Vēlreiz par to, kā briti uztver vēsturi, un pavisam nedaudz par vēstulēm
Lieliskā vienprātība, ar kādu Eiropas iedzīvotāji sagaidīja kopējās valūtas ieviešanu, pēc savas intensitātes salīdzināma ja nu tikai ar vienprātīgajām šausmām, kas bija pārņēmušas Eiropu pagājušā gada 11. septembrī. Pie tam, saprotams, pirmajā gadījumā Britānija ar entuziasmu pievienojās Eiropai un pārējai pasaulei (kura, atļausimies piemetināt, ne tuvu nebija vienota savā līdzjūtībā Amerikai – nepārspīlēsim). Otrajā gadījumā es britu attieksmi nosauktu par “mērenu vienaldzību” (qualified indifference), kuras “mērs” ievērojami variējas – no Financial Times līdz Sun reakcijai un no attieksmes, kāda ir jaunam cilvēkam, kas ar biezu portfeli steidz uz Sitiju, līdz attieksmei, kāda ir taksometra šoferim, kurš man apgalvo, ka no katastrofas, kas sagaida Manchester United, izvairīties nav nekādu iespēju.
Ko tas nozīmē? – pajautāsim sev. Novēlojusies cerība izbēgt no kopīga likteņa, politiska tuvredzība vai tradicionālā britu izvairība? Domāju, ka ne viens, ne otrs, ne trešais. 1915. gadā Vinstons Čērčils, papildinot Semjuela Džonsona doto patriotisma formulējumu, sacīja: “Parasti savas valsts patriots ir cilvēks, kurš nezina tās vēsturi.” Taču britam – īstam britam, es domāju, nevis, teiksim, kaismīgam Saūda Arābijas patriotam, kas dzīvo Reģenta perioda piecstāvu savrupmājā Meifērā, vai tādam gājputnam, kā šīs rindas rakstošais – vēsture nav jāzina, viņš tāpat ir tajā (lai arī tādu, iespējams, nemaz nav tik daudz un kļūst arvien mazāk). Starp citu, es apskaužu inteliģentos jaunos cilvēkus valstīs, kas tikko izveidojušās – te tad arī vajag ķert brīdi un sākt nodarboties ar vēsturi, apjoms ir nodrošināts, arī literatūras vēl nekādas nav, sēdies un raksti, būsi pirmais un pagaidām vienīgais vēsturnieks, tikai nepalaist garām īsto brīdi. Tomēr arī šeit vajag būt uzmanīgam: viens no tādiem puišiem spīdoši aizstāvēja disertāciju manā koledžā un gandrīz kļuva par profesoru kādā no britu ļoti jaunajām universitātēm, taču diemžēl drīz ar kaunu tika padzīts, jo izrādījās, ka tādas valsts pagaidām vēl nav (nekas, drīz būs!), viņš to bija izdomājis.
Britānijā vēsturiskums ir daudz vairāk jūtas nekā zināšanas. Un kā gan var būt citādi, ja mazajā ciematā Kentā, kur ir 25 mājas, trīs no tām – pabi, uzstādīti trīs obeliski karavīriem, kuri gājuši bojā trīs karos: Angļu-būru, Pirmajā un Otrajā pasaules karā. Tu to redzi, kopš esi sācis redzēt, un redzēsi, pat ja tu pēc tam 30 gadus pavadīsi Silikona ielejā. Tādēļ, lai galīgi un pilnībā pieņemtu Eiropu (bet nevis vienkārši tiktu tajā “pieņemts”), kaut kam ir jānotiek ar tavu redzi, ne tikai ar prātu. Zīmīgi, ka tikai Anglijā cilvēki, kas ir dzimuši pavisam citur un citā valodā, kļūst par vēsturniekiem, un nevis vienkārši par vēsturniekiem, bet par Anglijas vēsturniekiem. Nebūs pārspīlēti teikts, ka pats ievērojamākais britu vēsturnieks bija sers Vinogradovs un sers Lūiss Nemirs (Galīcijas ebrejs Nemirovskis).
Bet laiks iet ātrāk. Eiropa negrib gaidīt, kamēr vēsturiskums pametīs britu sirdis. Bet vai viņi paši grib gaidīt? Precīzāk būtu jājautā: vai viņi var gaidīt?
Pagaidām viņi gaida, strīdas, lamājas, sodās par eiro, slavē eiro, abos gadījumos izmantojot vairāk vai mazāk banālus argumentus. Taču gan proeiropisti gan antieiropisti aizmirst to, ka viņu pašu vēsturiskumu (kā racionālo, tā emocionālo) jau sen ir izirdinājusi – un ne Eiropa, pat tieši otrādi. Kas tad? – Ļoti vienkārši, Amerika. Briti uz turieni brauc un tur dzīvo, nepārvēršoties amerikāņos (taču reizēm kļūstot par amerikāņu rakstniekiem). Atšķirībā no dažām Trešās un postkomunistiskajām Trešās-ar-pus pasaules valstīm viņu amerikanizācija nenotiek. Vai, teiksim tā: pēdējā pusgadsimta laikā briti uzrādījuši apbrīnojamu ameriknoturību. Tomēr neaizmirsīsim, ka pirms tam bija vismaz divsimt gadus ilga vakcinācija, kādas nebija ne krieviem, ne turkiem (es atvainojos gan vieniem, gan otriem).
