Autors: Zemeunvalsts.lv

"Minhauzena" spars gadam!

Saruna ar Haraldu Barviku, Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētāju

Pirms gadiem 40 medības (vismaz sarunās) vairāk saistīja ar kompartijas eliti un pietuvinātajiem. Izrādījās, ka tā gluži nav, bet nu jau kādu laiku medniekiem atkal pieraksta visnotaļ dīvainas lietas.

Kopš brīža, kad esam uzsākuši kopīgas aktivitātes ar cilvēkiem, kas spriež reāli, un domās, vārdos un darbos ar abām kājām ir uz zemes, lai novērstu vēlmi mūs – medniekus – ierobežot un diskriminēt, no dažādām sabiedrības grupām, iestādēm un institūcijām esam jutuši un redzējuši vēlēšanos mūs ietekmēt. Tās ir arī valsts institūcijas (Valsts kontrole, VID, VID struktūras), kas interesējas gan par mums personiski, gan par mūsu saimniecisko darbību, gan par cilvēkiem, kas mums ir apkārt. Ja tā nebūtu dzīves īstenība, to varētu saukt par vienkāršu detektīvsižetu. Piemēram, parādījās valsts dienestu interese par manu radinieku uzņēmējdarbību. Pieļauju, mednieku pulkā tāds neesmu vienīgais. Cik esmu runājis ar domubiedriem, liela daļa, kas aktīvi iesaistījušies sabiedriskajā darbībā, esam kļuvuši par pastiprinātas intereses objektiem.

No detektīviem jāaizņemas jautājums: “Kam to vajag un kam tas ir nepieciešams?” Kam traucē mednieki?

Domāju, esam aizskāruši kādam ļoti personiski sāpīgu un svarīgu tēmu! Iekams nerunājām par finansēšanas jautājumiem un nejautājām: kur un kā rodas un top t.s. “lielie, miljoniem vērtie projekti”, par kuriem manis minētajām iestādēm nez kāpēc intereses nav, bija miers! Tikko par šo sākām runāt skaļi, “skudrupūznis” aktivizējās un tapa nervozs. Tātad esam uz pareizā ceļa un uzdodam pareizos jautājumus!

Pēdējā laikā, publiski runājot par medniekiem, tiek radīts īpatns informācijas fons: ir vārdā nesaukti “dabas draugi” un ir konkrēti mednieki. Šis “fons” attiecīgām iestādēm dod it kā pamatojumu interesēties, ko tad mednieki dara. Tā rezultātā daļa sabiedrības vai nu nezina notiekošo, vai neņemas diskutēt (aizstāvēt), jo mīt citā informācijas telpā.

Sabiedriskās domas veidošanā ir un tiek ieguldīti lieli līdzekļi. Mums – medniekiem – šādu līdzekļu nav! Pie tam, mēs strādājam, esam aizņemti un mums nav laika nodarboties ar blēņām! Mums ir jāstrādā! Lauksaimniekam ir jāsēj, jāar, jāravē, jānovāc! Mežsaimniekam jāstāda mežs, tas jākopj un jāizstrādā. Tie, kas nedara neko, pilsētā sēd pie datora un visas zināšanas par norisēm dabā ir sestdienā, svētdienā izstaigāta dabas taka… Izpratne par norisēm dabā dažam labam arī aprobežojas ar to, ko, ejot pa šo taku, redz! Šim cilvēkam nav saprašanas ne par rudzu lauku, ne mežu, ne mežā vai saimniecībā mītošu dzīvnieku.

Cilvēce nevar iztikt bez produktiem! Mēs esam dabas daļa, mums jāēd un jādzer, un pārtika “kaut kā” jāražo. Medības tieši tāpat ir saimniekošana un dabas resursu lietošana! Ja mēs nemedīsim… Iedomājamies dienu, kad novelkam sarkano līniju: “Divus vai trīs gadus nemedīsim!” Domāju, pēc diviem gadiem būtu katastrofa! Kāpēc? Mežsaimniecībā vismaz piecu pēdējo gadu darbs būtu pagalam (jaunaudzes noēstas), lauksaimnieki sāktu aizmirst, kas ir raža… Jo tās nebūtu! Pilsētnieki tupētu pilsētās un ikdienā staigātu ar elektrošoka aparātiem, jo trakas lapsas tos apdraudētu ik uz stūra, izplatītos kašķis, parazītslimības. Lai cik sterilā vidē sevi neiedomātos pilsētnieks, savvaļas dzīvnieku skaita pieaugums nestu līdz nopietnas, ar šiem dzīvniekiem saistītas problēmas.

Daba šādi “noregulēs” mūs pašus! Ja kādam ir vēlme savas ģimenes un bērnu, mazbērnu lokā izmēģināt, kādus parazītus mēs varam dabūt vai saprast, kas ir ehinokoze – slimība, ko ārstē ķirurģiski,– lūdzu! Es šādu iespēju neatbalstu un uzskatu to par bezatbildību! Tā ir bezatbildība pret sabiedrību!

Par sabiedrības drošību runā daudz, bet pēdējos gados negadījumu skaits uz ceļiem, kur iesaistīti meža dzīvnieki, pieaug!

Kā savvaļas dzīvnieki iespaido sabiedrības drošību? Viens – satiksmes negadījumi! Kā jau jautājumā minēji, patlabanējā situācijā, kad medības notiek, negadījumu skaits tāpat aug! Kas notiks, ja tās aizliegs? Par to labāk nedomāsim, bet – cik zinu – negadījumi uz ceļiem, kur iesaistīti dzīvnieki, ir problēma arī citviet Eiropā un pasaulē. Risinājumus meklē, bet…

Nākamais – aviācijas drošība! Piemēram, kaut kur savairojas vārnas vai krauķi, vai kaijas… Nesenā ziņa: lidmašīnas dzinējā ieskrien bars putnu un tikai pateicoties pilotu prasmei, gaisa kuģis nosēžas labības laukā. Paldies Dievam, ka daži simti cilvēku palika dzīvi! Jāvērtē, kas mums vairāk vērts – cilvēka dzīvība vai bieži sastopami putni. Putni pilsētvidē tiek aizstāvēti… Pilsētvide nav domāta kaiju populācijas pavairošanai! Zīriņi perē uz jumta… Lai viņš perē krastmalā! Slimības, netīrība, troksnis. Starp citu – neizgulējies cilvēks nav darbspējīgs! Ja skatāmies sīkāk – var rasties problēmas kopējai ekonomiskajai situācijai, un tas nemaz nav smieklīgi! Mākslīgi radītā pietāte pret kaijām, vārnām vai krauķiem pilsētās, ir līdzīga situācijai ar lielajiem plēsējiem Eiropā. Rumānijā notiek lāču uzbrukumi cilvēkiem. Kāpēc? Lācis ir gudrs dzīvnieks un kaut kā sapratis, ka to nemedī. Pamazām lāču populācija tapusi drosmīgāka, daudzviet dara, ko grib. “Dodiet man hamburgeru! Nedosiet? Paņemšu hamburgerēdāju pašu! Kā piedevu!”

Kā Latvijā ar lāčiem? Ne mednieku vidē, bet sarunās tos piemin it piesardzīgi…

Nevaru teikt, ka lāču populācija Latvijā izvietojusies vienmērīgi, bet lāči nu ir visā Latvijā! No mums tie devušies uz Lietuvu un izplatās arī tur! Latvijas lāču populācija nav liela, bet stabila jau vairākus gadus, tie pie mums arī vairojas.

Vai varam domāt, ka, salīdzinot ar padomju laikiem, vide lāčiem ir labvēlīgāka?

Lāču skaits ir pieaudzis! Lāči atnākuši no Igaunijas, palikuši, iedzīvojušies pie mums! Vide Latvijā un Igaunijā diez ko neatšķiras! Barības bāzes ziņā mēs esam it labvēlīgāki! Domāju, tuvākajos gados populācija palielināsies un jau tagad būtu jādomā par tās apsaimniekošanu, lai mēs nenonāktu rumāņu un slovāku situācijā, kad lācis uzbrūk cilvēkam.

Vai zināms, kālab vienbrīd Igaunijā un Krievijā lāči bija, Latvijā nemaz vai retumis?

Grūti pateikt! Domāju, pie mums tos nomedīja! Igaunijā, Krievijas pierobežā tiem bija iespēja paglābties un populācijai atjaunoties! Lāču populācija pieaug daudzviet! Liels šīs sugas skaita pieaugums vērojams arī Krievijā, Tālos Austrumus ieskaitot! Jau desmit gadus regulāri turp dodos medībās, pavadot medniekus, un redzu, ka desmit gadu laikā lāču skaits ir dubultojies, ja ne trīskāršojies.

Tālie Austrumi! Vai mednieka gaitās gadījies sastapt Amūras (Usūrijas) tīģeri?

Aci pret aci sastapies neesmu! Pēdas redzējis ļoti daudz! Negribu piekrist apgalvojumam, ka tīģeru skaits spēji samazinās! No pieredzes zinu – aizbraucam ar sniega motociklu līdz noteiktajai vietai. Pēc laika, dodoties atpakaļ, mūsu ceļu jau šķērsojis tīģeris, pēdas ir redzamas. Viena reize būtu saucama par sagadīšanos, bet!… Ja tas notiek trīs, četras vai piecas reizes, es to saucu par likumsakarību. Teritorija ir samērā blīvi apdzīvota, un katram tīģerim tā (teritorija)ir sava! Es teiktu, ka populācija ir stabila!

Atgriežoties pie lāčiem, vai liegums tos medīt Latvijā skaita pieaugumu ir ietekmējis? Igaunijā, cik zināms, medības ir atļautas, Krievijā tāpat!

Igaunijā ir stingri kontrolētas vilku un lūšu medības, lāču medības atļautas. Krievijā tas ir brīvāk, bet medību intensitāte ir cita. Krievijā lāču medību limits netiek izpildīts gadu gadiem.

Mednieki un mežirbe. Mednieki parasti teic, ka mežirbe ir, bet ir, kur tai jābūt, ne visviet!

Ornitologi vēlējās panākt mežirbes medību ierobežošanu vai aizliegumu, vai arī medību licencēšanu (kā staltbriedim). Muļķīga ideja! Ļoti muļķīga! Par pašām irbēm runājot, piekrītu kolēģu viedoklim: mežirbes ir tur, kur tām jābūt! Tās dzīvo savā biotopā – jaunaudzēs, gar upītēm, gar ūdenskrātuvēm. Tur viņu ir daudz! Jā, piekrītu, uz irbēm ir liels “spiediens”, bet tas nāk arī no… pašiem ornitologiem. Latvijā ir savairojušies lielie plēsējputni (par ko nerunā), kam mežirbe ir viens no barības pamatobjektiem. Mednieku dārziņā arī varam iemest akmeni – vajadzētu medīt vairāk lapsu, jenotsuņu un caunu! Arī šie nelidojošie plēsēji atstāj iespaidu uz mežirbes populāciju, bet kā suga tā nav apdraudēta! Runas par apdraudētību ir vēlme iegrābties kādās naudās vai tautas kabatā un apmaksāt savu hobiju!

Gulbenes pusē putnu gredzenotājs lepojās ar netālu esošo urālpūces ligzdu. Bet – parādījās caunas, un pūce tur vairs neligzdo… Kā mums ar caunām?

Caunu ir daudz! Limita to medībām nav, bet… Latvijā faktiski ir izzudis kažokādu bizness… Diemžēl! Caunas medī vai nu savam vaļaspriekam, vai savām vajadzībām! Mednieku ieinteresētība medīt caunas ir sarukusi. Te būtu nepieciešams domāt par valsts atbalsta programmu, lai kažokādu tirgu atdzīvinātu! Tas atrisinātu jautājumu ar caunām un Amerikas ūdelēm (kas pēc pašu ornitologu ziņām iznīcina 90% perējumu), lapsām un jenotsuni. Caunas var medīt, bet tas prasa laiku un darbu! Cauna nav tas dzīvnieks, kas skraida apkārt ikdienā. Ja mums šķiet, ka kaut kur mīt viena cauna, to ir krietni vairāk! No paša pieredzes: tuvu medņu riestiem sezonas laikā saķeru ap 40-50 caunu, laika gaitā medņu skaits redzami pieaug! Tātad še līdzsvaru rada mednieks, ne daba! Ja līdz regulārām medībām redzu dažus medņus, pēc pāris gadiem tie jau staigā bariņiem vien!

Par lielajiem plēsējputniem spriežot, daudz piemin mazo ērgli (liegumu sakarā). Kā ir ar pārējiem – lijas, klijas, piekūni, vanagi, citi ērgļi? Par tiem runā mazāk, nav aizsardzības projektu, bet…

Neņemšos spriest par perējošajiem pāriem, bet jūras ērgļu skaits ir palielinājies daudzkārt, tas redzams ikvienam, kas dzīvo vai mēdz uzturēties zivju dīķu tuvumā. Ja kādreiz dīķu saimnieki vai īpašnieki, krietni pārsteigti, ieraudzīja vienu vai divus īpatņus, tagad pie viena dīķa pārlidojumu laikā redz sēžam piecus, sešus. To pašu var novērot arī pie kritušajiem, bojā gājušajiem dzīvniekiem. Skatāmies: riņķo ērglis! Skaidrs, vilks kaut ko nomedījis. Aizbraucam – jā – sēž vairāki jūras ērgļi!

Klinšu ērgļus redz, bet to skaits turas stabils, krasi nepieaug. Klijas un lijas… Braucot pa laukiem, šos putnus var redzēt it bieži, kas liecina par skaita pieaugumu! Jaunībā biju aizrāvies ar ornitoloģiju un zinu: kādreiz tie bija retums! Vienīgā zināmā un regulārā, un pazīstamākā suga bija niedru lija! Tagad ir arī citas!

Tātad plēsējiem barības bāze ir pietiekama.

Protams! Ja runājam par pēdējā laika modi “bioloģisko daudzveidību”, uzskatu, ka varam, būt paraugvalsts, jo esam labā stāvoklī. Mani pārsteidz OECD ziņojums, kas idejiski tapis šepat pie mums. Es to uzskatu par sava veida diversiju pret mums, mūsu valsti un sabiedrību! Par to “ziņotājiem” būtu jāatbild! Valsts drošības struktūrām būtu jāsaprot pašām un jāpaskaidro sabiedrībai: kādi ir nepatiesā ziņojuma mērķi, kāpēc to pasniedz starptautiski, kā tas ietekmē vietējo iedzīvotāju pašapziņu. Es šo ziņojumu uzskatu par vērstu pret mums un mūsu valsti!

Manuprāt, vienīgā interese, lai starptautiski Latvijas situāciju padarītu sliktāku nekā ir patiesībā, ir izkrāpt vairāk naudas, lai pētītu to, kas ir “slikti”. Piemēram, mēs varam pētīt mežirbes sastopamību priežu silā. Neatradīsim! Bet ir iespējams veidot parauglaukumu tur, kur nekā nebūs, un iegūt attiecīgos rezultātus! Dati būs tādi, kā vēlamies! Jebkurus datus var falsificēt un sagrozīt, kas pie mums ir izteikti!

Kā Latvijā ar mums netipiskajām sugām? Jelgavas pusē sastaptais šakālis, Kurzemē – melnais grifs… Bieži viesi? Šakālis pazīstams no stāsta par Maugli.

