “Direktīva, šķiet, visu salika pa plauktiņiem un ļauj secināt, ka esam uz pareizā ceļa,” konstatē S. Alta, norādot uz būtisku sasaistošu faktoru, proti, savstarpējā atkarība piegāžu un vērtību ķēdēs, jo ilgtspējas jautājumu risināšanā jābūt iesaistītiem visiem posmiem. Protams, tiks ietekmēti arī mazie piegādātāji, jo arī no viņiem tiks prasīta informācija (dati).
“Ir jāvāc dati. Neskaidrs ir jautājums, kādā veidā tos iegūs, kā tie tiks verificēti un (daži no tiem) sertificēti,” situāciju vērtē S. Alta. Viņa atceras, ka “Laflora”, sākot nodarboties ar šiem jautājumiem, vispirms veica produktu dzīves cikla analīzi ieguves, pārstrādes un pārdošanas posmos. “Tā saprotam situāciju, saprotam, kas ir jāuzlabo un kādus stratēģiskos mērķus, kuri ir svarīgi mūsu klientiem, varam izvirzīt. Klientiem nenoliedzami primāri svarīga ir produktu kvalitāte un drošība, arī mūsu uzņēmuma vērtības, vienlaikus klienti vēlas, lai kūdras ieguve un pārstrāde notiktu atbildīgi un ilgtspējīgi. Tā kā nozare Latvijā ir salīdzinoši stingri regulēta, ziņojums par ietekmi uz vidi top par katru kūdras ieguves vietu, tajā ir definēts, kas šais platībās notiks pēc kūdras ieguves pabeigšanas,” stāsta S. Alta, piebilstot, ka ietekmes uz vidi novērtējums vairs nebūs 100% garantija klientam, jo kūdras ieguves atradni nevar izstrādāt gada laikā, process var ilgt pat 75 gadus (atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem).
Datos balstīti lēmumi
“Atbalstu datos balstītu lēmumu tapšanu un pieņemšanu. Jo vairāk datu mums ir, jo pareizāki lēmumi top. Šajā gadījumā vairāk jārunā nevis par nospraustajiem un pareizajiem mērķiem, bet gan par to izpildi,” situāciju analizē Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis. Viņš atgādina, ka direktīva ir sava veida vadlīnijas, kuras norāda virzienu, bet ļoti daudz kas būs atkarīgs no tā, kā to ieviesīsim Latvijā.
“Līdzšinējā pieredze, diemžēl, rāda, ka spējam prasīt arī ko neizpildāmu, vai nav skaidrs, kam attiecīgie dati nepieciešami, jo prasītāji to neskaidro,” kritisks ir G. Gūtmanis, norādot, ka vēlme prasīt vairāk nekā nepieciešams, ir gana bieža. “Kas notiek? Lauksaimnieki teic, ka nav laika nodarboties ar pamatdarbu vai prasību izpildei jāalgo konsultants, kas palielina izmaksas,” pieredzētajā dalās LOSP valdes priekšsēdētājs. Viņaprāt, ir vēl kāds būtisks jautājums – kā datus savāks, kādas būs programmas un sistēmas, kurās tie jāievada un tiem jābūt transformējamiem. “Iespējams, tā ir tikai Latvijas problēma, bet visu iepriekšminēto parasti izveidojam tik sarežģītu, ka bez speciālista palīdzības to paveikt grūti, jo nav skaidrs, ko prasa, kur un kā tas jāievada. Sekas? Vienā brīdī lauksaimnieks visam atmetīs ar roku un pametīs valsti, vai labākajā gadījumā atradīs sfēru, kurā prasa mazāk atskaišu,” problēmas būtību skaidro G. Gūtmanis.
ES Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīvas kritēriji viņu dara bažīgu, jo ziņošanas pienākumi neattieksies tikai un vienīgi uz lielajiem uzņēmumiem, bet arī uz salīdzinoši nelieliem lauksaimniecības uzņēmumiem. “Interesanti, kā liels piena pārstrādes uzņēmums iegūs datus no ikviena mazā piena piegādātāja sava ziņojuma sagatavošanai,” jautā G. Gūtmanis. Pagaidām nav skaidrs, kā to varētu īstenot. “Vai nebūs tā, ka sagatavos “kaut ko kaut kā”, lai formāli izpildītu prasīto?”
