Aizsargājamo teritoriju daudzumu un platību Latvijai, visticamāk, nāksies palielināt, taču, lai tādējādi būtiski nesamazinātu saimnieciskajā darbībā izmantojamo zemju daudzumu, aizsargājamo teritoriju platību var būtiski palielināt uz tautsaimniecībā neizmantojamo purvu rēķina.
Tāds priekšlikums izskanēja sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā par aizsargājamām teritorijām Latvijā, to iespējamo palielinājumu, iespējamām sekām, meklējot atbildi jautājumam: ar ko rēķināties zemes īpašniekiem.
Dažādi skatpunkti
“28,2% Latvijas platības ir aizsargājamās teritorijas, kas vienlaikus ir gan ļoti daudz, gan maz. Protams, ja zina, ka tikai 3,4% platību ir aizliegta jebkāda veida saimnieciskā darbība un 13,7% mežu ieviesti mežsaimnieciskās darbības ierobežojumi, šie rādītāji ir zemāki nekā ES vidējie, toties augstāki nekā Zviedrijā un tuvi Somijas skaitļiem,” situāciju skaidro Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederācijas valdes priekšsēdētājs Māris Liopa, piebilstot, ka valsts mežu apsaimniekotājs a/s “Latvijas valsts meži” brīvprātīgi aizsargā gana ievērojamas mežu platības, tā no saimnieciskās aprites izslēgti apmēram 20% mežu. “Jebkādu jaunu aizsargājamu teritoriju noteikšanai nevar pieiet mehāniski vai voluntāri – vajag un viss,” tā M. Liopa. Viņš nenoliedz, ka īpaši aizsargājamo teritoriju kontekstā nebūtu korekti Latviju salīdzināt, piemēram, ar Spāniju vai Itāliju, vai Somiju, un Zviedriju, kas uzskatāmas par Eiropas mežu lielvalstīm. “Zviedrija un Somija aizsargājamo platību problēmu risina, par īpaši aizsargājamām pasludinot kalnu un tundras (citiem vārdiem: grūti apsaimniekojamas un mazu ekonomisko efektu radošas) teritorijas. Savukārt, Latvijā šādu teritoriju, ja neskaita šauru Baltijas jūras piekrastes joslu, nemaz nav, un tāpēc šādas aizsargājamās teritorijas ir jāizvieto saimnieciski izmantojamos mežos (teritorijās),” tā M. Liopa. Viņš atgādina, ka līdzīgu ainu kā Skandināvijā (ar aizsargājamām teritorijām) var redzēt arī Vidusjūras baseina valstīs, kur aizsargājamo teritoriju skaitā iekļautas piekrastes klintis un kalnu rajoni, kuros saimnieciskā darbība, ja neskaita tūrismu, teju nav iespējama.
Rezerves atrodamas purvos
“Latvijai ir lieliskas rezerves, ko varētu izmantot aizsargājamo platību apjoma palielināšanai,” uzskata Ezeru un purvu izpētes centra valdes locekle Ilze Ozola, sacīto pamatojot: tikai 20% Latvijā esošo purvu ir noteikts aizsardzības statuss. “Pašlaik kūdras ieguve notiek tikai 4% (jeb 26 000 ha) purvu, vēl 11 522 ha (2%) purvu, kūdra ir izstrādāta, vēl 150 000 ha purvu (23%) ir nosusināti un tiek izmantoti mežsaimniecībā un lauksaimniecībā, “brīvi” ir 318 129 ha (jeb 50% visu purvu), daļu no kuriem var noteikt kā īpaši aizsargājamas dabas teritorijas. Šajos 