Autors: Zemeunvalsts.lv

Viegli iegūstams kumoss

Cilvēki, kas atkarīgi no valdošo partiju labvēlības un saņem valdības pabalstus, pie vēlēšanu urnām atdāvinās balsi saviem “labdariem”. Nav ietekmīgāka varas instrumenta, kā padarīt cilvēkus atkarīgus.
(Ramin Peymani)

Nabadzības risks palielinās. Katoļu Ģimeņu apvienība un Vācijas Ģimeņu savienība (turpmāk tekstā – Apvienības) pirms kāda laika vērsās pie sabiedrības, saucot to palīgā. Abu apvienību vēstījumā pausts, ka “pieaugošās nodokļu un nodevu nastas dēļ pirmās ar naudas trūkumu sastopas ģimenes ar vairākiem bērniem”.

Lai “noturētos virs ūdens”, pagaidām vēl pietiek ar 50 000 eiro lieliem ienākumiem gadā. Iemeslu, kāpēc ģimenēm nepietiek naudas, ir daudz. Viens no tiem varētu būt jaunās paaudzes aizvien augstākās prasības pēc mobilajiem tālruņiem un zīmolu apģērbiem. Sava vieta ir arī vecāku vienaldzībai pret izmaksām iepērkoties, izvēloties bankas kontu vai pārtraucot iepriekš slēgtus līgumus.

Izslavētā vāciešu tieksme pēc apdrošināšanās, kā vairumam ļaužu, ir pārspīlēta; tā ik mēnesi “izrauj” papildu robus ģimenes budžetā. Līdzīgi - miljoniem cilvēku vēl joprojām atturas regulāri mainīt elektrības piegādātājus un, līgumam beidzoties, uzskata par liekiem mēģinājumus sameklēt internetā izmaksu ziņā izdevīgākas iespējas. Daudz vairāk prieka sagādā rakņāties tiešsaistē, meklējot šķietami lētas modes lietiņas.

Situācija, ka politiķi cilvēkiem Vācijā atņem vairāk un vairāk, un tieši ģimenēm ar bērniem, nedrīkstētu būt pašsaprotami. Pēc abu minēto Apvienību aprēķiniem ģimene ar diviem bērniem un bruto algu 35 000 eiro jau tagad dzīvo zem likumā noteiktā iztikas minimuma.

TĀ VIETĀ, LAI PRASĪTU ĢIMENĒM JAUNUS ATVIEGLOJUMUS, BŪTU VĒLAMA STINGRĀKA KRITIKA PRET VALSTS ALKATĪBU

Pēc nodokļu un nodevu atvilkšanas un bērnu naudas pieskaitīšanas neto summā paliek gandrīz 30 800 eiro, taču vienam pieaugušajam ar nodokļiem neapliekamais iztikas minimums ir 9168 eiro, bet bērnam – 7620 eiro. Ja šos skaitļus saskaita, gada beigās iztrūkums pārsniedz 2700 eiro.

Tātad četru cilvēku ģimenei līdz iztikas minimumam (kas pienākas Vācijas pilsoņiem) ik mēnesi pietrūkst 230 eiro. Lai gan Apvienību kritika par aizvien augošajiem nodokļiem un nodevām ir pareiza, jāpiebilst, ka ar neto summu 30 000 eiro gadā tomēr vajadzētu pietikt dzīvei – arī ar diviem bērniem. Galvenais iemesls, kāpēc aizvien biežāk likumā noteiktais iztikas minimums netiek sasniegts, ir tā ikgadējā celšana. Ar nodokli neapliekamā summa kopš 2015. gada ir augusi par 2% ik gadu, kas ir ievērojami ātrāk, nekā pieaug inflācija. Tiktāl Apvienību lobētā darbība gan ir slavējama, taču “sākta no nepareizā gala”.

Tā vietā, lai ģimenēm prasītu jaunus atvieglojumus un pielāgotu bērnu iztikas minimumu pieaugušu cilvēku līmenim, būtu vēlama stingrāka kritika pret valsts alkatību. Problēma nav meklējama noteiktajās summās, lai apstrīdētu savus iztikas līdzekļus, bet gan nepamatoti augstajās izmaksās, finansējot nepiesātināmo, partejisko valsti, kas izsviež vējā miljardus, vides un klimata aizsardzības aizsegā tērējot klientelisma politikai un forsējot ideoloģiski motivēto visu dzīves jomu sadārdzinājumu.

VARAS INSTRUMENTS, KAS RADA ATKARĪGUS CILVĒKUS, NEVIENĀ CITĀ VALSTS PĀRVALDES FORMĀ NEFUNKCIONĒ SEKMĪGĀK KĀ DEMOKRĀTISKĀ VALSTĪ

Apvienības nenosauc patieso problēmu: partejiskā valsts joprojām turpina sūknēt naudu no iedzīvotājiem, lai pēc tam tiem dažādos veidos “žēlastības dāvanās” izsniegtu vien tik daudz, lai tie “kaut kā varētu savilkt kopā galus”. Zem skaisti formulētā jēdziena “līdzdalība” slēpjas vien politisks plāns: pastāvīgi paplašināt pabalstu saņēmēju loku.

Plāns darbojas: Tie, kas atkarīgi no partiju labvēlības un saņem pabalstu no valdības, pie vēlēšanu urnām “atdāvinās” balsi saviem “labdariem”. Nav ietekmīgāka varas instrumenta, kā padarīt cilvēkus atkarīgus. Nevienā citā valsts pārvaldes formā šī mūžsenā recepte nedarbojas sekmīgāk kā demokrātijā. Tāpēc nevienam nevajadzētu cerēt uz uzlabošanos. Tieši pretēji – Vācija ir izvēlējusies līdz pilnībai noslīpēt pabalstu principu. Profesionālajiem politiķiem valsts iedzīvotāju ģimenes ir “viegli iegūstams kumoss” – ne tikai kā patērētāji, bet arī tālab, ka bērnu vecākus var viegli apvārdot, sakot, ka pieaugošie nodokļi un nodevas ir nepieciešami, lai nodrošinātu viņu bērnu nākotni.

Prioritāte nepieder ieguldījumiem izglītībā un tehnoloģijās, bet gan mērķim uzlabot piekto ciparu aiz komata CO2 koncentrācijas skaitlī. Jā, ģimeņu nabadzības risks kļūst lielāks, taču sava daļa “vainas” jāuzņemas pašiem ieinteresētajiem, jo tie tik viegli uzķeras uz zaļo un kreiso ideologu makšķeres! Tas, kurš balso par ekoloģismu un sociālismu, šodien pasliktina savu dzīves līmeni un apdraud savus pēcnācējus. Apbrīnojami, cik daudz cilvēku to nespēj saprast.

03.07.2019
  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru