Kad vienojāmies par tikšanos sarunai, sacīji, ka vēlies pastāstīt un iepazīstināt ar jaunu nozares uzņēmumu, kurā apvienojušies jauni, bet nozari pietiekami labi zinoši cilvēki.
Tieši tā – uzņēmums “Timbro” darbu sāka 2024. gada maijā, esam trīs līdzīpašnieki. Pamatā nodarbojamies ar mežizstrādi, koksnes tirdzniecību, īpašumu iegādi un restrukturizāciju. Mēs paši sevi dēvējam par meža nozares un tehnoloģiju uzņēmumu.
“Timbro” burtiski nupat ir iegādājies 2/3 SIA “Selko”, kas ir mežizstrādes uzņēmums no Jēkabpils, tam nupat apritēja 30 gadi; divi no trim “Selko” dalībniekiem, kas uzņēmumā strādājuši no tā dibināšanas, lēma doties pelnītā atpūtā.
Esam iegādājušies vairākus kokvedējus un meža tehnikas vienības, lai jau tuvākajā laikā sāktu izstrādāt mežus ar savu tehniku. Patlaban mežistrādē izmantojam citu uzņēmumu pakalpojumus. “Selko” iegāde mums palīdzēs risināt tehniskās dabas jautājumus, jo uzņēmumam pieder vairākas meža tehnikas vienības, kā arī vairāki kokvedēji.
Vai trim līdzīpašniekiem, lai ar labu pieredzi un zināšanām meža nozarē, nav riskanti sākt kaut ko no nulles tieši tagad, ja ņemam vērā ģeopolitiku, Eiropas zaļo kursu un dažādas citas vēsmas Eiropā. Arī pasaules mērogā skatoties, piemēram, nesen Kanādā notikušajā Global Wood Summit tika prognozēts koksnes deficīts tuvākajā nākotnē.
Mežs kā īpašums vai kā rūpnīca, kas ražo koksni, vai noliktava, kas glabā koksni, nav bezgalīgs resurss. Latvija ir viena no mežainākajām valstīm Eiropā. Koksne ir un būs zaļš resurss. Ja palūkojam kokrūpniecību Latvijā, mēs ražojam gan izejmateriālus, gan gatavas mājas un konstrukcijas, gan materiālus, kurus izmanto arī tankkuģiem un Mercedes automobiļu apdarē. Tirgus attīstās, domāju, koksnes izmantošanas potenciāls tikai augs un augs arī meža vērtība. Prognozēju, ka Latvijā vēl kādus 10 gadus turpināsies meža īpašumu tirgus konsolidācija, kas noteikti nebūs absolūta, jo ne katrs latvietis vēlēsies citam pārdot dzimtas īpašumu vai mežu. Manuprāt, jāuzsver, ka privātajā īpašumā esošie meži pie mums netiek apsaimniekoti tik labi, lai tie dotu maksimālo bioloģisko un ekonomisko pienesumu. Iemesli kvalitatīvas īpašumu apsaimniekošanas trūkumam ir ļoti dažādi. Tirgus lielākoties darbojas šādi – ir meža īpašnieks, kas lemj par sava īpašuma izstrādi, to pārdod vai izsola, kāds to izstrādā un viss. Ja īpašnieks vēlas mežam pieiet savādāk, vēlas kopt, turpināt audzēt, domā par sugu maiņu utt., iespējas šos darbus uzticēt citiem ir krietni mazākas – tā sakot – nu jāķeras pie darba pašam un tas prasa pamatīgu iedziļināšanos un specifiskas zināšanas.
Ja skatāmies uz kopējo tirgu, tas attīstās, mēs, kā valsts un nozare, kokrūpniecības sfērā dodamies pareizā virzienā. Uzskatu, ka viens no mūsu kokrūpniecības produkcijas dažādības līderiem un labajiem piemēriem ir “Latvijas Finieris”. Ja runājam par “Timbro”, esmu pārliecināts, ka tirgū un apritē esam ienākuši īstajā laikā. Bez iepriekšējas pieredzes un zināšanām ir arī kolēģu un sadarbības partneru tīkls, kāds, piemēram, ir izveidojies man, strādājot nozarē no 2017. gada; maniem sadarbības partneriem un līdzīpašniekiem Jānim un Kristapam, kas ģimenes uzņēmumā ir strādājuši 6-8 gadus, ir gan pieredze, gan potenciālo sadarbības partneru loks. Nozare ir dinamiska un prasa ievērojamus ieguldījumus. Tāpēc strauja ienākšana nozarē nebūtu iespējama bez laba finanšu investora. Finanšu investoram ir finanses, ir ļoti laba kompetenču atbalsta komanda, kas nodarbojas ar finanšu strukturēšanu, datu analīzi, investora pārstāvji gana aktīvi piedalās mūsu darbā. Visu kopā ņemot un mēģinot tev atbildēt īsi – mums ir labs starta komplekts.
Vai uzņēmumam pieder kādi meža īpašumi?
Meža īpašumi ir atsevišķs stāsts, kur redzam zināmu potenciālu. Patlaban tirgus šai ziņā konsolidējas, to redz visi. Ir fondi, kas iegulda īpašumos, ir uzņēmumi, kas vēlas nodrošināt savas piegādes ķēdes un veido savu meža īpašumu portfeli. Domāju, tuvākajā nākotnē mēs kļūsim līdzīga veida uzņēmums, uz to virzāmies.
Runājot ar nozares kolēģiem, varu secināt, ka nozare, izņemot atsevišķus tās pārstāvjus, darbojas visnotaļ reģionāli.
Reģionālā piesaiste ir veidojusies vēsturiski. Zināms, ka, piemēram, uzņēmējam no Latgales vai Vidzemes darbs Kurzemē allaž ir bijis kā profesionāls izaicinājums. Man gan gribētos sacīt, ka šis posms ir beidzies – piemēram – gana daudz kurzemnieku šobrīd darbojas gan Latgalē, gan Vidzemē. Situācija mainās. “Timbro” šādu reģionālo robežu nav; jau esam klātesoši Vidzemē, Latgalē un Sēlijā. No mežistrādes apjoma vērtējot, varam runāt par visiem reģioniem.
Par reģionalitāti vēl piebildīšu, ka mums nav plānu mesties konkurences cīņā ar vietējiem, bet ir daudz un dažādu pakalpojumu, ko piedāvāt, piemēram, koksnes finansējums, vairumtirdzniecība utt. Domāju, labāk izvēlēties iespēju sadarboties, ne konkurēt.
Vai vari paskaidrot terminu “finansēt koksni”?
Finansēt koksni – mēs samaksājam par kokmateriālu, ko nākotnē mums kāds piegādās. Gadās, vienas cirsmas iegāde mazam vai vidējam uzņēmumam var maksāt salīdzinoši krietnu summu (piemēram, 100 000 eiro), bet, lai nodrošinātu uzņēmuma darbu pārskatāmā nākotnē, ir nepieciešamas vairākas šādas cirsmas. Piedāvājums ir, bet trūkst apgrozāmo līdzekļu. Šādā gadījumā mēs esam gatavi iesaistīties, mūs interesē, lai uzņēmējs koksni tālāk realizē “caur mums”. Protams, līgumā tiek iekļauti visi nosacījumi un noteikumi – kā tas notiks.
Latvijā un citur Eiropā daudz runā par neizmantoto zemju apmežošanu. Praktiskā puse izskan krietni klusāk... Vai uzņēmumam ir arī šādi plāni?
Droši vien tu domā par t.s. oglekļa ekonomiku jeb CO₂ kredītiem, kā tos labāk pazīstam. Šī nozare, kā zināms, jau ir pietiekami labā attīstības fāzē. Eiropas Savienībā (ES) pāris gadu laikā vajadzētu tapt likumdošanai, kā uz to skatīsies un vērtēs ES un kā tā iekļausies ES kvotu tirdzniecības sistēmā. Tas viss ir procesā.
Piebildīšu, ka pirms 3-4 gadiem, kad par šo jautājumu sāku runāt, mani uzskatīja par nedaudz traku, tāpat klājās arī igauņu kolēģiem, kas gan bija vēl trakāki un viņu bija vairāk. Patlaban šai jomā darbojas un pakalpojumus sniedz vairāki uzņēmumi, to skaits noteikti pieaugs, gaidāma straujāka attīstība.
Uzņēmumā esam skāruši un vērtējuši ne tikai apmežošanas jautājumus, bet arī mitrāju radīšanu (apūdeņošanu), jo izstrādāts kūdras purvs emitē oglekli, salīdzinot ar situāciju, kad ūdens līmeni nedaudz paaugstina un veidojas zināma veģetācija – emisijas samazinās un eventuāli šī vieta var pārtapt CO₂ absorbētājā... Tas, saprotams, ir sarežģītāks projekts, salīdzinot ar apmežošanu, bet tāpat pietiekami labi saprotams.
Kā jau minēju, šāda veida ekonomika attīstās, un mēs labprāt vēlētos būt tās daļa...
Oglekļa kredīti ir lieta, ko, manuprāt, arī nozares profesionāļiem skaidro pietiekami sarežģīti.
Atbilde tevi noteikti neapmierinās, bet jautājumi par oglekļa kredītiem tiek skaidroti sarežģīti, jo tie būtībā arī nav vienkārši. Standarti, kas veido sistēmas likumiski praktisko ietvaru, ir pietiekami sarežģīti, toties pats process ir ļoti vienkāršs.
Piemēram, mēs abi, es un tu, esam veikuši jebkādus pasākumus, kas samazina oglekļa daudzumu atmosfērā, ir varianti – vai tie samazina emisijas, vai piesaista oglekli no atmosfēras. Mūsu rīcība ir radījusi kādu situāciju X (ja mēs iepriekš nebūtu attiecīgi rīkojušies, X nebūtu). Oglekļa kredītu gadījumā šis X pārvērtīsies taustāmā naudā. Tam ir otra puse – ES arvien jaunām un jaunām nozarēm saistībā ar Taksonomijas regulu radīs pieprasījumu pēc šiem kredītiem, jo no uzņēmējiem tiek prasīts samazināt CO₂ emisijas. Ja praktiskā samazināšana saskaras ar grūtībām, tās iespējams kompensēt. Tas būtu īsumā, bet jautājums – kā jau minēju – ir ļoti komplekss.
Zemes un meža tirgus. Runājot ar nozares kolēģiem, viņu skats uz meža īpašumu tirgu ir ļoti dažāds. Kāds saka – tirgus stagnē, cits – tas lēnām kustas, trešais teic – viss notiek. Tirgus Latvijā ir samērā kompakts, kāpēc tik atšķirīgi skatījumi?
Aspekti ir dažādi. Viens – koksnes cenas, kas ir meža īpašuma tirgus svarīga sastāvdaļa. Īpašumu tirgus ir “staigājošs” – ir ilgtermiņa investori, ir kapitāla investori... Tirgus nekad nav apstājies, jautājums ir tikai par cenu. Pieredze liecina, ka, runājot gan par meža īpašumu, gan par koksni, esam t.s. spot cenā. Tirgus lielā mērā ir atkarīgs no pieprasījuma, kas ietekmē arī īpašuma cenas. Protams, patīkamāk būtu, ja tirgus būtu stabilāks.
Jau labu laiku dzird runājam un vērtējam, ka meža nozari ietekmējošie normatīvien dokumenti un tiesību akti ir gana pretrunīgi. Vai Latvijā veiksmīgi tiek galā ar šīm pretrunām?
Manuprāt, svarīgi saprast, ka t.s. lielo, ļoti svarīgo jautājumu šai ziņā nebūt nav daudz, viens no tiem (“karstākais”) ir dabas aizsardzība (runa ir par teritorijām, kas būtu jāaizsargā). Kā zināms, lielu daļu šī sloga “paņem” valsts, daļa būs jāuzņemas arī privātajam sektoram. Problēma – kompensācijas ir katras valsts pārziņā, un Latvijā budžeta prioritāte noteikti ir drošība, mediķi un skolotāji.
Par pretrunām piebildīšu, ka man nesaprotama ir situācija, kurā šķelda kā enerģijas izejviela tiek vērtēta “mazāk zaļi” nekā dabasgāze. Gāze ir fosilais resurss, kas emitē CO₂. Pieļauju, ES līmenī visu salāgot ir grūti, pretrunas ir iespējamas. Uzņēmuma ikdiena gan ir daudz, daudz praktiskāka.
Nedaudz par uzņēmuma “Selko” daļu iegādi Jēkabpilī, ko pieminēji iepriekš,– kā tas notiek – Jūs meklējāt, vai jūs atrada?
Process, ja tā varu teikt, turpinās diendienā. Strādājot, runājot, tiekoties ar nozares pārstāvjiem, jātur acis un ausis vaļā. Neslēpjam, ka plānojam attīstīties un viens no attīstības veidiem ir atrast vietējos uzņēmumus, kurus varam iegādāties. Rit Latvijas neatkarības atjaunošanas 35. gads, tikpat gadu ir arī nozarei, ir uzņēmēji, kas, sākuši pirms trešdaļgadsimta, sava darba augļus nu vēlas izbaudīt savādāk, tai pašā laikā vēloties redzēt pašu radītā tālāko attīstības ceļu. Tā ir lieliska iespēja apsēsties, aprunāties un rast kopsaucēju. “Selko” plānojam attīstīt kā uzņēmumu, tas būs “Timbro Group” daļa, jēkabpiliešu iesākto turpināsim. Kā minēju, esam arī tehnoloģiju uzņēmums un varam daudzas ikdienišķas lietas padarīt vienkāršākas un vieglākas. Tas nenotiks pārlieku strauji, bet šo ceļu esam sākuši. Līdzīgi mēs skatāmies uz jebkuru Latvijas reģionu un plānosim attīstību tālāk.
Vidzemē savulaik sprieda par novada spēcīgo zelta trijstūri – Cēsis, Smiltene, Valmiera, šķiet, nedrīkst aizmirst arī Siguldu...
Ja kādam ir vēlme strādāt vai pārcelties uz nelielu, lielisku pilsētu, ar izcilu vidi, audzināt šeit bērnus, Cēsis ir ļoti laba izvēle. Arī es esmu atgriezies dzimtajā pilsētā. Laiki, kad algas un ģeogrāfiskā distance starp pilsētām bija nozīmīgi, ir beigušies.
Manuprāt, nozarē ir maz uzņēmumu, kuru kodols ir komanda, kas mums “Timbro” ir ļoti, ļoti, pat ārkārtīgi svarīga lieta. Jā, ir uzņēmumi, kuros ir divi vai trīs partneri (līdzīpašnieki), bet tādu ir maz, lielākoties daudzi būtu dēvējami par viena cilvēka stāstu – cilvēka, kas uzņēmumu aizvedis līdz veiksmei. Pirms pieciem mēnešiem bijām mēs trīs un grāmatvede. Šobrīd esam jau 20... Ja ņemam vērā “Selko” – 70. Līdz gada beigām, domāju, mūsu komandai pievienosies vēl 5-10 darbinieki.
Pirms šādā sastāvā sanācām kopā un vienojāmies par tālāko, man bija iespēja vadīt mazu mežizstrādes uzņēmumu; tas deva lielisku pieredzi gan darbā, gan izpratnē par to, kādas ir neliela uzņēmuma ikdienas gaitas – brīžam esi lietvedis, brīžam – grāmatvedis, arī sagādnieks un ... dažnedažādu problēmu risinātājs. Paskatoties atpakaļ, secinu – ja manā rīcībā būtu bijusi kaut daļa no tiem tehnoloģiskajiem risinājumiem, ko gatavojamies piedāvāt mūsu sadarbības partneriem, tas man ļoti, ļoti būtu atvieglojis dzīvi un ietaupījis laiku produktīvajām lietām. Tieši šai sakarā iepazinos ar brāļiem Jāni un Kristapu Stūriškām, jo secināju, ka neliels uzņēmums nevar noorganizēt kokmateriālu realizāciju. Atradām līdzīgi domājošu investoru.
Par komandu – vai domāta vadības komanda, vai visi uzņēmuma darbinieki, kā vienota komanda?
Ja vadības komandā ir veselīgas attiecības un veselīga konfliktu risināšana (gan nozarē, gan uzņēmējdarbībā ir un būs problēmas, to nav mazums), ja ir iespēja uzreiz sēsties pie galda, izrunāt un atrast problēmas vai jautājuma risinājumu, ir labi. Kolīdz problēmas tiek paslaucītas zem paklāja vai kādam komandas pārstāvim pēkšņi rodas atšķirīgi plāni vai ambīcijas, tas var novest pie bēdīgas situācijas.
Tavā stāstījumā var just, ka esi priecīgs un lepns atkal dzīvot Cēsīs.
Cēsīs ļoti labi var redzēt, kā cilvēku kustība pavērsusies virzienā no Rīgas. Atceros 90. gadus, kad rosība šai pusē bija liela, nu šī sajūta ir atgriezusies. Protams, tam ir dažādi iemesli, piemēram, daudz vairāk cilvēku brauc ar auto, ir iespēja labāk un ātrāk pārvietoties. Pats uz Rīgu cenšos braukt ne biežāk kā reizi nedēļā vai pat retāk, galvaspilsēta rada zināmu trauksmes sajūtu un lieku laika patēriņu. Ja ģimenē ir bērni, Rīgā daudzas lietas ir sarežģītas, ja neesi veiksminieks un nedzīvo blakus darba vietai.
Cēsīs pagrūti iedomāties braucienu no vienas vietas uz otru, kas būtu ilgāks par 5 minūtēm. Mani bērni, sākot no pirmās klases, paši dodas uz skolu un pulciņiem. Jāpajautā rīdziniekiem, cik regulāri viņi vai viņu bērni dodas, piemēram, uz kalnu slēpošanas treniņiem. Cēsu apkārtnē ir daudz pastaigu taku, mums ir Gauja.
Man kā cēsniekam ir svarīgi, lai manā pilsētā veidotos laba un veiksmīga uzņēmējdarbības vide, kurai noteikti būs nepieciešami darbinieki, arī mums, un, varbūt, kāds no mūsu nākamajiem kolēģiem vispirms atradīs darbu un pēc laika meklēs iespēju šeit dzīvot.
Noslēgumā piebildīšu – šovasar Youtube noklausījāmies Andra Ramoliņa interviju, kurā viņš izteica nosacītu pārmetumu nozares jaunajai paaudzei, kuras elpu pakausī nejūtot. Mēs šo aicinājumu sadzirdējām...