Sabīna Alta pievērš uzmanību būtiskam jautājumam – cik šo prasību izpilde uzņēmumiem izmaksās. “Zinu, cik maksā pētījumi un to verifikācija. Ja pētījums nav zinātniski atbilstoši vertificēts, tas nav derīgs, vēl ir arī datu verifikācija un auditorkompāniju darbs. Piemēram, mazais lauksaimnieks ar divām vai piecām govīm to nespēs atļauties. Kā viņš pierādīs, ka govis baro “zaļi”, nav skaidrs,” problēmu analizē S. Alta. A. Alksne-Bensone atgādina, ka direktīvā svarīgs vārds ir “būtiskums”, kas jānosaka pašam uzņēmumam – kas ir kritiskās jomas, kas ir kritiskie piegādātāji un kas ir kritiskā ietekme. “Ja runājam par ietekmi, ir liela starpība, vai piena piegādātājam ir divas govis, vai 1000 piena devēju. Akcents būs uz lielāko uzņēmumu. Ziņojuma veidošanai jāpieiet jēgpilni, ne formāli,” skaidro A. Alksne-Bensone, sakot, ka grāmatvedību teju ikviens zemnieks uztic profesionālim, arī ilgtspēja (atskaite) varētu kļūt par līdzīgu pakalpojumu.
“Laika gaitā tiks radīti ekonomiski izdevīgāki un ērtāki risinājumi, kas ļaus apkalpot mazās un vidējās saimniecības un citu nozaru uzņēmumus.” A. Alksnes-Bensones ieskatā tirgus sakārtosies, bet problēmas sakne meklējama datos, kuri būtu jāvāc publiskajam sektoram, tiem būtu jābūt verificētiem un zinātniski pierādītiem. “Ne, kā pašlaik, kad, veicot CO₂ aprēķinu kādam uzņēmumam, jāizmanto grāmatvedības modelēšanas metode (kas ir pieļaujama arī GHG Protokolā), kurā izmanto koeficientus no Lietuvas, Vācijas vai Beļģijas, jo šajās valstīs “mājasdarbs” ir paveikts,” skaidro A. Alksne-Bensone.
Interesanti, ka Latvijā veiktajos pētījumos par siltumnīcefekta gāzu emisiju apmēriem kūdras ieguvē Dabas aizsardzības pārvaldes īstenotajā EK vides un klimata programmas LIFE REstore projektā iegūtie dati rāda krietni mazākus emisiju apmērus – vidēji divreiz zemākus nekā starptautiski noteiktie un Latvijas ikgadējā siltumnīcefekta gāzu emisiju inventarizācijā izmantotie. “Ir tikai viens BET – šie rezultāti nav zinātniski verificēti,” atgādina S. Alta. Viņa uzsver, ka verifikācija jāveic pētījumu vadījušajai iestādei – pētījuma dati jāiesniedz zinātniskai publikācijai.
“Tas ir nepabeigs mājasdarbs. Pagaidām Eiropas Komisija ļauj izmantot nacionālā līmeņa mērījumus, bet tā nebūs mūžīgi,” skaidro S. Alta. “Esam nokavējuši termiņus, ar pētījumiem vajadzēja nodarboties daudz ātrāk, lai pašlaik būtu pamati, uz kuriem balstīties tālākā darbībā,” secina G. Gūtmanis, sakot, ka darbs šajā virzienā notiek, pētījumu veikšanai nauda ir atvēlēta, bet jau veiktie pētījumi vēl neesot tādā līmenī, lai varētu izdarīt nozīmīgus secinājumus.