Aicinu visus, cik tas iespējams, ne medīt, bet iznīcināt šakāli, lai Latvijā no tā nebūtu ne smakas!!!! Mēs vēl neapzināmies, kāds ļaunums nāk tam līdz! Šakālis ir ļoti labi adaptējies pilsētvidē! Viņš dzīvo līdzās cilvēkam, malkas šķūnī, bet mēs to nezinām (varam nezināt)! Ēd visu, ko var atrast: gurķus, ķirbjus, kabačus, un viņam garšo arī viss, kas dzīvs un kustas, ieskaitot stirnas! Ja lapsa medī jaunos stirnēnus, šakālis tiks galā ar pieaugušajām! Šakālis ir “starpposms” starp vilku un lapsu, aizpildot vietas, kur vilka nav! Ja vilkam dzīvei vajag mežaudzi, šakālis mitīs tepat blakus! Tās ir lielas briesmas! Mēģinājums iestāstīt, ka šakālis pie mums ieradies klimata izmaiņu dēļ dabiskā ceļā, ir absurds! Tas ir iegansts jaunu ierobežojumu radīšanai, lai šo sugu neaiztiktu! Ja šakāļi ierodas dabiski, tos būtu jāsargā visā Eiropā. Šīs sugas “ierašanās” stāstu mums pavēstīja igauņu kolēģi: pirms gadiem desmit kāds dzīvniekmīlis Igaunijā ievedis šakāļus, mēģinājis tos pavairot, kas arī izdevies, bet, neatradis pircējus, palaidis savvaļā. Pirmie šakāļi parādījās Matsalu rezervāta pierobežā. Tad konstatēja, ka rezervātā šo dzīvnieku jau ir pārāk daudz… Cilvēki medīja, domājot, ka tas ir vilks! Latvijā šakālis jau ir visos reģionos, bet – kā jau teicu – ir gana izmanīgs un bieži acīs netrāpās! Tā jau IR problēma! Tos nomedī vai notriec uz ceļiem vietās, kur par šakāļiem neviens nav pat domājis! Tātad… Šo dzīvnieku pietiekami daudz ir arī Lietuvā!

Vai šakālim ir kāds dabiskais ienaidnieks, vai tikai konkurenti?

Vilks! Arī lūsis! Tie savās teritorijās šakāli iznīcina vai padzen. Bet – šakālis ir bara dzīvnieks! Tas nedzīvo pa vienam un, piemēram, lūsis nez vai uzbruks trim, četriem šakāļiem. Lielajam kaķim cerību še maz!

Kā ar medību organizāciju Latvijā? Vai kas būtu jāmaina?

Nepieciešama lielāka saliedētība un spēcīgāks, skaļāks atbalsts svarīgos jautājumos! Noteikti! Būtu labi, ja diskusiju forumos vai sociālajos tīklos mēs, mednieki, cits citu papildinātu un atbalstītu, ne norietu! Tas ir mans sapnis!

Par pārmaiņām – viss ir labs un noderīgs, ja vērsts organizācijas vienotībai un attīstībai, un nostiprināšanai. Pārmaiņas nevar būt šķeltnieciskas! Gadās, daudzi vēlas būt “šefi”, bet medību organizēšanas darbs prasa laiku un pilnvērtīgu ieguldījumu. Daudziem atradīsies darāmais – darītāji laipni lūgti talkā! Ikdiena paņem daudz laika un rūpju, kaut vai to pašu aplamību un nepatiesības atspēkošanā.

Mednieku ir daudz, mēs esam 23 000, bet – kad jāsaliedējas un jāatbalsta mūsu idejas, redzam, ka vien daži darbojas 24 stundas diennaktī. Pārējie ir pasīvie vērotāji, kas skatās un nogaida: Kas būs? Uz kuru pusi svari virzīsies? Gribētu lielāku aktivitāti un atbalstu no savējiem!

Medniekos ir liels spēks! Šo spēka un vienotības dzirksti jūtu ik gadu “Minhauzenā”! To atceros, kad kādreiz spēki zūd un rokas nolaižas, tad domas vien dod sparu!

Kā Tu salīdzinātu Igaunijas, Latvijas un Lietuvas medniekus?

Igauņi no trim Baltijas valstīm ir visveiksmīgākie, jo saglabājuši veco sistēmu: visi mednieki ir spiesti iesaistīties mednieku organizācijās, lai varētu medīt. Latvijā situācija ir laba, mums ir divas vadošās mednieku organizācijas, mēs viens otru papildinām un nevaram palaisties slinkumā. Mēs “esam paralēli”, bet darbojamies – par! Mednieku labā!

Lietuvā situācija ir bēdīga, jo viņiem mednieki sadalījušies sešās organizācijās, kur visām ir spēcīgi līderi, kas sevi uzskata par vienīgajiem īstajiem un pareizajiem! Šo apstākļu dēļ Lietuva mazliet ir izkritusi no starptautiskās aprites…

24.09.2019
  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru