Intervija ar Modri Fokerotu, zemnieku saimniecības un mežu īpašnieku
Kā viedi sacīts – Jūs visas olas vienā grozā licis neesat (visi īpašumi neatrodas vienkop)!
Tā sanācis! Manai zemnieku saimniecībai ir 26 gadi (dibināta 1992. gadā)! Vienā ziņā – nav labi, ja īpašums, ko uzskatām par vienu veselumu, ir “izmētāts” dažādās Latvijas vietās, otrādi – ja vienā platībā kas atgadās – 2018. gada sausā vasara ar ugunsnelaimes draudiem vai plūdi – cietīs viens vai divi īpašumi, pārējiem paliekot neskartiem.
Bagāts var zemi pirkt, kur grib, mazāk turīgais pērk, kur viņam piedāvā un kur iespējams lētāk! Tā gadu gaitā veidojās mana saimniecība. Sākumā iegādājos labus mežus, kur uzreiz var cirst un naudu pelnīt, vēlāk pērkot, galvenais kritērijs bija zemes platība un cena, ne tik daudz mežu kvalitāte. Tūkstošgades mijā (90. gadu beigas, 21. gadsimta sākums) Latvijā darbojās manīgi ļaudis ar “īpašām spējām” atrast lauku iedzīvotājus, mežu īpašniekus, kurus pierunāja mežus pārdot. Tos gan ātri nocirta, un šie ļaudis jau ieradās citā vietā tais pašos nolūkos. Tāds bija šis laiks, un zemes, kur meža vairs nebija, nonāca pārdošanā par salīdzinoši lētu naudu.
Vai tur atkal aug mežs (jaunaudze)?
Tagad tur visur aug mežs! Ļoti bieži pārdošanā nonākušie meži bija “izvaroti”, tādus redzot, sirds sāp! Ko nozīmē ”izvaroti”? Tas ir: nocirst visu, kas cērtams, bieži vairāk, kā drīkstēja pēc likuma, par ko uzreiz varēja dabūt naudu! Pēc pašu tirgotāju vārdiem, kad mežziņi viņus sagaidīja ar automātu pie meža, vai likuma smagā roka gribēja atņemt šos "pārcirstos" īpašumus, viņi tos lēti pārdeva un skrēja tālāk. Tai laikā, piemēram, lapu koki šiem ļaudīm neinteresēja. 90. gadu beigās baltalksnis “neskaitījās” koks. Priedes, egles nozāģēja, aizveda, lapu koki palika guļot izcirtumā! Cirsmas atstāja nesakoptas, briesmīgā stāvoklī. Patlaban šādus izcirtumus neatrast!
Vispirms uz šādiem jauniegādātiem īpašumiem nosūtīju profesionāļu brigādi, kas izkopa jaunaudzes, stādīja mežu, sakopa teritoriju. Tagad prieks skatīties – šais īpašumos aug skaisti meži!
Pēc profesionālu mežcirtēju darba izcirtuma vieta paliek tukša, ar dažiem atsevišķi augošiem kokiem. Mazliet “nesmukāk” izskatās, kad cirsmu uzar, lai platību sagatavotu stādīšanai. Paiet divi, trīs gadi, stādījumi iesakņojas, kociņi šai laikā vēl ir mazi, bet vēl pēc dažiem gadiem veidojas skaistas jaunaudzes. Īpaši, ja mežu kopj!
Izcirstajās platībās praktisku apsvērumu dēļ, lielākoties, atjaunoju egli. Priežu jaunaudzes vairāk vai mazāk "apēd" meža zvēri, tās grūti nosargāt, vajag ļoti daudz ķīmijas un darba, lai priedi ieaudzētu. Bērza, apses un baltalkšņu audzes "ienāk" dabiski. Mazliet domāju par baltalksni – tā saukto enerģētisko kultūru! Mežkopībā jāskatās uz priekšu - zemniekam jāzina, kas notiek, kādas būs tirgus prasības. Piemēram, Liepājā un Ventspilī būvē jaunas ar šķeldu kurināmas katlumājas; mežsaimnieks Modris vāc baltalkšņu sēklas un audzē enerģētiskās kultūras, domājot par gaidāmo pieprasījumu.
Reformas mežu nozarē. Daudz un dažādas. Vai tās vajadzēja un kādu iespaidu tās atstājušas uz privātīpašnieku?
Labs jautājums! Ar visām reformām pēdējos 26 gados nācies sadzīvot. Varētu teikt: auga valsts, auga jaunie mežu īpašnieki! Sākumā pieredzes ar privātīpašumu nebija ne valsts ierēdņiem, ne mežsargiem, ne jaunajiem privātīpašniekiem. Grūti analizēt notikušo sīkumos, jo man nav mežsaimnieciskās izglītības. Savos mežos, ieguldot naudu un strādājot, esmu guvis krietnu praktisko izglītību un pieredzi! Pamatojums reformām bieži bijis atšķirīgs. Kad biju jaunāks, vairāk iebildu un pretojos, jaunākiem cilvēkiem ir karstākas asinis un vajadzīga revolūcija. Kļūstot vecākam, topu konservatīvāks un mierīgāks. Arī mūsu valstī iespaidot mehānismu, ko sauc par valsts varu, ir ļoti grūti. Laika gaitā esam nonākuši pie diezgan pieņemamas un normālas likumdošanas bāzes, kur vajadzētu veikt vēl nelielas izmaiņas, lai varētu konkurēt ar kaimiņvalstīm un lai likumu ievērošana nekaitētu mežsaimniecībai. Piemērojies, pielāgojies, saskati pozitīvo! Ja esi iegādājies mežus dažādās valsts malās un četras vai piecas stundas brauc uz darbu, priecājies par ceļu, kal plānus, vēro apkārtni…
Meži un pēdējo laiku “zaļās” aktivitātes. Jūsu pieredze.
Nesen pabiju Ēģiptē! Līdzko Latvijā top tumšs un auksts ar sievu dodamies uz siltākām zemēm. Man patīk spēlēt bumbu. Ēģiptē sastapām grupiņu staltu vīru, kas, atstājot spēles laukumu, sauca: “Lai dzīvo Doņecka!” Sapratu, no kurienes viņi ir, aprunājāmies, uzzinājām, kāda profesija ir mūsu sarunbiedriem. Viņiem ir viena no spēcīgākajām armijām pasaulē, labi apmācīta. Saka, “mēs varam aizsargāt jebkuru!” Sacīju: “Veči, jūs ar savu aizsardzību līdzinieties mūsu zaļajiem, viņi arī ir gatavi aizsargāt ikvienu, kas to nelūdz!”
Doņeckā pēc “aizsardzības” palikušas drupu kaudzes, cilvēki aizbraukuši. Kara jau, cerams, nebūs, bet būs tāda cīņa par mieru, ka akmens uz akmens nepaliks!
Pie Kolkas dzīvo zivju ērglis. Ap ligzdu veido 100 ha aizsargjoslu. Ērglis pārceļas no viena lielā koka uz otru. Ne jau mežā viņš ligzdo, bet izcirtumā atstātajos ekoloģiskajos kokos. Barojas viņš Engures ezerā vai jūrā – ap 2-5 km no ligzdas, ne mežā, ne šais aizsargājamos 100 hektāros! Vietā, kur ērglim ir ligzda, viņš manīts kādus 7 gadus, varbūt dzīvo tur vēl ilgāk un cilvēki ar savu mežsaimniecisko darbību viņu netraucēja. Atnāk “zaļie” ērgli aizsargāt, liedz mežsaimniecisko darbību 100 hektāros... Tur neaugs labi (kvalitatīvi) meži, būs daudz ievu, kritalu, kas pūst, un vai vēl pēc 7 gadiem ērglis tur dzīvos, neviens nezina… Sadzīvoja blakus ilgi - gan cilvēki, gan putni! Vai tāpēc, ka kāds grib apgūt projektu naudu, radies līdzsvars jāizjauc, pie kam - ar neparedzamām sekām…
Darbinieki man stāsta par rubeņiem, kas agros rītos nāk uz lauka baroties un “skatīties”, kas notiek. Putniem liekas interesanti, ko cilvēks tur dara "viņu teritorijā"! Ja tie nav mednieki, neviens nevienam netraucē, mierīgi dzīvo blakus, bet katrs savā pasaulē! Ja mežā normāli saimnieko, tas ir tīrs no krūmiem un dzīvai radībai tur patīk! Daudzu cilvēku uztverē normāls mežs ir priedes jūrmalā. Tur nav paaugas, tur nav lazdu, nav krūmu!
Kur nav smiltāju, bet augsnes auglīgākas, aug lazdas, ievas, baltalkšņu biezokņi. To daudzi vairs neuzskata par mežu, bet tāds pie mums ir dabisks, nekopts mežs! Ja mežu nekopj, nekā laba nebūs, būs džungļi, būs daudz atkritumu (stumbri, zari, lapas), kas pūst. Zvēri un putni šo vietu pametīs, jo arī tiem netīk pūstošas lietas. Šāds mežs, pilns pūstošām kritalām, vairs neražo skābekli! Latvijā uz katru iedzīvotāju ir ap pusotra hektāra meža un, ja to nekops, mežs saražos vairāk atkritumu pūstošu kritalu veidā nekā visi Latvijas iedzīvotāji kopā! Ja mežus audzē un kokus neretina "no jaunības", tie aug ļoti blīvi, ir tievi, tos lauž gan vējš, gan sniegs. Nekā laba tur negaidīt, nebūs ne skata, kas priecē, ne kvalitatīva kokmateriāla! Tāds mežs neatbilst cilvēku priekšstatam par skaistu mežu!
Ir populāri runāt par "zaļām" idejām. Gandrīz katrs pilsonis tak zina, kā izglītot bērnus, kā pareizi ārstēt, ko jādara politiķiem un arī - kā audzēt mežu! Ja ikdienā ar procesiem dabā nesaskaries, liekas, ka zini visu; ja ilgāk nodarbojies ar mežsaimniecību, saproti, cik ļoti esi maldījies! Zinātniski pamatotu, skaidrojošu viedokli par mežsaimiecību plašsaziņas līdzekļos ir pagrūti ievietot vai izlasīt. Tas nav populāri. Populāras var būt arī pēdējās muļķības, jo cilvēkiem visvairāk patīk izlasīt savu domu un uzskatu apstiprinošu informāciju. "Tā tak ir lieliska, gudra doma, ja sakrīt ar manējo!"
Gribot labu par katru cenu, var izdarīt otrādi! Viens ir šķietamais, otrs – dabā notiekošais! Cilvēkam ir tendence neklausīties un neskatīties, kas dabā notiek! Bieži “nonākam auzās”. Minētais stāsts par ērgļiem - šogad ligzda ir egles galotnē, ap ligzdu nosakām aizsargjoslu. Ērglis ligzdu pamet un dodas uz citu vietu, tā viņš var turpināt… Kad prasām pamatojumu aizsargjoslas lielumam, atbildes nav! Vai ērglis dzīvo biezā mežā? Nē! Viņš dzīvo izcirtumā atstātā kokā. Vai tas, ka mēs 100 metrus no ligzdas kopsim mežu, ērgli traucēs? Domāju, ka, nē!
Natura2000 aizsargjoslas. VARAM, saka – likums esot "pašreiz ciet", pēc diviem gadiem (2020) varbūt vēršot vaļā un varēšot kaut ko mainīt…
Piemēram, priežu mežs šādā teritorijā (Natura2000). Izstrādāt nedrīkst, kopt nedrīkst. Ja priežu mežā neveido atvērumus (cirsmas līdz 2 ha), tas neatjaunojas. 140 gadīgā priežu mežā koki lēnām iet bojā, kalst, lūzt, nokrituši pūst. Jā, zem audzes jaunās priedītes iesējušās, izaug pusmetra garumā, dažas līdz metram. Augstāk neaugs. Jaunajiem kociņiem trūkst saules! Faktiski tur nenotiek mežsaimniecība. Mežs lēnām iet postā. Priede šādi, lēnām sabrūkot, var “stāvēt” vēl 100 gadus! Kokam ir savs produktīvais mūžs, kamēr tas aug, ražo skābekli, piesaista ogļskābo gāzi, dod koksnes pieaugumu. Tam beidzoties, koks nokrīt, sāk pūt, piesaistot skābekli un izdalot ogļskābo gāzi… Ja tas ir tas, ko vēlas “zaļie” un sabiedrība, pašreizējā likumdošana par Natura2000 teritorijām to nosaka!
Ar žurnālistiem vasaras vidū pabiju Natura2000 teritorijās Kurzemē. "Vai dzirdat? Klusums! Te nedzied putni." Te neko nevar darīt, un koki un viss cits pūst. Nevienam puvums nepatīk! Gribot labu, panākam pretējo! Latvijas daba tukšumu nemīl, tukšs nekas nepaliks. Izcirtīsi – platība aizaugs. Pirmā “nāks” lazda, tai sekos avenāji, ievas… Domāju, biologi to saprot, bet mūsu “zaļie dabas aizstāvji” ir “prasti Eiropas naudas apguvēji”, kam nav nedz jēgas par to, ko viņi dara, nedz atbildības nākotnes priekšā! Mežkopis lepojas ar mežu, ko kopis, kam palīdzējis izaugt! Ar ko lepojas “zaļie”? No viena apguves projekta pie otra, kā manis pieminētie cirtēji – viens mežs nocirsts, metamies citā! Kā tas iespaidos dabu ilglaicīgā periodā?
Kāpēc par to runāju? Piemēram, mazās upītes un ezeriņi. Upmalas un ezermalas aizaugušas baltalkšņiem, ievām, lazdām! Bērnu dienās mazajās upītes vēžojām. Tagad krastos aug baltalksnis, upītē mīt bebrs, un bebram ir dambis. Alksnis ar lapām un kritalām mazo upīti “aizaudzē”, citu koku lapas “palīdz”. Aizsargjoslās zāģēt nedrīkst! Mazo upīšu krasti tā aizauguši, ka saule tajos neiespīd, nav fotosintēzes, nav caurteces, nav skābekļa, nav zivju, nav vēžu, ir tikai bebri un bebru dambji, kas applūdina lielas teritorijas. Tas tikai no “zaļo” vēlmes necirst ūdenstilpju aizsargjoslās…
Kāpēc ezeros nenārsto zivis? Ne tik sen runāju ar kaimiņu, zivkopi - kāpēc viņa dīķos zivis nārsto, manā – nē. Zivīm vajag apstākļus kur nārstot, zaļu zālīti, kur ikrus piestiprināt. Nolaidu dīķi, uzaudzēju zālīti, atjaunoju ūdeni un ielaidu zivis – nārsto! Ja nav radīti apstākļi, lai zivis varētu nārstot, nenārstos! Kas notiek ezeros, ja krasti pilni ar baltalkšņiem vai kļavām? Vai zināms, cik kubikmetru lapu rudenī dod kļava? Ik gadu tonnām lapu sabirst ezeros un upēs un tur sapūst. Upītes un ezeriņi aizaug, ūdenī nav skābekļa, aug gļotas, veidojas organiskie nosēdumi, ūdens sevi nespēj attīrīt, zivis nenārsto, jo tām nav piemērotu dzīves apstākļu. Kas notiek tālāk? Varam šādā “aizsargātā” ezerā laist līdaku un sapalu mazuļus, tas nelīdzēs un ir bezjēdzīgi. Novērs iemeslu, kālab viņām tur nepatīk, un viss notiks! Ar labiem nodomiem, kā teikt, ceļš reizēm uz elli tiek bruģēts…
Ap saviem dīķiem nozāģēju visus lapu kokus, atstājot pāris, lai ēnu dotu. Domāju, ka visur ap ezeriem un gar upēm 20 m attālumā koki un krūmi nevis jāaudzē, bet jācērt, krastiem jābūt tīriem un pieejamiem, nevis aizaugušiem, dūņas un gļotas radošiem.
Citādi ar likumdošanu un mežsaimniecību Latvijā ir labi! Mums ir ļoti labi dabas apstākļi koku audzēšanai! Tik labi apstākļi šai nozarei ir diezgan šaurā joslā uz planētas, ko saucam par Zemi! Izmantosim to, ko Dieviņš mums devis, audzēsim skaistus un sakoptus mežus un būsim lepni par sevi un padarīto!