Laikā, kad Latvijā notiek tāds varens process kā dabas skaitīšana, jo «īsti» nav zināms, kādas Eiropas mēroga vērtības slēpjas mūsu zemē, rodas jautājums, cik tad īsti un kā nelielajā zemes pleķītī ir...Tikai visādi «atpakaļrāpuļi» visus biedē ar kaut kādām izdomātām nākotnes šausmām.
Nebūsim naivi - uz industrializētās un ķimizētās Eiropas fona Latvijā ir daudzas dabas vērtības, kādu nav citās bloka valstīs. Protams, no zemes īpašnieku puses pēdējā pusotra gada laikā nemitīgi skan bažas par to, kas būs pēc tam, kad dabas inventarizētāji būs savu darbu pabeiguši un miljoni eiro «apgūti». Šo cilvēku vidū ir gan pesimisti, kuri prognozē, ka «visu un visur» aizliegs, tāpēc cirvis pār plecu un uz mežu prom, tomēr arī optimistu nav maz, kuri uzskata «saskaitīs; nu un tad, ko ar to visu darīs». Optimistu skatupunktam ir savas stiprās puses – visur aizliegt saimniecisko darbību nevarēs, jo tad nebūs, kas maksā nodokļus, turklāt nodokļu nauda būs vajadzīga arī šo liegumu dabūjošo īpašnieku kompensācijām un jau tādas nevarēja «izsist» līdz šim, tad diez vai nākamās valdības svarīgākais uzdevums varētu būt naudas atrašana šādu kompensāciju piešķiršanai.
Pesimistiem atkal ir savs «dzots», proti, mūsu Saulveži visai Eiropai varētu «parādīt īsti jāsargā dabas vērtības» – saimnieciskā darbība atļauta, bet tikai ar spīļarklu – nekāda traktora, nekādu kaitīgu izmešu, nekādu trokšņu, kas biedē dzīvo radību, kurai no tiem «sirds stājas». Vēl jo vairāk, ja postpadomju laikā laukos dzīvojošo cilvēku skaits ir samazinājies un darba vietu neesamība tos turpina iztukšot, tad kāpēc šo tukšo nišu nevarētu aizņemt dzīvā radība? Dzīvā radība to jau sekmīgi dara. Šķiet par šādu secinājumu iebildīs dabas draugu kopa. Bet tajā pašā laikā nav skaidrs, kur ņemt OBJEKTĪVUS – PATIESUS – datus par to, cik daudz tad Latvijā ir konkrētu meža zvēru, putnu. Tikai viens dīvains piemērs — sagadījās būt teritorijā, kuru skāris Āfrikas cūku mēris, un līdz ar to pēc datu annālēm tajās tādu zvēriņu kā meža rukšu vienkārši nav, jo tie, kas tur mitojuši, ir pārcēlušies uz labākiem «barošanās tīrumiem», daļu ir apšāvuši mednieki. BET, kas tad te sēto zālāju «uzaris». Oficiāli mežacūku nav, bet faktiski tās tomēr ir. Varbūt zālāju arāji ir kādi mutanti kurmji?! Smieklīgi?! Nē!
Iepriekšējos gados ik pa brīdim saimnieķeļi tika biedēti ar putnu ES direktīvu, un to, ka pie mums tā īsti neesot ieviesta. Pret putniem vietējie iezemieši izturoties slikti — apdraudot to dzīves telpu. Bet Latvijā, atšķirībā no dažas labas citas valstiņas, kur putni ir teju vai tikai zoodārzā, putni ir sastopami gan meža biezokņos, gan pilsētu džungļos, daļa no viņiem cenšas turēties cilvēka tuvumā, citi tieši pretēji – tālāk no cilvēku burzmas. Vienlaikus jautājums, cik katras konkrētas sugas putnu ir Latvijā! Kāpēc tāds jautājums? Lai varētu atbildēt uz sensacionālu jautājumu — VAI Latvijā putnu skaits sarūk, paliek tāds pats vai pieaug. Un te nu lūdzu konkrētus ciparus par katru konkrētu putnu sugu! Tā būtu lieliska iespēja pārtraukt saimnieķeļu un dabas aizstāvju strīdu par to, vai kādu putniņu kļūst mazāk vai vairāk! Tad arī varētu mēģināt rast atbildes uz jautājumu kāpēc? Vai Latvijā ir daudz stārķu? Viena atbilde būs daudz, cita, ka varētu būt arī vairāk! Kuram taisnība? Abas atbildes ir pareizas, jo ar ticamiem datiem ir tā kā ir. Bet vēl jau varētu būt jautājums, cik tad kopumā visā ES sadalījumā pa katru dalībvalsti mīt stārķi? Kurš tādas atbildes var sniegt? Vienlaikus par tiem pašiem stārķiem, jo īpaši to populācijas lielumu būtu jāsaprot, cik daudzi no tiem, kuri šeit Latvijā izšķiļās un sasniedz pārlidošanas vecumu, pēc tam tiek apēsti Āfrikā, cik neiztur pārlidojumu uz un no Latvijas. Daba ir tā iekārtojusi, bet tāpēc jau Latvijā nav jāber pelni uz galvas un tā jāsit pret zemi, ka vietējie zemes saimnieki šai putnu sugai būtu nodarījuši kādu būtisku kaitējumu un viņu skaits saruktu. Vēl viens interesants fakts, kas notiek, tad ja stārķu koncentrācija vienā nelielā teritorijā pārsniedz sajēdzīgas robežas? Pareizi — vardes un citi abinieki kļūst par retumu, tātad trūkst barības bāzes un rezultātā no stārķu ligzdām «izlido» nenobriedušie mazuļi. Protams, var jau iebilst, ka barības bāze stārķītim sarūk cilvēku darbības rezultātā. Taču ir kāds BET, cik daudz tas pats stārķis «salasa» barību pēc tam, kad par tīrumu pārbraucis labības kombains vai zāles pļāvējs, kurš tā sakot «attīrijis telpu». Ak, vēl jau bezdelīgu jautājums. Patīk vai ne, bet cilvēku saimnieciskā darbība – lopkopība, it īpaši piena lopkopība – veicinošo putnu skaitu, jo, ja ir lopi, tad ir arī mušas un knišļi un ir arī bezdelīgas un citi kukaiņu ķērāji – patērētāji – ēdāji. Ja kādam ir interese, var pačolēt nevienā vien ceļa malā atrodamās pamestas bijušo padomju laiku fermu pažobelēs, kurās bezdelīgu ligzdu vai cik, bet putniņu nav. Kāpēc nav? Ferma ta tukša, no kā tad tām pārtikt? Nav gotiņu – nav mušķērāju — citiem vārdiem sakot nevis cilvēka darbības, bet bezdarbības dēļ. Jau dzirdu iebildumu jūras šalkas un saniknotus skatienus, bet jautājumi jau paliek tie paši! Cik daudz ir putnu, cik zvēru, cik kukaiņu, cik abinieku? Viena lieta ir nemitīgi stāstīt par to, ka dzīvās dabas paliek arvien mazāk, bez patiesiem skaitļiem, bez analīzes par to, kā viena suga ietekmē citu līdzās esošu, bet pavisam, kas cits saprast un pareizi novērtēt šos procesus. Tad nebūs tā, ka stārķa ligzda, kas stāv gadus 10 tukša ir aizsargājam, bet putna tur nav, jo viņam nav ko ēst vai arī vienkārši āfrikāņi «nezina, ka šie putni ir aizsargājam un tos vienkārši notiesā kādā ēdienreizē.