Izlasot šokējošo virsrakstu* par to, ka “Rīgas meži” gatavojas nonāvēt 42 staltbriežus, tostarp grūsnās briežu govis, protams, radās vēlme izlasīt arī pašu rakstu, jo skaidrs, ka šāda rīcība nudien nav ne ētiska, ne atbalstāma, bet...
Diemžēl ir jāatzīst, ka kārtējo reizi pierādās fakts – medijos tiek publicēta nekorekta, sagrozīta un tendencioza informācija. Turklāt, kā jau tas ir ierasts, raksta autoram nav izpratnes par to, kas rakstā atspoguļots.
Pilnīgi norobežojoties no rakstā minētajām politiskajām peripetijām, es kā cilvēks, kurš mežā un medībās ir pavadījis vairāk nekā 30 gadus jau kopš bērnības, un kā cilvēks, kurš ieguvis bakalaura, maģistra un doktora grādu šajā jomā un ir arī Medniecības kursa docētājs LBTU Meža fakultātē, un kurš ir arī vairāku šīs jomas grāmatu un publikāciju autors vai līdzautors, gribētu norādīt uz dažiem faktiem, kas Neatkarīgās publikācijā ir atspoguļoti tendenciozi, lai kārtējo reizi sabiedrību šķeltu un noskaņotu pret medībām un visu, kas ar tām ir saistīts.
Pirmkārt, sabiedrībai kopumā būtu jāsaprot, ka cilvēku populācija ir tā, kas, nepārtraukti pieaugot un attīstoties, pakāpeniski pārņem dabiskās ekosistēmas, tādēļ samazinās dzīves telpa tajās mītošajām sugām. Paralēli, attīstoties tautsaimniecībai, tai skaitā lauksaimniecībai un mežsaimniecībai (jo cilvēkam taču gribas ēst un vajag kokmateriālus būvniecībai, un malciņu mājokļa apkurināšanai), ir radītas antropogēnās ekosistēmas (lauki, saimnieciskie meži), kas viennozīmīgi veicina atsevišķu sugu populāciju palielināšanos. Respektīvi, ja ir labvēlīgi apstākļi un pietiekami daudz ēdamā, populācijas, protams, palielinās. Izteikti to jūtam, ja runājam par medījamajiem dzīvniekiem. Savulaik strauji pieauga meža cūku populācija, izraisot, galvenokārt, lauksaimnieku neapmierinātību ar cūkām, kas posta laukus. Līdzīgi bija ar bebriem, kuri, aizdambēdami visu ko vien var aizdambēt, appludināja saimnieciski izmantojamas zemju platības un iekaroja pat Rīgas kanālu un apstādījumus. Šāda situācija, kad jau varam runāt par pārapdzīvotību, šobrīd ir ar staltbriežiem. Kā rīkoties?
Scenāriji ir vairāki.
1. Cilvēks savāc mantiņas un dodas kaut kur prom, atdodot dabai atpakaļ to, ko tai atņēmis, un daba īsākā vai garākā laika periodā situāciju sakārto pati saviem spēkiem. Bet laikam jau šis nav diez ko reāli.
2. Varam gaidīt, kad ieradīsies tāda sērga kā Āfrikas cūku mēris, kas ātri noregulēja meža cūku populāciju. Tomēr, lai gan Āfrikas cūku mēris cilvēkam nav bīstams (ja neskaita ietekmi uz cūkkopības nozari), kāda cita savvaļas dzīvnieku sērga var būt bīstama arī cilvēkiem, tāpēc, visticamāk, arī to mēs nevēlamies.
3. Atliek trešais scenārijs – savvaļas dzīvnieku populācijas kontrolēti un saprātīgi apmedīt, tādējādi ne vien nodrošinot optimālu dzīvnieku skaitu, bet arī veidojot spēcīgu un veselīgu populāciju. Turklāt tādējādi varam sabalansēt populācijas, sabiedrības un tautsaimniecības (lauksaimniecības un mežsaimniecības) intereses. Pilsētnieks parastais, protams, var apgalvot, ka mani jau tas neskar, bet, neregulējot šīs populācijas, arī pilsētnieki to ietekmi sāk izjust gan kā meža cūku apciemojumus Teikā un lapsas pie daudzdzīvokļu māju miskastēm, gan arī kā negadījumos ar meža dzīvniekiem sabojātus skaistus automobiļus. Un tad daudzi atceras medniekus, kuri nav apšāvuši tās stulbās stirnas, aļņus un briežus, kas pa ceļiem naktīs vazājas... Tātad kontrolētas medības ir un būs kā viens no efektīvākajiem līdzekļiem, lai apsaimniekotu lielo pārnadžu populācijas tām nenodarot ļaunumu, bet nodrošinot stabilu ilgtspēju.
Otrkārt, ir jāatzīst, ka medības ir joma, kas Latvijā ir sakārtota, gan no drošības viedokļa, ko reglamentē gan Medību likums, Medību noteikumi un Ieroču aprites likums, gan no dabas aizsardzības un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas viedokļa, jo visi mūsu normatīvie akti ir izstrādāti saskaņā ar dažādām starptautiskajām konvencijām un ES regulām, tātad nodrošinot medījamo dzīvnieku populāciju ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Un Latvijā NETIEK pieļauta kādas dzīvnieku sugas populācijas (izņemot kurmju, peļu un žurku) nekontrolēta apsaimniekošana! Tādēļ visi tie, kurus satrauc tas, ka kādas sugas, medījamas vai nemedījamas, populācija tiek mērķtiecīgi pakļauta iznīcināšanai, var gulēt mierīgi, jo tā tas nav.
Medību likumdošanā ir definētas gan dzīvnieku sugas, paredzot arī, ka atsevišķām sugām nomedīšanas apjoms tiek limitēts, gan noteikti medību termiņi, lai nodrošinātu populācijas ilgtspēju. Tādējādi lielākā daļa medījamo sugu ir medījamas ārpus mazuļu dzimšanas un barošanas perioda. Tādēļ par ļoti tendenciozu uzskatāms rakstā minētais apgalvojums, ka tiks nonāvētas grūsnas staltbriežu govis, jo konkrētajā situācijā govju nomedīšanas periods paredzēts Medību noteikumos noteiktā staltbriežu medību termiņā, to pat par mēnesi saīsinot – līdz 31. decembrim atļautā 31. janvāra vietā. Laika posmā no 15. jūlija, kad tiek atļautas staltbriežu govju medības, tās nav grūsnas, un apaugļotas tās tiek riesta periodā septembrī (turklāt ne visas no gotiņām). Tātad šīs govis ir iespēja nomedīt līdz riesta periodam, pilnīgi izslēdzot pat tikko apaugļotu gotiņu nomedīšanu. Par neētisku būtu uzskatāma govju nonāvēšana ziemas otrajā pusē vai pavasarī, kad tuvojas mazuļu dzimšanas periods.
Treškārt, mēs nonākam pie šokējošās “Rīgas mežu” plānotās nehumānās briežu apšaušanas. Jāņem vērā, ka mūsu valstī jebkuras darbības, kas saistītas ar medījamo dzīvnieku populāciju apmedīšanu jeb šo dzīvnieku nogalināšanu, ir reglamentētas jau pieminētajos normatīvajos aktos, un “Rīgas meži” ir izvērtējuši visus aspektus un nosacījumus, lai atbilstoši risinātu briežu dārza problēmu. Vērtējot konkrēto situāciju, ir jāņem vērā vairāki aspekti.
1. Briežu dārzs nav izmantojams kā izglītības infrastruktūras sastāvdaļa, jo, lai kā cilvēks izvairītos no kontakta ar dārzā esošajiem dzīvniekiem, tie pie cilvēka pierod, līdz ar to var pienākt brīdis, kad šie puspieradinātie dzīvnieki apdraud ne vien savus kopējus, bet arī dārza apmeklētājus. Parasti visbīstamākais periods ir riesta laiks, kad puspieradināti staltbriežu buļļi var kļūt bīstami arī cilvēkam. Latvijā savulaik briedēns Jēkabpils MRS nogalināja savu kopēju mežsargu, un arī mūsu laikos dažs labs dabas fotogrāfs, ķerot baura laika kadrus briežu dārzā, uz siena kaudzes ir pavadījis pusi dienas, un nevis, lai fotografētu, bet lai paglābtos no riestojoša, agresīva briežu buļļa.
2. Briežu dārzā (nebrīvē) dzīvnieki arī vairojas, un ir divi risinājumi, ko šādā situācijā darīt. Dārzu var paplašināt, bet tam ir zināma kapacitāte, vai dārza populāciju var samazināt, ko atkal var izdarīt divos veidos: liekos dzīvniekus var pārdot, bet kā pierāda “Rīgas mežu” pieredze, tos pirkt neviens nevēlas, vai liekos dzīvniekus var nogalināt. Varbūt skarbi, bet jāatzīst, ka dzīvnieka nonāvēšana, nošaujot to iežogotā platībā, ir humānāka, nekā, piemēram, noķerot un eitanazējot, jo ķeršana dzīvniekam rada stresu gan ķeršanas brīdī, gan tālākajā procesā. Turklāt, izmantojot atbilstoša kalibra ieroci, dzīvnieks tiek nonāvēts momentā, neradot nekādu stresu, kā arī klusinātāja izmantošana mazina šāviena troksni un to lietošana ir vispār pieņemta prakse civilizētā pasaulē. Dzīvnieku nomedīšana barošanās laikā nodrošina iespēju izdarīt precīzu, humānu un drošu šāvienu, lai dzīvnieks tiktu nogalināts momentā, neapdraudot citus dzīvniekus.
3. Nebrīvē izaudzēto staltbriežu izlaišana savvaļā arī nav pieļaujama vairāku iemeslu dēļ.
a. Dzīvnieki ir pieraduši pie piebarošanas, un savvaļā neviens vairs tos nepiebarotu. Kā teicis Sent-Ekziperī “Mēs esam atbildīgi par tiem, ko esam pieradinājuši” – būtu nehumāni par šiem dzīvniekiem vairs nerūpēties, it īpaši ziemas periodā.
b. Izlaistie dzīvnieki lielākoties uzturas bijušā iežogojuma apkārtnē vairāku kilometru rādiusā, kas mākslīgi palielina populācijas blīvumu konkrētā reģionā, apdraudot sabiedrības drošību (jāmin, piemēram, sadursmes ar transportu), kā arī var negatīvi ietekmēt savvaļas populācijas genofondu. Jāņem vērā arī aspekts, ka dārza dzīvnieki var veidot baru, kas, klīstot pa bijušās mājvietas apkārtni un barojoties, var nodarīt būtiskus postījumus gan zemnieku laukiem, gan meža zemēs esošajām jaunaudzēm.
c. Riesta laikā puspieradinātie buļļi, kas nebaidās no cilvēka, var apdraudēt cilvēkus, turklāt bērnus, jo bērniem parasti ir īpaša interese par briedīti, kurš ir draudzīgs un nemūk, kā arī mājdzīvniekus (piemēram, ganībās esošus mājlopus).
Noslēgumā tomēr aicinātu medijus un citus publiskā viedokļa paudējus, veidojot publikācijas par problēmsituācijām, vispirms izanalizēt faktus un nepieciešamības gadījumā tos precizēt, nevis ar skandaloziem virsrakstiem šķelt sabiedrību, vienu pret otru sarīdot dažādas sabiedrības grupas.
Komentāri