Strauji tuvojas brīdis, kad Latvijas iespējas turpināt dzīvot kā līdz šim, nemitīgi palielinot valsts parādu, būs izsmeltas. Nodokļu paaugstināšana un mehāniska tēriņu samazināšana nav risinājums. Šo procesu varētu amortizēt ar uzņēmējdarbības attīstību, ko nodrošinātu ar Latvijas izaugsmes fonda izveidi. Fonds veiktu ieguldījumus, kur viens eiro multiplicē vismaz četrus.

To intervijā “Dienas Biznesam” stāsta Saeimas Revīzijas komisijas priekšsēdētāja biedrs, Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par Rīgas valstspilsētas centralizētās siltumapgādes sadārdzinājuma iemesliem un enerģētiskās drošības riskiem nākotnē priekšsēdētājs, Auto asociācijas valdes loceklis Andris Kulbergs (Apvienotais saraksts). Viņš norāda, ka var iepazīties ar jebkuru pētījumu, taču secinājumi nemainās – Latvija ir problēmu ieleja, kurā valda nabagmājas domāšana, pārcentība Eiropas Savienības (ES) direktīvu un regulu izpildē, kā arī paniskas bailes pieņemt drosmīgus un atbildīgus lēmumus. Rezultātā pie mums ir augsta birokrātija, jo bailēs nepieļaut kļūdas un neuzņemties atbildību visas procedūras ir mākslīgi padarītas nejēdzīgi garas, sarežģītas, un vienlaikus tās ir necaurspīdīgas. Izvairoties no atbildības, tā vārda tiešā nozīmē tiekot izšķaidīta uz dokumenta, liekot viena paraksta vietā divpadsmit. A. Kulbergs uzskata, ka iepriekš minētais ir būtisks iemesls, kāpēc valsts attīstībā atpaliekam no Lietuvas un Igaunijas.

Kāda ir pašreizējā situācija Latvijā?

Vienā vārdā – bēdīga! Kāpēc? Tāpēc, ka Latvijā ir pārāk maz politiķu un vēl mazāk politisko lēmēju, kuri saprot, kā rodas nauda valsts budžetā. ES un arī Latvijā valsts kasi ar nodokļiem piepilda uzņēmēji, kuri nodarbina cilvēkus, maksā tiem algu, no kuras tiek iekasēti darbaspēka nodokļi, bet no cilvēku pirkumiem – arī patēriņa nodokļi. Tieši uzņēmēju samaksātie nodokļi ir svarīgs pamats, lai valsts pārvalde un arī politisko lēmumu pieņēmēji varētu saņemt algu un par to samaksāt atkal nodokļus. Tajā pašā laikā bieži vien nodokļu ģeneratori pat bez tiesas lēmuma tiek pasludināti par blēžiem, krāpniekiem utt. Ar šādu pieeju valsts budžetā naudas vairāk nekļūs. Tajā pašā laikā sabiedrībai vajadzīgu pakalpojumu finansēšanai nepieciešams aizvien vairāk līdzekļu. Tēlaini izsakoties, ja nezāļu apkarošanai paredzēto līdzekli visu laiku lejam virsū kultūraugiem, tad tie nīkuļos un rezultātā iznīks. Diemžēl šāda ir vidējā temperatūra mūsu valsts uzņēmējdarbībā – no dzīvajiem 185 000 uzņēmumu tikai apmēram 20 000 ir tādi, kuriem bankas varētu izsniegt kredītus, savukārt vēl mazāk (tikai daži tūkstoši) ir tādi, kuri par kredīta saņemšanu var būt droši. Ar nožēlu jāsecina, ka Latvijā ir uzņēmēji, kuri savu nodokļu rezidenci ir pārcēluši uz citām valstīm. Turklāt nodokļu rezidenci maina arī darbinieki.

Piemēram, viena no bankām intelektuālā īpašuma jeb programmatūras attīstības departamentu no Latvijas pārcēla uz citu ES dalībvalsti – Kipru, kas piedāvā IP Box (Intellectual Property Box īpašu UIN režīmu), kurā tiem jāmaksā tikai 2,5% liels UIN nodoklis. Vienlaikus, ja attiecīgu regulējumu un bez pārspīlējumiem ieviestu Latvijā, varētu atgūt ne tikai šos specifisko darbu darītājus, bet arī viņu ģimenes locekļus, kā arī piesaistīt līdzīga rakstura starptautiskos uzņēmumus, tādējādi palielinot patēriņu un arī ar to saistīto nodokļu iekasēšanu.

Kāds ir risinājums?

