Valstij nevajag glābt uzņēmumus, bet gan radīt apstākļus, lai uzņēmēji varētu strādāt. Bizness ir un būs saistīts ar risku, tostarp darbības izbeigšanu, intervijā "Dienas Biznesam" stāsta Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss

Kristaps Klauss uzskata, ka Latvijas valsts ir īstenojusi daudzus labus pasākumus, piemēram, ar Altum instrumentiem ir panākts, lai uzņēmējiem ar finanšu sektoru varētu notikt civilizēta sadarbība. Arī OIK samazinājums nākamā gada elektrības rēķinos ir ļoti pozitīva ziņa. Vienlaikus ir vēl vairāki risinājumi, kuru pieņemšanai ir īstais laiks, lai Latvijā strādājošie uzņēmēji būtu tikpat konkurētspējīgi vai pat konkurētspējīgāki par Lietuvas un Igaunijas uzņēmējiem.

Latvijas valdība 2021. gada budžeta projektā paredz 5,1% IKP pieaugumu un arī nodokļu ieņēmumos plāno saņemt teju vai tikpat, cik pirms Covid19 uzbrukuma.

Latvijā nav tik dziļas krīzes, kāda tā bija 2008.-2010. gadā. Šobrīd esam salīdzinoši daudz labākā situācijā nekā pirms 11 gadiem. Turklāt Latvijā epidemioloģiskā situācija ir pat labāka nekā dažās citās ES dalībvalstīs. Valdības apstiprinātā 2021. gada budžeta ieņēmumu prognozes ir salīdzinoši konservatīvas - piesardzīgas. Ja situācija ar Covid-19 nekļūs sliktāka, tad 2021. gadā tiks ziņots, ka nodokļos tiek iekasēts vairāk naudas nekā 2020. gadā. Esmu pārlieku optimistisks? Paskatieties uz šo jautājumu no citas puses - ja nebūtu bijis Covid, 2021. gadā valsts budžeta ieņēmumi būtu par simtiem miljonu lielāki, nekā šobrīd plānotie. Šie neiegūtie simti miljonu ir cena, ko maksājam par Covid.

Kā vērtējat priekšlikumu pandēmijas laikā par minimālās algas palielināšanu no pašreizējiem 430 eiro līdz 500 eiro mēnesī? 

Minimālās algas paaugstināšana no politiskā viedokļa ir pareizs lēmums, bet tajā pašā laikā tam būs maza ietekme uz 2021. gada reālo dzīvi. Produktīvus uzņēmumus iecerētā minimālās algas paaugstināšana neskar. Proti, vienam minimālās algas strādniekam uzņēmums gadā tērē mazāk par 7500 eiro (darba alga + darba devēja VSAOI), bet, piemēram, Latvijas Kokmateriālu ražotāju un eksportētāju asociācijas biedru vidējās darbaspēka izmaksas uz darbinieku ir 19 000-25 000 eiro. Minimālās algas celšana aktuālāka drīzāk būs publiskajā sektorā strādājošajiem. Tur ir amata kategorijas, kurās strādājošajiem pašlaik maksā, piemēram, 550 eiro, un viņi pēc iecerētās minimālās algas paaugstināšanas varētu izdarīt spiedienu uz darba devēju paaugstināt darba samaksu, jo psiholoģiski ir grūti izskaidrot, kādēļ tavs darbs tiek novērtēts gandrīz vai minimālās algas apmērā. Privātajā pusē esmu praksē saskāries tikai ar vienu tekstilindustrijas uzņēmumu, kur patiesi ticu, ka minimālā alga masveidā pilnai slodzei ir realitāte nevis fikcija.
Manuprāt, privātā sektora dalībnieki, kas līdz šim ir maksājuši aplokšņu algas, noregulēs minimālās algas kāpumu ar oficiālās slodzes samazinājumu.

Vai pašreizējā situācijā vispār ir atbalstāma minimālās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas ieviešana?

