Autors: Zemeunvalsts.lv

Vide. Tautsaimniecība. Valsts

Intervija ar Jāni Eglītu, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentāro sekretāru

Ir būtiski dabas aizsardzībā un saimnieciskajā darbībā ievērot līdzsvaru. Visi ap šīm norisēm saistītie procesi jāskata kopumā, un nevar izvēlēties vienu tēmu vai problēmu, ko risināt, neskarot sistēmu kopumā.

Cilvēkam ir nepieciešama tīra un sakopta vide - un par to ikvienam no mums ir jārūpējas jau šodien, lai arī nākotnē mūsu bērni varētu dzīvot zaļā, sakoptā un tīrā zemē. Runājot par vides kvalitātes saglabāšanu, iedomājieties “zaļās” lietas, ko veicat paši vai kas notiek jums apkārt. Bez saimnieciskajiem procesiem, piemēram, piena produktu ražošanas, jūsu, iespējams, iemīļotā rīta kafija ar pienu nebūtu iespējama. Kā arī, lietojot nopirkto pienu, ir būtiski parūpēties par iepakojuma pareizu utilizēšanu. Jā, atkritumu šķirošanu! Proti, ja saimnieciskās darbības veicējs savā uzņēmējdarbībā rūpēsies par vides prasībām, kā arī ikviens no mums savu ikdienu veidos arvien zaļāku un videi draudzīgāku, kopīgiem spēkiem mēs varam ne tikai veidot arvien zaļāku sabiedrību un valsti, bet arī būt pirmrindnieki Eiropas vai pasaules līmenī. Tieši tādēļ vēlos uzsvērt, ka uz savstarpēji saistītām lietām ir nepieciešams kopskats! Ir jārada vai jāmeklē kompleksi risinājumi, lai ikdienas procesi neapstātos, bet tai pašā laikā kļūtu arvien videi draudzīgāki.

Runājot par vides aizsardzību, bieži vien tiek uzsāktas sarunas par mežiem - par sabiedrībai maz vēstītu faktu: pirmskara Latvijā mežu platības bija krietni mazākas. Nevar teikt, ka mežu platības sarūk un sarūk…

Mežos vērojama viena problēma – daļa mežu noveco. Šiem “vecajiem” vai pāraugušajiem mežiem ir grūti rast saimniecisko vērtību, cilvēki maz ķeras tiem klāt saimnieciskos nolūkos.

Veidojas savdabīga situācija – dokumentos parādās, ka Latvijā palielinās lauksaimniecības zemju platības, tostarp faktiski palielinās mežu platības. Būtu nepieciešams risināt jautājumu: ko darīt ar novecojušiem mežiem. Tas ir svarīgs jautājums arī no ogļskābās gāzes emisijas puses, jo veco mežu bioloģiskie procesi var radīt problēmas nākotnē.

Kā šī situācija radusies? Padomju okupācijas gados daudzas lietas tika atstātas novārtā, un pāraugušie meži ir viena no tām.

Pastāvot uzskats, ka mežs ir kas līdzīgs parkam, sakopts, tīrs, caurskatāms. Mežs nav biezoknis.

Mūsdienās arī par mežu ir jārūpējas - tas jāapsaimnieko. Ar apsaimniekošanu es saprotu ciršanu, kopšanu un ilgtspējības nodrošināšanu. Pilna cikla mežs ir mežs, kurā tiek iesētas sēklas vai iestādīti jaunie kociņi un, sacīsim, pēc 80 gadiem izaugušo mežu nocērt, lai ciklu sāktu no jauna.

Ir meži, kur tas netiek nodrošināts. Tur varētu veidoties gan brikšņi, gan biezoknis. Ilgstoši šos (cikliskos) jautājumus nerisinot, var iedzīvoties diezgan nopietnās problēmās. Ar tādām saskārušies mūsu kaimiņi Polijā – Belovežas gāršā. Situācija šai aizsargājamā teritorijā parāda, ka nevar mežu neapsaimniekot, nerūpēties par to un minētais cikliskums ir jānodrošina. No šīs, diemžēl, kaimiņu sliktās pieredzes varam tikai mācīties.

Vai runājam par mizgrauža uzbrukumu?

Belovežā aktuāla problēma ir vabole – astoņzobu mizgrauzis, bet problēmsituācija veidojās ilgstoši. Nevar teikt, ka Belovežas meži ir nekopti. Te jārunā par pieminēto līdzsvaru – tikko dabiskais līdzsvars izjūk vai tiek izjaukts, tas ietekmē aprites cikla tālākos posmus.

Vai Latvijā pārspīlēti neuztver putnu un dzīvnieku klusummīlestību, vēloties tos jebkādi izolēt no cilvēka? Gadu gaitā mēs pierodam pie viņiem un viņi pie mums.

Protams, katra situācija jāskata atsevišķi, bet sarunā pieminētā tendence – mežu platības palielinās - ir jāņem vērā. Patlaban Latvijā lielas mežu platības tieši vai pastarpināti pieder Skandināvu pensiju fondiem, kuru mērķis ir nodrošināt, lai zeme un mežs nestu naudu. Tas būtu viens iemesls, kālab meža platību apjomi saglabājas vai pat palielinās. Iepriekšminētajiem Skandināvu fondiem piederošās zemes nereti tiek pārveidotas (lauksaimniecības zemes par meža zemēm), tiek sēts vai stādīts mežs un tiek veidots meža dzīves cikliskums, par ko iepriekš runājām. Taču meža zemju platību samazināšanu nedrīkstētu veikt mākslīgi. Nebūtu prātīgi aicināt pastiprināti cirst mežus, lai veidotu ko citu. Ir jārīkojas saimnieciski un atbildīgi – domājot par nākotni! Tas nodrošinās visu cilvēkam nepieciešamo – tīru vidi, saimniecībā izmantojamu koksni, atpūtu ģimenēm, kā arī sajūtas un pieredzi, ko cilvēks spēj gūt, iepazīstot dabu.

Ziniet, kāds man reiz jautāja, vai noteiktās vides prasības gadījumā nav pārāk stingras? Pieļauju, ka vienā vai otrā jomā, jā, taču uzskatu, ka prasības arvien ir jāpapildina un jāpaplašina, ņemot vērā pasaules un valstīs esošo procesu straujo attīstību. Piemēram, Japāna, reaģējot uz vaļu tirdzniecības aizliegumu, nolēma vaļus medīt zinātniski saimnieciskiem nolūkiem, un vaļu gaļa atkal nopērkama veikalos. Tas nav ilgtspējīgs risinājums, jo, manuprāt, tie ir divi pretrunīgi lēmumi, kas nerisina problēmu pēc būtības. 

Runājot par liegumiem, nereti, laikam ritot, lieguma teritorijā aizsargājamā putna vai auga vairs nav. Tas “pārcēlies” gabaliņu nostāk, kur lieguma noteikumi nav spēkā. Cik bieži aizsargājamās teritorijas apseko – vai dokumentos fiksētais joprojām ir sastopams dabā?

Vēl joprojām turpinās “dabas skaitīšana”, kuras laikā gūsim skaidru skatu situācijā un veiksim sava veida inventarizāciju – kādi biotopi, kādi liegumi ir nepieciešami, kas un kur atrodas, kas, kur aug un dzīvo. Daudzi no dabas skaitīšanas bīstās, uzskatot, ka viņu īpašumos atradīs kaut ko, kā līdz šim nav bijis. Tiem, kas bīstās, droši varu teikt – bailēm nav pamata! Būs daudzas teritorijas, kur to, kas tur bijis pirms gadiem, neatradīs, tur, kur atradīsies kas jauns, noteikti būs jārod līdzsvars starp saimniecisko darbību, tās nepieciešamību un dabas vērtību saglabāšanu! Šāda dabas objektu inventarizācija nav veikta vismaz 20 gadus. Tādēļ uzskatu, ka tas ir vērtīgi, un tai būs nozīmīgs pienesums Latvijas tautai un videi!

Vai saprātīgāka varētu būt sistēma – ja īpašnieks zina, ka viņa teritorijā mīt aizsargājams putns, viņš par to informē. Atbildīgās iestādes reakcija būtu ātra.

Man ir pazīstami cilvēki, kas noteikti ziņotu par atradumu un savā veidā rūpētos par visiem teritorijā mītošajiem, bet visi mūsu sabiedrības pārstāvji, diemžēl, tādi nav. Ir gana daudz ļaužu, kas cenšas rīkoties likumiem un noteikumiem neatbilstoši, lai vien tiktu pie lielākas peļņas. Šādu cilvēku dēļ lielāki apgrūtinājumi tiek arī tiem, kas seko un rūpējas par savā īpašumā notiekošo.

Liegumi un kompensācijas. Kā tos salāgot? Kā teicis ne viens mežsaimnieks vien: "meža īpašniekam jāstrādā un jāsaimnieko mežā nevis jāsēž un jāgaida kompensācijas!"

Savulaik bija t.s. “dīvāna zemnieki”, kas nopļāva pļavas, saņēma subsīdijas un mierīgi dzīvoja. Tas nebija pareizi.

Runājot par kompensāciju mehānismu – ja kādam cilvēkam patiesi ir ar likumu noteikti ierobežojumi saimniekot savā īpašumā, kompensācijai jābūt tādai, lai cilvēks saglabātu vēlmi īpašumu paturēt nevis pārdot tālāk. Tas, ko negūst no saimnieciskās darbības, ir jākompensē. Tai pašā laikā īpašniekam mežs ir jākopj, jāuztur tādā kārtībā, lai kaut vai nesavairotos mizgrauži vai nerastos citas problēmas. Savukārt, kompensāciju mehānismam daļēju ierobežojumu gadījumā jāgarantē: kompensācija nedrīkst būt zemāka par ienākumiem no saimnieciskās darbības. Te noteikti katrs gadījums jāvērtē atsevišķi. Un – kompensācijai jābūt taisnīgai. Ne tikai tiesiskai, bet arī taisnīgai! Cilvēkam jābūt ieinteresētam savu zemi apsaimniekot un uzturēt īpašumu kārtībā.

Vai tagad “dīvāna zemnieki” izzuduši?

Šobrīd spēkā ir izmaiņas Eiropas naudas saņemšanā un šādu zemnieku vairs nav!

Vai ministrijā ir apkopota informācija par padomju laiku mantojumu – ķīmiskās vielas, noliktavas utt.?

Padomju laika mantojums ik pa laikam tiek atrasts vai atklāts. Lielākās problēmas, par kurām esam informēti, ir Baltijas jūrā – tur nogremdētie kuģi joprojām “glabā” gan naftu, gan naftas produktus, gan sprāgstvielas, gan indes, kas var nonākt ekosistēmā un tālāk - ekosistēmas ķēdē, ietekmējot arī mūs. Vēl ir tā sauktie apraktie mantojumi, kas atrodami ne tikai sprāgstvielu veidā, bet arī kā ķīmiskās vielas. Gudrona dīķi, par ko daudz runāts un spriests, ir visīstākais padomju mantojums. To sakopšana maksā miljonus, kas būtu jāsedz savienības tiešajai mantiniecei Krievijai. Līdzīga problēma ir Jelgavā -  bijušās kurtuves teritorijā, kur tikusi glabāta dīzeļdegviela; tā iesūkusies gruntī un turpat palikusi. 7 metru dziļumā augsne ir piesārņota. Šādas vietas Latvijā ik pa brīdim atklājam.

Plāna vai metodikas, kā šādas vietas atklāt un uzzināt secīgi, nav, jo nav skaidrības, kā ar to visu strādāt un no kura gala ķerties klāt. Ja mums uzrādīs katru vietu, kur padomju laikos kas neprātīgs noticis, pietrūks jaudas to izpētīt, nemaz nerunājot par finansējumu, kas būtu nepieciešams, lai visas šīs “mantojuma” problēmas novērstu nekavējoties...

Ne tik sen Latvijā realizēja Eiropas projektu par savulaik iztaisnoto upju atgriešanu vecajās gultnēs – Slampe, Dviete… Mums gana daudz taisnu, ģeometriski precīzu upju…

Patlaban par šādiem projektiem nekas nav dzirdēts. Par upēm runājot, to gultne mēdz mainīties regulāri, dabiskā ceļā, ja kādu laiku upe bijusi taisna (iztaisnota), tagad tai ķerties klāt vēlreiz... Vai mēs tai atkal nodarīsim pāri? Kas būtu jādara mazajās upēs? Jādomā, ko darīt ar mazajām HES. Kā tiek ievērotas prasības par zivju ceļiem? Formāli, dokumentos viss varbūt ir pareizi, bet dabā “pareizi” ne vienmēr darbojas. Tiek traucēts vai mainīts straumes tecējums. Mazie HES būtu uzskatāmi par viena noteikta brīža saimniecisko iespēju, ko cilvēki, kas to saskatīja, realizēja un ar OIK starpniecību joprojām saņem naudu. Mums jādomā, kā to sakārtot tā, lai tas būtu ekonomiski pamatoti un izdevīgi arī kopējā, valstiskā skatījumā. Mazā HES īpašniekam tas, neapšaubāmi, ir izdevīgi. Vai tas ir izdevīgi sabiedrībai kopumā? …tas jau ir cits jautājums.

Ezeru lēnā aizaugšana ir nopietna nākotnes problēma Latvijā. Patlaban uzrakstīts projekts par Alūksnes ezera daļas attīrīšanu… Vai ir kas zināms par citiem ezeriem?

Šo jautājumu es noteikti dalītu divi daļās. Viena – projekts par Alūksnes ezera attīrīšanu, kam sekmīgi noslēdzoties, mēs iegūsim tīru ezeru. Otra – kam tas, proti, ezeru tīrīšana, būtu jādara. Šobrīd naudu, ko mēs varam novirzīt teritoriju labiekārtošanai, zivju ataudzei, zivju daudzveidības nodrošināšanai, tērējam ikdienišķām lietām. Vai pašvaldības ir gatavas ezeru un citu ūdenstilpņu attīrīšanu veikt regulāri (ikdienā), vai ļaut ūdenstilpnei aizaugt, gaidot Eiropas vai citu fondu naudu, ko veltītu attīrīšanai? Vai ir pareizi cīnīties vien ar sekām? Saprātīgi būtu laikus ķerties pie cēloņiem, novērst tos, nevis regulāri censties likvidēt sekas. Vai pašvaldības dara to, kas viņām ir jādara? Diskusijās ar Latvijas pašvaldību savienību mums prasa, lai nosaucam funkcijas vai pienākumus, kurus pašvaldības nepilda. Skatoties funkciju sarakstu un analizējot, pievelkam ķeksīti. Cik šis “ķeksītis” ir pamatots? Cik pašvaldību Latvijā ir ķērušās pie ezeru tīrīšanas? Manuprāt, tie ir darbi, kas pašvaldībām veicami pašām, ik sīkumu vai darbību mēs nevaram ierakstīt likumā, un tas arī nebūt nav vajadzīgs.
Ne tik sen dzirdēju sižetu Radio SWH, ka “Latvijas Valsts meži” nolēmuši atpūtas vietās noņemt atkritumu konteinerus, jo atkritumu apsaimniekošana dārgi maksā. Viens – ja cilvēki nolēmuši doties uz atpūtas vietu, ir dabiski, ka nepieciešama tvertne, kur atkritumus izmest. Otrs – ar šo jautājumu arī būtu jānodarbojas pašvaldībām. Tas ir pašvaldības iedzīvotājs vai viesis no citas pašvaldības, viņi, viesojoties, atstāj zināmu naudas summu un ir jābūt iespējām atkritumus izmest.

Arī šis jautājums skatāms divējādi – domāju, lielākā daļa sabiedrības ir audzināti tā, lai neiedomātos izsmēķus, pudeles vai bundžas nomest mežmalā, pie takas vai citur – ne atkritumu urnā. Cita lieta – vai un kā tiek nodrošinātas iespējas atkritumus izmest. Neuzskatu, ka pie visiem mežu ceļiem vai stigām noteikti jānovieto konteineri, bet atpūtas un ceļotāju iecienītās vietās tvertnēm ir jābūt un ir jābūt kādam, kas to apsaimnieko. Protams, tas ir dārgi, bet nevar aicināt vai vilināt cilvēku uz atpūtas vietu, neko netērējot… Tas ir pašvaldību uzdevums!

07.01.2019
  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru