Zaļais kurss (Zaļā pāreja) maina mūsu sabiedrību, ekonomiku un starptautiskās attiecības. Tā nav tikai atsacīšanās no fosilo resursu ieguves un izaugsmes, taču tas izskatās pēc atšķirīgas versijas tam ceļam, kas rada problēmas planētai. Vai atteikšanās no ekonomiskās izaugsmes var palīdzēt nodrošināt stabilāku nākotni? Olīvija Lazāra (Olivia Lazard) ir Carnegie Europe stipendiāte, viņa pēta ģeopolitiku, kas saistīta ar klimata pārmaiņām un ekoloģiskajām problēmām nākotnē.

Džeimijs Kendriks: Eiropas Zaļais kurss ir Eiropas Savienības plāns, lai līdz 2050. gadam sasniegtu oglekļa nulles emisiju līmeni. Kāda ir Eiropas “zaļās” pārejas praktiskā puse?

Olīvija Lazāra: Ja mēs sākam jaunu, industriālu enerģētikas digitalizācijas revolūciju, tas nozīmē, ka mēs palielinām savu materiālo ietekmi uz dabu. Aprites ekonomika šo ietekmi var ierobežot, ja ievērosim izaugsmes loģiku.

Pēdējo 10 gadu laikā daudz runāts par ekonomisko darbību nošķiršanu no siltumnīcefekta gāzu emisijām. Tā kā šai sakarā ir veikti daudzi zinātniski pētījumi, ciktāl mēs varam redzēt – ir brīži, kad saimniecisko darbību un siltumnīcefekta gāzu emisijas var atdalīt, bet to nevar ilgtermiņā, turklāt, ir divas nopietnākas problēmas.

Pirmā – Eiropas Savienība apgalvo, ka dažas ekonomiskās darbības tā veiksmīgi nodala no siltumnīcefekta gāzu emisijām. Kā? Daļēji tāpēc, ka daudzas jomas, no kurām ES ir atkarīga, tiek nodotas pakalpojumu sniedzējiem valstīs ārpus ES. Ja oglekļa uzskaites ietvaros ES paziņo – “mēs gadā emitējam tikai 6-7% no globālajām siltumnīcefekta gāzu emisijām”, tas ir iespējams tikai tāpēc, ka Eiropas Savienība izmanto piegādes ķēdes Āzijā, Āfrikā, Latīņamerikā un austrumu kaimiņvalstīs.

Otra problēma – pastāv ““absolūta fantāzija” par ekonomikas dematerializāciju, izmantojot digitalizāciju”. Digitalizācijai ir nepieciešama ļoti liela infrastruktūra, kurā ir daudz metāla, kā arī oglekļa ietilpīga infrastruktūra, kas saistīta ar tērauda un betona izmantošanu. Šīs infrastruktūras daļas, piemēram, zemūdens kabeļi internetam, kārtējo reizi iejaucas ekosistēmās. Civilizācija joprojām grauj ekosistēmu pārpalikušo integritāti. Mēs pietuvojamies robežām, nezinot, kas atrodas aiz tām, runājot par cilvēces sistēmu stabilitāti, veselību un evolūciju.

Jūs strādājat pie saistības starp Zaļo kursu, konfliktiem un mieru. Ko ES nozīmē saikne starp izaugsmi, resursu ieguvi un konfliktiem?

Kā jebkura energoietilpīga ekonomika, arī Eiropas Savienība ir atkarīga no resursu ieguves. Ņemot vērā ESvienotā tirgus būtību un to, ka ES ekonomika lielā mērā ir uz pakalpojumiem orientēta, tā nodod resursu ieguves izmaksas citām tautsaimniecībām, kas izmanto tirdzniecību un komerciālo apmaiņu, lai pakāptos pa ekonomiskās izaugsmes kāpnēm. Dažos gadījumos resursu ieguve ir cieši saistīta ar vardarbību, vietējās “elites” plēsonību, korupciju un nelikumīgām finanšu plūsmām.

Eiropas Savienība nav “akla” attiecībā uz resursu ieguves problēmām. Tā ir izstrādājusi dažādus kontroles instrumentus, piemēram, piegādes ķēžu uzraudzības mehānismus. Pašlaik tiek strādāts pie noteikta kontroles mehānisma izveides attiecībā uz svarīgākajiem minerāliem. Taču... noteikumus var viegli apiet, ja ir liels pieprasījums. Energoietilpīgajās valstīs ir tendence ignorēt tās ieguves nozaru kontroli, piemēram, kalnrūpniecību, tādējādi radot politisko ekonomiku, kas vai nu izliekas nemanām vardarbību, vai arī cenšas mazināt tās sekas, lai izvairītos no lielākām izmaksām.

Regulatīvie instrumenti vardarbīgu politisko ekonomiku mazināt var tikai virspusēji. Tā vietā ir vai nu jārisina problēmas augšupejošā posmā, piemēram, pirms tiek izveidotas piegādes ķēdes, vai jāveic sistēmiski ieguldījumi, lai risinātu ekonomikas, ekoloģijas, pārvaldības, sociālās un finanšu nestabilitātes problēmas, kas patiesi pārveidotu ar resursu ieguvi saistītās vardarbīgās politiskās ekonomikas.

Mūsu ekonomiskās un sociālās sistēmas ir balstītas uz ekonomisko izaugsmi un resursu ieguvi. Zaļais kurss līdz šim ticis balstīts līdzīgā loģikā. Vai pastāv alternatīvas iespējas attiecībās ar dabu?

Ja atceramies cilvēces vēsturi, redzam, ka pastāv arī citi funkcionēšanas veidi. Pamatiedzīvotāju kopienas jau gadsimtiem ilgi par to ir aizrādījušas “modernajām” tautām un sabiedrībām. Piemēram, Amazones baseins nav tikai dabas procesu un ekoloģiskās secības rezultāts, bet cilvēku saimniekošanas un pozitīvas mijiedarbības rezultāts starp cilvēkiem un dabu. Cilvēku un dabisko, dzīvo ekosistēmu attiecības dažās pasaules daļās joprojām tiek saprastas kā savstarpējas. Mums šīs zināšanas ir jāatjauno ilgtermiņā. Taču ir ļoti grūti ņemt par atskaites punktu pamatiedzīvotājus, salīdzinot ar to, kā mēs šodien dzīvojam Eiropā vai ASV. Tas ir fakts, ko mēs nevaram un nedrīkstam ignorēt. Tas, kas ir likts uz spēles Eiropas sabiedrībām, ir ārkārtīgi sarežģīta un smalka sociālekonomiskā līdzsvara izveidošana un izvietošana telpā, kas ir saistīta ar sarežģītām dzīvām ekosistēmām.

Sociālās labklājības sistēmas veido Eiropas tautu sociāli politiskās DNS galveno daļu, tās ir atkarīgas no nodarbinātības, lai radītu nodokļu bāzi. Eiropā nodarbinātība ir atkarīga no makroekonomiskajām struktūrām, kas balstās uz resursu ieguvi no citām valstīm, un tirdzniecības apmaiņu, kas uztur precīzu līdzsvaru ar citām zemēm. Tas ir globalizācijas princips: neviena valsts nav atsevišķa sala, mēs visi esam atkarīgi viens no otra, un mūsu dzīves ir sasaistītas savstarpējās atkarībās, kas nosaka valstu līdzsvaru un pārdales modeļus.

Tā kā mēs cenšamies pārveidot savas attiecības ar sarežģītām dzīvajām sistēmām, integrējot tā sauktos ārējos faktorus mūsu ekonomiskajā uzvedībā, ja mēs mainām savstarpējās ekonomiskās atkarības, piemēram, ar pieprasījuma samazināšanas vai izaugsmes samazināšanas politikas palīdzību, mums jāsaprot, kādus kompromisus mēs radām un kādu nestabilitāti mēs varam izraisīt. Eiropiešiem galvenais jautājums – kā no jauna iesaistīties kompleksās dzīvajās ekosistēmās un strādāt, lai panāktu globālu klimata un ekonomisko taisnīgumu, vienlaikus ieviešot tādu ekonomikas sistēmu, kas nesagrauj sociālās drošības tīklus Eiropā.

Pamatā tieši ar šo rodas grūtības sarunās par izaugsmes samazināšanu. Ja uz lietām raugās no valsts perspektīvas, var rasties pārdomas, kā likvidēt noteiktas nozares, pārcelt darbaspēku uz citu sektoru, potenciāli pārkvalificēt. Ja valsts ekonomiku aplūkojam tās starptautisko saikņu kontekstā, saruna kļūst daudz sarežģītāka.

Ļoti labs piemērs ir palmu eļļa. Malaizija un Indonēzija asi reaģēja uz Eiropas Savienības aizliegumu izmantot palmu eļļu, jo tas apdraud šo valstu sociālo līdzsvaru, kas saistīts ar tās izmantošanu; abu valstu reakciju neizraisīja iebildumi pret klimata pasākumiem. Kad ES pieņēma likumu par atmežošanu, tajā netika ņemta vērā tā ietekme uz valstīm, kas piegādā koksni, radot nestabilitāti partnervalstīs un graujot uzticību starptautiskajās attiecībās. Nepievēršot pienācīgu uzmanību mūsu partneriem, mēs apdraudēsim vismaz dažus pamatelementus, kurus nepieciešams atjaunot un stiprināt (tas ir izaugsmes samazināšanas kustības mērķis), jo īpaši klimata pārmaiņu radīto traucējumu apstākļos.

Ja jau izaugsmes samazināšanās ir pārāk krass pavērsiens, kāds ir mūsu ekonomikas turpmākais ceļš? Mēs taču zinām, ka ekonomiskās izaugsmes “loģika” iznīcina vitāli svarīgas dabas sistēmas?

Ja domājam, kā pārorientēt ekonomiku no ekstrakcijas uz reģenerāciju, t.i., neiegūt vairāk, nekā dabā iespējams atjaunot, rodas divi jautājumi.

Pirmkārt, vai mums vēl ir laiks reģenerācijai, zinot, ka klimata krīze tālu pavirzījusies uz priekšu? Dabas resursi un ekosistēmas jau ir kustībā, mēs redzam izmaiņas putnu migrācijas modeļos. Valsts un nācijas veidošanās balstās uz noteiktām robežām, noteiktu dabas resursu sadalījumu un ar robežām saistītu iedomātu identitāti. Ja tās sāks pārvietoties, radīsies daudz problēmu. Vai mēs varam noķert pēdējo iespēju saglabāt noteiktus dabas resursu izplatības modeļus tādus, kādi tie ir šodien, izmantojot reģenerāciju? Vai arī mēs virzāmies uz kaut ko pavisam citu un tāpēc īsti nezinām, kā rīkoties?

Otrkārt, jautājums nav par to, vai izaugsmes samazināšana pati par sevi ir vēlama, bet gan par to, vai izaugsmes samazināšana ir efektīva un iedarbīga vietējā, valsts, reģionālā un starptautiskā līmenī. Vai izaugsmes samazināšana kalpo mērķim ierobežot nevajadzīgu materiālu izmantošanu un pārorientēt ekonomiku uz lokalizētāku, cirkulārāku un bioreģionālu ekonomiku? Vai izaugsmes samazināšana var atjaunot sociālo struktūru un novērst citas sociālās problēmas, piemēram, vientulību, depresiju, garīgās veselības traucējumus un to izplatību?

Visām politiskajām un sociālajām sistēmām jābūt orientētām uz atjaunošanos. Jautājums: vai izaugsmes samazināšanās būs daļa no tās.

Vai karš Ukrainā ir atklājis saikni starp Eiropas ģeopolitisko nostāju un izaugsmes samazināšanas politiku?

Kara izraisītās problēmas un sekas ir rosinājušas vēl vairāk domāt par resursu efektīvu izmantošanu. Es to nesauktu par izaugsmes samazināšanos, tas drīzāk ir politisks priekšlikums, kā svarīgākajās nozarēs panākt līdzsvaru starp ētiskiem, ekonomiskiem un sociāliem ieguvumiem. Pārdomām vajadzētu rezultēties ne tikai cīņā ar bezdarbu un tā sekām, vai ar atteikšanos no videi kaitīgas patērētāju uzvedības vien.

Tiesa, bet politika, kādu pieprasa izaugsmes samazināšanas aizstāvji, ir kļuvusi politiski nepieņemama.

Tā arī ir taisnība. Esmu Francijas pilsone un man bija interesanti vērot pagājušā gada prezidenta vēlēšanu kampaņu. Es gaidīju, ka izaugsmes samazināšanās kļūs par nozīmīgu tēmu 2027. gada prezidenta vēlēšanu kampaņā, bet tas notika jau 2022. gadā. Tātad tas notiek! Nākotne, ko ietekmēs klimata pārmaiņas, prasa politisko domāšanu.

Karš Ukrainā uzskatāms par realitātes sajūtas pārbaudi un triecienu eksistējošajām sistēmām, jo īpaši Eiropā. Karš Ukrainā raisījis iespējas runāt par deģenerācijas realitāti, piemēram, saikni starp fosilajiem resursiem kā preci, kas rada hronisku krīzi, un karu, un Eiropas stratēģisko autonomiju.

Pastāv arguments – jo lielāku stratēģisko autonomiju Eiropa iegūs, ieguldot atvērtajās un decentralizētajās energosistēmās, jo labāk mums klāsies. Tas ir taisnība tikai gadījumā, ja dekarbonizācija tiek uzskatīta par galamērķi. Lai to sasniegtu, ir daudz šķēršļu, kas, visticamāk, nākamajā desmitgadē ļoti apgrūtinās sarunu par izaugsmes samazināšanu.

Kā tā?

Atceros pagājušajā gadā redzēto Zaļās partijas plakātu, kura fonā bija Ukrainas karogs un daži strādnieki, kas uzstādīja vēja turbīnu. Plakāta saturs pauda – mums būs miers, ja vairāk ieguldīsim atjaunojamos energoresursos. No komunikācijas viedokļa vēstījums ir apšaubāms, ja ņem vērā, ka runa ir par pāreju no fosilo resursu atkarības (no fosilās enerģijas) uz citu atkarību. Tas ir vēl viens – citu resursu (izejvielu) – ieguves laikmets. ES teritorijā nav pietiekami daudz derīgo izrakteņu, lai, neraugoties uz neseno atklājumu Zviedrijā, apmierinātu Eiropas vajadzības pēc tīrajām tehnoloģijām. Derīgo izrakteņu nepieciešamība radīs jaunu atkarību, to ieguve var veicināt ekonomiskās attiecības, kas veidos dažādu sistēmu sāncensību. Tas nav izdomāts, bet reāls drauds. Mēs varam progresēt, ja stabili rūpēsimies par drošību, kas šobrīd ir mūsu starptautiskās uzmanības centrā.

ES ir jāapsver, kādas “atkarības” mēs vēlamies attīstīt pēc 20 gadiem. Ķīna un Krievija mums ir priekšā piegādes ķēžu autonomijas un suverenitātes ziņā un izmanto savas ekonomiskās priekšrocības, lai mainītu pārvaldības sistēmas zemeslodes dienvidos. Autoritāru vai vismaz nepārredzamu, neatbildīgu režīmu pieaugums pasaulē ir acīmredzamā saskaņā ar enerģētikas pāreju. Manuprāt, par to ir jādiskutē, ja un kad runājam par izaugsmes samazināšanu. Izaugsmei ir spēcīga politiski ekoloģiska ievirze. Tai jābūt arī spēcīgam ģeopolitiskam un ģeoekonomiskam piedāvājumam.