“Ķeksīša pieeja” nestrādās
“Eiropas Komisija deklarē, ka ES dalībvalstis pašas izvērtē, ko prasīt un kādu birokrātiju “uzlikt”. Ko redzam? Birokrātija ik gadu kļūst lielāka – dokumentu un sistēmu, kurās jāvāc dati, top jo vairāk, un tās kļūst jo sarežģītākas, kas rada pretestību, iebilstot pat pret tām, kas radītas labiem un cēliem mērķiem,” secina G. Gūtmanis, norādot, ka šādā ceļā var nonākt līdz situācijai, kad daudzi vēl vienu formulāru pildīt nevēlas un līdzšinējo darbības sfēru pamet. “Šis papīrs būs ļoti dārgs, ja tā to uztversim,” steidz piemetināt A. Alksne-Bensone. Tiklīdz uzņēmumi ķeras pie šiem jautājumiem, rodas stāsts par naudas ekonomiju, par jauniem potenciālajiem noieta tirgiem, vienlaikus apzinoties problēmjautājumus, kuri ir jārisina, kaut iepriekš uz tiem vienkārši pievērtas acis.
“Minēto iemeslu dēļ to nevarēs veikt ķeksīša pēc, tas var būt ļoti dārgs ķeksītis,” tā A. Alksne-Bensone. G. Gūtmanis cer, ka Latvijā nepieņems likumu vai lēmumu, kurš stātos spēkā pēc trīs mēnešiem, bet uzņēmēji nesaprot, kas un kā jādara. “Mācīšanās laiks būs gan uzņēmumiem, lai taptu attiecīgs ziņojumu, gan arī auditoriem, kuriem tas būs jāpārbauda. Pašlaik auditori vēl mācās, top standartu papildinājumi, pēc kuriem varēs veikt pārbaudes,” secina A. Alksne-Bensone. Viņa atgādina, ka Eiropas Komisijas vadītājai četras reizes bija iespēja Zaļo kursu pārtraukt, tas netika izdarīts un tas nekur nepazudīs, tāpēc jādomā par nākamajiem soļiem. “Iespējams, datu verifikācija valstiskā līmenī nenotiek, jo direktīva attiecas uz uzņēmumiem,” pieļauj S. Alta.
Vajag dialogu, ne monologus
“Iespējams, ikdienas steigā esam aizmirsuši svarīgu jēdzienu – līdzsvars, kad vajadzētu sarunāties ar visiem ieinteresētajiem –uzņēmēju nozaru asociācijām, nevalstiskajām organizācijām, dabas draugiem, publisko pārvaldi, politiķiem. Vismaz līdz šim šādas sarunas nav notikušas, toties diskusiju un risinājumu meklēšanas vietā bieži tiek piekārta birka – “melns, slikts, nemoderns”. Jautājums nav – vai kāds nemīl dabu, bet – ko un kā darīt. Lai sasniegtu vai izpildītu uzstādītos mērķus, nav “jāizslēdz” kāda nozare vai nozares, vēl jo vairāk, ja tās var palīdzēt pārējām sasniegt izvirzītos mērķus,” spriež S. Alta.
G. Gūtmanis piebilst, ka nozaru savstarpējās attiecības ir formulējamas – vai esam zaļa valsts, vai neesam, bet... nav mērķa datos balstītu aprēķinu, kas šos apgalvojumus pierādītu. “Katrs cenšas pierādīt savu taisnību, ne kopīgi atrast pierādījumus, kādi tad Latvijā esam,” kritisks ir G. Gūtmanis.
“Ja katrs velkam deķi savā virzienā, publiskajam sektoram ir laika grafiks un atskaites, un metodika, kā viņi var parādīt padarīto. Bet... to nav iespējams efektīvi paveikt bez nozaru iesaistes un atklātas sarunas, piemēram, par piesārņojumu, cik tā samazināšana izmaksā un kas būtu vajadzīgs no valsts, lai šos pasākumu paveiktu. Izlikties, ka problēmu nav, jo esam ļoti zaļa valsts, ir aplami, jo ir sfēras, kurās mums ir izcili rezultāti, tai pašā laikā ir arī tādas, kurās nespējam sasniegt pat minimālo nepieciešamo,” teic A. Alksne-Bensone. Viņa atzīst, ka publiskais sektors reizumis vienkārši nogaida, kas šad tad ir diplomātiski pareizs risinājums. Toties runas, ka “esam mazi un neko neietekmējam” nepalīdzēs, proti, Latvijas uzņēmumi ir daļa no Eiropas un pasaules globālo piegāžu ķēdēm. “Par to nāksies maksāt eksportējošiem uzņēmumiem,” uzsver S. Alta.
Varētu izslēgt importa konkurentus
Jaunās prasības savā ziņā var bremzēt importu un veicināt analogu vietējo produktu patēriņu. “Latvijā apmēram 80% iedzīvotāju ir zema pirktspēja, kālab viņi izvēlas lētāku produkciju no trešajām valstīm, par ko zinām maz – kā tā ir izaudzēta, kā novākta, kāds darbaspēks izmantots, kā atvesta utml. Tai pašā laikā tirgū ir droša vietējo ražotāju produkcija, par kuru zinām pilnīgi visu,” situāciju analizē G. Gūtmanis, piebilstot, ka Eiropa ir ļoti labticīga, kā rezultātā veidojas paradoksāla situācija – Latvijas veikalos ir nopērkams pārtikas produkts, uz kura etiķetes ar ļoti maziem burtiem rakstīts: “Neatbilstošs ES prasībām”. “Vairums patērētāju to nepamana, toties produkts ir lētāks par vietējo ražojumu. Kā tas izskatās no pārtikas drošības skatpunkta?” turpina G. Gūtmanis.
Pārtika – izņēmums
“Nesen dzirdēju secinājumu, ka sajūtu līmenī Eiropas politiķi saprot, ka pašu uzstādītie mērķi nav reāli sasniedzami un izpildāmi, kāpēc jaunu plānu ģenerēšana šai virzienā bremzējas, taču “kuģim” ir liela inerce un tas turpina kursu,” vērtē G. Gūtmanis. Viņaprāt, tieši šo iemeslu dēļ un tieši Latvijai svarīgs ir jautājums: “Vai, ejot pa priekšu pārējiem, “nenozāģēsim sev kājas, kuras būs grūti piešūt atpakaļ?” “Nepieciešama kvalitatīva diskusija: kas, kā un kādā virzienā valstij būtu jādara, kur tautsaimnieciski ir vērts pasteigties un kur – iepauzēt,” ir pārliecināts G. Gūtmanis. Piemēram, runājot par izmešiem, jau vairākus gadus Eiropas Piena padomē tiek spriests un diskutēts par pārtikas nodrošināšanas izslēgšanu no izmešu aprēķiniem, jo apgāde ar pārtiku (pašiem sevi pabarot) ir nacionālās drošības jautājums. “Jautājums ir ļoti nozīmīgs – kas notiek, ja kādā brīdī daļu no pārtikas ķēdes vienkārši “izmetam”, ko darām, kad tiek slēgtas robežas, kā piedzīvojām C19 pandēmijas pirmajos mēnešos, kad pārtiku nevarēja ievest,” vērtē G. Gūtmanis.
S. Alta steidz piebilst, ka šāds jautājums ir attiecināms arī uz kūdras substrātiem (kā zināms to alternatīvas cilvēkam nav ļoti veselīgas). “Nav diskusiju par vērtību ķēdi, piemēram, kas notiek valstī, no kurienes saņemam izejvielu, kas ar to notiek pēc tam un ar ko beidzas izejvielas – produkta cikls. Tiesību akti ir “saražoti”. Kad nonākam realitātē, šo datu nav un nav piegāžu ķēžu drošības, kurā saprotami iekļauta arī cilvēku veselība (ja būtu attiecīgie dati, situācija būtu cita),” kritiska ir A. Alksne-Bensone.”
Diskusijas video: https://www.youtube.com/watch?v=KScw7eU5TdQ&t=4s