Šobrīd mēs noskatāmies, kā citas valstis ļauj mūsu speciālistiem pārcelt savu darbību pie sevis, bet neesam padomājuši, ka arī Latvijai ir daudz iespēju pie sevis koncentrēt aktīvos uzņēmējus, ļaujot viņiem pelnīt, kā rezultātā pelnītu arī valsts.

Latvijai ir jācīnās par iespējām nopelnīt naudu, vēl jo vairāk, ja visa līdzšinējā valsts labklājība ir uzbūvēta uz valsts parāda pieauguma rēķina, kuru nākotnē būs spiesti nomaksāt mūsu bērni un mazbērni. Ik gadu valsts parāds pieaug par 1,2 līdz 1,8 miljardiem. Lai arī oficiāli tiek deklarēts, ka valsts parāda līmenis pret IKP joprojām ir salīdzinoši labā proporcijā (ap 50%), salīdzinot ar citām ES dalībvalstīm, tomēr tas īsti neatbilst patiesībai.

Proti, Latvijai Eiropas Drošības rīcības fonda (SAEF) piešķirtais aizdevums ir teju 3,5 miljardu eiro apmērā, bet, tā kā valsts parāds jau 2025. gada beigās bija teju 20,5 miljardi eiro, tad valsts kopējais parāds faktiski jau ir 24 miljardi eiro, kas no 40 miljardu eiro IKP jau ir vairāk nekā 50%. Turklāt šajos kopējā valsts parāda skaitļos nav iekļauti Rail Baltica 1,2 miljardi eiro. Protams, ir ES dalībvalstis, kurās valsts parāda īpatsvars pret IKP ir vēl iespaidīgāks, bet – vai tam ir jābūt mūsu atskaites punktam? Nedrīkstam aizmirst 2008. gadu. Toreiz IKP vienā brīdī saruka, bet valsts parāds pieckāršojās, un tā īpatsvars pēkšņi strauji pieauga. Arī šobrīd valsts ir tuvu bankrota robežai, tāpēc svarīgākais ir ienest fundamentāli jaunu domāšanu un ekonomisko redzējumu. Ja turpināsim pa vecam, atgriezīsimies teju 20 gadu pagātnē, kad krīzes smagumu uz saviem pleciem iznesa Latvijas uzņēmēji un iedzīvotāji. Un es nekādā ziņā negribu to pieļaut.

Vai gaidāma kārtējā krīze, ko izraisīs energoresursu sadārdzinājums?

Tas ir fakts, ka pēc reālās karadarbības sākšanās ir paralizēta kuģu satiksme Hormuza jūras šaurumā un Persijas jūras līča valstu naftas un gāzes piegāde uz starptautiskiem tirgiem nenotiek. Šī reģiona piegāžu īpatsvars ir ap 20% no visas pasaules patēriņa, līdz ar to jaunāko laiku vēsturē nepieredzēti īsā laikā energoresursu biržās cenas pieauga par vairāk nekā 40%. Savstarpējo raķešu triecienu rezultātā Persijas līča valstīs ir cietusi enerģētikas sektoram būtiskā ogļūdeņražu ieguve, tas ir arī trieciens lauksaimniecības sektoram, jo caur šaurumu piegādāja minerālmēsliem tik nepieciešamo slāpekli un rūpniecībai hēliju. Tas viss atstās sekas uz inflāciju, kas Latvijā šogad var uzkāpt līdz 4,5% un samazināt IKP izaugsmi līdz 1%. Tās atjaunošanai nepieciešama ne tikai karadarbības pārtraukšana, bet arī laiks seku likvidēšanai.

Marta nogalē daudzu valstu valdībām būtiskākais jautājums bija, kā mazināt degvielas cenu lavīnveida pieauguma negatīvās sekas. Vismaz Eiropā nav ziņu par jēlnaftas un degvielas trūkumu, kāds, piemēram, tika novērots PSRS pastāvēšanas pēdējos gados un atjaunotās neatkarīgās Latvijas sākumposmā. Ir vairākas iespējas, ko darīt valstu valdībām. Pirmkārt, var cerēt, ka viss pēc īsa brīža atrisināsies – karš beigsies un dzīve lēnām atgriezīsies ierastajā ritmā, vienlaikus valsts kasē ieplūdīs papildu nauda pievienotās vērtības nodokļa veidā no paaugstinātajām degvielas cenām vai pat ieviešot virspeļņas nodokli degvielas tirgotājiem (kas ir totāls absurds, jo neeksistē tāda virspeļņa degvielas tirgotājiem).

Otrkārt, var ieņemt aktīvu pozīciju, piemēram, degvielas cenu slāpēšanai, uz laiku samazinot akcīzes nodokļa likmi, ko, piemēram, jau martā izdarīja Itālija un mēreni arī Latvija. Vēl degvielas cenu slāpēšanai tirgū var laist valsts stratēģisko rezervju krājumus. Īpaši negaidīti straujš energoresursu cenu pieaugums var izraisīt tūlītēju uzņēmumu maksātnespēju un vispārēju inflācijas lēcienu. Lai to nepieļautu, valstu valdībām jāpieņem atbilstoši ātri lēmumi, jo tas ietekmētu gan uzņēmumu konkurētspēju tirgū, tostarp saīsinot ekonomiski pamatoto preču piegādes attālumu, gan patērētāju maciņus. Šo lēmumu sekas izjutīs pilnīgi visi. Lai arī sākotnēji par ļoti efektīvu rīcību varētu uzskatīt valsts stratēģisko degvielas rezervju iepludināšanu tirgū, tādējādi normalizējot degvielas cenas, tomēr jārēķinās, ka bez šīm rezervēm valsts nevar iztikt, bet to atjaunošana nozīmētu degvielas pirkšanu par ļoti augstām cenām.

Diemžēl Latvijas spēkos nav apturēt degvielas gala cenas pieaugumu ilgākā laika periodā. Turklāt atklāts ir jautājums, vai valsts degvielas rezervju izmantošana ļautu situāciju stabilizēt ilgtermiņā vai tikai īslaicīgi.

Kurus sektorus degvielas cenu pieaugums skars vissāpīgāk?

Vispirms tos, kuru ražošanas pašizmaksā ir liels degvielas īpatsvars, tātad transporta pakalpojumu sniedzējus un arī pasažieru pārvadātājus gan sauszemes, gan gaisa transportā. Nenoliedzami, uzņēmumi var pielāgoties situācijai un iekļaut pašizmaksā degvielas cenu pieaugumu par 5% vai pat 10%. Taču 43% kāpumu viena mēneša laikā absorbēt nav iespējams, turklāt izmaiņas jau noslēgtajos līgumos gandrīz nav iespējamas. Tas nozīmē, ka jāievēro iepriekš ar kravu īpašniekiem noslēgtās vienošanās par pakalpojumu cenām. Piemēram, uzņēmums, kurš ik mēnesi par degvielu tērēja apmēram vienu miljonu eiro, bet tagad 1,43 miljonus eiro, ir lielas dilemmas priekšā. Uz kā rēķina lai nosedz papildu 430 000 eiro? Uz kompānijas peļņas rēķina, ja tāda ir?

Vai arī strādāt ar zaudējumiem, tos cerot segt uz nākotnes paaugstināto pakalpojumu cenu rēķina? Tieši tāpēc bija un ir nepieciešams apturēt degvielas cenu lēcienu, lai transporta pakalpojumu sniedzēji degvielas cenu pieaugumu varētu iekļaut savos cenrāžos. Pretējā gadījumā sekos virkne maksātnespēju pieteikumu ar sekojošu bankrotu. Arī preču ražotājiem transporta izmaksas kļūst arvien nozīmīgākas, saīsinot ekonomiski pamatoto preču transportēšanas attālumu. Diemžēl patērētājiem šādos apstākļos jārēķinās ar augstākām cenām veikalu plauktos, kas mazāko ienākumu saņēmējiem nozīmē mazāku pirkumu un pakalpojumu grozu.

Ja sākotnēji šķiet, ka valsts pieaugošu cenu apstākļos var cerēt uz lielākiem pievienotās vērtības nodokļa maksājumiem, realitātē notiekošajam ir ļoti negatīva blakne.

Proti, sadārdzināsies visi valsts iepirkumi, piemēram, ceļu uzturēšanai, remontiem, būvniecībai, pasažieru pārvadājumiem, kuri jau tāpat notiek ar valsts tiešas vai netiešas dotācijas klātbūtni. Minētais nozīmē, ka šajā situācijā bija jādarbina savulaik Latvijā izveidotais Krīzes vadības centrs, kuram jāanalizē situācija, jāzina, ko un kā dara citas valstis, vismaz Eiropas Savienības dalībvalstu līmenī, un valdībai jāpiedāvā labākie iespējamie risinājumi, lai tautsaimniecība tiktu maksimāli pasargāta no energoresursu straujā sadārdzinājuma, cik vien tas iespējams.

Ko jūs piedāvājat darīt?

Lai apturētu degvielas cenu pieaugumu, uz laiku var samazināt ne tikai degvielas akcīzes nodokļa likmi, bet arī atcelt degvielas rezervju veidošanas maksājumu (aptuveni 9 centi litrā) un obligātā biopiejaukuma prasību (vēl ap 5 centiem litrā), kas kopumā veidotu ap 20-22 centu samazinājumu par litru. Vēl vairāk, ir nepieciešams atmaksāt martā papildus iekasēto akcīzes nodokli no degvielas transporta pakalpojumu uzņēmumiem.

Vienlaikus nodokļu administrācijai šajos apstākļos jāveic ātrāka pārmaksātā pievienotās vērtības nodokļa atmaksa eksportētājiem. Turklāt ir vēl viens nozīmīgs energoresurss, kura biržas cenu straujo pieaugumu pašlaik, kad āra gaisa temperatūra ir virs nulles, neesam īsti pamanījuši.

Par kādu energoresursu ir runa?

Dabasgāzi! Šī gada janvārī un februārī, kad āra gaisa temperatūra sasniedza –20 °C, elektroenerģijas piegāžu stabilitāti ne tikai Latvijā, bet visā Baltijā nodrošināja Latvenergo termoelektrocentrāles, kas izmanto dabasgāzi. Paradoksāli, ka pat pēc šādas ziemas, kad bez TEC darbības elektroenerģijas pieejamība būtu nopietni apdraudēta, joprojām pastāv sabiedrības daļa, kas vēlas būtiski ierobežot TEC darbību no 2028. gada un pēc 2030. gada to padarīt gandrīz neiespējamu. Šodienas apstākļos, kad energodrošība un energoneatkarība ir pielīdzināma valsts drošībai, šādas idejas nekā citādi kā pretvalstiskas un Latvijas valstij kaitnieciskas nodēvēt nevaru. Būtiskākais ir elektroenerģijas ražošanas drošums visa gada garumā, nevis tikai vasarā, kad patēriņu var segt ar saules paneļiem, vai palu un plūdu laikā – ar hidroelektrostacijām, kā arī nākotnē ar vēja elektrostacijām.

Jāsecina, ka elektroenerģijas balansēšanai, īpaši apstākļos, kad nav pieejami saules un ūdens resursi, arī nākotnē vēja elektrostacijas nespēs nodrošināt nepieciešamo elektroenerģijas apjomu. Tādēļ TEC ir neaizstājamas un to darbības ierobežošana vai slēgšana būtu, maigi izsakoties, pretrunā ar Latvijas un visas Baltijas valstu interesēm.

Kādi ir riski nākotnē?

Faktiski 30 gadu laikā Baltijā nav padomāts par elektroenerģijas kontrolētajām jaudām, ko spētu nodrošināt, piemēram, modulārā atomelektrostacija. Jā, par to tiek runāts, taču tas arī ir viss, jo šādas stacijas izveidei ir nepieciešams paveikt daudzus dažādus mājasdarbus, kuri vēl pat nav īsti apzināti. Atgriežoties 2026. gada janvārī-februārī, Igaunijas pašu nodrošinājums ar elektroenerģiju bija tikai 52%, Lietuvai – 67%, Latvijai – 99%, pateicoties TEC. Igaunija jau ir sapratusi situāciju un izsludinājusi iepirkumu uz piecu mazjaudas TEC būvniecību, bet Latvijā nav atbildes par to, kas notiks ar TEC 2028. gadā, kad beidzas fiksētais maksājums par elektroenerģijas jaudu – 23 miljoni eiro gadā. Man ir bažas, ka šis maksājums tiks pārnests uz patērētājiem, kam vēl jāpieskaita CO₂ emisiju kvotas cenas.

Diemžēl 2026. gadā vēl nav lēmuma, kas notiks 2030. gadā, jo savulaik uzstādīto iekārtu darba mūžs tuvojas to ražotāju paredzētajam dzīves maksimālajam laikam – 20 gadiem. Interesanti, ka Igaunija savos plānos 2027. gadā paredz pārtraukt elektroenerģijas ražošanā izmantot degslānekli, jo tā izmantošanai būtiski pieaug CO₂ izmešu kvotas maksājums, bet savu bāzes jaudu vēlas balstīt uz Latvijā strādājošajām TEC, kaut arī tas, vai šīs TEC strādās pēc dažiem gadiem, nav zināms. Tātad Latvenergo TEC darbināšanai būs spiesti iegādāties CO₂ izmešu kvotas, lai ar elektroenerģiju apgādātu ne tikai Latviju, bet arī Igauniju un Lietuvu, kurām kā elektroenerģijas importētājām šādu izmaksu nebūs. Vēl vairāk – trijos no četriem scenārijiem TEC darbība Latvijā pēc 2030. gada nav paredzēta, tas nozīmēs pašpietiekamības kritumu līdz 54%. To nedrīkst pieļaut.

Kaut arī Latvijai ir unikāla priekšrocība, ko sniedz Inčukalna pazemes gāzes krātuves esamība, Latvijai nav sava gāzes termināļa, tāpēc gāzes piegādes ir atkarīgas no Klaipēdas termināļa noteiktā laika kravu piegādes grafika.Tas nozīmē, ka Klaipēdā kuģis ar gāzi Latvijai var tikt izkrauts tad, kad tam ir atvēlēts laiks, nevis var nogaidīt, līdz Hormuza jūras šauruma blokāde tiks izbeigta, atjaunosies ogļūdeņražu transportēšana no Persijas jūras līča ieguves vietām un sašķidrinātajai dabasgāzei saruks cenas. Tātad, ja Latvija grib dabasgāzi, tad tā ir un būs jāpērk par šī brīža paaugstināto tirgus cenu.

Inčukalna pazemes gāzes krātuves aizpildījums 2025. gada rudenī bija 53%, kas nozīmē, ka teorētiski tajā varēja uzglabāt ievērojami vairāk dabasgāzes, jo īpaši tādēļ, ka pērnruden tās cena pēc 2022. gada straujā kāpuma bija atgriezusies pirmskara līmenī, turklāt signāli par saspīlējumu Tuvo Austrumu reģionā un ap Venecuēlu jau bija skaidri redzami un dzirdami.

Protams, 2026. gada pavasarī situācija ir daudz labāka nekā 2022. gada rudenī, kad dabasgāzes rezervju praktiski nebija. Taču minētie faktori prasa efektīvu resursu izmantošanu. Tomēr katrs no iesaistītajiem – ražotāji un uzraugi – pārsvarā koncentrējas tikai uz savu lauciņu, nevis uz to, vai ieguvēja ir valsts kopumā.

Rezultātā dabasgāze tiek tērēta, lai ražotu elektrību, bet blakusprodukts – siltums – tiek vienkārši izmantots, lai sildītu gaisu, nevis Rīgas iedzīvotāju mājokļus un uzņēmumus.

Manā skatījumā valsts, iedzīvotāju un uzņēmēju interesēs ir pie viena galda pulcēt Klimata un enerģētikas ministriju, AS Latvenergo (TEC īpašnieks), AS Rīgas Siltums, tā kapitāldaļu turētāju Ekonomikas ministriju un Rīgas domi, kā arī Konkurences padomi un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju, lai veidotu efektīvu sinerģiju starp elektroenerģijas un siltuma ražošanu TEC, tādējādi nepieļaujot siltuma tarifu kāpumu. Jāatgādina, ka elektroenerģijas un siltuma izmaksas ir ļoti būtiska tēriņu sastāvdaļa ne tikai iedzīvotājiem, bet arī daudziem uzņēmumiem, it īpaši energoietilpīgajiem.

Tā ir vienkārša formula: augstākas elektroenerģijas cenas = augstāka produktu ražošanas pašizmaksa = zemāka konkurētspēja.

Kaimiņvalstīs šo aksiomu, šķiet, saprot labāk.

Kāpēc Latvija pēdējo gadu laikā atpaliek no Lietuvas, kaut arī iepriekš bija tai priekšā?

Atceros laikus, kad Rīgā kūsāja dzīvība, tai līdzās nestāvēja ne Tallina, ne Viļņa, taču laiki ir mainījušies un valsts un pilsētas līmeņos pieņemto vai arī nepieņemto lēmumu rezultātā Latvijas galvaspilsēta ir zaudējusi pozīcijas gan Tallinai, gan Viļņai. Tikai daži fakti – Tallinai ir prāmju satiksme ar Helsinkiem un Stokholmu, Rīgai pēdējos gados nav, bet ir tikai sapņi – vīzijas par iepirkumu konkursiem, cerot, ka prāmju rēderejas ļoti raujas šeit strādāt. Tallina ir vieta, kurā piestāj ļoti daudzi kruīza kuģi. Tur tā ir ikdiena, kamēr Rīgā kruīza kuģa ienākšana ir īpašs notikums. Bet gan prāmju regulārā satiksme, gan kruīza kuģi piegādā tūristus, kuri, veicot pirkumus, ne tikai rada ienākumus kafejnīcām, restorāniem un visam viesmīlības sektoram, kā arī tirgotājiem, bet arī nodrošina darba vietas un ģenerē valstij nomaksātos nodokļus!