Minimālās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas ieviešanu Latvijā nedrīkstētu skatīt 2021. gada valsts budžeta likumu pavadošajā normatīvo aktu paketē.
Principā šādus jautājumus nedrīkst skatīt budžeta paketēs! Minimālās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas ieviešanu Latvijā atbalstu, taču to ieviest 2021. gadā Latvijā nav iespējams.
Proti, pirms šāda pasākuma ieviešanas ir jāizpilda vairāki mājasdarbi - jāmodelē, cik daudz darba ņēmēju šāds jauninājums skar, vienlaikus nosakot izņēmumus un veicot nepieciešamos sagatavošanās pasākumus. Piemēram, ieviešot minimālo valsts 
sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas apmēru 170 eiro, ir jāsaprot, cik daudz ir tādu darba ņēmēju, kurus šāda prasība skar, kurās jomās (nozarēs, profesijās) tādi darba ņēmēji ir un kas tie par darbiniekiem - studenti, cilvēki ar īpašajām vajadzībām, pensionāri vai spēka gados esoši cilvēki, cik no tiem strādā privātajā, cik - publiskajā sektorā. Darba ņēmēju skaits, kuriem 2019. gadā valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas bija mazākas par valstī noteikto minimālo algu, bija iespaidīgs - 268 000.
Pēc aptuvenām aplēsēm, 2021. gadā pēc minimālās algas palielināšanas līdz 500 eiro šādu cilvēku skaits var pieaugt pat līdz 400 000, kas ir vairāk nekā puse no visiem darba ņēmējiem privātajā sektorā. Kā šādu lēmumu, kas ietekmē tik daudz cilvēku, var veikt bez pietiekamas analīzes? Bez tam Latvijai būtu jārīkojas atbilstoši Lietuvas piemēram, kad vairs netiek dalīts VSAOI darba devēja un darba ņēmēja daļās, bet tās ir apvienotas vienā pusē, proti, darba ņēmēja. Cilvēkam pašam jābūt atbildīgam par saviem tūlītējiem - neto algas - un atliktajiem - VSAOI uzkrājumu - ienākumiem.

Saeimā iesniegtais projekts paredz, ka piemaksas aprēķinās darba devējam, kas nozīmē, ka uzņēmējs pat nezinās un nevarēs plānot šos maksājumus!

Varbūt cilvēks vispār negrib strādāt pilnu slodzi, kāpēc darba devējs par to tiek sodīts? Vēl jo vairāk, ja darba ņēmējs strādā pie vairākiem darba devējiem, - darba devējam nav pat iespēju noskaidrot, vai, piemēram, trešdaļu slodzi nodarbinātais nestrādā vēl pie kāda cita darba devēja. Kāpēc ikviens, arī nodokļus pilnā apmērā maksājošais, uzņēmums jānostāda nezinīša situācijā, jo nevarēs pat zināt, par kuru darbinieku jāveic šī papildu samaksa, lai būtu izpildīts minimālās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas apmērs 170 eiro mēnesī. Šīs ir manas pārdomas, kādēļ jautājums nav sagatavots.

Bet, iespējams, vēl svarīgāk saprast, ka šis lēmums ir galīgi nelaikā. Pilnībā piekrītu reizē divām it kā pretrunīgām tēzēm. Dīkstāves pabalsti jeb to aprēķina metodika izgaismoja maznodokļu un oficiāli uzrādīto zemo algu postu visā tā spilgtumā. Otra tēze - dīkstāves pabalsti nav brālis bezdarbnieka pabalstam, tādēļ pēc teorijas tos nevajadzēja rēķināt no VSAOI vēsturiskajām iemaksām. Bet kāda starpība, vai dīkstāves pabalsti ir vai nav rēķināmi no VSAOI vēsturiskajām iemaksām? Gandrīz trešdaļai no nodarbinātajiem VSAOI iemaksas nesasniedz tādas, kas būtu veicamas no minimālās algas, un 2/3 no šiem mūsu līdzcilvēkiem nav nekādas saistības ar maznodokļu režīmiem, jo viņi strādā pie vispārīgā nodokļu režīma darba devējiem.

