Ieceri ieviest jaunu – ekonomiskās drošības nodokli ar 30% likmi, kurš valsts budžetu 2026. gadā varot papildināt ar 28 milj. eiro, bet 2027. gadā jau ar 42 milj. eiro, uzņēmēji vērtē kā ļoti “zaļu”, kurš izraisīs tirgus pārdali, bet kurā cerēto ieguvumu var arī nebūt.
Šī gada 5. marta parlamenta plenārsēdē ar balsu vairākumu tālākai izskatīšanai Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā tika nodots Ekonomiskās drošības nodokļa likumprojekts. Jauno nodokli tiek piedāvāts piemērot vairākām preču kategorijām, kuru izcelsme ir augsta riska valstis vai kuras iegādātas riskantā piegādes ķēdē. Augsta riska valstis Ministru kabinets, pamatojoties uz Aizsardzības ministrijas, Ārlietu ministrijas, Finanšu ministrijas un Ekonomikas ministrijas izvērtējumu, būs iekļāvis augsta riska valstu sarakstā, ņemot vērā agresīvu valsts ārpolitiku vai militārus draudus, valsts ekonomiskās ietekmes instrumentu izmantošanu politiskam spiedienam, valstij piemērotās sankcijas un starptautiskās drošības situāciju.
Likumprojektā paredzētā ekonomiskās drošības nodokļa likme ir 30%, un to plānots piemērot pārtikas rūpniecības atliekām un atkritumiem, gatavai lopbarībai, graudiem, augu sēklām, graudaugu produktiem, dārzeņiem, dzīvnieku vai augu taukiem un eļļām, to šķelšanās produktiem, gataviem pārtikas taukiem, minerālproduktiem, kuriem netiek piemērots akcīzes nodoklis, ķīmiskās nozares un tās saskarnozaru ražojuma produktiem, tekstila un tekstilizstrādājumiem, kā arī metāliem un metāla izstrādājumiem. Pēc likumprojekta autoru aplēsēm šāda nodokļa ieviešana 2026. gadā varot papildināt budžetu ar 28 milj. eiro, bet 2027. gadā – jau ar 42 milj. eiro, kaut arī turpat tālāk tiek norādīts, ka “līdz augsta riska valstu saraksta apstiprināšanai nav iespējams precīzi prognozēt nodokļa fiskālo ietekmi”.
Grib ieviest ar 1. maiju
Interesanti, ka likumprojekta autori tā anotācijā norāda uz vairākiem mērķiem – mazināt un novērst riskus Latvijas ekonomiskajai drošībai un politiskajai stabilitātei, mazināt Latvijas ekonomisko atkarību no augsta riska valstīm, godīgas un taisnīgas konkurences nodrošināšanu, novērst sabiedrības šķelšanu, kas tiek veicināta ar atkarību no noteiktām preču kategorijām, veicināt sabiedrības vienotību un solidaritāti, nodrošināt finanšu resursus Latvijas drošības stiprināšanai un Ukrainas atbalstam.
Jāņem vērā, ka Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā nodoti arī divi saistīti likumprojekti – grozījumi likumā “Par nodokļiem un nodevām”, kā arī grozījumi “Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā”. Pēdējā paredzēts mazināt izvairīšanos no nodokļu samaksas, izmantojot maksājumus uz zemu nodokļu vai beznodokļu jurisdikcijām, kā arī novērst, ka finanšu resursi no šādiem maksājumiem nonāk zemu nodokļu vai beznodokļu valstu un teritoriju kontrolētu personu rīcībā un tiek izmantoti, lai finansētu darbības, kuras apdraud Latvijas un tās partnervalstu drošību, teritoriālo integritāti, politisko stabilitāti vai veicina sabiedrības sašķeltību.
Zemu nodokļu vai beznodokļu valstu un teritoriju sarakstā pašlaik iekļautas 10 valstis vai teritorijas: Amerikas Samoa, Angilja, Guama, Palau, Panama, Krievija, Tērksas un Kaikosas salas, ASV Virdžīnu salas, Vanuatu, Vjetnama; Latvijai būtiskas ekonomiskās attiecības ir tikai ar Krieviju. Vienlaikus likumprojektā rosina noteikt, ka turpmāk no maksājumiem un dividendēm, ko Latvijas rezidenti vai nerezidentu pastāvīgās pārstāvniecības izmaksā juridiskajām, fiziskajām un citām personām, kuras atrodas, ir izveidotas vai nodibinātas zemu nodokļu vai beznodokļu valstīs, tiks ieturēts 50% nodoklis Latvijā (šobrīd tiekot ieturēti 20%). Iecerēts, ka visi trīs likumprojekti stāsies spēkā 2026. gada 1. maijā.
Iniciēs tirgus pārbīdi
“Piedāvātais likumprojekts faktiski nozīmē būtisku tirgus pārbīdi. 30% nodoklis precēm no tā sauktajām augsta riska valstīm neizbēgami ietekmēs cenas un piegāžu struktūru,” uz jautājumu, kāda būs iecerētā likumprojekta ietekme, atbild Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas (LPUF) padomes priekšsēdētāja Ināra Šure, norādot, ka īstermiņā tas var radīt cenu pieaugumu atsevišķās kategorijās, jo uzņēmumiem būs jāmeklē alternatīvi piegādātāji vai jāsedz papildu izmaksas. Ilgtermiņā tas būtu signāls, ka jāatsakās no riskantiem tirgiem un jānodrošina lielāks caurspīdīgums izcelsmes jautājumos.
“Jā, tas varētu būt viens no tiešajiem efektiem, jo uzņēmumi meklēs piegādātājus ES iekšienē vai uzticamos partneros un izvērtēs piegāžu drošību kā stratēģisku prioritāti, nevis tikai cenu jautājumu,” uz jautājumu, vai šāda nodokļa rezultātā būs jauni piegādātāji, citi reģioni, trešās valstis, atbild I. Šure. Viņa vēlas atgādināt, ka piegāžu pārorientācija nav ne ātra, ne lēta – tie būs vairāki gadi, nevis viena budžeta gada jautājums. “Daļēji, jā, bet ne pilnībā,” uz jautājumu, vai vietējie ražotāji var aizstāt riskantos importa produktus, atbild I. Šure. Viņasprāt, tas būs arī laika jautājums, jo jebkura pārorientācija nav īstenojama uzreiz.
“Latvijas pārtikas ražotāji jau šobrīd nodrošina būtisku tirgus daļu, un šāda politika var dot papildu impulsu vietējai ražošanai, taču realitātē ne visas izejvielas Latvijā ir pieejamas, ne visās kategorijās ir pietiekama kapacitāte, un konkurētspēja joprojām būs kritisks faktors. Šis nav stāsts par pilnīgu importa aizstāšanu, bet par gudrāku un drošāku importa struktūru,” tā I. Šure. Viņa atgādina, ka likumprojekta anotācija paredz, ka šis slogs būs mērķēts un neattieksies uz visiem uzņēmumiem vienādi, tomēr zināmā mērā tas radīs administratīvu slogu.
“Šis noteikti ir politiski jutīgs priekšlikums. No vienas puses – tas balstās reālās ģeopolitiskās bažās un ekonomiskās drošības argumentos. No otras – laiks un forma rada jautājumus,” uz jautājumu, vai šis nav priekšvēlēšanu likumprojekts, atbild I. Šure. Viņasprāt, ja lēmumus pieņem steigā, bez pilnas ietekmes analīzes, pastāv risks, ka par drošību maksās patērētājs. “Likumprojekts pārraksta tirgus loģiku – no lētākā uz drošāko. Jautājums, vai patērētājs būs gatavs par to maksāt?”
Likumprojekts ir “zaļš”
“Tēlaini izsakoties, iesniegtais likumprojekts ir ļoti zaļš, tam gan ir cēli mērķi ar papildu nodokli aplikt virkni preču, kuras tiek importētas no Krievijas, būtībā pārtraucot to izmantošanu, vienlaikus tas pārklājas ar citiem regulējumiem. Piemēram, daļu preču jau šobrīd ir aizliegts importēt, jo tās regulē citi sankciju mehānismi. Metālu sektors sankciju regulējumā jau ir būtiski ierobežots – ES sankcijas aizliedz importēt vairākas metālu produktu kategorijas, īpaši dzelzs, tērauda un zelta izstrādājumus. Savukārt pārtikas un lauksaimniecības produktiem sankciju ierobežojumi kopumā ir mazāki,” vērtē ZAB WALLESS nodokļu prakses vadītāja Ingūna Ābele. Viņa norāda, ka ekonomiskās drošības nodokļa 30% likme var mudināt ar šo nodokli apliekamo preču importētājus juridiski iegādāties to pašu preci ar citas valsts izcelsmes dokumentiem, kaut arī reālā ražošanas vieta varētu būt Krievija.
“Valsts budžeta papildināšana ar papildu miljoniem eiro ir nepieciešama, taču anotācijā ierakstīto vairāku desmitu miljonu eiro vietā var būt daudz mazākas summas,” analizē I. Ābele. “Iecerētais ekonomiskās drošības nodoklis dažās preču grupās pārklāsies arī ar citu samērā jaunu instrumentu – oglekļa ievedkorekcijas mehānismu, kas ir paredzēts Eiropas Savienības CBAM (Carbon Border Adjustment Mechanism) regulā. Tas paredz aplikt ar papildu maksājumiem to preču importu, kuras ES CO₂ izmešu ierobežošanas nosacījumu dēļ ir izdevīgāk ražot ārpus ES. Būtībā šādā veidā ES cenšas līdzsvarot spēles noteikumus tiem, kas ražo ES, ar ražotājiem ārpus ES, arī atturot ES ražotājus no idejas pārcelt ražošanu uz valstīm ārpus ES ar relaksētākiem izmešu ierobežojumiem,” skaidro I. Ābele. Viņa atgādina, ka regula attiecas uz siltumnīcefektu izraisošo gāzu tiešajām emisijām, kas rodas cementa, dzelzs un tērauda, alumīnija, mēslošanas līdzekļu, ūdeņraža, kā arī elektroenerģijas produktu ražošanā.
“Lai arī 2026. gadā ir jāsāk uzskaitīt attiecīgās importētās preces, tomēr nodoklis par tām būs jāmaksā tikai 2027. gadā, un pēc aptuvenām aplēsēm dažās publikācijās norādīts, ka minerālmēslu cenas varētu pieaugt aptuveni par 30%. Papildus tam tad lauksaimniekiem būtu jārēķinās ar 30% ekonomiskās drošības nodokli minerālmēsliem, kas ražoti tieši Krievijā,” skaidro I. Ābele. Viņa cer, ka Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija, strādājot ar ekonomiskās drošības nodokļa likumprojektu, to spēs sagatavot, saskaņojot ar citiem regulējumiem, vienlaikus nepasliktinot Latvijas uzņēmēju konkurētspēju kopējā ES tirgū, kur šāds nodoklis nebūs ieviests.
Izvirzītos mērķus nesasniegs, Kaspars Gorkšs, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors
Rosinātais Ekonomiskās drošības nodokļa likumprojekts realitātē nepalīdzēs sasniegt nevienu no noteiktajiem mērķiem. Apliekot preces ar papildu nodokli, mēs atkārtojam Trampa tarifu karus. Tas nedz mazinās un novērsīs riskus Latvijai, nedz novērsīs sabiedrības šķelšanos, nedz nodrošinās godīgu un taisnīgu konkurenci. Izņemot vienu – varbūt dos kādu artavu drošības budžetam. Bet te arī vislielākais diskusiju objekts – vai tas nav absurdi, ka ieviešam drošības nodokli, kura ieņēmumi ir atkarīgi no tā, cik daudz tirgojam preces no nedrošām valstīm. Ja nodokļa ieņēmumu plāns drošības budžetam nepildīsies – ko darīsim?
Mudināsim uzņēmējus vairāk pirkt no nedrošām valstīm? Piemērošanas mehānisms tik neskaidrs, ka ļauj jebkurā brīdī paplašināt trešo valstu sarakstu, kam piemērot drošības nodokli, un drīz var tikt izmantots kā budžeta lāpīšanas mehānisms un tāpēc bīstams. Pievēršot uzmanību preču kategorijām, kuras iecerēts aplikt ar nodokli, tad lielāko triecienu tas dotu jau tā nevienkāršajā situācijā esošajiem lauksaimniekiem pie lielā degvielas cenas pieauguma, vēl klāt sēklas un minerālmēsli ar uzcenojumu, un mazāk nodrošinātajiem iedzīvotājiem.
Piemērot sankcijas Krievijai, Baltkrievijai, arī tās paplašināt būtu saprotami, skaidri noteikumi, savukārt sākt tarifu karus, neizrēķinot sekas, ir tuvredzīgi. Ieviest jaunus nodokļus, pirms veikti taupības pasākumi valsts tēriņos, ir pretēji tam, kas bija valdības apņemšanās ekonomikas stabilizācijai.
Informācijai: ekonomiskās drošības nodokli rosina piemērot šādām preču grupām
– pārtikas rūpniecības atliekas un atkritumi, gatava lopbarība;
– graudi, augu sēklas, graudaugu produkti;
– dārzeņi;
– dzīvnieku vai augu tauki un eļļas, to šķelšanās produkti, gatavi pārtikas tauki;
– minerālprodukti, kuriem netiek piemērots akcīzes nodoklis;
– ķīmiskās nozares un tās saskarnozaru ražojuma produkti;
– tekstils un tekstilizstrādājumi;
– metāli un metāla izstrādājumi.
Avots: Dienas Bizness pēc Saeimas materiāliem