Pirmkārt, atbilstoši "Eurostat" datiem 2019.gadā Latvijā 40% no kopējās patērētās enerģijas veidoja atjaunojamie enerģijas resursi (AER). Salīdzinājumam Nīderlandē tie ir aptuveni 9%, Polijā un Ungārijā - 12%, Vācijā un Francijā - 17%, Itālijā - 18% un tā joprojām.

Iepriekš minētais nozīmē, ka Eiropā ražojošo industriju "zaļināšana", proti, pāreja no oglēm uz "zaļākiem" enerģijas avotiem, piemēram, dabasgāzi, vēl ir tikai priekšā. Kaut arī dabasgāze nav AER, tomēr neapstrīdama šā fosilā kurināmā priekšrocība ir ļoti zemais emisiju īpatsvars.

Tāpēc gaidāms, ka tuvākajos desmit gados starptautiskajā tirgū pieprasījums pēc dabasgāzes nemazināsies, bet tieši otrādi - turpinās pieaugt. Paaugstināts pieprasījums nozīmē, ka gāzes cena starptautiskajā tirgū varētu turēties salīdzinoši augstā līmenī. Līdzīgi kā tas ir bijis kopš 2020.gada decembra, kad gāzes cena biržā par megavatstundu (Mwh) sasniedza 19 EUR. Tā ir visaugstākā cena kopš 2019. gada sākuma. Aukstā ziema, vēsais pavasaris un ģeopolitiskie izaicinājumi šo cenu turēja gana augstu arī šā gada maijā, kad tā sasniedza ap 25 EUR/Mwh.