Lai man piedod, bet es šos 180 tūkstošus līdzcilvēku salīdzināšu ar agresīviem šoferiem uz ceļa, kuri vai nu aiz objektīvas nepieciešamības, vai arī aiz liela egoisma neievēro kopējos noteikumus.

Bet tomēr ir jāsaprot, ka Covid izplatību ierobežojošo pasākumu rezultātā šie agresīvie šoferi ir iebraukuši uzņēmējdarbības grāvī un guvuši ekonomiskās traumas. Minimālā VSAOI ieviešana ir salīdzināma ar rīcību, ka, atverot avarējušā auto durvis, nevis tiek sniegta pirmā palīdzība, bet tā vietā tiek skoloti par ceļu satiksmes noteikumiem un aiz apkakles vilkti uz auto skolu. Nav īstais brīdis! Vai kāds tiešām tic, ka nākamā gada 1. jūlijā viss jau sen būs ekonomikā nokārtojies un nebūs tādu vai citādu ierobežojumu Covid dēļ?

2021. gads ir jāizmanto, lai pareizi sagatavotu minimālo VSAOI ieviešanu, un, ja viss ar Covid noregulējas nākamā gada vidū, tad to ar 2022. gadu var pakāpeniski ieviest. Konceptuāli es atbalstu minimālo VSAOI ieviešanu.

Kā vērtējat darbaspēka nodokļu slogu Latvijā, kas ir augstākais Baltijā? 

Diemžēl darbaspēka izmaksās Latvija ir konkurētnespējīga ne tikai salīdzinājumā ar Norvēģiju, bet arī ar kaimiņvalstīm - Igauniju un Lietuvu. Ja uzņēmumā strādā, piemēram, 200 darbinieku, tad starpība darbaspēka nodokļos starp Latvijā un kaimiņvalstī esošu uzņēmumu ik gadu būs 100 000-200 000 eiro. Tā ir ļoti liela summa. Latvijai minimālais uzdevums būtu izlīdzināt šo konkurētspēju ar Lietuvu un Igauniju, bet maksimālais - būt konkurētspējīgākai nekā kaimiņi. Tieši tāpēc pozitīvi vērtēju pirmo soli - valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksu likmes samazināšanu no pašreizējiem 35,09% līdz 34,09%.

Covid-19 ir būtiski ietekmējis arī darba tirgu, jo daļa sfēru pašlaik ir faktiski slēgtas, citās ir samazināts darbinieku skaits, un šie cilvēki meklē darbu Latvijā, jo ir maz iespēju doties peļņā uz ārzemēm.

Daudzus gadus ilgusī diskusija par darbaspēka pieejamību Latvijā koronavīrusa ietekmē būs pieklususi, taču šis secinājums nav attiecināms uz augsti kvalificētiem speciālistiem, jo viņu kā trūka, tā arī trūkst. Teorētiski darbaspēka pieejamība Latvijā ir pieaugusi, taču tikai teorētiski, nevis praktiski.

Raugoties uz papildu pieejamā darbaspēka sastāvu, ir jautājumi. Proti, tūrismā darba nav, un teorētiski šajā jomā strādājošajiem būtu darbs citās nozarēs, kurās trūkst darbinieku, bet praktiski tas nav iespējams. Piemēram, kūdras ieguvē un produktu ražošanā līdz ar noteiktajiem ierobežojumiem bija apgrūtināta viesstrādnieku ierašanās Latvijā, un tur bija liels pieprasījums pēc darbiniekiem. Taču retais no tūrisma vai restorāna nozares ir psiholoģiski vai fiziski gatavs strādāt šajā nozarē. Pozitīva ziņa darba devējiem ir cita - darbinieki sākuši ļoti novērtēt savu esošo darbavietu, un sarucis to cilvēku skaits, kuri vadījās pēc principa: šeit man nepatīk, rakstu atlūgumu un tad jau dažu nedēļu laikā sameklēšu citu - labāku darbavietu. Vienlaikus darbinieki cenšas darīt visu viņiem iespējamo, lai esošā darbavieta neizgaistu.

Darbinieku attieksme pret savu darba devēju un darbavietu ir būtiski uzlabojusies, taču risks ir cits. Proti, lielākās bažas ir par to, ka koronavīrusa dēļ var nākties ne tikai veikt pārprofilēšanos, bet arī slēgt uzņēmumus.

Šaubos, vai Latvija varēs izvairīties no situācijas, kad uzņēmumos strādājošajiem tiks konstatēta saslimšana ar Covid-19. Protams, svarīgākais ir, cik daudz būs īstenoti saslimšanas risku mazināšanas pasākumi, un vajadzīga arī veiksme. Var visai valstij paveikties un diemžēl arī tikpat labi nepaveikties.

Ar Covid-19 inficēto skaita pieaugums atkal uzjundī jautājumus par lielākiem ierobežojumiem un vienlaikus arī par dīkstāves pabalstu atjaunošanu.

Šķiet, ka krīzes apstākļos var pieņemt sen nepieciešamus lēmumus un vienlaikus atrisināt vairākas problēmas. Ja jaunajos apstākļos uzņēmums nevar strādāt pat minimālā režīmā, nedomāju, ka valstij būtu jāuzņemas tā glābšana, ja vien tas nav stratēģiski svarīgs tautsaimniecībai. Lielāka uzmanība būtu jāvelta jautājumam, kā palīdzēt dzīvelīgiem uzņēmumiem, kuros ar Covid saslimušiem darbiniekiem vai Covid riska mazināšanas dēļ ir jāierobežo ekonomiskā aktivitāte. Daudz un gari varam diskutēt par to, kādus nosacījumus tiem izvirzīt, cik daudz maksāt un beigu beigās visus nokaitināt kā ar dīkstāves pabalstiem pavasarī. Bet varam vienkārši, proti, valsts apmaksā darbinieka slimības lapu ar otro darba nespējas dienu. Tādējādi nav nepieciešami kādi īpaši dīkstāves pabalsti, ar tiem saistītie normatīvi u.tml., bet valsts maksā darbiniekam par nenākšanu uz darbu pašizolācijas laikā tieši tāpat kā tad, kad viņš ir slims. Lai nebūtu jākrīt uz nerviem un jākontrolē uzņēmējiem un darbiniekiem, vai nenākšana uz darbu ir saistīta ar Covid vai nē, šādu nosacījumu attiecināt pilnīgi uz visām slimības lapām. Jāsaprot, ka darba devējiem pašreizējos Covid 19 izplatības riska apstākļos ikviens darbinieks, kurš šņaukājas vai ieklepojas, faktiski jāsūta mājās, jo tas ir risks, ka cilvēks ir inficējies un var aplipināt arī citus darbiniekus, un faktiski paralizēt uzņēmuma darbību uz kādu laiku.
No darba devēja skatupunkta pirms dažiem gadiem darba nespējas lapa par iesnām tika uztverta kā ļoti nenopietna, lai neteiktu - aizdomīga. Tagad iesnas tiek uztvertas kā augsts riska faktors.
Šāds risinājums novērstu daudzus epidemioloģiskos riskus un vienlaikus arī veicinātu Latvijā strādājošo uzņēmumu konkurētspēju. Šajā pozīcijā Latvija būtiski zaudē tiem, kuri strādā Igaunijā un Lietuvā, jo ik gadu uzņēmēji tādējādi zaudē daudzus desmitus miljonus eiro no saviem ienākumiem, bet nekas tāds nav ziemeļu un dienvidu kaimiņvalstī.

Kā vērtējat valdības paveikto saistībā ar obligātā iepirkuma komponenti elektroenerģijai? 

Jāatceras, ka obligātās iepirkuma komponentes maksājuma rēķins ir ar viena gada nobīdi. 2020. gada vairākus mēnešus Latvija pavadīja ļoti lētas elektroenerģijas cenu apstākļos. Savukārt elektrības ražotājiem tika apsolīta fiksēta summa, par kādu tiks pirkta elektroenerģija. Rezultātā - jo zemāka elektroenerģijas cena biržā, jo lielāks OIK maksājums.
Ja netiktu veiktas izmaiņas, tad Latvijā OIK maksājumi uzņēmējiem 2021. gadā palielinātos līdz 25,6 eiro/ MWh pašreizējo 22,7 eiro/MWh vietā. Lēmuma sekas ir tādas, ka 2021. gadā OIK maksājums būs ievērojami mazāks salīdzinājumā ar 2020. gadu - par teju 18% - un būs 17,6 eiro/MWh. Šāds OIK apmērs komplektā ar pārmaiņām elektroenerģijas sadales tarifos ir tas, ko ražotāji ir gaidījuši vairāku gadu garumā, un par to paldies pienākas ne tikai Ekonomikas ministrijai kopumā un ekonomikas ministra J. Vitenberga aktīvajai pozīcijai, bet arī visam Ministru kabinetam. Lai tie stātos spēkā, vēl, protams, ir nepieciešams Saeimas vairākuma atbalsts.

Bez Covid19 riskiem 2021. gadā vēl jau ir arī Brexit un tagad arī ASV prezidenta vēlēšanas. Kurš no minētajiem vairāk ietekmēs Latvijas ekonomiku? 

Ekonomiski Latvijas uzņēmējus vairāk ietekmēs Brexit nekā ASV prezidenta vēlēšanu rezultāts. To, kādas būs tirdzniecības attiecības starp Lielbritāniju un ES, rādīs tuvākais laiks.
Pašlaik nevēlos iesaistīties minējumu čempionātā par to, vai patiešām būs tā dēvētais bezvienošanās scenārijs vai tomēr tiks panākta kāda vienošanās par to, kā notiks tirdzniecība starp Lielbritāniju un ES. Ir skaidrs, ka briti patērēja un patērēs preces un tās kādu valstu uzņēmēji piegādās. Uzņēmējus visvairāk biedē iespējamās jaunās birokrātiskās procedūras preču eksportam uz Lielbritāniju, kura jau būs ārpus ES, un arī iespējamie norēķinu termiņi par preču piegādēm. Man vislielāko rūpju rievu ievelk vēl līdz galam nezināmā atbilde uz jautājumu: vai brīdī, kad Lielbritānija izstāsies no ES, attiecīgajiem šīs valsts importētājiem nāksies iesaldēt daļu naudas - PVN daļu? Tieši šis aspekts varētu ietekmēt norēķinu termiņus starp importētājiem Lielbritānijā un ražotājiem Latvijā.

Bet ASV prezidenta vēlēšanu iznākums?

Vēlēšanu rezultāti ASV principiāli nemainīs ekonomisko politiku. Proti, tik lielu ekonomisko kuģi, kādas ir ASV, nav iespējams ļoti ātri un vienkārši pagriezt - mainīt tā kursu. Tā ir cilvēku kļūda - redzēt personības, galvenos ASV prezidenta amata kandidātus Donaldu Trampu un Džo Baidenu, bet neredzēt komandas, kas aiz šiem cilvēkiem strādā. D. Tramps ir pretrunīgi vērtēta persona, taču aiz viņa muguras ir ļoti erudīta un spēcīga komanda, kura nevis raksta priekšā runas vai tvītus prezidentam, bet gan iedzīvina ekonomisko plānu, kura rezultātā ir pieklājīga izaugsme. Jā, D. Tramps samazināja nodokļu slogu, ar dažādiem (arī diskutabliem - tirdzniecības kariem) pasākumiem radīja jaunas darbavietas, kas ekonomikā radīja būtisku pieaugumu, bet nedomāju, ka šis viss vēlēšanu rezultātā izgaisīs. Arī Latvijas uzņēmēji ir atsākuši savu ražojumu eksportu uz ASV.

Kas ir un kas 2021. gadā būs svarīgākie problēmjautājumi ražotājienm, kas strādā Latvijā? 

Tuvākajiem mēnešiem vairumam Latvijas apstrādes rūpniecības kompāniju ir adekvāts produktu pieprasījumu portfelis, kas ir jāizpilda. Protams, ir atšķirība starp dažādu preču segmentu ražotājiem, un arī produktu cenu dinamika katram būs citāda. Ir pat tādi ražotāji, kuriem šajos koronavīrusa izplatības ierobežošanas pasākumu apstākļos ir ļoti izcili rādītāji. Kāpēc? Tāpēc, ka šā gada pavasarī Latvijā strādājošo ražotņu konkurenti ārvalstīs ļoti asi reaģēja, būtiski samazinot ražošanu vai pat slēdzot ražotni uz Covid 19 ierobežošanas laiku. Tādējādi pašlaik joprojām ir preces, pēc kurām ir pieprasījums tikai tāpēc, ka tās netika saražotas. Ar šo preču ražošanu pašlaik nodarbojas daudzi Latvijā strādājoši rūpnieki.

Kā vērtējat apgalvojumu - tas ir stereotips, ka dažādas Eiropas Savienības direktīvas pārregulē nozares? 

Es jau sen vairāk baidos no Briseles, nevis Rīgas lēmumiem. Tas, ka ES arvien vairāk vēlas visu regulēt, nav nekāds noslēpums. Lielākā problēma ir tā, ka ES ir milzīga mašinērija, kurai jārod unificēts produkts visām ES dalībvalstīm, kurās ir ļoti atšķirīga situācija.
Pat mazajā Latvijā brīžam ir karsti strīdi par to, vai kādu nosacījumu var attiecināt tikai uz Rīgu, bet nevar to pieprasīt visai pārējai Latvijai. Un tā ir taisnība. Bet kas notiek, ja jārada vienādi unificēti nosacījumi Vācijai, Portugālei un Latvijai? ES direktīvas un regulas Latvijā tiek pārņemtas un iekļautas likumos. ES mēģinājumi regulēt biedē, jo trūkst izpratnes par to, kādas tam var būt sekas. Piemēram, daudzu politikas dokumentu kontekstā ļoti pareizi ES spriež par to, ka vajadzētu veicināt koksnes pārstrādi koksnes produktos un tikai pēc tam, kad šo koksnes produktu mūžs ir noslēdzies, tie drīkst tikt izmantoti enerģētikā. Pareiza filozofija, kurai grūti nepiekrist. Tikai viens bet - Latvijā ir milzīgas platības, kurās atrodas degradētas baltalkšņu audzes, un tajās iegūtā koksne nekur citur kā tikai enerģētikā nav izmantojama. Ja Briselē pieņem lēmumu, ka no meža nākušo koksni pa taisno nedrīkstam izmantot enerģētikā, tad mani pārņem bezcerība, jo nav skaidrs, ko šādu zemju īpašniekiem darīt, un vienlaikus tas rada izejvielu problēmu Latvijā strādājošajiem kokskaidu granulu ražotājiem, kuri balstās tieši uz mazkvalitatīvās koksnes izmantošanu kā izejvielu sava produkta ražošanai. Savukārt, lai uzbūvētu pārstrādi tai koksnei, kura tiks iegūta no degradētām baltalkšņu audzēm, droši vien būs vajadzīgi gadi. Risinājums ir cits - nocirst šīs neproduktīvās, degradētās baltalkšņu audzes un to vietā iestādīt kvalitatīvas bērzu, egļu audzes, tādējādi tiktu nošauti divi zaķi. Pirmais būtu ieguvums klimata pārmaiņu mazināšanas kontekstā, jo jaunaudzes piesaista CO2 un ģenerē skābekli. Otrais - efektīva zemes izmantošana, kur īpašnieks audzē resursu, kas būs pieprasīts no koksnes pārstrādātāju puses.

Kādas ir prognozes 2021. gadam attiecībā gan uz pieprasījuma un arī produktu, pakalpojumu cenu izmaiņām?

Šķiet, ka pašreizējā koronavīrusa izplatības ierobežošanas pasākumu laikā prognozes ir tikai nosacītas. Ir grūti prognozēt, jo, visticamāk, šāda situācija ar Covid-19 uzliesmojumiem būs arī 2021. gada sākumā, pat visu pirmo pusgadu.
Ceru, ka vairs neatkārtosies tāda situācija, kāda tika pieredzēta 2020. gada pavasarī, kad tika slēgts vesels reģions, kurā pat tika apturēta daudzu preču ražošana. Nevar izslēgt risku, ka kāda Latvijas ražotāja ārvalstu partnera ražotnē tiks konstatēts Covid-19 un tādējādi piegādes no mūsu ražotāja šim klientam uz kādu laiku pilnībā tikts apturētas - atliktas uz vēlāku laiku.
Tomēr patēriņš būs gan ārzemēs, gan arī Latvijā, protams, tā apmērs un cenas būs atkarīgas no paša produkta un pakalpojuma. Visdrīzāk, sociālā distancēšanās un arī attālināts darbs būs tieši tas, kas varētu koriģēt patēriņa grozu. Ir dzirdēts pieņēmums, ka cilvēki, sēžot mājās, mazāk pirks apģērbu un apavus, tādējādi vājāki rādītāji un līdz ar to sarežģītāks laiks varētu būt tekstilnozarei, taču kā šis patēriņa samazinājums pārdalīsies starp dažādu valstu ražotājiem, to pašlaik nav iespējams pat nojaust. Tā kā daudzās valstīs iedzīvotāji jau pirmā Covid-19 uzliesmojuma laikā 2020. gada pavasarī bija spiesti palikt mājās, tad daudzi no viņiem jau ir veikuši mājokļa remontus, tādēļ 2021. gadā mājokļa labiekārtošanas preču un remonta materiālu pārdošanas apjomi varētu būt mazāki nekā 2020. gadā, bet tajā pašā laikā lielāki nekā normālos gados. Jau iepriekš ir tikuši anonsēti dažādu valstu valdību iecerētie pasākumi ekonomikas sildīšanai, kas būvmateriālu patēriņu varētu veicināt. Ceru tieši uz valdību vērstiem stimuliem mājokļu remontam un renovācijai.
Sociālā distancēšanās ietekmē daudzas nozares, arī tās, kuras patērē koksnes produktus, piemēram, koka plātnes āra kafejnīcu iekārtošanai. Šī nozare ik gadu salīdzinoši labi ēda koksnes produktus, bet 2021. gadā salīdzinājumā ar 2019. gadu patērēs mazāk.
Līdztekus nozarēm un to kompānijām, kuras šajos apstākļos būs zaudētājas, būs arī tādas, kuras iegūst. Interneta tirdzniecība jau piedzīvo izaugsmi, kaut arī kopējā tirdzniecībā ir pretējais - kritums. 
Uzņēmumi, kuri savus produktus un pakalpojumus piedāvās interneta veikalos, spēs pat palielināt savu produktu pārdošanas apjomus un gūt lielākus ienākumus. Tas attiecas arī uz tādu nozari kā koksnes produktu ražošana. Šīs jomas uzņēmēji, kuriem jau 2020. gada pavasarī bija attīstītas interneta tirdzniecības platformas komplektā ar piegādēm, piemēram, Lielbritānijā uzstādīja rekordus. Par zaudētājiem droši vien arī nevarēs dēvēt tos, kuri strādā pārtikas un veselības aprūpes segmentos. 
Droši var prognozēt tikai to, ka 2021. gadu par normālu dēvēt nevarēs, jo dzīvojam force majeure apstākļos, kur nākotne ir tīta biezā miglā.