Brīvprātīgais uz brīdi iegrima domās un tad uzrunāja kaprāli:

— Vai zināt žurnālu «Dzīvnieku Pasaule»?

— Šo žurnālu,— kaprālis atbildēja priecīgs, ka saruna no­virzās uz citu pusi, — pasūtīja mūsu ciema traktiernieks, jo viņš ļoti mīlēja Angoras kazas, bet viņam tās visas nobeidzās. Tad viņš griezās pie žurnālā pēc padoma.

— Mīļais draugs,— brīvprātīgais sacīja,— mans stāsts, kas tūlīt sekos, jums ārkārtīgi skaidri parādīs, ka katru darbu gaida atmaksa. Es esmu pārliecināts, kungi, ka arī jūs pār­trauksiet savu spēli, jo tas, ko es jums pastāstīšu, būs visai in­teresants kaut vai tāpēc vien, ka daudzus specifiskus apzīmē­jumus jūs pat nesapratīsiet. Es jums izstāstīšu gadījumu ar šo «Dzīvnieku Pasauli», lai mēs aizmirstu mūsu ikdienišķās rūpes un raizes.

Kā es patiesībā kļuvu par šā tik ļoti interesantā žurnālā redaktoru, tas man ilgu laiku palika neatminama mīkla, līdz beidzot es secināju, ka tas ar mani noticis apziņas aptumšoša­nās brīdī, kurā esmu ļāvies pierunāties aiz draudzības pret savu veco paziņu Hajeku, kas līdz tam bija šo žurnālu godīgi rediģējis, bet tad iemīlējies izdevēja meitā. Šis izdevējs, vārdā Fukss, bija viņu uz pēdām padzinis ar noteikumu, lai Hajeks sameklē viņam kārtīgu redaktoru. Kā redzat, toreiz bija diez­gan dīvainas dienesta attiecības.

Žurnāla izdevējs, kad mans draugs Hajeks mūs iepazīsti­nāja, saņēma mani visai laipni, jautāja, vai man vispār ir kāda jēga par dzīvniekiem, un bija ļoti apmierināts ar manu atbildi, ka esmu vienmēr mīlējis dzīvniekus, jo redzu tajos pārejas stadiju uz cilvēku, un vienmēr cienījis viņu tieksmes un vēlēšanās no dzīvnieku aizsardzības viedokļa. Neviens dzīv­nieks, pirms tas nav apēsts, nevēlas neko citu kā tikai to, lai viņu nokauj, ja iespējams, bez sāpēm.

Karpa jau no pašas dzimšanas pārliecināta, ka ir ļoti ne­glīti, ja virēja uzšķērž viņai dzīvai vēderu. Pret paradumu ap­griezt vistām kaklus uzstājas dzīvnieku aizsardzības biedrība, pieprasot, lai mājputnus kautu iepraktizējušies cilvēki. Ceptu grunduļu sarāvušies ķermeņi liecina par to, ka viņi mirdami protestējuši pret Podolā pastāvošo paražu cept viņus dzīvus margarīnā. Tītari…

Te viņš mani pārtrauca, jautādams, vai es pārzinot putn­kopību, suņu audzēšanu, truškopību, biškopību, dzīvnieku valsts īpatnības, vai pratīšot izgriezt no citiem žurnāliem uz­ņēmumus reproducēšanai, pārtulkot no ārzemju žurnāliem spe­ciālus rakstus par dzīvniekiem, atrast ko noderīgu Brēmā, uz­rakstīt ievadrakstus, smeļoties vielu no dzīvnieku valsts un pielāgojot to katoļu svētkiem, laika maiņām, sacīkstēm, medī­bām, policijas suņu audzēšanai, nacionāliem un baznīcas svēt­kiem, vārdu sakot, vai pratīšot aptvert situāciju un izteikt sa­vas domas īsā, saturīgā ievadrakstā.

Atbildēju, ka esmu jau bieži pārdomājis jautājumu par tāda žurnālā kā «Dzīvnieku Pasaule» vadīšanu un pilnīgi spēju aizpildīt visas tā nodaļas un apakšnodaļas, jo minētos tematus pārzinu. Centīšos pacelt žurnālu nebijušos augstumos, reorganizējot to tiklab formas, kā arī satura ziņā. Gribu ievest jaunas nodaļas, piemēram, «Dzīvnieku jautrais stūrītis», «Dzīv­nieki par dzīvniekiem», turklāt paturot prātā pašreizējo poli­tisko situāciju; gribu sniegt lasītājiem pārsteigumu pēc pār­steiguma, lai viņi nemaz nedabū attapties, lasīdami dažādu dzīvnieku aprakstus. Nodaļa «Diena dzīvnieku valstī» jāaizstāj ar «Jaunu programmu mājlopu jautājuma atrisināšanā» un «Ragulopu kustību».

Viņš mani atkal pārtrauca, teikdams, ka pagaidām pilnīgi pietiekot un, ja es veikšot kaut pusi no solītā, tad viņš man iedāvāšot pāri pundurbaložu, kuri pēdējā Berlīnes putnkopības izstādē dabūjuši pirmo godalgu un kuru īpašniekam piešķirta zelta medaļa par priekšzīmīgu sugu krustojumu.

Jāteic, ka es tiešām centos realizēt žurnālā savu programmu, cik vien to atļāva manas spējas, un turklāt pat secināju, ka mani raksti pārsniedz manas spējas. Tā kā es gribēju iepazīs­tināt publiku ar kaut ko pavisam jaunu, tad es sāku izdomāt dzīvniekus. Es vadījos no tā principa, ka, piemēram, ziloni, tīģeri, lauvu, mērkaķi, kurmi, zirgu, sivēnu utt. visi «Dzīv­nieku Pasaules» lasītāji jau sen pazīst un ka viņiem jāsniedz jauni atklājumi šinī nozarē, tāpēc es izgudroju skābjvēderi valzivi. Šī jaunā valzivju suga bija delfīna lielumā, izvadkanālā tai bija sevišķs ar skudrskābi pildīts pūslis, no kā mana valzivs ar troksni izšļāca uz mazajām zivtiņām, ko gatavojās aprīt, apdullinošu nāvējošu skābi, kuru vēlāk kāds angļu zi­nātnieks — neatceros, kādu vārdu es viņam devu — nosauca par valzivs skābi. Valzivs trānu visi zināja, bet jaunā skābe ieinteresēja dažus lasītājus, un tie apvaicājās, kāda firma pa­gatavojot šo skābi. Vispār man jāsaka, ka «Dzīvnieku Pasau­les» lasītāji bija visai ziņkārīgi ļaudis.

Turpinājums sekos…