Ikvienam vadītājam jāapzina un jāpārzina viņa pārziņā esošie resursi un iespējas to izmantošanai X stundā, ja nepieciešams – pielāgošana izmantošanas iespējām, negaidot kādas komandas vai resursus no valsts, turklāt, ikvienam jāzina, ko un kā darīt, ja iestājas X stunda.

Šādi secinājumi skanēja žurnāla “Dienas Bizness” un Latvijas meža un saistīto nozaru portāla zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā “Meža nozare un valsts drošība”. Meža nozarei ir gan ļoti būtiska nozīme tautsaimniecībā, gan arī plašas iespējas valsts aizsardzībā – mežus var izmantot kā slēptuvi, tajos izvietot “pārsteigumus” nelūgtiem ienācējiem, nozares rīcībā ir arī smagā tehnika, ar kuru var veidot šķēršļu joslas, ar to var novākt drupas, galu galā nozarei ir būves, kuras izmantojamas kā patvertnes gaisa uzbrukuma gadījumā. Turklāt kokrūpnieki var ražot nepieciešamās preces, kuras nepieciešamas karadarbības apstākļos.

Vēsture pierāda mežu iespējas

“Mežs ir palīdzējis pārdzīvot Latvijas tautai grūtus laikus,” skaidro Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs, zemkopības ministra padomnieks Māris Liopa. Viņš norāda, ka mežiem kara situācijā nozīme bijusi ne tikai viduslaikos un pēc II Pasaules kara, bet arī šodien, kad citi ieroči un citas tehnoloģijas. “Lai gan mūsdienās izmanto dronus, mežs joprojām bija un būs laba slēptuve – maskēšanās vieta; to pierāda Ukrainas pieredze,” stāsta M. Liopa, atgādinot, ka meži un purvi bija, ir un būs nozīmīgs faktors valsts aizsardzībā. “Valsts mežu apsaimniekotājs a/s “Latvijas valsts meži” ir izveidojis nozīmīgu meža ceļu tīklu, kā arī atvēlējuši mežus militārpersonu treniņu nodrošināšanai kaujas apstākļiem pietuvinātos apstākļos,” uzsver M. Liopa.

Izglītības trūkums

“Meža nozare bija un ir liels darba devējs Latvijā, tā strukturēti domā par zināšanām un par mācību programmām,” skaidro a/s “Latvijas Finieris” padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis, uzsverot, ka nozarei ir liela nozīme attiecīgā pieprasījuma izveidē un definēšanā – piemēram – kādas zināšanas, arī valsts drošības kontekstā, ir nepieciešamas. “Meža nozare veido ilgtspējīgas, labi apmaksātas darbavietas, uzņēmēji arvien lielāku vērību pievērš ne tikai jauno speciālistu, bet visu nodarbināto zināšanām un prasmēm, kas saistītas gan ar profesiju, gan arī ar valsts drošību un civilo aizsardzību,” situāciju vērtē U. Biķis, atzīstot, ka arī “Latvijas Finierī” ir bijis laiks, kad par valsts drošības tēmām nav domāts. “Tas saistīts ar paaudžu maiņu, jo pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā no augstāko mācību iestāžu programmām tika izņemti militārie jautājumi un veidojās paaudze, kurai netika ne mācītas, ne tālāk nodotas zināšanas par valsts aizsardzības principiem,” skaidro U. Biķis. Papildilūziju, ka esam pilnīgā drošībā, deva Latvijas uzņemšana NATO un ES. Šāda pozīcija noturējās līdz brīdim, kad tika anektēta Krima un lielo kolektīvu vadītājiem priekšplānā sāka izvirzīties drošības jautājumi. “Tolaik mums sāka jautāt, ko mēs, “Latvijas Finiera” vadītāji, varam darīt, kā spējam vairot psiholoģisko noturību, kas jādara un kā jāpapildina zināšanas, lai justos drošāk. Tieši tāpēc sākām uzrunāt cilvēkus no dažādām sfērām, tostarp aizsardzības,” savu pieredzi atklāj U. Biķis. Viņš atgādina, ka vispirms bija nepieciešama izpratne par psiholoģisko noturību, kam sekoja atziņa par zemessardzes stimulēšanu un risinājumu meklēšana, tika pētītas arī iespējas, kā jaunajai paaudzei nodot nepieciešamās zināšanas. Pats vienkāršākais ir praktiskās apmācības, kā rīkoties konkrētās situācijās, piemēram, atskanot sirēnai.

Aizsardzības mācība – obligāta

“Līdz Krimas aneksijai bija pārliecība, ka trešā pasaules kara nebūs, kam sekoja skarbas atziņas, ka paaudze, kas jaunāka par 50 gadiem, X stundai nav gatava, tāpēc nevar sēdēt un neko nedarīt,” stāsta Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Meža un vides zinātņu fakultātes dekāns profesors Linards Sisenis. Viņš norāda, ka tikšanās ar Aizsardzības ministrijas speciālistiem rezultējās kopīgi izstrādātā mācību kursā, kas sagatavo jauniešus, veidojot apziņu par to, kas mēs esam (patriotismu), ka spējam sevi aizsargāt un lai jaunieši, kuru darba vieta būs meža nozare, būtu tie, kuri X stundā spētu organizēt un vadīt sabiedrību, un pieņemt attiecīgus lēmumus. “Jaunieši, kuri absolvē mācību iestādi, zina, kā un ko darīt X stundā, jo ir to apguvuši gan teorētiskajās, gan praktiskajās nodarbības,” skaidro L. Sisenis. Civilā aizsardzība ir obligāti apgūstams priekšmets, bet... “Problēma, manuprāt, ir tā, ka to apgūst ļoti formāli. Šis priekšmets būtu jāpasniedz speciālistiem, sagatavojot jauniešus rīcībai reālās krīzes situācijās, nevis tikai parunāšanai,” savu nostāju pamato L. Sisenis.

Apzināt slēptuves

Meža un vides zinātņu fakultātes dekāns atzīst, ka nesen pabijis Ukrainā, kur piedzīvojis trauksmes situāciju naktī, kad nācies doties uz pagrabu. Ukrainas pieredze rāda, ka arī pagrabi, ne tikai speciāli aprīkotas un uzbūvētas bumbu patvertnes, var izglābt cilvēku dzīvību, kas noteikti jāņem vērā arī Latvijā. “Katram vadītājam ir jāuzņemas pienākums saprast, kādi resursi ir viņa pārvaldījumā, un tad var attiecīgi lemt. Piemēram, daudzas pēc Otrā pasaules kara būvētās ēkas bija pielāgotas arī kara apstākļiem, kas nozīmē – Latvijā ir pietiekami daudz telpu, kuras var pielāgot vai atjaunot, un izmantot kā slēptuves,” iepriekšsacīto papildina U. Biķis.

“Meža un vides zinātņu fakultātes ēka kara gadījumā ir pārvēršama par hospitāli un ar tādu nolūku arī ir būvēta, jo abās ēkas pusēs ir attiecīga izmēra kāpņu telpas. Remonta laikā atklājām, ka stāvvads telpām trijos stāvos būtībā paredzēts operāciju zāles vajadzībām un zem pašas ēkas ir nopietna bumbu patvertne, kura var izturēt pat ēkas sagraušanu, tai ir pazemes eja, lai no tās evakuētos, pat nenovācot ēkas drupas,” skaidro L. Sisenis. Viņš norāda, ka tuvākā laika uzdevums ir fakultātes pagrabu no noliktavas pārvērst par patvertni, vienlaikus atjaunojot gaisa padevi un citas komunikāciju sistēmas. M. Liopa vērš uzmanību, ka šis ir līdz šim neapzināts, bet izmantojams resurss, jo padomju vara savulaik būvēja ēkas, hipotētiski domājot par karu (lai tās varētu izmantot kara apstākļos).

“Rīgā esot apzinātas 355 patvertnes, daļa no tām nav lietojama, daļai ir jautājumi par īpašumtiesībām, citām ir jautājumi par būvnormatīviem utt.,” stāsta M. Liopa. Viņaprāt, šādu ēku vai telpu īpašnieki var rīkoties paši, negaidot uzdevumus vai saskaņojumus no valsts vai pašvaldībām. Arī U. Biķis uzsver – jārīkojas pašiem, tieši tā rīkojies arī “Latvijas Finieris”, un tad jāiekļaujas valsts un pašvaldības plānos. “Situācija ir dažāda: šai virzienā ir strādāts, diemžēl, ir gadījumi, kad darīts nav nekas, šķiet, kaimiņi atkal ir priekšā, jo Lietuvā jau ir nacionālā programma par 1200, bet Igaunijai – par 600 bumbu patvertnēm,” norāda M. Liopa.

Jāspēj pieņemt lēmumi

“Par valsts aizsardzību tiek runāts daudz, bet reāli nekas nenotiek, tāpēc es gribētu aicināt, lai šāds mācību kurss būtu obligāts visās augstākajās mācību iestādēs un visiem absolventiem būtu zināšanas valsts aizsardzības jautājumos, savukārt, valsts un pašvaldību līmenī būtu nepieciešams samazināt birokrātiju, kas izpaužas kā “procedūra pie procedūras”, jo tie, kam lēmumi jāpieņem, lemt baidās,” iesaka L. Sisenis.

M. Liopa uzskata, ka šie jautājumi ir jārisina nekavējoties un tos nevar atlikt kā austrumu robežas žoga izbūvi, kuras stāsts ir garš, sens un joprojām turpinās. “Vēl nesen bija C19 pandēmija, kas bija labs indikators, cik reaģētspējīgi ir lēmumu pieņēmēji, kad jāuzņemas atbildība, ko darīt, – piemēram, skolas slēgt vai neslēgt... Teju visi gaidīja kaut ko no valsts, bet, ja pienāk X stunda, cilvēkiem (uzņēmumu, iestāžu līmenī) būs jālemj pašiem,” norāda L. Sisenis.

M. Liopa atgādina par Latvijā nereti jautāto – ko darīt, kurp doties, ja atskan sirēnas. Savukārt, Ukrainā uz šiem jautājumiem ir skaidras atbildes, jo X stundā cilvēks var atrasties jebkur, var nebūt elektroenerģijas un sakaru. “Man nav skaidrs, ko darīt ar apmēram 1000 studentu, ja iestājas X stunda,” uz jautājumu, vai viņš zina, ko un kā darīt, atbild L. Sisenis. Viņš atzīst, ka neviens dažu minūšu laikā nevarēja ne atbildēt, ne arī paskaidrot, kā rīkoties, nesenajā situācijā, kad pienāca e-pasti par spridzināšanas draudiem.

“Aicinu negaidīt, kad kāds “kaut kur augšā” (vai no augšas) kaut ko pateiks vai lems, kā rīkoties, ikvienam pašam ir un būs jāpieņem lēmums, balstoties konkrētās zināšanās, kādas ir,” ierosina U. Biķis. Viņš uzsver, ka pats pirmais, kas jāsaprot,– ne valsts, ne pašvaldība nav resursu devēji, bet koordinētāji. “Ir aplami domāt, kā iegūt resursus, lai kaut ko sakārtotu, uzdevums ir saprast savas iespējas, izpētīt esošās ēkas, to izmantošanas iespējas slēptuvei,” norāda U. Biķis. Viņš uzsver, ka pašiem arī jāpiedāvā pašvaldībai vai valstij savas iespējas, piemēram, telpas, kas pielāgotas slēptuvei, uzņēmumā ir atbilstoša tehnika un tehniski cilvēki, kuri X stundā var organizēt brigādes drupu novākšanai u.tml. “Kopā ar Lietuvas partneriem izstrādājam mēbeļu sēriju, kuru lietot krīzes brīdī,– tikai no saplākšņa vien var izgatavot gultas, skapīšus un izvietot pagrabos. Padomju laikos rūpniekiem pāreja uz militāro segmentu nenozīmēja sākt tanku vai ieroču un munīcijas ražošanu, bet kaut kā karadarbības laikam nepieciešamā ražošanu,” uzsver U. Biķis.

L. Sisenis norāda, ka meža nozarei ir smagā tehnika, kura strādā ikvienā reģionā, tāpēc būtu tikai loģiski, ja šīs tehnikas vadītāji zinātu, kā un ko viņiem darīt X stundā. “Ukraina pierādīja, ka, saprātīgi rīkojoties, var aizturēt ienaidnieka bruņutehnikas virzību, sevi neapdraudot.” U. Biķis stāsta, ka “Latvijas Finieris” ir bijis iesaistīts apmācībā un simulācijā tieši šādu situāciju varbūtējos gadījumos.

Diskusijas video pieejams šeit: https://www.youtube.com/watch?v=grJA2vTs2ZE