Bet ar Eiropu britiem ir pavisam cita vēsture, un viņi negrib, ka eiro zem tās pavilktu svītru. Patlaban tie briti, kas nevēlas eiro, baidās ne tik daudz pazaudēt suverenitāti, kā sajaukt savu vēsturi ar svešu. Un tā ir lirika, nevis politika! Vēl vairāk, runa taču ir par apvienotās Eiropas vēsturi, nevis par to, kāda tā bija, kad mēs piedzimām. Apvienotajai Eiropai būs vēsture ar pavisam citu historiogrāfiju*. Vai, precīzāk sakot, apvienotās Eiropas vēsture nebūs rakstu vēsture. Nebaidieties, ne tajā nozīmē, ka nebūs rakstu, kā, piemēram, Irokēzu konfederācijai vai Madagaskaras demokrātiskajai republikai, bet tajā nebūs vēstuļu kā viena no galvenajiem avotiem mūsu zināšanām par vēsturi. Visa britu vēsture, ieskaitot Britānijas vēsturi, tā teikt, “Eiropā” – tā pirmkārt ir vēstules vēsture. Tā ir epistolāra pēc būtības. Zīmīgi, ka pats rakstīšanas fenomens vispirms ir nevis ziņojums, nevis komunikācija, bet gan vajadzība uzrakstīt, pierakstīt – vispirms sev un tikai pēc tam citam. 18. un 19. gadsimta Anglijā vēstule bija noteiktas iedzīvotāju grupas dzīvesveids, un pats britu historisms, tas ir, “dzīve vēsturē” ir dzīve tādā vēsturē, kuru tu pats arī raksti vai lasi. Un tā ir tava, šī vēsture, tikai tādēļ, ka tu vari to turpināt, turpināt lasīt, rakstīt vai (ja tu esi vēsturnieks) pētīt uzrakstītajā. Taču atceries – šī vēsture nav sākusies ar tevi, lai gan var gadīties, ka tā ar tevi beigsies. Citi atradīs citu “dzīves veidu”, nejautājot tev padomu un nebaidoties palikt bez vakardienas. Anglijā pat tie, kas it nemaz nezina tās vēsturi (un tādēļ ir vēl vairāk patrioti), zina, ka vēsture ir, ir, iespējams, vairāk nekā jebkurā citā Eiropas valstī. Es domāju, ka Eiropas pretinieku eiro neieredzētāju vidū ir ne mazums vidējā vecuma cilvēku, kuri ar savu roku nav uzrakstījuši nevienu vēstuli, taču viņi zina no mātes stāstiem, kā viņa gaidīja vēstules no vīra Otrā pasaules kara ierakumos.
Jā, vēstule, kas sūtīta elektroniski, nav tas pats, kas ar savu roku rakstīta. Bet arī Eiropa, no kuras britu sievas un mātes gaidīja vēstules ar kara pasta zīmogu, jau sen vairs nav tā Eiropa! Tādēļ nav brīnums, ka briti, pastāvīgi neapmierināti ar Eiropas jaukšanos viņu lietās – no ķīmiskā mēslojuma līdz likumdošanai, lai arī ir neapmierināti, tomēr ciešas, taču samierināties ar eiro ieviešanu nevēlas, jo viņiem tas nozīmē iejaukšanos viņu vēsturē. Un pat ja Blēra un Brauna ekonomiskie argumenti ir itin pārliecinoši, tie netrāpa mērķī, jo antieiropistiem eiro ir simbols tam, ka viņu – atšķirīga no Eiropas – vēsture ir beigusies. Padomājiet paši: no banknotēm vairs uz jums neskatīsies ne sers Kristofers Rens, ne sers Maikls Faradejs, ne sers Izaks Ņūtons. Un ne tas ir svarīgi, ka viņi ir briti, bet gan tas, ka viņi skatās tikai uz britiem, tādējādi turpinot viņu vēsturi. Un pat ja pēc gadsimta ceturkšņa uz šiem pašiem britiem no tā laika eirobanknotēm vērsies Blērs un Brauns, lielie Britānijas pievienotāji Eiropai, tad nākošās paaudzes jaunie cilvēki ne tikai neatcerēsies, kas ir Blērs un Brauns, bet baidos, ka jau sen būs aizmirsuši, kas ir Rens un Faradejs (cerēsim, ka Ņūtonam paveiksies, kaut gan ar vēsturi pašreizējās angļu skolās iet arvien sliktāk un sliktāk).