Latvijas atpalicības problēmas sakne ir meklējama valsts lēmumu pieņēmēju līmenī. Tikai viens piemērs – tā vietā, lai noķertu un sodītu reālus krāpniekus, Latvijā tika veikts finanšu sistēmas kapitālais remonts. Tas tika pamatots ar milzīgiem pelēkās vai pat melnās naudas apjomiem, rezultātā tā aizplūda uz Lietuvu, Vāciju un citām ES dalībvalstīm, kurās, tieši tāpat kā Latvijā, ir spēkā ES noziedzīgi iegūtu līdzekļu novēršanas nosacījumi un prasības, taču šajās valstīs šī nauda vairs nebija ne pelēka, ne melna. Vēl trakāk – Latvija pamanījās izveidot noziedzīgi iegūtu līdzekļu novēršanas sistēmu, pēc kuras nosacījumiem pat ASV vēstnieks Latvijā nespēja atvērt kontu nevienā Latvijas bankā. Ko šādos apstākļos darīt potenciālajiem investoriem? Latvijai ir atraktīvs MiCA regulējums kriptovalūtu tirgiem, taču jautājums, vai šajā sfērā strādājošie ārzemnieki var izmantot piedāvājumu? Nē, nevar, jo nespēj atvērt norēķinu kontu bankā! Bet Lietuvā var, un pašlaik dienvidu kaimiņvalstī jau ir izsniegtas 43 licences darbībai ar kriptovalūtām, kamēr Latvijā tikai divas. Un vainot bankas šajos pārspīlējumos nav godīgi, jo īpaši, ja bankas valdes loceklim, kurš atbild par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, ir paredzēta atbildība 5 miljonu eiro apmērā. Vēl ir arī prasība, kura būtībā uzņēmējam liek nepārtraukti veikt klientu monitoringu, kaut arī tieši to pašu dara gan valsts iestādes, gan arī bankas, kurās uzņēmumiem ir norēķinu konti. Cik šādu prasību ievērošanai tiek tērēts laika un resursu? Vai šeit nav viena no atbildēm, kāpēc Latvija atpaliek no kaimiņvalstīm? Racionāls ir tikai viens izskaidrojums – Latvija ir pārcentusies, jo nevar būt, ka ES prasības Latvijā ir citādas nekā Lietuvā vai Vācijā. Atbildība par šiem lēmumiem jāuzņemas 2018. gada politiskajai vadībai, kas joprojām nespēj pārskatīt neadekvāto finanšu sektora kapitālā remonta uzlikto neizpildāmo policejisko funkciju bankām un uzņēmumiem.

Tautsaimniecībai ir nepieciešamas investīcijas, kuras rada jaunas darbavietas, nodokļu maksājumus valsts budžetā, taču daļa potenciālo investoru augstāk minēto prasību dēļ nevar pie mums atvērt kontu. Tajā pašā laikā, aizejot uz Lietuvu, tas ir iespējams. Rezultātā tiek vairota kaimiņvalsts ekonomiskā labklājību.

Savulaik bija unikāla iespēja piesaistīt no Baltkrievijas izbraucošos IT speciālistus (kopā ap 25 000), taču, lai arī Latvija sākotnēji it kā radīja salīdzinoši labvēlīgu risinājumu, pēc brīža šo speciālistu uzturēšanos valstī apgrūtināja, kā rezultātā viņi nonāca Viļņā. Lietuva ieguva labi atalgotus iedzīvotājus un aktivizēja saistīto nozaru ekonomiku. Lūk, viens konkrēts nepareizs politisks lēmums un konkrētas, negatīvas ekonomiskās sekas ilgtermiņā, ko kaimiņi izmantoja savā labā!

Ko vajadzētu vai nevajadzētu darīt, lai mainītu situāciju Latvijā?

Latvijai ir nepieciešams reāls restarts, taču to var paveikt tikai tad, ja lēmumu gatavotāji un pieņēmēji zina un saprot, kur un kā rodas nauda. Man ir skaidrs, ka tās avots ir uzņēmējdarbība, kuras pārstāvji ir nevis jāzākā par blēžiem un zagļiem, bet gan jārada tiem labvēlīga izaugsmes un attīstības vide. Labvēlīga uzņēmējdarbības vide ir priekšnoteikums ne tikai esošo nozaru esamībai un vēl jo vairāk attīstības potenciālam Latvijā, bet arī jauno, šeit pagaidām neesošo nozaru piesaistei. Piemēram, uzņēmējiem, kuri vēlas darboties kriptovalūtu segmentā, IKT speciālistiem, kuri, dzīvojot Latvijā, var strādāt visā pasaulē, bet nopelnīto tērēt Latvijā. Tas var, piemēram, palielināt pieprasījumu nekustamo īpašumu tirgū un ar to saistīto pakalpojumu un produktu segmentā, vienlaikus pozitīvi ietekmējot iekšējo patēriņu. Tas ļautu noturēt darba vietas vai pat radīt jaunas pakalpojumu sektorā. Šādā situācijā arī varētu nopietni pievērsties reemigrācijai.

