Zem simtgadējā ozola,
Bij cūka zīļu pierijusies,
Līdz pašam kaklam paēdusies
Vēl krietni nošņācās zem tā;
Pēc tam, no miega piecēlusies,
Ap koka saknēm sāka rakņāties.
“Tas ir tak ļoti kaitīgs kokam,”
Teic krauklis, redzēdams to rokam,
“Tas kaltīs, kamēr bojā ies.”
“Lai kalst!” tā cūka teic,
“Kas man par bēdu!
Tur labuma es redzu maz:
Viņš bijis nebijis, par to nekas!
Kad ir tik zīles: tās es labprāt ēdu.”
“Tu nepateicīgā,” tā ozols iesaucās,
“Ja snuķi tu uz augšu pacelt spētu,
Tad gan tu saredzētu,
Ka zīles šīs ir manis audzētas.”
*
Tā nejēgas, ko vien tik jaudā,
Mēdz zinātnes un mākslas nozaimot
Un apstulbumā nesaprot,
Ka paši viņu augļus bauda.