Kārļa Skalbes pasakā “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” tiek stāstīts par kāda jauna cilvēka pasaules uztveri. K.Skalbe liek domāt par brīvības mīlestību, justies kā cilvēkam ar patiesām alkām pēc garīga piepildījuma. Latvijai un latviešiem, šķiet, jau zemapziņā ielikta vēlme piederēt Eiropas ziemeļu kultūrtautu kopai. Ziemeļi Eiropas kontekstā nav tikai ģeogrāfisks apzīmējums – ziemeļi ir tautu kultūras, politiskās kvalitātes un cilvēku labklājības jēdziens. Tomēr Latvijai ar piederības apliecinājumu ziemeļu kultūrpolitiskajam reģionam nav veicies – mūsu valsts pēc neatkarības atjaunošanas ir iestigusi nepārtrauktos “meklējumos” un “reformās”: identitātes, ekonomiskā modeļa, labklājības, izglītības, dabas apsaimniekošanas, pārvaldības utt. utjp. Izskatās, ka igauņi ir spējuši atrast savam kuģim pareizo kursu, kamēr mēs airējam uz visām pusēm, reizēm aizmirstot uzvilkt buras.
Kas ir ziemeļvalstis?
1962. gada 23. martā Helsinkos parakstītais līgums lika pamatus ciešai Dānijas, Īslandes, Norvēģijas, Somijas un Zviedrijas sadarbībai. Tapa Ziemeļvalstu kopība, kam mūsdienās pieslējušās arī trīs Baltijas valstis.
Līguma pirmais pants iezīmē primārās sadarbības jomas: likumdošanu, kultūru, sociālo nodrošināšanu, ekonomiku, transportu, komunikācijas un vides aizsardzību. Tomēr Ziemeļvalstu sadarbība, protams, neaprobežojas ar uzskaitīto vien – ciešā sadarbība un koordinācija nosaka vienotu pozīciju daudzos būtiskos starptautiskās politikas virzienos, piemēram, Arktikas reģiona izmantošanā vai Baltijas jūras ekoloģijā un drošībā. Ziemeļvalstīm raksturīgā orientācija uz mentalitātes un tradīciju kopību veicināja visai loģisku sadarbību arī ar Baltijas valstīm jau to valstiskuma atjaunošanas periodā pagājušā gadsimta 80. gadu beigās. Latvija, Lietuva un Igaunija pēc neatkarības atgūšanas kļuva par Ziemeļu padomes novērotājām valstīm, savukārt kopš 2000. gada apritē ir termins NB8 – piecu Ziemeļvalstu un trīs Baltijas valstu sadarbības formāts. Izskatījās lieliski – trīs Baltijas valstis ir ziemeļvalstīm “ļoti līdzīgs” reģions un nu jāgaida panākumu vilnis. Tomēr, atšķirības ir un, diemžēl, jāatzīst, ka Igaunija no mums (un Lietuvas) it strauji attālinās.
Piemēram, valdību vidējā darbotiesspēja Latvijā ir 344 dienas, turpretim Igaunijā - 575.
Latvijā nav skaidri noteikta mērķa, uz ko tiekties. Igaunijā daudz skaidrības gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā. Igauņi ekonomisko nākotni saista ar e-jomu, digitalizāciju valsts pārvaldē utt. Ārpolitikā Igaunija vēlas kļūt par Ziemeļvalsti. Kopš 90. gadiem igauņi bez lieliem strīdiem konsekventi pie tā strādā. Jo ilgāk un kvalitatīvāk strādā valdība, jo veiksmīgāk iespējams īstenot stratēģiju. Jāsaprot: kompromiss nenozīmē vienoties par nedarīšanu!
Latvijas tā sauktā “politika” nav konsekventa, Latvijā trūkst nesavtīgu un tālredzīgu, plaša skata politiķu, tādēļ arī ekonomiskā krīze 2008.-2010. gadā Latvijā bija daudz dziļāka.
Saeimā deputātam jābūt (jāstrādā) vairākās komisijās.Vai deputāts-ārsts vai deputāts-sportists var spriest par viņam sarežģītiem (nezināmiem) jautājumiem, piemēram, tautsaimniecības komisijā? Igaunijā iespējams pasūtīt pētījumu no attiecīgā likumdevēja analītiskās daļas. To var pasūtīt gan frakcija, gan deputāts, un attiecīgie eksperti sagatavo informāciju. Saeimā nav šādas pētnieciskās nodaļas, jo “ budžetā nauda tam nav atrasta”.... Mūsu deputātiem trūkst informācijas, kas ir izskaidrota un pasniegta saprotamā veidā. Tāpēc ir grūti izprast nozaru specifiku, tautsaimniecībai svarīgus, nākotnei būtiskus jautājumus. Viss izšķīst runās, skaļos, nejēdzīgos saukļos, it kā satraucoties: ”bet, ko sabiedrība teiks” un “kā var nesolīt”. Salīdzinot ar citu valstu parlamentiem, Saeima ir neliela, algas nav konkurētspējīgas, bet mums nepieciešami kvalificēti speciālisti, lai mēs nemaldītos tumsā un neizpratnē, ko igauņi sen vairs nedara.
Tiek veidots priekšstats, ka latviešiem ir īpašs domāšanas veids, tradīcijas un spēcīgs padomju mantojums, Latvijā bija liels padomju pilsoņu ieceļotāju īpatsvars, tāpēc korupcija mums ir augstāka, pie visa vainīgas latviskās mentalitātes īpatnības. Būsim atklāti – Igaunijas un igauņu tautas vēsture ir ļoti, ļoti līdzīga Latvijas un latviešu vēsturei, mūsu zemes vairākus simtus gadu atradās vienā valstī – Livonijas konfederācijā un arī vēlākie notikumi maz atšķīrās. Jādomā, vislielākās izmaiņas Latvijā notika tieši padomju varas gados, igauņi spēja saglabāt lielāku pašcieņu, mērķtiecību un, protams, attieksmi pret savu zemi un valsti. Igaunis neteiks: “Es mīlu šo zemi, bet valsti necienu”. Igauņiem viņu zeme un valsts ir viens veselums. Iespējams, tajā slēpjas panākumu atslēga…
Runājot par valsts pārvaldi, igauņi veica nopietnākas izmaiņas 90. gadu sākumā, piemēram, tiesu reformu, faktiski nomainot tiesnešu paaudzi un atbrīvojoties no padomju nastas (paaudzes) šajā jomā.
Igaunijā nav izteiktu tikai krieviski runājošo iedzīvotāju partiju. Igaunijas Centra partija ir sociāldemokrātiski virzīta partija un pārstāv gan igauniski runājošos, gan lielu skaitu krievu valodā runājošu vēlētāju.
Pat ceļu būve Igaunijā pamatota uz loģiku un ieinteresētību kvalitatīvi veikt darbu.
Igaunijā veiksmīgāk izdevies risināt finansiālās problēmas, tajā skaitā par ceļiem atvēlēto finansējumu no valsts budžeta. Igaunijā ceļiem tiek doti 75% no degvielas akcīzes nodokļa. Turklāt kaimiņvalsts iedzīvotājiem ceļu nodoklis nav jāmaksā - to aprēķina un proporcionāli iekļauj degvielas akcīzes nodevā. Igaunijā tiek veiksmīgāk izmantotas būvniecības metodes, kas attiecas uz mazākas nozīmes ceļiem. Igaunijā vietējās nozīmes lauku ceļi ir pārveidoti par ceļiem ar melno segumu, ir padomāts, lai pa ceļiem ar cieto segumu varētu braukt gan riteņbraucējs gan iet gājējs, jo gar katru pusi ir atstāta attiecīgi iezīmēta metru plata cietā seguma mala. Igaunijā autobusu pieturas ir neizdemolētas, neapzīmētas, atkritumi tajās nekrājas. Ļoti liels kontrasts, iebraucot no Igaunijas: Latvijā atkritumi, apķēpātas pieturas, slikti, nekopti ceļi, nodrupušas mājas, padomju laika grausti. Latvijai līdz Ziemeļvalsts statusam tāls ceļš ejams. Nauda aizsardzībai, veselībai, pensionāriem un izglītībai ir nepieciešama arī Igaunijā, bet kopš akcīzes likuma stāšanās spēkā 1995. gadā nevienam no Igaunijas politiķiem nav bijusi doma ceļiem pienākošos naudu pārdalīt citām vajadzībām.
Nenoliedzami, ceļu tēma ir ļoti svarīga visur, kur valsts plāno attīstību, bet Latvijā laikam neviens īsti netic, ka tie labi funkcionēs, tāpēc arī neiegulda pietiekamus līdzekļus. Kā Latvijā būvē ceļus, mēs redzam, iespējams, tas rosina neticību un neuzticēšanos ceļu (un ielu) būvētājiem. Pirms kāda laika “Latvijas valsts ceļi” aprēķināja, ka ceļu katastrofālā stāvokļa dēļ mūsu valsts tautsaimniecība gadā zaudē aptuveni 700 milj eur. Šo summu veidojot gan ekspluatācijas izdevumi, gan braukšanas laika izmaksu pieaugums.
Ja vēlreiz skatāmies uz iespējamajiem cēloņiem valstu atšķirībās, taisnības labad, jāatzīmē, ka igauņi nepiedzīvoja bēgļu plūsmas, kas 1. Pasaules karā iztukšoja Kurzemi un Zemgali, kur simtiem tūkstošu cilvēku bija spiesti pamest savas iekoptās saimniecības… Tas, starp citu, ir viens no iemesliem, kāpēc igauņiem izdevās pasludināt savu neatkarību agrāk nekā latviešiem, jo igauņi bēgļu gaitās nedevās un saglabāja savas tautas spēku. Iespējams, 1. Pasaules kara sekas jūtam vēl šodien, kaut pagājuši jau vairāk nekā simts gadi. Igauņi pēc neatkarības atgūšanas rīkojušies pragmatiskāk, patriotiskāk un saprātīgāk nekā mēs. Noteikti jāpiemin, ka kaimiņiem palīdzēja ļoti lielais somu atbalsts. Igaunijā ir bijusi godīgāka politika - bez oligarhiem, negodīgiem grupējumiem un savtīgām interesēm. Igauņu valsts darbinieki bijuši atbildīgāki pret savu zemi un valsti, izturējušies pret to ar cieņu un nopietnāk sapratuši, ka pašu valsts ir patiesa vērtība! Nav pārsteigums, ka Igaunijā ir lielākas gan vidējās algas, gan pabalsti, gan pensijas. Vissvarīgākais, ka Igaunijā ir pārstājis samazināties iedzīvotāju skaits. Lūk, kāda ir pareiza, gudra un tālredzīga valsts politika. Igaunija ir zeme sliktāku klimatu, neauglīgāku un akmeņaināku augsni nekā Latvija. Pie mums daudz kas aug labāk, zeme ir plašāka, iedzīvotāju vairāk, bet ar to nav pieticis, lai būtu ziemeļu kaimiņiem līdzās vai priekšā, kā pirmskara gados.
Latvijai ir ļoti labi potenciālie rādītāji un, vērtējot pēc lauksaimniecībā izmantojamās zemes uz vienu iedzīvotāju, Latvija ieņem 2. vietu Eiropas Savienībā. Latvijā nav problēmu ar saldūdens pieejamību, valstī ir labvēlīgi klimatiskie apstākļi lauksaimniecības preču ražošanai. Tajā pašā laikā ražotās primārās produkcijas vērtība uz vienu hektāru Latvijā ir viena no zemākajām Eiropas Savienībā, kālab pastāv nozīmīgs bioresursu ražošanas palielinājuma potenciāls. Jāatceras, ka Latvija ir ar meža resursiem bagāta valsts. Tā ir milzīga bagātība, kas racionāli un lietderīgi jāizmanto valsts attīstībā. Vērtējot pēc meža platības uz vienu iedzīvotāju, Latvija ierindojas 4. vietā ES (aiz Somijas, Zviedrijas un Igaunijas). Salīdzinājumā ar pagājušā gadsimta pirmo pusi, meža platība Latvijā dubultojusies, bet kopējā koksnes krāja mežā palielinājusies gandrīz trīs reizes.
Koksnes pieaugums mežos pārsniedz ciršanas apjomu, un bez riska resursa plūsmai ilgtermiņā ir potenciāls kāpināt koksnes iegūšanas apjomu par 6–8 milj. m3, jo ir lieli uzkrājumi ciršanas vecumu sasniegušajos mežos un ikgadējais ciršanas apjoms ir mazāks par ikgadējo koksnes krājas pieaugumu, veidojot apmēram 63% no kopējā ikgadējā pieauguma koksnes ieguvei pieejamās meža platībās. Latvijai ir lieliskas iespējas ne tikai būt līdzās mūsu kaimiņiem, bet arī pārspēt tos.
Tāpēc jāatceras un jādzīvo ar domu: mūsu zeme un valsts ir viens veselums, kas jākopj un tālredzīgi jāapsaimnieko. Tad arī mēs būsim Ziemeļvalsts ne tikai formālā dokumentā vai pētījumā. Lēmumi jāpieņem pašiem, šeit, Latvijā!