Vai ar to pietiktu?

Tas ir minimums. Svarīgākais ir Latvijas politikā ienest jaunu domāšanas veidu, kas novērstu potenciālo Latvijas bankrotu un ieliktu fundamentāli jaunus pamatus Latvijas ekonomikai. Manā skatījumā Latvijai sadarbībā ar valsts drošības iestādēm ir jāpiesaista pasaules veiksmīgie uzņēmēji, ieviešot tā dēvēto nodokļu rezidences programmu. Programma varētu definēt fiksētu gada abonēšanas maksu 50 000 eiro apmērā, kā arī pienākumu veikt vienreizējas investīcijas Latvijas uzņēmumā 100 000 eiro apmērā, piemēram, Latvijā reģistrētajos startup un fintech uzņēmumos, kuriem ir salīdzinoši sarežģīti piesaistīt finansējumu. Tās varētu būt arī investīcijas esošajos speciālās ekonomiskās zonas uzņēmumos, piemēram, Liepājas SEZ, Rēzeknes SEZ, Daugavpils SEZ.

Kāpēc uzņēmējiem šāds piedāvājums būtu aktuāls?

Ņemot vērā, ka nereti uzņēmēju mītnes zemē ir 45+% liels nodokļu slogs, jau šobrīd pasaulē nodokļu rezidence ir izplatīta prakse. Latvijai tas nozīmē noslēgt līgumu ar starptautiskām nodokļu pārvaldības aģentūrām, kuras strādā tieši šim mērķim – meklē saviem klientiem izdevīgāko nodokļu mītnes zemi.

Aprēķini liecina, ka 10 000 piesaistītu nodokļu rezidentu spētu ģenerēt tiešus 600 miljonus eiro gadā. Šāda programma Latvijas valsts ekonomikā potenciāli 7 gados ienestu 5 līdz 7 miljardus eiro. Ceru, ka, pateicoties šādai programmai, tie Latvijas uzņēmēji, kuri paši pārcēluši nodokļus citviet, atgrieztos mājās.

Šis redzējums ir svarīgs arī Latvijas iedzīvotāju skaita kontekstā. Jāatzīst, ka iedzīvotāju skaits Latvijā tuvāko 20-30 gadu laikā nebūt nepieaugs, tieši pretēji – saskaņā ar Latvijas Universitātes, Latvijas Stratēģijas un ekonomikas risinājumu institūta, kā arī ES struktūru aplēsēm tuvākajos gados Latvijā būs ap 1,5 miljoniem iedzīvotāju, bet sliktākajā – pat ap 1,3 miljoniem iedzīvotāju. Šodien esam apmēram 1,8 miljoni. Turklāt daudz lielāks nekā pašlaik būs senioru īpatsvars, tas nozīmē pamatīgu darbspējīga vecuma iedzīvotāju deficītu. Šo problēmu iespējams risināt ar imigrāciju, kurai, kā rāda daudzas Eiropas valstis, ir ļoti būtiskas blaknes. Nenoliedzami šie jautājumi nākamajos gados būs Latvijas valstij un šeit dzīvojošajiem ļoti izšķiroši, un kādā brīdī var nākties izdarīt izvēli, kurā laba risinājuma var nebūt, ja vien nesāksim rīkoties nekavējoties un drosmīgi.

Vai mums pietiek ar Eiropas fondu atbalstu?

Latvijai stratēģiski nepieciešamo projektu realizācijai jāizveido Latvijas izaugsmes fonds, jo pašlaik Latvijas valsts investīciju plānus diktē ES struktūrfondi, kas nav slikti, taču pamata lietošanas instrukcija tiek noteikta Briselē un Strasbūrā, nevis Rīgā. Diemžēl ne vienmēr ES struktūrfondu lietošanas instrukcija saskan ar Latvijas sabiedrības interesēm, vajadzībām un reālo situāciju, neradot multiplikatora efektu Latvijas tautsaimniecībai.

Tomēr vēl bažīgāku mani dara fakts, ka neviens nav solījis, ka Latvija mūžīgi saņems ES fondu līdzekļus.

Mums ir jābūt reāliem, ka šajos saspīlētajos ģeopolitiskajos apstākļos var pienākt brīdis, kad šī naudas straume apsīkst. Protams, ir arī jautājums, cik daudz no Latvijai atvēlētajiem 4,3 miljardiem eiro laikā no 2021. līdz 2027. gadam šodien, 2026. gadā, esam apguvuši? Diemžēl tie ir tikai 18%! Tas nozīmē, ka divu, maksimums triju gadu laikā jāspēj īstenot projektus 3,5 miljardu eiro vērtībā. Ir labs jautājums, vai tas ir paveicams. Tieši tāpēc, manuprāt, ir svarīgi primāri pašiem veidot ekonomiski spēcīgu valsti, kura pati par sevi pelna naudu drošībai, sociāliem mērķiem un citām vajadzībām.

Kāds būtu iecerētais finanšu avots Latvijas izaugsmes fondam un kur izmantos tā akumulētos resursus?

Šāds fonds ir daudzām valstīm, un tas nav “know how no nulles”. Piemēram, Itālija un netālajā Polija ir vienas no jaunākajām valstīm, kuras pieslēgušās nodokļu rezidentūras konceptam, lai piesaistītu veiksmīgus uzņēmējus, un kurām ir šāds nacionālās izaugsmes fonds. Latvijas izaugsmes fonda uzdevums būtu ieguldīt tajos projektos, kuri rada multiplikatora efektu. Proti, vienam ieguldītajam eiro būtu jāpārvēršas minums par diviem vai vēl labāk – par trijiem līdz pieciem eiro. Savukārt nauda šajā fondā sākotnēji ienāktu no valsts kapitālsabiedrību maksātajām dividendēm, kuras pašlaik nonāk valsts budžetā un savā ziņā ir kā slēptais nodoklis, piemēram, par elektrību, elektroenerģijas pārvadi un sadali, mežiem. Diemžēl šobrīd šie vairāk nekā 400 miljoni eiro no valsts kapitālsabiedrību dividendēm ik gadu vienkārši tiek apēsti, nevis ieguldīti, lai vairotu ienākumus un būtu kā sava veida sēkla jaunajai ražai. Vēl vairāk, strādājot parlamentārās izmeklēšanas komisijā par Rail Baltic, nācās secināt, ka vārdos tiek solīta laba korporatīvā pārvaldība, taču realitātē valde un tās darbu pārraugošā padome nav nekas vairāk kā VIP klubiņš, kam nav nekāda sakara ar uzstādījumu rīkoties kā krietnam, rūpīgam saimniekam. Bieži vien, runājot ar šiem cilvēkiem un saņemot viņu atbildes uz jautājumiem, ir jāsāk šaubīties par šo augstos amatos iecelto cilvēku zināšanām, izpratni un kompetenci, kā arī tas vedina domāt par viņu pietuvinātību kādiem politiskajiem spēkiem.

Valsts kapitālsabiedrības ir iztukšotas ar 80-90% dividenžu pārskaitīšanu valsts kasē, taču tām nav dots pietiekami daudz resursu, lai pelnītu vairāk. Varam palūkoties uz Slovēnijas pieredzi, kura nacionālajā labklājības fondā ir ieguldījusi 50 šīs valsts kompāniju akcijas, tādējādi nevis katra kompānija atsevišķi slēdz konsultāciju pakalpojumu līgumus, gatavo savu protfolio akciju kotēšanai biržā, bet to izdara kopā fonds un ievērojami lētāk. Tādējādi Slovēnijas nacionālais labklājības fonds, startējot biržā, nonāca līgā, kur apgrozās miljardu un triljonu eiro lieli pensiju fondi, finanšu investori, kuriem neinteresē mazāks ieguldījums par 0,5 miljardiem eiro.

Arī Latvija varētu rīkoties līdzīgi un iegūt risinājumu, kurš ļautu valstij piesaistīt un īstenot nozīmīgus tautsaimniecības izaugsmes projektus, kas atbilst arī mūsu finanšu kapacitātei. Joprojām pastāv iespēja šim fondam piesaistīt daļu līdzekļu no iedzīvotāju banku kontos uzkrātajiem teju 13 miljardiem eiro. Protams, šie līdzekļi koncentrēti aptuveni 13% banku kontu turētāju, kamēr ap 85% iedzīvotāju dzīvo no rokas mutē. Ja tiktu piedāvāti pievilcīgi nosacījumi, turīgākie iedzīvotāji Latvijā, kā arī pensiju fondi varētu iegādāties Latvijas izaugsmes fonda vērtspapīrus, tādējādi līdzfinansējot jaunu vērtību radītāju attīstību Latvijā. Teorētiski Latvijai ir apmēram trīs gadi, lai pārietu uz valsts budžetu, kura ieņēmumi ir līdzvērtīgi izdevumiem, un vienīgais budžeta deficīts var būt uz aizsardzības un drošības izdevumu rēķina.