Kādas ģeopolitiskās sekas Eiropas Savienībai radītu ekonomiskās izaugsmes samazināšana?

Sākot mainīt starptautiskās ekonomiskās attiecības, atņemot daļu vērtības un, iespējams, atgriežot ražošanu Eiropā, mēs varam vājināt līdzšinējos sadarbības partnerus ārpus ES. Šie partneri ir ne tikai ekonomiski, bet arī politiski partneri. Dažas valstis savu ekonomiku un sociālo struktūru ir veidojušas, balstoties uz Rietumu pieprasījumu, tāpēc pārmaiņu process jāveido un jāvērtē kopīgi. Mēs to neesam sākuši darīt.

Svarīgs jautājums ir saikne starp ekonomikas izaugsmi un drošību. Politikas teorijā skaidro, ka valsti nosaka vardarbības monopols. Lai iegūtu vardarbības monopolu, ir jāiegulda militārajās, drošības un aizsardzības sistēmās. Ja aplūkojam globālo situāciju, redzam, ka Ķīna, Krievija un ASV arvien vairāk un vairāk iegulda militārajā potenciālā. Raugoties no to cilvēku perspektīvas, kuri atbild par drošību, tagad nav īstais laiks laivas šūpošanai. Izaugsmes samazināšanās varētu nozīmēt arī atteikšanos no sociālekonomiskās stabilitātes, kas ļauj nacionālajai valstij ieguldīt līdzekļus drošībā.

Manā izpratnē izaugsmes samazināšanās kustība ir tikai sākusi pievērsties šiem jautājumiem.

Pašreizējie apstākļi ir ļoti trausli, un ideoloģiska izaugsmes samazināšanas programma, kas vērsta tikai uz planētas veselību, neizprotot, kā cilvēku sistēmas pašorganizējas, ir neproduktīva. Tas ir pretrunā tam, kāda nozīme planētas un cilvēku drošībā var būt sistēmiskam izaugsmes samazinājumam.

Jūs esat aicinājusi ieviest globālu sabiedriskā labuma režīmu, t.i., padziļināt starptautisko sadarbību, lai saglabātu planētas stabilitāti. Vai ir jelkādas izredzes, ka Putins, Sji, Baidens un citi sēstos pie viena galda, lai vienotos par globālā sabiedriskā labuma pārvaldību?

Jā un nē! Jebkurā kritiskā vēsturiskā brīdī vienmēr ir kādi vienā laikā darbojošies spēki. Karš Ukrainā ir radījis tektoniskas pārmaiņas. ES mainīja viedokli par Eiropas Zaļo kursu no projekta, ko eiropieši radīja eiropiešiem, uz projektu, ko ar REPowerEU direktīvu atzina, ka Zaļais kurss ir atkarīgs no starptautiskās dimensijas. Ar Aktu par kritiskajām izejvielām (Critical Raw Materials Act) ES iesaistīsies jauna veida diplomātijā minerālu, tehnoloģiju un ekonomikas jomā.

Es runāju par starptautisku sabiedriskā labuma režīmu, jo uzskatu, ka klimata mainīguma realitāte būs pietiekami smaga. Joprojām būs “pēdējā brīža slava”, līdzīgi kā fosilā kurināmā nozarei ir “pēdējā brīža slava” kara rezultātā, bet būs ļoti grūti risināt sarežģītas problēmas bez starptautiskas sadarbības.

Globālais spēku līdzsvars nevar izplesties ārpus planētas robežām. To zina pat Ķīna. Pārveidot kolektīvās drošības sistēmas un mainīt ekonomisko apmaiņu globālās drošības sistēmas ietvaros būs iespējams, ņemot vērā mūs skārušo klimata problēmu steidzamību un nopietnību.

Ja paskatāmies politikas virzienus līdz 2030. gadam, tie aktualizē jēdzienu par planētas robežām, par ekonomikas nozaru pārveidi, lai virzītos uz atjaunojošamies ekosistēmām kopumā, tostarp, cilvēku ekosistēmām. Visus šos vārdus ES dokumentos redzu pirmoreiz. Jaunās iniciatīvas tapušas tikai pirms gada. Pārrāvums, ko izraisīja karš Ukrainā, pavēra jaunas iespējas, parādot, kādai vajadzētu izskatīties starptautiskajai diplomātijai un sadarbībai. Piemēram, tika pabeigts darbs pie līguma (High Seas Treaty), par kuru sarunas ritēja 20 gadus.

ES politikā ienāk jaunas idejas. Izaugsmes samazināšanās atbalstītāju kopiena un Eiropas Savienības birokrāti un Eiropas Parlamenta deputāti joprojām ir kā ir dažādas un tālas planētas. Kurš varētu likt tām sarunāties?

Agrāk tās bija ļoti tālas planētas, tagad tās cenšas satuvināties. Kā cerību es uztveru to, ka Eiropas Komisija finansē 10 miljonu eiro vērtu pētniecības projektu, kuru vada Giorgos Kallis, Julia Steinberger un Jason Hickel. Tas ir viens no lielākajiem Horizon grantiem. Tas ir ļoti pozitīvi.

No privātām sarunām zinu, ka cilvēki, kas dažādos EK ģenerāldirektorātos strādā par galvenajiem ekonomistiem, aiz slēgtām durvīm iesaistās sarunās, risinot jautājumus, kas ir izaugsmes samazināšanās un ko tā nozīmē? Tas ir cits domāšanas veids, ja runājam par ekonomiku, un visiem ir vajadzīgs laiks, lai pielāgotos. Nav tā, ka cilvēki ES – un es uzstāju uz vārdu “cilvēki”, nevis iestādes – nebūtu nobažījušies par šo situāciju.

Tomēr iestāžu darba stila maiņa ir sarežģīta un prasa laiku. Es domāju, ka dažādu krīžu rezultātā tas notiks arvien ātrāk un ātrāk. Problēmu, no kuras jāizvairās, es saucu par “plānveida”, piemēram, plānota panika. Teiksim reakcija saistībā ar saistībā ar pārtikas nodrošināšanu, ko ļoti ietekmēja karš Ukrainā. Prezidents E. Makrons teica, ka kviešu audzēšana ES un, piemēram, Ēģiptē ir divkārt jāpalielina. Tas ir bezjēdzīgi. Jā, šāds aicinājums ir loģisks, ņemot vērā pašreizējo ekonomisko pamatojumu, bet rada arvien lielākus sistēmiskus satricinājumus, jo kviešu audzēšanas palielināšana ir sistēmisks risks.

Jo labāk EK sagatavosies, finansējot stabilus pētījumus – un tiem ir jābūt stabiliem pētījumiem, kas nav ideoloģiski angažēti, bet uzdod sarežģītus jautājumus ar atklātu prātu un neviltotu pieeju – jo vairāk mēs redzēsim tādu ES, kas nākamajā krīzē varēs teikt: “Ko mēs finansējām? Kā mēs varam mācīties no šī pētījuma, izstrādājot un veidojot politiku? Kādi efektīvi institucionālie procesi ļaus sasniegt praktiskus rezultātus?”

Vienlaikus mums ir vajadzīga iestāžu iekšējā sadarbība, koordinācija un saziņa. Zināms, ka Eiropas Komisijas ģenerāldirektorāti darbojas izolēti. Mums tie jāmudina uz sadarbību, nevis lai pamatu pamatos apstrīdētu, kā tie strādā, bet lai aicinātu tos strādāt citādi. Kādai vajadzētu būt nākamajai Eiropas Komisijai, lai tā strādātu sistēmiski un saskaņoti? Kāda veida projektus tā īstenos, ja ES vēlas kopīgi risināt enerģētikas, ekonomikas, klimata un ekoloģiskās drošības problēmas? Šīs lietas būs turpmāko politiku pamatā.