“Iepriekš, iespējams, atsevišķiem biotopiem vai atsevišķām sugām tas vērtējums ir bijis zemāks nekā… Nu - novērtēts zemāk nekā tas ir patiesībā. Bet, galvenokārt, tas ir bijis saistīts ar to, ka nav bijis datu un t.i. datu trūkuma dēļ.” (Rakstā ieskicēta situācija “dati būs”. Bet…)

Ievadam. Nav pagājis ilgs laiks, kopš skaistās vasaras, kad uz daudziem autobusiem un bulkuvāģiem lasījām uzrakstu “Cilvēks ir vissvarīgākais!” Tur bija arī šo svarīgo vārdu paudējas portrets…

Domāju, Latvijas ļaudīm ne vienmēr ir skaidrs un tiek skaidrots, vai dokuments, uz ko atsaucas vai ar ko aizbildinās sistēmas cilvēki, atbilst realitātei, notikumiem un situācijai dabā (lūdzu, skatīt ievadvārdus).

Nereti dzirdam: “Mēs rīkojamies tā, jo tā nosaka likums (likums neko nenosaka, noteikt vēlējušies likuma autori) vai Eiropas regulas”. Pirms šāda apgalvojuma būtu labi dzirdēt pamatojumu, kāpēc attiecīgais cilvēks rīkojas šādi, pēc priekšraksta, un vai viņš zina, ka, rīkojoties pēc priekšraksta, viņš rīkojas saprātīgi, sabiedrības labā un citiem nekaitējoši. Dokuments tiek pieņemts bez ierunām: “Eiropa, Valdība, kas vēl – zina labāk!”

Kad mani aicināja piedalīties vienas dienas biotopu kartēšanā, nodomāju, ka daži raksti zemeunvalsts.lv ir kādu aizskāruši, un esmu aicināts, lai “pats savām acīm redzētu grūto kartētāja ikdienas darbu.” Kļūdījos, mani secinājumi bija paškritiski un pāragri! Tiku aicināts kā interesents un mazliet zinātājs, un – savu zināšanu robežās – kā vērtētājs un dažu šaubu novērsējs. Bet – piedalījos!

Stāsts no meža. Piecas stundas un apmēram pieci kilometri, kartējot biotopus. Latvija, 2019.

Izkāpjot no auto un aujot gumijniekus, sāk līņāt. Dziesmu svētku lietusmētelis no slapjuma paglābj it labi – līs līdz mežā “izmetamā loka” beigām. Mums vēl reizi jāapskatās daži meža nogabali, jo “galda un kabineta cilvēki*” uzskata, ka pērn kaut kas nav pamanīts! Vai tā ir?

Mežs ir mitrs, slapjš, ūdeņains, staigns. Protams, nezinu, kā bija pērnajā sausajā vasarā.

Pirmā mežaudze. Ceļabiedrs saka: “Normāls saimniecisks mežs! Neredzu še biotopu!” Sūnu nav, ir zāle, slapjums un bērzi. Skatāmies kritalas (>20 cm diametrā), sausos kokus (izmēri tie paši), to maz. Vienā hektārā nepieciešamais skaits nesanāk. Kamēr ceļabiedrs vērtē kokaudzes stāvus un zemsedzi, aplūkoju melnā meža strazda ligzdu. Sarunājoties, secinām, ka abi orientējamies kokaudzē, zemsedzē, bet es vēl it “pieklājīgi” pazīstu putnus. Sēnes un ķērpji nav mūsu zināšanu lokā. Kukaiņus nepieminam!

Grāvis. Pilns un dziļš. Apmēram 200 metrus pa kreisi ir pilnuma un dziļuma iemesls – bebru ģimene. Tiekam pāri. Otrā mežaudze. Mazliet vecāka. Situācija tā pati.

Soli pa solim parādās priede un viena otra apse Jau cits nogabals un dzīve top interesantāka. Priede resna, varbūt ap 150 gadus jauna, bet priežu maz. Joprojām dominē bērzs, krituši bērzi un parādās draugs baltalksnis. Sarunājamies par “trīs pirkstu kombināciju” biotopu noteikšanā, kas itin vaļīgi liek attiekties (ne man vai ceļabiedram) pret mežaudzi un īpašumu, kurā atrodamies. Ir skaists, mitrs mežs. Biotopu nav.

Lai tiktu citā nogabalā, šķērsojam pļavu. Tā kartēta pērn. Pļava nekopta, bagāta ziedaugiem un pamazām tur “iesoļo” priede un viens otrs bērza un apses “dzinums”. Runājam par to, ka dabiskās pļavas būtu pļaujamas un siens savācams, lai neuzkrātos pārāk daudz barības vielu. “Jo liesāk, jo labāk!” Pieļaujami, ka, skaisto pļavu nepļaujot vai nenoganot, pēc divi gadiem priežu un bērzu būs vairāk. Labi, ka pārlieku tuvu nav baltalkšņa.

Līdzīgi apstākļi turpinās līdz apsekošanas beigām. Gumijas zābaki lieti noder. Nogabalos ir viens vai divi aizaugoši ezeriņi, kam tuvu netiksi (var iestigt!). Mitrums kokaudzē dara savu, es nemitīgi kļūdos koku vecuma noteikšanā, jo tie visi izskatās gana veselīgi arī ūdens pārpilnībā.

Sapratuši, ka peldus mesties negribas, šķērsojam bebru dambi. Latvijas galvenais inženieris pacenties, pieļaujami, ka mūsu apgaitā ne viens vien hektārs zem “bebrūdens”. Paejam garām māju vietai, pieminot 1949. gada martu. Tā izskatās! Ceriņi un vieta…

Joprojām bērza audzes. Veselīgas un Latvijai tipiskas. Labi, vērtīgi saimnieciskie meži!

Secinājumi

Skaitītājam ir iespēja kaut ko nepamanīt. Kā noprotams, vērtētājs pievērš uzmanību tam, ko zina vai pazīst labāk. Ne katrs putnu vērotājs pamanīs retu sēni un ķērpi, un meža speciālists var paiet garām čūskērgļa ligzdai.

Ir jūtama kabineta speciālistu ietekme, kas var šaubīgās situācijas pavērst vienā vai citā virzienā. Vai pastāv kāda “atskaišu” vajadzība pēc platību iekļaušanas biotopu sarakstā, kas to izdomājis un realizē un kāds tam pamatojums? Vai eksistē apņemšanās noteiktu Latvijas daļu, nesaskaņojot ar īpašniekiem un sabiedrību, padarīt par dabas rezervātu? Kas izdomājis dabas aizsardzību veidot uz ierobežojumu, liegumu un sterilitātes pamata?

Redzot mūsu kustību ātrumu – 1 km/h, pieļaujami, ka dienā varētu apsekot līdz 20-25 ha (ja sausieņu tipa meži). Ir jāskatās, jāmēra, jāvērtē utt. – jāiedziļinās. Vai organizatori ir pārliecināti, ka šādi rīkojas visi? Kāds ir vidējais hektāra vai nogabala apsekošanas laiks?

Nesen kritizējām kartētāju staigāšanu pa privātīpašumiem. Mēs bijām privātmežā. Kas un kur ir īpašnieks – nav zināms. Pieļauju, ka Datu regula kartētājiem nāk talkā. Es saprotu abas puses, bet – laiku un darbus plānojot – ir iespējams nogabalā tikties īpašniekam vai tā pārstāvim un apsekotājam! Ja šāds priekšnoteikums pastāv!

Svarīgākais jautājums – kartētāja atbildība (es gan teiktu – kartēšanas organizatoru atbildība!). Runa ir par privātīpašumu un mūsu mežiem, pļavām un purviem. Cik nopietni un ar kādām zināšanām un – galvenais – pēc kādas mērauklas itin plaši zināmo darbu veic? Es ļoti šaubos, ka informācija un stāstījums, ko dzirdēju, ir sacerēti speciāli manam braucienam. Problēmas ir un pastāv! Man būtiski šķiet – cik maksimāli sīki ir vērtēts ik nogabals un vai un kā pastāv iespēja statusu mainīt (atkal!) kādā kabinetā? Vai nogabalu taksācija ietekmē vēlmi “saskatīt” biotopu par jebkādu cenu? Traģiskākais – ik kartētājs kartējamo nogabalu var skatīt atšķirīgi! Te vajag saimnieka, biologa un mežinieka, entomologa utt. skatu! Kurš no skatiem attiecīgajam cilvēkam ir pārāks, to arī saņemam! Pilnībā uzticos ceļabiedra vērtējumam un šaubām, saprotu viņa bažas un jautājumus. Piemēram, vai un kas informējis vai mācījis (skaidrojis) zemes īpašniekam, kā tieši apsaimniekojama viņa 0,73 ha lielā dabiskā pļava. Vai ir kāds algoritms, pēc kura vadoties, īpašnieks par šo pļavu maksā mazāku nodokli, jo uztur kārtībā un vērtībā? Vai Dabas aizsardzības pārvalde ir ieinteresēta labā vai sliktā biotopu stāvoklī? Un – kā zināms no DAP amatpersonas – ja iepriekš dati tikuši “pārraidīti” emocionāli un “trūcīgi”, kas tieši ik Latvijas pilsonim garantē šo datu maksimālu korektumu un precizitāti šoreiz?

Kopsavilkums. Eiropas un budžeta nauda ir mūsu nauda – Tava, mana, kaimiņa un drauga. Ņemot vērā ciparu, kas paredzēts biotopu kartēšanai, ir jābūt pārliecībai, ka gadus 10 pēc tam (kartēšanas beigām) situācija mežos un pļavās, un purvos būs skaidra un saprotama. Un ne šauram lokam, bet īpašniekam, mežzinim, pilsonim kaimiņu pagastā un dabas zinību skolotājam. Situācija, ko redzēju, uzklausīju un sajutu es, rada iespaidu, ka mums ir vēl viens vilcienu iepirkums, vēl viena bibliotēka un Deglava tilta remonts, kas nosaukts par dabas vērtību apzināšanu. Proti – top vajadzīgās atskaites, lai – kā kurš vēlas – skaisti vai ne tik izskatītos Eiropas institūcijās, bet ērglim, bekai, kladonijai, malkcirtim un saimniekam savā zemē un mežā no tā atliks tikai problēmas un galvassāpes!

Pretrunas

Jau rakstījām, ka “Dabas aizsardzības pārvalde paziņojusi par plāniem šogad Ķemeru Nacionālajā parkā Zaļā purva teritorijā izcirst 236 hektārus koku. Kopumā plānots izcirst 333 hektārus, darbus pabeidzot nākamgad. Tas tiek darīts, lai veicinātu ātrāku purva atjaunošanos. Nav gan saprotams, kādēļ tik nopietni jāiejaucas dabas procesos, lai it kā saglabātu dabisko vidi.”

Tam pretī: “Latvijā saskaramies ar citur Eiropā sastopamu problēmu, kas mums nav raksturīga: dabiskie purvi daudzviet ir retums, Vācijai un Nīderlandei Eiropas struktūrās ir “skaļākās balsis” un... nav purvu. Bet - šīm valstīm ir nauda, ko veltīt dabas aizsardzības lietām. Veidojas dīvaina situācija - pašiem (Vācijā un Nīderlandē) nav, ko aizsargāt, bet viņi nāk uz Latviju un stāsta, kā mums jārīkojas, lai nenonāktu situācijā, kādā patlaban ir viņi, kas rūpnieciski izstrādājuši ap 90% savu purvu!” (Intervija ar Ilzi Ozolu, Ezeru un purvu izpētes centra valdes priekšsēdētāja vietnieci)

* galda un kabineta cilvēki – Latvijas un Eiropas iedzīvotāji, kas mežu un lauku pazīst tikai, atrodoties darba kabinetā pie darba galda