50% ietilpst purvi, kuri no bioloģiskās daudzveidības viedokļa ir tik vērtīgi, ka nekad netiks uzlūkoti kā kūdras ieguves platības, un būtu jāiekļauj aizsargājamo teritoriju sarakstā, tā palielinot īpaši aizsargājamu dabas teritoriju īpatsvaru Latvijā. Tas ļautu arī “uz papīra”, ne tikai dzīvē, uzlabot mūsu “zaļuma rādītājus”. Mazāk vērtīgās un degradētās platības nevajag “mocīt” ar dārgiem atjaunošanas pasākumiem, bet atdot apsaimniekošanai,” rosina I. Ozola. “Pasaulē iedzīvotāju skaits palielināsies, pieaugs substrātu izejvielu pieprasījums, ko izmanto pārtikas ražošanā (vismaz 5-6 reizes). Kūdras, kas ir šo substrātvielu ražošanas pamats, ieguves liktenis Eiropā ir miglā tīts, un pašlaik nav nekādu signālu, ka šī nozare spēs saglabāties. Līdz ar to būtisks platību pieaugums purvu saimnieciskai izmantošanai tieši kūdras ieguvei ir maz ticams. Nodrošināt esošo ieguves apjomu būs izaicinājums, bet ne neiespējami” uz jautājumu, vai šeit nebūs pretrunu, atbild I. Ozola. Viņasprāt, aizsargājamo dabas teritoriju platību palielināšana uz purvu “rēķina” par 100 000 vai 200 000 ha, vai vēl vairāk, Latviju no “atpalicējiem” pacels jau citā līmenī, arī kūdras ieguve ne šodien, ne nākotnē no tā necietīs. “Ja Eiropa tomēr kūdras ieguvi būtiski iegrožos, tas nozīmēs, ka par svaigu pārtiku iedzīvotājiem nāksies maksāt ievērojami vairāk, jo tā kļūs dārgāka. Latvijā no 640 000 ha purvu apsaimniekojam (iegūstam kūdru) tikai 26 000 ha un, pat atstājot šai jomai vēl tikpat vai piecas reizes vairāk, tik un tā lielas purvu platības paliek “brīvas””, uz precizējošu jautājumu (Vai purvu “ielikšana” aizsargājamo teritoriju kārtā neapgrūtinās kūdras ieguves un tās substrātu ražošanu Latvijā?), atbild I. Ozola.
Aizsargā arī bez statusa
Mežsaimniecības sertifikācijas SIA “BM Certification” valdes loceklis Jānis Švirksts norāda, ka, runājot par aizsargājamām teritorijām, domātas tikai tādas, kuras ir “ierakstītas” vai iekļautas kādā datu bāzē. “Mežsaimniecības sertifikācijas noteikumi prasa, lai aizsargājamas teritorijas būtu arī bez ierakstīšanas kādu īpaši aizsargājamu teritoriju datu bāzēs. Tā tas ir visās koksnes ražotājvalstīs. Lēmumu – kuras teritorijas aizsargās un kuras saimnieciski izmantos, pieņem mežu apsaimniekotāji vai īpašnieki, tādējādi realitātē aizsargājamo mežu platība ir lielāka nekā to rāda oficiālās datu bāzes,” secina J. Švirksts. Viņš atzīst, ka mežsaimniecības sertifikācijas jomā Latvija ir līdzīgā situācijā kā Igaunija un Lietuva. “Protams, attiecībā uz ekonomisko ieguvumu, konflikti ir ne tikai Latvijas mežu īpašnieku un “dabas draugu” starpā, bet pēdējā laikā konflikts ir samilzis arī Igaunijā,” tā J. Švirksts. Viņš norāda, ka Lietuvā dabas vērtību inventarizācija jau ir notikusi, Latvijā tā vēl turpinās.
Trauksme!
“Eiropas nozīmes biotopu kartēšana Latvijā ir nosaukta par dabas skaitīšanu, bet nav skaidrs, kas būs pēc tās,” uzsver M. Liopa. Viņš atgādina, ka dabas skaitītāji savam darbam kā pamatu izmanto Eiropas nozīmes biotopu rokasgrāmatu, kurā ietvertās pazīmes varētu atbilst aptuveni 345 000 ha ar mežiem saistīto biotopu (līdz šim apzinātie biotopi valsts saimnieciskajos mežos – ap 90 000 ha un privātīpašnieku mežos – ap 40 000 ha). “Ja šādas platības patiešām tiek izņemtas no saimnieciskās darbības aprites, šim solim būs ietekme ne tikai uz mežsaimniecību un kokapstrādi, bet visu tautsaimniecību kopumā, un darba vietām ne tikai meža nozarē, bet arī ar to saistītajiem pakalpojumu sniedzējiem un, protams, arī nodokļu nomaksu,” norāda M. Liopa. Viņaprāt, bez sociāli ekonomiskās ietekmes novērtējuma (kā tika solīts 2015. gadā) nekādi lēmumi par papildus biotopu platību noteikšanu nav nedz skatāmi, nedz vērtējami. “Minētais būtiski ietekmē Latvijas ekonomisko un sociālo situāciju. Ir pārsteidzoši, ka to nespēj vai nevēlas saprast politiķi, kas lemj,” secina M. Liopa. Viņaprāt, lēmumu pieņēmējiem faktus ignorēt nevajadzētu. “Ik pa brīdim skan paziņojumi par biotopu kvalitātes pasliktināšanos, bet nav atbilžu, kāpēc tā ir noticis: cilvēka darbības vai “mammas dabas” norišu rezultātā. Jāatceras, ka daudzu biotopu dzīvotspēja tiek nodrošināta, platības apsaimniekojot,” tā M. Liopa. Viņš atgādina, ka publiskā telpā bieži tiek lietotas vispārīgas frāzes, kas realitātei neatbilst. “Ja jau Latvijā ir tik slikti, kāpēc Latvijā mazajam ērglim ir vislielākā populācija pasaulē, jo šeit mīt apmēram 20% šo putnu? Mikroliegumu skaitu pastāvīgi palielina. Pērn meža zemēs izveidoja 172 mikroliegumus ar kopējo platību 1415 ha, no tiem 3% – pašvaldību un 39% – privātajos mežos, lielāko mikroliegumu skaitu izveidojot īpaši aizsargājamiem putniem: 140 mikroliegumus mazajam ērglim, 10 – melnajam stārķim, 3 – jūras ērglim,” stāsta M. Liopa. Viņaprāt, kompensācijas īpašniekiem joprojām ir nožēlojamas. “Vienlaicīgi tiek uzlikts nesamērīgs slogs, un īpašuma vērtība krītas. Un tas nebūt nav vienīgais piemērs,” tā M. Liopa. Viņš neizprot, kāpēc vairākas mežsaimnieku iniciatīvas attiecībā uz mežsaimniecību absolūti neloģiski tika bloķētas un atliktas līdz dabas skaitīšanas pabeigšanai. “Biotopu kartēšanā svarīgi ir divi aspekti – biotopa veids un īpašumtiesības (valsts un lielie mežu īpašnieki, kam ir 10 000 ha un vairāk vienā kategorijā, bet privātpersonas ar dažiem vai dažiem desmitiem ha otrā),” piemetina J. Švirksts. Viņš pieļauj, ka dabas skaitīšanas rezultātā dominēs viens vai divi mežu biotopu veidi, kā rezultātā Eiropā tas skaitīsies retums, bet Latvijā – bieži sastopams. “Runa ir par vecajiem boreālajiem mežiem, kuru Latvijā ir daudz, bet citās Eiropas valstīs tādu nav! Ja spiediens vai mērķis ir šādas teritorijas pakļaut pilnīgai aizsardzībai, diemžēl Latvija zaudēs konkurētspēju,” tā J. Švirksts. Viņš norāda, ka Latvijas valsts visas prasības izpilda divas reizes vairāk, nekā prasīts, un jautājums var būt tikai par privātmežiem. I. Ozola piemetina, ka Eiropā ir lielas atšķirības, taču ir liela vēlme, piemēram, ar sertifikāciju visus ielikt vienā rāmī, kāpēc ir jādomā par noteiktiem izņēmumiem.
Zeme – labklājības pamats
M. Liopa norāda, ka meža īpašnieks daļā Latvijas sabiedrības tiek parādīts kā ne īpaši pozitīvs personāžs. “Iniciatīvas, kuras izvirza mežu īpašnieki valsts līmenī, tiek “nostumtas” kā “neīstās”, vienlaikus mežsaimniecības regulācija (kad un ko drīkst darīt savā īpašumā) valsts līmenī ir ļoti strikta, kaut konkurentiem Skandināvijā šādu īpašu valsts prasību – kad un ko drīkst darīt savā mežā – nav,” tā M. Liopa. Viņš atgādina, ka vīzijas par Latviju kā finanšu tiltu un darījumu centru, kā tranzīta lielvalsti, jau ir izsapņotas un nekā labāka par zemes racionālu apsaimniekošanu nebūs. Liegumi un ierobežojumi būtībā sašaurina iespējas iegūt no zemes. “Bažīgi lūkojamies uz Eiropas jaunajiem dokumentiem, piemēram, bioloģiskās daudzveidības stratēģiju, kura tiks “apaudzēta” ar direktīvu vai regulu. Proti, lai Rietumeiropas gadiem novēlotā reakcija uz notikušo dabas aizsardzībā, attiecīgi nenoslogotu zemes īpašnieku tiesības Latvijā,” tā M. Liopa. Viņš atgādina, ka tiem īpašniekiem, kam ir noteikti saimnieciskās darbības ierobežojumi vai liegumi, jautājums bija un būs par adekvātu kompensāciju apmēru. “Ja tie ir Eiropas nozīmes biotopi, par tiem loģiski būtu jāmaksā Eiropas Savienībai, piemēram, no “zaļā darījuma” atbalsta fonda, nevis Latvijai no valsts tā jau plānā maka,” uzskata M. Liopa.
Optimālo procentu meklējumos
Cik procentu aizsargājamo teritoriju būtu optimāli (cik būtu nepieciešams)? “Vai tas attiecas uz ikvienu mežu īpašnieku, piemēram, 2 ha nedrīkst neko darīt, bet pārējos 8 ha saimnieciskā darbība ir atļauta, vai arī tas būs kopējais valsts rādītājs,” tā J. Švirksts. Viņš pieļauj, ka jau pašlaik ir īpašnieki, kuru īpašumos liegumi, ierobežojumi noteikti trešdaļai vai pusei īpašuma un, gadās, arī visam īpašumam. Kā iespējamais risinājums tiek minēts aizsargājamo teritoriju (platību) izpirkšana vai apmaiņa pret līdzvērtīgu saimnieciski izmantojamu zemi (mežu). “Tas būtu viens no risinājumiem, patlaban vienkāršākais būtu adekvātas kompensācijas, jo to pašreizējais apmērs (160 eiro/ha, ja aizliegta mežsaimnieciskā darbība, 120 eiro/ha, ja aizliegta galvenā cirte, un 45 eiro/ha, ja aizliegta kailcirte), neraugoties, kas tur aug: alkšņi vai priedes, nav godīgs. Pēc zinātnieku aprēķiniem pirmatnējo kompensāciju apmērs pārsniegtu 200 milj. eiro,” tā M. Liopa. Viņš vērš uzmanību, ka Latvijā turpina pieaugt mikroliegumu skaits. “Ar liegumu vai ierobežojumu aprobežotus īpašumus pārdot nav iespējams, tāpēc nereti mežu īpašnieki kļūst par sava veida ķīlniekiem: īpašums ir, bet ar to neko darīt nevar un kompensācijas ir niecīgas” tā M. Liopa. Starp citu, cik daudziem mikroliegumiem šāds statuss ir ticis atcelts? Savukārt J. Švirksts uzskata, ka mežu īpašniekiem, kas vēlas realizēt savos mežos izaugušo koksni, sertifikācija ir obligāts priekšnosacījums, kamēr pirms vairākiem gadiem sertifikācijas esamība bija kā papildus bonuss. “Mežu īpašniekiem ir jābūt aktīviem, lai savas intereses aizstāvētu visos līmeņos,” iesaka J. Švirksts. I. Ozola aicina nekrist panikā (piemēram, klimata, bioloģiskās daudzveidības), kurās cilvēkus mēģina iegrūst. “Kad cilvēks tiek “iegrūsts panikā”, viņš vairs loģiski nedomā un, iespējams, tāds arī ir bijis sākotnējais mērķis,” tā I. Ozola. Viņa atgādina, ka resursi bija, ir un būs vajadzīgi, tikai to ieguvei nākotnē būs ļoti stingras prasības.
Diskusijas video pieejams šeit:
https://www.db.lv/zinas/video-aizsargajamo-teritoriju-rezerves-meklejamas-purvos-499196