Autors: Māris Ķirsons, db.lv

200 000 hektāros Latvijā varētu audzēt paludikultūras*

(*mitrās, kūdrainās augsnēs augoši un purvam raksturīgi augi)

Izstrādātos purvus var izmantot ne tikai ogu, bet arī citu kultūru audzēšanai, kuras var izmantot izejvielām būvmateriālu vai dzīvnieku barības ražošanā, kā arī enerģētikā.

Lai arī sākotnēji šāda ideja skan kā no zinātniskās fantastikas, runājot par bioekonomiku, uz savas zemes iespējams izaudzēt ne tikai pārtiku cilvēkiem un dzīvniekiem, bet arī izejvielas būvmateriālu ražošanai, enerģētikai, medicīnai un farmācijai, tā samazinot gan fosilo izejvielu izmantošanu, gan siltumnīcu gāzu emisiju apjomus un dodot kaut nelielu, bet savu artavu klimata pārmaiņu samazināšanā. Ezeru un purvu izpētes centra pārstāve Ilze Ozola vēstī, ka izstrādātajos purvos Vācijā un Nīderlandē tiek stādītas dažādas kultūras un pētīta gan to ietekme uz CO2 emisijām, gan aprēķināti ekonomiskie labumi un izmaksas. „Vācijā ir izveidota īpaša federālā programma – EUKI (Eiropas klimata iniciatīva), kuras ietvaros sadarbībā ar Greifsvaldes purvu centru, Igaunijas Dabas fondu un Lietuvas Dabas fondu norit projekts „EUKI-Paludiculture in the Baltics“ (Paludikultūru audzēšana Baltijas valstīs). Tā mērķis ir ne tikai zināšanu pārnese vien, bet arī paludikultūru audzēšanas plānu izstrāde“ stāsta I. Ozola. Viņa norāda, ka paludikultūru audzēšana Latvijā vēl tikai „sper pirmos soļus“. Nenoliedzami, ik jauna ideja purvu īpašniekiem un apsaimniekotājiem rada jaunas iespējas gūt papildu ienākumus, tomēr paludikultūru audzēšanā joprojām ir daudz nezināmā. Būtiskākie jautājumi ir: šo kultūru audzēšanas izmaksas, iegūtās ražas novākšana un arīdzan potenciālie pircēji. Paludikultūras var audzēt augstā tipa purvā – sfagnu sūnas (kūdrai) un rasenes, savukārt, zemajos purvos – niedres, vilkvālītes, grīšļus un miežabrāli, medicīnā izmantojamus augus, kā arī kārklus un melnalkšņus.

Pirmie eksperimenti

„Ja Vācijā ir aptuveni 20 gadu pieredze sfagnu sūnu stādīšanā, Latvijā pirmais eksperiments pie Mālpils veikts tikai pirms sešiem gadiem. Tam „sekoja“ SIA Laflora, Dabas aizsardzības pārvaldes un SIA Klasmann-Deilman Latvia mēģinājumi,“ stāsta I. Ozola. Viņa atzīst, ka pirmajiem eksperimentiem ir sava veida īpatnības, jo trūkst gan zināšanu, gan izpratnes, kālab tie ne vienmēr var sasniegt sākotnējo mērķi. SIA Klasmann-Deilman Latvia pērn oktobra nogalē sfagnu sūnas iestādīja 0,35 ha, izstrādātā kūdras purvā. „Tas ir tikai un vienīgi eksperiments, kura mērķis ir pētniecība, un tas būs sava veida demonstrāciju objekts,“ skaidro SIA Klasmann-Deilman Latvia pārstāvis Andis Gredzens. Viņš norāda, ka Latvijā sfagnu sūnu audzēšana noteikti izmaksā lētāk nekā Vācijā, taču tik un tā izmaksas ir ievērojamas. „Ir vajadzīga infrastruktūra – ūdens dīķis, ūdens apgādes kanāli, arī pati stādīšana nebūt nav lēta, turklāt jāņem vērā: sfagnu sūnu stādus nepirkām,“ A. Gredzens atbild uz jautājumu par izmaksām. Viņš norāda, ka pašlaik – deviņus mēnešus pēc sfagnu iestādīšanas – vēl nav vērts ne prognozēt nākotni, ne iespējamos attīstības scenārijus. I. Ozola atgādina, ka Vācijā sfagnus izmanto kūdras substrātos. „1 m3 sfagnu maksā 100 eiro, bet 1 m3 kūdras – ap 25 eiro,“ starpību skaidro I. Ozola. Savukārt, A. Gredzens norāda, ka būtiskākais jautājums slēpjas pircēju motivācijā: kāpēc pirkt dārgāko nevis lētāko. „Pašlaik šādu cenu atšķirību apstākļos vissvarīgākais jautājums ir par potenciālo pircēju loku,“ tā A. Gredzens. Viņš gan atzīst, ka minēto cenu starpību var mainīt gan nacionālo valstu (arī Latvijas), gan arī ES normatīvu prasības (nosacījumi). Jāņem vērā, ka Eiropas Savienībā viena no nākamā ES daudzgadu budžeta 2021.-2027. g. prioritātēm būs klimata pārmaiņu mazināšana. „Sfagni ir galvenā kūdras sastāvdaļa. Līdz ar to – audzēt sfagnus nozīmē – audzēt kūdru,“ uzsver I. Ozola. Viņa skaidro, ka Latvijā dabiskā veidā kūdra ik gadu „pieaug“ no viena līdz diviem milimetriem, un tā kā tās pašreizējie ieguves apjomi ir mazāki par dabisko pieaugumu, Latvijā kūdras daudzums pieaug.

Medicīnā lietojama izejviela

Rasenes aug dabiskajos purvos, bet tās var audzēt arī izstrādājos purvos. „Būtībā tā ir medicīnas izejviela – augs – kura sastāvdaļas var atrast ne tikai homeopātiskajos preparātos, bet arī klepus sīrupos,“ skaidro I. Ozola. Kā piemēru viņa min Somiju, kur ik gadu iegūst 100 kg sausu raseņu. „Somi to dara, tikai īpaši nereklamē un gūst prāvus ienākumus,“ stāsta I. Ozola. Viņa atzīst, ka arī Latvijā līdzīgi kā Vācijā varētu izveidot raseņu plantācijas un šo augu ekstraktu izmantot farmācijā.

Biomasa – enerģētikai

Ezeru un purvu izpētes centra informācija rāda, ka Vācijā, Beļģijā kā kurināmo izmantoto izaudzētos grīšļus un miežabrāli. „Grīšļi kā biomasas kurināmais vairs nav „zinātniskā fantastika“, ko rāda vairāki piemēri, kur nelielu apdzīvotu vietu katlumājās kā kurināmo izmanto tuvējos laukos izaudzētu grīšļu biomasu. Latvijā pagaidām tā nav,“ teic I. Ozola. Viņa atzīst, ka Latvijā pazīstamāks paludikultūras pārstāvis, kuru izmanto enerģētikā, ir miežabrālis. „Latvijā savulaik ražoja miežabrāļa un kokskaidu granulas. Pašlaik SIA „Zelta zeme“ apsver iespēju izstrādātajos kūdras laukos audzēt miežabrāli un no iegūtās biomasas kopā ar kūdru vai bez tās ražot granulas,“ tā I. Ozola. Viņa norāda, ka miežabrālis izmantojams arī lopbarībai, jo tajā ir daudz šķiedrvielu, kas īpaši aktuāli zirgkopjiem. „Miežabrālis var tikt izmantots arī paikaišos lopu fermās, bet (!!!!) jāmaina klientu attieksme pret miežabrāļa tumšo krāsu – to asociē ar sliktu kvalitāti, kas nav tiesa!“ uz jautājumu, kur vēl varētu izmantot miežbrāli, atbild I. Ozola. Interesanti, ka Nīderlandē reiz nosusinātos purvos, kuros ūdens līmenis tagad atjaunots, savvaļā audzē bifeļus, kuru gaļa ir gan pietiekami dārga, gan ļoti iecienīta. „Miežabrāļa biomasu var izmantot arī kā iziejvielu būvmateriālu ražošanai,“ piemetina I. Ozola.

Niedres būvmateriāliem

Ja Latvijā ar būvmateriāliem saprot ne tikai koksnes, bet arī smilts un betona izstrādājumus, citās valstis tās ir arī niedres un vilkvālītes. „Nīderlandē no niedrēm, miežabrāļa un vilkvālītēm ražo sienu paneļu blokus,“ tā I. Ozola. „Zināms, ka vēl viena paludikultūra, kura ir izmantojama kā izejviela būvmateriāliem, ir vilkvālītes.“

