(Dabas draugs, kurš vēlējās palikt anonīms)
Vai zināt, kas kaķim ir zem astes? Sūds. Piedodiet par rupjību, bet fekāliju izvadīšana ir ikvienas dzīvas būtnes dabisks, fizioloģisks process. Un dzīvnieku pasaulē tā iekārtots, ka vieni ēd otru. To sauc par barības ķēdi. Zinātnieki, lai noskaidrotu kādas sugas ēdienkarti, analizē izkārnījumus – tā ir ērta un ierasta metode, lai noteiktu, kādus zemākos barības ķēdes posmus pētāmais objekts lieto uzturā.
Es neesmu zinātnieks. Ne tuvu. Taču man pieder kaķis. Sieva to sauc par "draņķa mūdzi".
Galvenokārt tāpēc, ka zvērs ir diezgan liels individuālists, kādi jau nu kaķi mēdz būt, un īpaši neiespringst uz ētisku izvērtējumu vietai, kur nokārtot savas dabiskās vajadzības. Ja tas ērtuma dēļ sakrīt ar tikko pļautu mauriņu, taciņu vai terases stūri, sieva ļoti atklāti sāk paust savas domstarpības ar kaķi par šo izvēli. Protams, "draņķa mūdža" fekālijas nākas vākt man. Tā kā tas notiek diezgan regulāri, gluži nevilšus ir sanācis iedziļināties viņa ēdienkartē. Te jāsteidz piebilst, ka, neskatoties uz visu, mēs savu kaķi mīlam, viņš ir ģimenes daļa.
Tikai patstāvīgāks. Tik ļoti, ka mūsu piedāvātie "Whiskas" un "Kitekat" to ātri pārstāja interesēt. Mazāks būdams, viņš grieza granulas iekšā murrādams, bet, sasniedzis pusaugu vecumu, paplašināja savas pašpasludinātās teritorijas areālu tālu aiz drošā, mīkstā paklāja zonas.
Gluži meža vidū nedzīvojam, bet arī tuvākie kaimiņi nav tepat aiz žoga, tāpēc kaķim ir viņa pieradinātās ģimenes zemesgrāmatā nostiprinātas tiesības blandīties diezgan patālu. Un, atklājis savvaļas burvību, mūsu Mūdzis vairs nesteidzās mājup uz dienišķo pusdienu devu viņam joprojām uz terases svinīgi turētajā trauciņā. Nē, apkārtne viņā pamodināja snaudošos gēnus, kas plēsējam liek atcerēties savu vietu barības ķēdē, un viņš mājā stiepa visu iedomājamo un neiedomājamo! Esmu atradis sikspārņa spārnus, žurku galvas, vāveres paliekas, bet vislabāk šim tomēr acīmredzami garšo putni. To spalvas bija gan regulāri atrodamas izkārnījumos, gan nācās tās paslepus no sievas novākt vietās, kur Mūdzis pagalmā ieturējies ar noķerto lidoni. Tā kā jau minētā trauciņa piepildīšana sāka kļūt par šķietami lieku tradīciju (Sieva gan visu laiku ir spītīgi eksperimentējusi ar garšām un dažādu pieejamo konservu saturiem. Tā teikt, lai mēģinātu atturēt kaķi no viņa dabiskā instinkta, bet visai neveiksmīgi), un Mūdža spīdīgā spalva un ķermeņa aprises neliecināja par badu, visai pamatoti bija mani secinājumi, ka vietējai putnu kopienai ir, ko trūkties. Neesmu ornitologs, taču noteikti pieskaitu sevi pie dabas draugiem. Nu - tādiem, kas uzskata, ka visam jābūt līdzsvarā, kam rūp milzīgās peldošās plastmasas "salas" pasaules okeānos, kas ģimenē cītīgi šķiro atkritumus, nodod makulatūru un rūpējas, lai vakarā lieku reizi neatstātu ieslēgtu terases apgaismojumu.
Enerģija jātaupa! Līdzīgi ir arī mana nelielā, bet jau no skolas laikiem nešķiramā draugu pulciņa uzskati. Katrs darām savu lietu savā profesijā, ģimenes pienākumi un darbs neļauj satikties tik bieži, kā videnes laikos, bet, ja laba futbola spēle "Viasat" iekrīt piektdienas vakarā vai sestdienā, dažas reizes gadā to kopīgi noskatāmies. Vēlāk, kopīgi iedziļinoties miežu fermentācijas procesā radīto substanču baudīšanā, daudzkārt "aizfilozofējamies" līdz dziļi globālām tēmām. Tai skaitā par to, cik ļoti mīlam dabu un visu dzīvo. Un tā reiz viens no čomiem – Viesturs vārdā – mūs pēkšņi sāk "koļīt" parakstīt petīciju "manābalsī". Jāglābj putni, jo, lūk, katru gadu pavasarī mežizstrādes dēļ 50 000 no viņiem ejot bojā! Jopcik, 50 000! Pirmajā brīdī liekas baigi daudz, vot, nelieši, kas savu merkantilo interešu dēļ par dzīvniekiem nemaz nedomā!
Aizgājām jau līdz rupjiem epitetiem, ko saprātīgi necitēšu. Taču tad Mūdža astes pieskāriens, trinoties man gar kāju, atsauca realitātē (dzīvnieks, kaut pēc dabas mežonīgs, tomēr vakaros alkst savas ģimenes mīļuma, kas viņam nekad, pat no citādi nesamierināmi bargās sievas, netiek liegts). Sāku kompānijā stāstīt par sava zvēra apetīti un viens no draugiem, cipargalva grāmatvedis būdams, saka – dod papīru, parēķināsim.
Nu, cik ilgi Latvijā uzturas putni? Par pūcēm, baložiem un citiem ziemotājiem nerunājot, kādas 200 dienas gadā jau sanāk. Lai piedod eksperti, kuri zina labāk, tāds nu bija mūsu tā vakara pieņēmums, pašķidri pārlapojot, dažus googlē rodamos ierakstus. Starp citu, tur atradām arī kāda ASV veikta pētījuma īsu izklāstu, ka kaķi apēd ap 30 procentus upuru, mājās pārnes vien ceturto daļu medījuma, bet pārējos atstāj turpat, kur noķēruši.
Pie kājām mīlīgā kamolītī čučošā Mūdža asinskāre sāka rādīties gluži biedējoša! Diskusija izvērtās par to, cik tad putnus galu galā viņš gadā nogalē. Atceroties visas sievas burkšķēšanas pavadībā uzlasītās fekālijas, atvemtos spalvu kamolus un no rītiem slepeni novāktās spalvu paliekas, pieļāvu, ka vismaz vienu dienā, ja ne vairākus. Draugi (kuriem ar Mūdzi vienā mājā gan nav jādzīvo) tomēr piespieda aprēķinus piezemēt. Tāpēc pieņēmām, ka 100.
Pārsteidzoši! Var jau būt, ka mans Mūdzis ir kaut kāds ekstraordinārs kaķu Čikatilo, bet pieļauju, ka neesmu vienīgais šāda eksemplāra saimnieks – laukos un pilsētās diezgan brīvā vaļā skraidošu kaķu ir bez sava skaita. Un izrādās, ka pietiek ar 500 tādiem kaķiem vien , lai putnu populācijai nodarītu tikpat lielu postu, kā petīcijā piesauktā mežizstrāde. Kā vēlāk, skaitļu saintriģēti, vakara gaitā izlasījām kādā marginālā ar putniem saistītā pašmāju blogā, dažos ārvalstīs veiktos pētījumos norādīts, ka kaķi ir galvenais cilvēku izraisītais putnu bojāejas iemesls. Var jau būt, ka vakars bija vēls, var jau būt, ka mūsu spriestspējas bija kļuvušas pārāk virspusējas, bet pat petīcijas kvēlais aizstāvis Viesturs palika dziļi domīgs.
Atcerējos arī savus nesenos epitetus un pašam no sirds kļuva kauns. Vai tiešām nodarījumi, par ko vēl tikko bijām gatavi ar sūdiem apliet nozari, kas balsta Latvijas ekonomiku, ir līdzvērtīgi 500 kaķu apetītei un viņu fekālijās atrodamajiem pierādījumiem? Pagājis jau zināms laiks, ar gūgles palīdzību esmu papētījis situāciju plašāk. Ko es pats tik tiešām varu darīt putnu labā, rīkojoties samērīgi, nevis parakstot stulbus uzsaukumus par kaut kā aizliegšanu (kāpēc nav petīcijas par visu kaķu masveida likvidāciju???)? Mūdzim dzīve nu ir sačakarēta, bet sieva priecīga un lamājas retāk (tas tikai vairo viņas daili) – zvēram kaklā esmu pakāris mazu zvaniņu. Ko domājies, šis sācis ēst manus sausos kraukšķus! Ar vistas garšu, vecais kārumnieks!