Izrādās, ka daudzi eiro pretinieki ir proamerikāniski. Patiešām, tādi jēdzieni kā “valsts suverenitāte”, “nacionālā suverenitāte” jau sen kļuvuši par politiski juridisku fikciju un drīz vien ieņems savu pienācīgu vietu starp vēsturiski kulturālajiem anahronismiem kopā ar Marksa šķiru cīņu un Freida edipālismu. Taču nepadosimies teļa eiroentuziasmam. Jo paies laiks un tādus jēdzienus kā “vienotā Eiropa”, “cilvēka tiesības” un pat “brīvais tirgus” (lūdzu, nešausminieties!) gaida tas pats liktenis. Bet atgriezīsimies pie eiro-naudas Britānijā.
Pirms nedēļas man iznāca klāstīt šīs pārdomas kādai burvīgai jaunai dāmai ar dubultuzvārdu (double barrelled name – nebaidieties, šeit tā gadās, īpaši, ja jums ir māja Griničā un vēl viena ar parku Eseksā). Viņa, tāpat kā visa viņas ģimene, ir antieiropiste, lai arī strādā Berlīnē amerikāņu bankā, tā kā viņai viss ir kārtībā. “Ak Kungs, jūs taču nedomājat nopietni, ka visa mūsu ņemšanās ar eiro – tā ir politika!” iesaucās mana sarunbiedrene. “Tā ir tīrā estētika. Savas vēstures izjūta, kuru jūs augstsirdīgi pierakstāt maniem tautiešiem, jau sen piemīt tikai nedaudziem, kas saņēmuši īstu izglītību. Bet ar izglītību mums patlaban ir daudz sliktāk nekā Eiropā, neliekuļosim. Mūsu jaunie antieiropisti, truleņi (yobbo) no Sitijas vienkārši baidās, ka uz Eiropas fona viņi izrādīsies pilnīgi idioti. Tādēļ mans tēvs – atvaļināts ģenerālleitnants un pārliecināts antieiropists – sūta abus manus brāļus mācīties uz Hārvardu, nevis uz Oksfordu vai Kembridžu.”
Vienā ziņā viņai, bez šaubām, ir taisnība. Elementāra estētiska intuīcija var izpausties spontāni, bez īpašas izglītības. Bet attīstīta estētiska izjūta izglītību jau paredz un nevis kaut kādu, bet pašu īstāko. Mazliet pafantazēsim. Ja patlaban būtu dzīvs lords Bairons, viņš, bez šaubām, būtu proeiropists, nerunājot nemaz par Oskaru Vaildu. Dikenss, es domāju – arī (pie tam ar stipru proamerikānisku virzību). Ar Tomasu Hārdiju būtu sarežģītāk — viņš ļoti asinsradniecīgi bija saistīts ar savu vietējo (hercogu Dorsetu un hercogu Somersetu) vēsturi. Džordžs Bernards Šovs ilgi šaubītos (viņam patika šaubīties): pārāk tālu tā apvienotā Eiropa atrodas no viņa sociālā ideāla, kas kādu laiku, protams, bija Padomju Savienība. Un atkal – galvenais šajos piemēros ir estētika. Bet ar Vinstonu Čērčilu viss būtu daudz vienkāršāk: nekādas estētikas, britu attiecība pret “jaunu” Eiropu (neaizmirsīsim, ka viņam tā bija de Golla un Adenauera Eiropa) – tā ir vēsture, kas pārvēršas politikā. Tādēļ viņš būtu “par”, taču pie nosacījuma, ka apvienotās Eiropas politiskais līderis būtu britu politiskais līderis. Kurš tad? – Nu, taču ne Blērs (Blēru viņš bez īpaša entuziasma izvirzītu uz Londonas mēra amatu, no konservatīvo partijas, protams). Taču pietiks fantazēt. Pagaidām Blērs nav Londonas mērs un apvienotās Eiropas līderis. Dārzeņu veikaliņa īpašnieks blakus mājā, pakistānietis Jusūfs, proeiropists, nolād vietējo nodokli, cerot, ka viņam to būs vieglāk maksāt eiro (viņa ekonomiskā erudīcija ir aptuveni tāda pati kā vēsturiskā informētība). Viņa kaimiņš, suvenīru veikala īpašnieks, lībietis Ahmeds, uzskata – tā kā mārciņai nav izdevies kļūt par tūristu valūtu, tad labāk lai ir eiro. Mans universitātes kolēģis antropologs Ričards K., nedabūjis mārciņas no Britānijas savam pētījumam par sieviešu nevienlīdzību Sudānas universitātēs, ir stingri pārliecināts, ka saņems grantu eiro naudā no Eiropas. Pagaidām norunāsim tā: eiro ir šodienas Eiropas iedzīvotāja nerefleksētas politiskās pašapziņas simbols.
No krievu valodas tulkojis Uldis Tīrons
* Historiogrāfija — grieķu historia (vēsture) + graphein (rakstīt)
Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla Rīgas Laiks 2002. gada februāra numurā