Bet ir vēl arī citi ļoti nepatīkami un nepavisam ne abstrakti jautājumi. Ja visu šo ierobežojumu rezultātā ekonomika nonāk smagā krīzē, tad tas var nozīmēt to, ka finansiāli cieš pati veselības aprūpes sistēma un tās pacienti, tostarp daudz piesauktās riska grupas. Riska grupu pasargāšanas vārdā noteiktie ierobežojumi grauj ekonomiku un galu galā pasliktina riska grupu pirktspēju (tostarp spēju nopirkt nepieciešamo). Izklausās skarbi, bet loģiski. Jautājums: kurš būs tas un pēc kādiem kritērijiem šis kāds vadīsies situācijā, kad labu risinājumu nebūs? Kurš būs tas, kurš konkrētajai kopienai teiks: mēs upurēsim dažus, lai palīdzētu pārējiem? Un kā uz šādu piedāvājumu reaģēs kopiena? Pat sakoncentrējot visu savu aukstasinību un cinismu, es personīgi vienalga nevaru noformulēt atbildi. Jo dzīvot grib arī šie daži, kurus, maksājot lielu – pārāk lielu? – cenu, mēģina glābt tagad. Kuram ir tiesības lemt par indivīda vēlmi dzīvot, piesaucot kolektīva intereses?