Vilkvālīšu fenomens

„Vilkvālīšu biomasu var izmantot siltumizolācijas materiālu ražošanā. Arī Latvijā ir uzņēmumi, kuri pauž ieinteresētību izmēģināt šo produktu,“ informē I. Ozola. Viņa norāda, ka trīsstāvu mājas siltināšanai nepieciešams apmēram 15 t sausas vilkvālīšu masas. Šādu daudzumu var izaudzēt 1 ha platībā. Interesanti, ka vilkvālīte neuzsūc mitrumu, un savulaik glābšanas vestes tika pildītas ar vilkvālīšu sēklām, jo tās var atrasties lietū, sniegā, ūdenī, bet neuzsūc mitrumu vairāk par 15-20%. Vilkvālīte attīra piesārņotus ūdeņus. „Pētījumi rāda, ka viens hektārs vilkvālīšu absorbē 12-15 t CO2, turklāt šīs plantācijas ir nozīmīga vieta meža dzīvniekiem,“ uz jautājumu par ietekmi uz vidi, atbild I. Ozola. „Viens vilkvālīšu stāds maksā 0,5 eiro, taču vienā vilkvālītē ir aptuveni 400 000 sēklu, kuras izsēj, sajaucot ar smiltīm.“ Iecerēts, ka šoruden SIA Klasmann-Deilman Latvia vienā no attālākajiem apsaimniekojamajiem purviem mēģinās ieaudzēt vilkvālītes, kas ļautu iegūt biomasu tālākiem eksperimentiem būvniecībā. „Tas notiks nomaļus no aktīvajiem kūdras ieguves laukiem, jo kūdrā nedrīkst būt vilkvālīšu sēklu,“ uz jautājumu, kur šāds eksperimentālais lauks atradīsies, atbild A. Gredzens. Viņš arī neslēpj, ka vilkvālīšu sēšana būs sava veida eksperiments. „Pagaidām par nopietnu audzēšanu nav runas, kamēr ekonomiskais izdevīgums ir vien teorētisks nevis matemātisks aprēķins,“ tā A. Gredzens. I. Ozolas sākotnējie aprēķini liecina, ka, izvēloties labu audzēšanas vietu, viena kubikmetra vilkvālīšu biomasas cena varētu būt līdzīga ekovates cenai. I. Ozola norāda, ka vilkvālītes putekšņus var izmantot siltumnīcās, piebarojot kukaiņus, kas nogalina kaitēkļus. Vācijas pētnieku dati liecina, ka no 2 ha vilkvālīšu var iegūt 10 kilogramu putekšņu, kur viena kilograma cena ir 200 eiro, turklāt to ievākšana neprasa daudz laika. „Vilkvālīšu saknes var izmantot kulinārijā, kā piedevu dažādām putrām,“ saka I. Ozola. Vilkvālītes labi garšo mājlopiem. „No viena hektāra var ievākt pat 22 tonnas vilkvālīšu,“ uz jautājumu, cik daudz masas var iegūt, atbild I. Ozola. Viņa smejas, ka vilkvālītes it sekmīgi izsējas pašas, tāpēc šādu lauku ierīkošanas izmaksas var būt gan nulle un tikpat labi arī 120 000 eiro par vienu hektāru (ES struktūrfondu programmas dati).

Tehnika un infrastruktūra

A. Gredzens norāda, ka viena lieta ir eksperimentāla paludikultūru audzēšana, bet pavisam cita – rūpnieciska darbība. „Ir vajadzīga novākšanas tehnika (jautājums: vai tā var strādāt slapjā laikā), kādas Latvijā nav un nav arī aprēķinu, cik tāda maksā. Bez tam, ja noteiktam mērķim audzē noteiktu kultūru, ražas novākšanai jānotiek noteiktā laikā, nevis kad „sanāk“, turklāt, jāsaprot, vai vajadzīga iegūtās biomasas mākslīga žāvēšana, cik tā maksā, kas to veic un vai pārstrādātāji (patērētāji) gatavi to pirkt rūpnieciskos apjomos. Ja šie rūpnieciskie (lielie) patērētāji atrodas tepat netālu Latvijā, tas būs viens stāsts, ja tie ir citā Eiropas valstī, būs jautājums par transportēšanas izmaksām,“ neatbildēto jautājumu klāstu skaidro A. Gredzens. Viņš gan uzsver, ka uz minētajiem jautājumiem ir jārod atbildes, un tie nenozīmē palidukultūru audzēšanas noliegumu. I. Ozola norāda, ka mērķi sasniedz tikai tas, kas rīkojas.“Jautājumi ir vietā, bet uz tiem var mēģināt atbildēt, tikai darot!“

200 000 ha platībā

Ezeru un purvu izpētes centrs ir izstrādājis karti, kurās vietās Latvijā paludikultūras varētu audzēt – aptuveni 200 000 ha. Šī platība ietver arī kūdrainās augsnes lauksaimniecības zemes, kuras lielākoties ir aizaugušas un rada lielas emisijas. Emisiju daudzumu var ievērojami samazināt, audzējot paludikultūras. Šādi izmantota zeme ļautu tās īpašniekam gūt papildu ienākumus un risinātu lauksaimniecības sektorā svarīgo emisiju samazināšanas jautājumu. Tāpat paludikultūru ieviešana ļautu par degradētām teritorijām un apgrūtinājumu uzskatītajiem izstrādātajiem purviem turpināt būt ekonomikas daļai un saglabāt nozīmīgu vietu dabā. Jautājums ir par laiku, kad tas varētu notikt, jo, nenoliedzami, no eksperimentālās audzēšanas līdz rūpnieciskajai būs vajadzīgs laiks! „Šo termiņu var saīsināt potenciālo produktu (izejvielu) pircēju atrašana un ekonomiski izdevīga piedāvājauma izteikšana,“ vērtē I. Ozola. Viņa pieļauj, ka bioekonomikas kontekstā konkurence, ko labāk audzēt katrā zemes hektārā, tikai pieaugs.

Rakstā izmantotas zemeunvalsts.lv fotogrāfijas

10.09.2019
  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru