Nauda izaug galvā, un tur tā arī atgriežas. Mainot naudu, jūs taču neuzdodat jautājumu, kāpēc tūkstoš Kazahstānas tengu attiecība pret latu ir tieši 4 5300? Taču, apšaubot šo proporciju, sākās komjaunieša Kargina ceļš pretim villai Jūrmalā. Vai jums ir nojausma, kāpēc jūsu dzīvoklis pirms desmit gadiem maksāja 20 reižu lētāk nekā šobrīd? Skaitļu starpība ir izaugusi galvā, un tie realitātes pārveidotāji, burvju mākslinieki, kas to prot materializētā veidā no galvām izdabūt ārā, papildina Lato Lapsas stādīto Latvijas miljonāru sarakstu, kurā šogad galvenā jaunpienācēju nodarbošanās ir tieši darījumi ar nekustamajiem īpašumiem. Josifs Brodskis naudu nosaucis par metafiziskāko no lietām. Taču jābūt ļoti bagātam, ļoti nabagam vai kā citādi neiesaistītam ikdienišķā naudas pelnīšanā, lai par to varētu domāt tik vispārīgās kategorijās. No šāda skatu punkta arī bagātnieki ir interesanti – ko cilvēks dara, izrāvies no cēloņsakarību ķēdes, kuru diktē izdzīvošanas nepieciešamība? Un ko jūs darītu, ja pēkšņi kļūtu ļoti bagāts? Es, visticamākais, neko nedarītu, vārda tiešā un pārnestā nozīmē. Un visbiežāk tā arī notiek. Raimonds Gerkens, Vecrīgas krogū iegriezies miesassarga pavadībā, pasūta kartupeļus frī ar ketčupu. Gatis Saknītis netiek vaļā no zeka laiku izteicieniem. Valentīns Kokalis ap saviem īpašumiem izvieto novērošanas kameras, lai ietu sēnēs. Haimu Koganu, par lielu izbrīnu viņa jauniņajai sievai, draugi turpina uzrunāt par Fimu. Sugu izcelšanās “Ja vīrieši ir no Marsa, bet sievietes no Venēras, no kurienes tad radušies bagātnieki?” feļetona stilā sarakstītajā lauka pētījumā “Bagātnieku vēsture no dabaszinātņu viedokļa” jautā Ričards Konifs. Mana atbilde – viņus izaudzē šim nolūkam īpaši radītās audzētavās. Kā, piemēram, Latvijā ik gadu iznākošajā Lato Lapsas un Kristīnes Jančevskas sastādītajā miljonāru sarakstā. Šis saraksts ir kas vairāk, nekā tikai naudas saskaitīšana svešā kabatā, to papildina “ekskluzīvas” intervijas ar saraksta jaunajiem, ko ļoti labprāt pārpublicē visu nokrāsu prese, tādējādi šos jaunmiljonārus iegriežot mediju apritē. Šogad iznākušajā “Latvijas miljonāri bez maskām”, piemēram, “gada cilvēks” bija “Eko Investors” īpašnieks Viesturs Tamužs, kurš savus miljonus nopelnījis ar atkritumu savākšanu. Miljons šajā gadījumā ir tas skaitlis, aiz kura vienkārši atkritumu savākšana kļūst par ievērības un intervijas cienīgu pieredzi. Mediju interese par bagātajiem turpina sakņoties pašu izvirzītajā pieņēmumā, ka šie cilvēki ir savādāki nekā pārējie. Vai citādi frāze “bagātie arī raud” prasītu pierādījumus seriāla garumā? Kad žurnāls “Forbes” sāka šobrīd visā pasaulē autoritatīvā pasaules bagātnieku saraksta publicēšanu, tika uzskatīts, ka nu biznesa vide kļūs vēl nežēlīgāka, lai bagātie pakāptos kaut par rindiņu šajā uzvarētāju sarakstā. Latvijā pagaidām vērojama drīzāk pretēja tendence: labi pazīstams stāsts par apgāda “Zvaigzne ABC” vadītāju Viju Kilbloku, kura, pirmoreiz iekļauta Latvijas miljonāru sarakstā, Lato Lapsam rakstījusi vēstuli: “Kategoriski iebilstu pret sava vārda minēšanu šādā sarakstā. Dzīvoju visparastākās daudzdzīvokļu mājas visparastākajā mazgabarīta dzīvoklī un personisko apsardzi nevaru atļauties ne sev, ne saviem bērniem. Domāju, ka jūs savos aprēķinos neesat ņēmuši vērā, ka “Zvaigzne ABC” ir daudzu īpašnieku uzņēmums un uzņēmuma tirgus vērtība nenozīmē mūsu personisko bagātību un miljonāru dzīves līmeni.” Līdz nākamā miljonāru saraksta tapšanai šī cilvēcisko sajūtu un finanšu rādītāju neatbilstība jau bija labota, un Vija Kilbloka medijiem sniedza intervijas par miljonāra statusam atbilstošas mājas celtniecību Mežaparkā. Latvijā vienīgo kuslo komentāru par sabiedrības noslāņošanos izdevās atrast tikai Ventspils augstskolas izdotajā pētījumā par Latvijas brīvvalsts līdzšinējo sociālekonomisko trajektoriju. Diemžēl ekonomista Oļģerta Krastiņa pret bagātajiem vērstās dusmas nepārsniedza vidusmēra pensionāra attieksmi: padomjlaikā bija labāk. Krievijā izdotajā žurnālā “Socioloģijas jautājumi” 2004. gadā publicēts sociologu Mihaila Gorškova un Natālijas Tihonovas lauka pētījums par bagātības un nabadzības uztveri Krievijā. Tas veikts, liekot respondentiem formulēt savu attieksmi pret dažādiem sakāmvārdiem: nabadzība nav netikums, ne naudā laime, ar bagātību prātu nenopirksi un citus. Zoologs Ričards Konofs, bagātnieku paradumu un dzīvesveida izpētei piedāvā pētīt viņus National Geography rakstu stilā – savus novērojumus izskaidrojot ar Darvina evolūcijas teorijas postulātiem. Saskaņā ar evolūcijas teoriju, izdzīvošanu nosaka spēja pielāgoties. Arī bagāti cilvēki, lai arī ģenētiski un fiziski neatšķiras no pārējiem, ilgstoši dzīvojot izolēti īpašos apstākļos un kultivējot sevī noteikta veida īpašības, pamazām var veidot pat īpašu pasugu. Vēlēšanos dominēt, atstāt pēcnācējus, iezīmēt teritoriju, veidot uzkrājumus – likumsakarības, kas nodrošina izdzīvošanu dzīvnieku pasaulē, cilvēku sabiedrībai pielaikot jau ir mēģinājis austriešu zoologs Konrāds Lorencs. Sabiedrības pētnieki par bagātniekiem kā kopumu sāka rakstīt 19. gadsimta otrajā pusē. Tornsteina Veblena (1857–1929) grāmata “Dīkās šķiras teorija” rāda, ka labu laiku no bagātnieku dzīves aizpilda nepieciešamība savu bagātību demonstrēt pārējiem, un šīs izrādīšanās daļa ir arī dīkais dzīvesveids. Latvijas galvenā atšķirība no citvalstu miljonāru pētnieku aprakstītā drīzāk varētu būt fakts, ka Latvijā vispār nav bagātnieku vairākās paaudzēs. Lai arī neliela daļa Latvijas miljonāru ir denacionalizēto īpašumu saimnieki, Latvijas miljonāru saraksts ir jaunā nauda, pretstatā vecāko Eiropas valstu vai ASV vecajai naudai, kur bagātnieku saraksts veido visnotaļ izolētu, stabilu sabiedrību jau vairākās paaudzēs. Latvijas bagātajiem cilvēkiem miljonāra statuss drīzāk ir pārsteigums, nevis dzīvesveids. Par spīti tam, daudzi no Latvijas miljonāriem, sākuši savu biznesu tikai pirms piecpadsmit gadiem, šobrīd jau pilnībā ir iejutušies lomā, no aktīvās darbības pārejot uz savas bagātības izrādīšanu, atbilstoši Veblena priekšstatiem par “dīkās šķiras” dzīvesveidu – māja, mašīna, medības, makšķerēšana, ceļojumi, jahta. Bagātība, ar kuru lepojas Uzvalks, kas rada baņķieri “Uzvalki – uzņēmēja minimālais kaujas komplekts ir pāris desmitu. Dominē Paul Smith, Verri, Costume National, D&G. Segna – vispār galvenā vīriešu lietišķo apģērbu kompānija. Atpūtai džinsi D&G, G–Star, visādi Levis – veciem perdeļiem. Medībai, makšķerēšanai – galifē; paradokss: šo karavīra simbolu izdevās pasūtināt tikai pie drēbnieka Itālijā. Rīgā nav palikušas piegrieztnes pat veciem meistariem.” Valērija Kargina memuāri “Nauda un cilvēki” brīžiem sajūsmina, brīžiem tos neērti lasīt: tik personīga un reizē ciniski tieša savu dzīves uzskatu atklāšana iedomājama tuvā sarunā starp tēvu un dēlu. Taču klātneesošajiem dēliem veltītajās pārdomās Kargins pats uzskatījis par vajadzīgu ielaist tik daudz cilvēku, cik grāmatas tirāža pieļauj. Jo tie nav vienkārši dzīves nogurdināta baņķiera vientulības izraisīti vārdu plūdi, bet gan daļa no šī cilvēka ceļa pretim miljoniem, tikpat kā priecas vēsts jaunā versija. Paradoksāli, ka Raimonds Gerkens, kura bagātības pamatā bijis laikā un vietā izdarītais secinājums, ka vienlīdz labas lietas par desmitkārt mazāku naudu iespējams iegādāties arī ne-firmas veikalos, lepojas ar faktu, ka “mana garderobe aizņem apmēram sešdesmit kvadrātmetru, šausmīgi grūti izvēlēties, ko vilkt. Parasti tas ir uzvalks ar krūšu kabatiņā klāt pieskaņotu lakatiņu.” “Beidzot esmu apģērbies. Izvēlos pulksteni šodienai,” savu ikrīta ģērbšanās rituālu apraksta Kargins. “Man to ir vairāk nekā seši simti: jau gadus piecpadsmit kolekcionēju rokaspulksteņus, sevišķi tos, kas ražoti Krievijā.” Konifs raksta, ka noteiktas firmas apģērbs drīzāk ir neuzkrītošs veids, kā viena elites kluba cilvēki pazīst viens otru: ““Izredzēto” kluba sieviete, piemēram, var nēsāt visparastākā izskata brūnu svīteri. Un tikai viņas lokam piederošie pamanīs, ka tas ir Yves St. Laurent ekskluzīvs modelis, kas maksā vairāk nekā, teiksim, viņas Chanel mētelis.” Arī pulkstentiņš, “kas parāda, kas tu esi”, paredz apsardzi, proti – noteiktu dzīvesveidu. Tāpat kā Raimonda Gerkena gredzentiņš un Chopard pulkstenis ar briljantiem, bet joprojām aktīvi savos īpašumos saimniekojošā Irēna Pulkinena saka, ka viņa nenēsā savus briljantus, tāpēc ka slinkums ik reizi pēc tiem doties uz bankas seifu. Pēc Eirovīzijas kādas–tur pusceļa atlases, TV3 “Bez tabu” pielikumā bez kādām aizturēm popmuzikantiem tika uzdots jautājums – cik latu jums ir mugurā? Mani visvairāk pārsteidza tas, ka liela daļa cilvēku diezgan precīzi atceras, cik maksājis viņu apģērbs. “Kur ir īstā Rundāles pils?” Īsts latviešu miljonārs sākas ar māju – Vija Kilbloka šai ziņā nav izņēmums. Māja ir teritorijas iezīmēšana, savas gaumes un pasaules uzskata izrādīšana. Māja ir dzimtas īpašums. Māja ir arī labs kapitālieguldījums. Trimdas miljonāriem, kā kādreizējās “Māras bankas” dibinātāju Vītolu ģimenei, savas privātmājas celtniecība Ķīpsalā nozīmēja atgriešanos dzimtenē. Vītolu darba telpas Lāčplēša ielā 75 ir arī daļa no dzimtas vēstures – pašreizējais Viļa Vītola darba kabinets atrodas tai pašā mājā un telpā, kurā kādreiz kabinets atradies viņa vectēvam. Lato Lapsas sastādītajā sarakstā šogad par otro bagātāko cilvēku Latvijā (ar īpašumiem 78 miljonu vērtībā) atzītais Bergu dzimtas mantinieks Justs Karlsons, vismaz 1994. gada intervijā, saka, ka apzinās – finansiāli no sava īpašuma savas dzīves laikā tā arī neko nenopelnīs: “Vienīgais, kas man ir svarīgs, ir ģimenes vēsturiskās lietas, un vienīgais, ko milzīgi sargāju, ir saistība ar ģimenes pagātni.” Nesen uzceltā viesnīca Berga bazārā drīzāk tapusi kā akcents Bergu celtajam un sapnis “reiz Latvijā savākt kopā visus savas dzimtas pārstāvjus un izmitināt jaunajā viesnīcā – tā, lai ēka būtu aizpildīta no augšas līdz lejai.” “Pēdējā laikā mani bieži māc pārdomas: kur ir īstā Rundāles pils – manā mājā vai Rundālē,” par savu nesen uzcelto “Villa Velga” Langstiņos saka uzņēmējs Raimonds Gerkens. Mājas fotogrāfijās žurnālā “Ieva” redzami villas īpašnieku portreti – gleznoti pēc analoģijas ar pils portretu labākajiem paraugiem – svētku tērpos, pilnā augumā, uz tumša fona. Baseins, šķietami senlaicīgas lietas, smagas ādas mēbeles – neapšaubāmi bagātības simboli. “Jaunībā mēs ar Velgu (Gerkena sieva – A.B.) vasarās šeit īrējām šķūnīti pie namsaimniekiem. [..] Tā vieta atrodas 500 metrus no šejienes, un atgādina arī par to, ko dzīvē esmu sasniedzis.” Ir kāds interesants paradokss mājasvietas izvēlē – cilvēkiem, kuru izvēli neierobežo cena: svarīgi, lai viņu māja atrastos vēsturiski piesātinātā vietā, bet pēc īpašuma nopirkšanas tiek darīts viss, lai no vietas vēsturiskajiem iedzīvotājiem un arī pašas vēstures norobežotos. Kā piemēru varētu minēt “Parex” bankas līdzīpašnieku Valērija Krasovicka un Ņinas Kondratjevas “Villa Marta” Jūrmalā: īpašnieki labprāt tiražē leģendu, ka māja piederējusi kādai Zviedrijas karaļa attālai radiniecei, taču Meinarda fon Gerkāna projektā vēsturiskā ēka iespiesta starp viesu namu, tenisa halli un dzīvojamām mājām. Kā ekstrēmāku gadījumu varētu minēt “Latvijas Dzelzceļa” bijušā šefa Zorgevica lauvām aplipināto kādreizējo arhitektūras pieminekli Pārdaugavā. Naftas tirgotājs Haims Kogans aizraujas ar Napoleona personību (“Viņš bija ģēnijs!”) un kolekcionē Napoleona laika priekšmetus un dokumentus. Lauvu galvas un ērgļa nagi dominē arī Valērijam Belokoņam piederošajās, īpaši pasūtītajās mēbelēs. Savukārt Gerkena rolsroiss, linkolns vai bentlijs, kā arī uzvalki ar pieskaņotu lakatiņu atgādina angļu aristokrātu stilu. Savrupmāju pārdēvēšanai par villām, jaunbagātnieku mīlestībai uz klasicisma detaļām un pseidosenatnīgumu var atrast izskaidrojumu – šajos gadījumos dzimtas vēsture tiek sacerēta no jauna. Notiek tāda kā vēstures iekarošana, aizņemot kādreiz karaļnama attāliem radiniekiem piederošos īpašumus, atdarinot aristokrātu gaumi vai caur finansiālu atļaušanos – pārejot no cigaretēm par 60 santīmiem paciņā uz ekskluzīviem cigāriem Davidoff Aniversario No. 1 Dominikas par 575 dolāriem kastē – atgādinot sev, ko esi sasniedzis. Gleznas kolekcionē visi “Kolekcionēt gleznas sāku “Ventspils naftas” ofisā. Krievu laikos tas bija būvēts kā noliktavas ēka, šķībs un greizs. [..] Ofisā apgrozījās daudzas naftas firmas, un mums kļuva neērti sēdēt tādās telpās. Uztaisījām eiroremontu, un vajadzēja kaut ko likt pie sienām. Ar Igoru Skoku aizgājām uz galeriju “Daugava”. Pat negribēju iet, toreiz par gleznām neinteresējos un nevarēju iedomāties, ka gleznas, kuras bija reproducētas grāmatās un par kurām mācīja skolā, var nopirkt. Domāju, ka tas ir kā muzejā...” – šogad savā īpašumā Ēdoles pagasta “Ezerniekos” Valentīns Kokalis grasās atvērt gleznu galeriju. Visplašākā latviešu gleznu kolekcija, pāri par tūkstoš vienībām, pieder uzņēmējam Aināram Gulbim. “Tā sākta 90. gadu sākumā kā “SWH–Rīga” projekts (ar šādu nosaukumu vienreiz izstādīta publiskai apskatei “Rīgas galerijā”), taču lielākā daļa mākslas darbu iegūta pēdējo trīs gadu laikā. [..] Šķiet, Gulbis nemēdz dzīties pēc kādas konkrētas gleznas, priekšroku dodot vairumpirkumam,” raksta Daiga Rudzāte žurnāla “Klubs” pielikumā “Exclusive”. Gleznas ir naudas ieguldīšanas veids, tāpēc nav brīnums, ka vairums dod priekšroku vecmeistaru darbiem, kuru vērtību naudas izteiksmē garantējis laiks. Jūlija Federa gleznas šobrīd maksā ap 80 000 eiro, Padegu un Jāni Valteru var dabūt par 50 000, bet Rozentāls un Purvītis maksā ap 40 000 eiro. “Nekad neesam skaitījuši, cik gleznu mums ir. Katrā ziņā visas sienas pilnas. Vislabāk man patīk jūras skati,” par vecmeistaru darbiem savas Baltezera mājas interjerā saka Haims Kogans. Šī paša iemesla dēļ juku laikos gleznu kolekcijas mēdz mainīt īpašnieku – kā bankrotējušās “Depozītu bankas” akcionāra Raita Gaiļa kādreiz plašā kolekcija. Ainārs Gulbis pieder pie tā Latvijas gleznu kolekcionāru mazākuma, kurus interesē vēl dzīvu mākslinieku darbi. “Gulbja interese par mākslu, šķiet, radās 70. gadu beigās, kad Jūrmalā notika Maijas Tabakas gleznu izstāde. [..] Šķiet, būtiski viņa izpratni par mākslu ietekmēja arī Miervaldis Polis un Līga Purmale,” stāsta Aināra Gulbja palīgs un starpnieks gleznu iegādē Kārlis Leiškalns. Spriežot pēc intervijām, kolekcionārus interesējošo latviešu mūsdienu mākslinieku spice ir: Maija Tabaka, Boriss Bērziņš, Miervaldis Polis, Līga Purmale, Dace Lielā. Gleznas tiek arī pasūtītas. Par hrestomātisku kļuvis stāsts par pirmās Atmodas darbinieku kopbildi, kuru miljonārs Andris Grūtups pasūtīja Miervaldim Polim un kurai pozēt bijis nolīgts viss Dailes teātra zieds. Gleznu kolekcionēšana ir arī savdabīgs divu galējību – mākslas un naudas – pasaules komunikācijas veids, kurā, kā šķiet, labprāt iesaistās arī paši mākslinieki. Jau tika pieminēta Miervalža Poļa loma Aināra Gulbja kolekcijas tapšanā. Arī Raimonds Gerkens, kam pieder vairākas patiešām labas Daces Lielās gleznas, mākslinieci sauc par savu draugu. Par sava veida komunikāciju ar ārpasauli var saukt arī privātgaleriju veidošanu – kāda padomā jau pieminētajam Valentīnam Kokalim un nākotnē varētu tapt arī Aināram Gulbim. Ierocis ar zelta gaili “Bagāti cilvēki vienmēr uzskata, ka īpašus viņus dara talants, prāts, stils, fiziskie dotumi, nebūt ne viņu nauda,” raksta Ričards Konifs un – ak vai! – tieši šādā stilā parasti tiek ieturēti finansiāli ietekmīgiem cilvēkiem preses uzdoties jautājumi. Un arī atbildes neatpaliek. Daļa Latvijas miljonāru ir kaislīgi mednieki un makšķernieki. Valērijs Kargins, “klausot ārsta ieteikumam pavadīt vairāk laika svaigā gaisā, medīt sāka 1995. gadā. Viņa īpašumā ir visai dārgi ieroči – Blazer un Holland&Holland.” Starp citu, ierocis ar zelta gaili Džeimsa Bonda stilā nav leģenda, bet gan Valērija Kargina īpašais pasūtījums. “Lielākā trofeja – lācis, kurš nošauts Kamčatkā laikā, kad baņķieris šim priekam tērēja 100 000 dolāru gadā. Lāča augums – 2, 5 metri, svars – pustonna. Kargins lācim šāva četras reizes, pēc tam beidzās patronas, bet pusdzīvais lācis gāja virsū medniekam. Par laimi, zvērs sabruka, nenoiedams ne piecus metrus. Klīst leģendas, ka Kargins reiz nomedījis mežsarga govi,” raksta “ŽZL”. Vēl melš, ka tieši šis Valērija Kargina “pūdelis” iedvesmojis līdzīgai epizodei filmā “Nacionālo medību īpatnības”. Kā vienu no aktīvo uzņēmējdarbību atstājuša miljonāra priekšrocībām Raimonds Gerkens uzsver iespēju pēc patikas aizbraukt makšķerēt “uz saviem personiskajiem Saldus dīķiem, vai arī uz Somiju, Krieviju, Āfriku, Spāniju, uz jebkuru citu pasaules vietu”. Cik var noprast no intervijas tālākā teksta, arī makšķerēt Gerkens brauc savā nesen iegādātajā rolsroisā. Kā izrādās, Latvijā pastāv pat savs Latvijas Safari klubs, kura pastāvīgie klienti ir Valērijs Barjers, Rīgas pasažieru termināla īpašnieks un kādreizējā “Ave Lat” līdzīpašnieks Ēriks Masteiko. Dienvidāfrikā medījis arī Pēteris Šmidre un Aivars Lembergs. “Latvijā augu gadu medīt var vienīgi tie, kuriem pieder slēgta teritorija. Man tāda ir, bet es šo privilēģiju neizmantoju. Pēc kāda principa es izvēlos jaunu medību vietu? Braucu turp, kur mani uzaicina. Pirms trim gadiem mans draugs Valērijs Barjers mani ar dēlu Maksu ielūdza pamedīt savā saimniecībā Lietuvā,” raksta Valērijs Kargins. Kargina memuāri un intervijas presē ar miljonāriem–medniekiem ļauj tikai nojaust, cik vērienīgās medību saimniecībās rit vietējai sabiedrībai paralēla dzīve, arī tepat Latvijā. Piemēram, Kargina vārdu saista ar medību saimniecību “Ērgļa ligzda”, Pētera Šmidres – ar briežu dārzu “Krastkalni”, Ēriks Masteiko ierīko zemnieku saimniecību uz savas zemes Daugavpils rajonā, Jurijs Šabašovs, “Mūsu investīciju fonda”, “Letora” un citu kompāniju līdzīpašnieks, ir 235 ha lielās mednieku saimniecības “Kakti” saimnieks, savukārt kluba “Driāda” biedriem domātu medību saimniecību uztur Gunta Cunska, kompānijas “Gerkens&Co” ģenerāldirektora vietniece. Nauda kā enerģijas atbrīvošana Reizēm jābrīnās, kāpēc bagātnieku izpriecas visā pasaulē ir tik vienādas – villas, jahtas, safari, golfs. Šai rakstā vēl neiztirzāta palikusi transporta līdzekļu joma – kuteris Valērijam Karginam, lidmašīna Einaram Repšem, gaisa balons Viesturam Koziolam, braukšana ar džipiem bezceļu apvidū, ar ko aizraujas, piemēram, Valdis Kalnozols. Žurnālos grūti atrast tekstus, kurus būtu rakstījuši bagātnieki paši, lielākoties tās ir frāžu kompilācijas – atstāsti un pieraksti. Viens no izdevumiem, kurā miljonāri par sev svarīgām lietām stāsta paši, ir žurnāla “Klubs” pielikums “Exclusive”. Ēriks Masteiko, bijušais “Ave Lat”, šobrīd – “Hanzas maiznīcas” līdzīpašnieks, stāstot par savu aizraušanos ar regati, aizsāk sarunu par to, ka šai sporta veidā iepazīšanās pasaules varenajiem un Eiropas karaļnamu prinčiem ir visai ikdienišķa lieta: “Svarīgākais šādās sacensībās ir komunikācijas iespēja – mēs atrodam līdzīgus. Īstenībā cilvēki dara lietas, lai atrastu sev līdzīgus. Nekas cits jau nav tik svarīgs.” Raksts gan patiesībā ir par ko citu – par to, kā viņam izdevies ar autentiskām detaļām pilnībā atjaunot jahtu – Igaunijā atrastu “brīvās klases pērli “Pirett””. “Par naudu var nopirkt gandrīz visu, tomēr šāda veida projekti nozīmē ne tikai to, ka vari atļauties, bet arī to, ka zini, ko gribi, vari un proti sasniegt. Šīs kombinācijas īstenībā iegādāties nevar, tāpēc arī pasaulē tās tiek vērtētas augstu.” Gan Grūtupa pasūtītā glezna ar Atmodas laika darbiniekiem, gan Gaiļu atjaunotās koka mājas Ķīpsalā ir tādas pašas “kombinācijas”, kas nereti iespējamas tikai pateicoties ļoti bagātiem pasūtītājiem. Taču dzīvē ļoti grūti novilkt robežu starp cigāru (konjaka, mākslas, arhitektūras) pazinēju, un tādu, kuru tērēšanā uz priekšu dzen pats tērētprieks. Franču filozofs Žoržs Batajs (1897–1962) par tērētprieku uzrakstījis pat veselu grāmatu – “Nolādētā daļa”. Tajā ekonomikas procesu īsteno jēgu viņš saskata nevis ražošanā un uzkrāšanā, pat ne patēriņā, bet gan izšķērdībā. Ekonomiku savā atklāsmē Batajs iesaka uzlūkot kā dabas turpinājumu. Daba katram stādam, katrai dzīvai būtnei dāvājusi mazliet vairāk enerģijas, nekā nepieciešams izdzīvošanai, un viens no dzīvības saglabāšanas noslēpumiem ir cikliska enerģijas šķērdēšana – tātad arī civilizācijai savā izgudrojumā – ekonomikā – vajadzētu vadīties pēc līdzīgas gudrības. Līdzšinējā civilizācijas vēsturē ekonomikas uzkrājumu šķērdēšanas izpausme bijuši kari. Batajaprāt, īstenā laimes valstība sāksies tad, kad cilvēce iemācīsies izšķiest savus uzkrājumus kādā citā veidā. Latvijas 600 miljonāri, ko šogad izdotajā sarakstā saskaitījis Lato Lapsa, no Latvijas 2 290 765 iedzīvotāju kopskaita veido 0, 026 %. Iespējams, šī procenta daļiņa, dzīvojot šķērsām pārējo 99, 974 % iedzīvotāju dzīvesveidam, vērtību skalai un vajadzībām, izpilda kādu kosmisku misiju. Latvijas, tāpat kā pasaules bagātnieku asociācija noveco tikai ārkārtas gadījumā, katrs viņu vārds izskan kā padoms iepakaļ palikušajiem, viņiem ir visskaistākās sievas, lielākās mājas, viņi pārvietojas bez ierobežojumiem gaisā un ūdenī, viņu bērnības sapņi piepildās ar nebijušu vērienu. Taču arī šajā bagātnieku zīmētajā un mediju čakli uzturētajā koptēlā gadās pa skaistam stāstam. Vai zināt, kā sākas multimiljonāra Justa Karlsona, Bergu īpašumu mantinieka (atgādinu, Nr. 2 Lato Lapsas šogad papildinātajā Latvijas miljonāru sarakstā) diena? Advokātu firmas “Caroll, Burdick&McDonough” partneris Justs Karlsons ik rītu ceļas piecos, lai dotos uz biroju sešpadsmit jūdžu attālajā Sanfrancisko. Viņa atpūta ir burāšana ar jahtu un ģimenes izbraukumi ar kalnu velosipēdiem. Ja darbs atļauj, savu “saldo ēdienu” viņš atļaujas piektdienas rītos – “ar velosipēdu aizbraukt uz darbu, šķērsojot skaisto Zelta Vārtu tiltu un izbraucot cauri visai Sanfrancisko.” Iedomājieties – visu šo vienveidīgo ādas mēbeļu, villu, pastaigu pa Vecrīgu apsardzes pavadībā, džipu un rolsroisu burzmā – pāri Zelta Vārtu tiltam Sanfrancisko ar velosipēdu laižas latvietis Justs N. Karlsons, brīvs kā putns, ar 78 miljoniem kabatā! Bagātība, no kuras kaunas Misija un pienākums Pārsteidzoši, ka “sieviešu” un “vīriešu” preses intervijās ar miljonāriem, pat visglaimīgākajās, jaušams arī naids, patika atražot kādas jau gatavas priekšstatu klišejas par bagātniekiem. Pat šai rakstā citētais Ričarda Konifa it kā zinātniskais pētījums ir tāda pati naida izpausme, kurā atriebes prieks meklējams pašā uzstādījumā – bagātnieku pielīdzināšanā dzīvniekiem, kas mūsu antropocentriskajā pasaules uzskatā pati par sevi skaitās pazemojoša. Vienlaikus tiek noliegts, ka pie bagātības tikušie – lai nu kā viņiem būtu ar morāli vai izglītību – tomēr ir domājoši cilvēki, tādējādi priekšstats par bagātniekiem kā šķiru rodas visai ierobežots. Safari un jahtas ir brīnišķīgas laika pavadīšanas iespējas, taču arī paši bagātnieki meklē kādu atpakaļceļu komunikācijai ar aizmugurē palikušajiem 99, 974 % cilvēces, un šī dialoga mēģinājumi reizēm var būt vispārsteidzošākie. Jurijs Tazmins, pētot mecenātisma vēsturi Krievijā, atsaucas uz Maskavas tirgotāju (kupču) vēstures pētnieku Buriškinu, citējot viņa atzinumu, ka “pati uzņēmēja attieksme pret savu nodarbi bija nedaudz savādāka nekā Rietumos. Savu uzņēmumu viņš uzskatīja ne tik daudz par peļņas avotu, cik par pienākuma izpildi, sava veida misiju, ko viņam uzlicis Dievs vai liktenis. Par bagātību teica, ka to Dievs iedevis uz laiku lietošanā, tādēļ par to prasīs arī atskaiti – tā pa daļai izpaudās arī tādējādi, ka tieši kupču aprindās bija ārkārtīgi attīstīta gan labdarība, gan kolekcionēšana, kas tika uztverta kā kāda no augšas uzlikta pienākuma izpilde.” Visai arhaisku šāda pienākuma izpratni var izlasīt intervijā ar Valentīnu Kokali: “Daudzi man ir teikuši: Ēdoles pagastam gan ir paveicies, ka tu te dzīvo. Esmu nopircis diezgan daudz šejienes mežu un zemes, uzskatu, ka nākotnē tam būs liela vērtība. Šī zeme vismaz saglabāsies latviešu cilvēkiem, nevis ārzemniekiem. Vēlos šeit nopirkt vēl sešas lauku mājas un vasarā izmantot lauku tūrismam. Atjaunošu šīs mājas, lai būtu ciemats, nevis kā pašlaik, kad vienā mājā dzīvo vairākas ģimenes. Vakarā visas ģimenes varētu sapulcēties pilī.” Nekustamie īpašumi Latvijā ir viens no perspektīvākajiem naudas ieguldījuma veidiem; gadījumi, kad vienam cilvēkam pieder vairāki ezeri vai turpat veseli pagasti, nav retums. Šajos gadījumos novilkt robežu starp dzimtmuižnieciskumu un sociālu utopiju ir ļoti grūti: atšķirībā no politiskās varas, naudas vara tiek respektēta, un reizēm privātīpašums ir vienīgā garantija, ka vieta netiks sacūkāta ar neprognozējamu mežu izciršanu, apbūvi vai atkritumiem. Ērikam Masteiko pieder kilometriem Rāznas ezera krasta, un tieši viņa īpašumos ierīkota vienīgā sakoptā publiskā peldvieta pie šī ezera. Grūti spriest, vai 20 santīmu ieejas maksa pludmalē ir būtisks peļņas avots vai vispirmām kārtām iespēja diktēt uzvedības nosacījumus, ko tā arī nav iespējusi panākt vietējā vēlētā vara. Naudas vara un politiskā vara Kreisi noskaņotais lignvists Noams Homskis bagātību koncentrēšanos vienās rokās – pašu bagātnieku iespējamības faktu – nosaucis par sabiedrības pamatā atrodošās norunas laušanu. Ir jau mazliet mulsinoši – mirstīgais nevar būt miljons reižu čaklāks, gudrāks, spēcīgāks par pārējiem, lai viņa miljons reižu lielāko naudas uzkrājumu atzītu par taisnīgu. No šāda skatupunkta bagātnieku atrašanās politikā ir visai pretrunīga, tādēļ drošākais ceļš uz miljonāra–politiķa iznīcināšanu ir sākt publiski iztirzāt viņa mantisko stāvokli vai biznesa fineses – kā tas notika gadījumā ar Einaru Repši. Miljonārs–politiķis ir tipiskākais no gadījumiem, kad bagātnieks nevis lepojas ar savu bagātību un izrāda to, bet meklē ceļus tās noklusēšanai. Naudas vara viena cilvēka rokās var paveikt lietas, kas nav pa spēkam ne likumdošanai, ne parlamentam, ne policijai. Taču ir cilvēki, kas abas šīs varas pamanās apvienot, ietekmes ziņā kļūstot līdzīgi pusdieviem. Politikā iejaukto miljonāru uzskati, simpātijas un antipātijas interesanti aplūkot nevis tāpēc, ka Lembergs ir gudrs un mīl bērnus, bet gan tāpēc, ka to sekas sabiedrībā var būt vērienīgas. Nevienu neuztrauktu arī Aināra Šlesera dievbijība, ja vien desmito tiesu baznīcai nemaksātu no Satiksmes ministrijas autoceļu programmas rezerves fonda līdzekļiem. Interneta komentāros Andrim Šķēlem pielipusi iesauka Mākoņtēvs – ne tikai tāpēc, ka viņš apdzīvo skandālā par kāpu apbūvi iekļuvušos “Mākoņus”, bet arī tāpēc, ka viņa darījumos virtuālās kombinācijās savijusies politiskā un naudas vara. Gara fitness “Pasaulē ir daudz interesanta, tikai jāpalūkojas apkārt. Lai gūtu kaifu, nav noteikti jāsmēķē, jādzer, jāosta, jāduras. Ne tikai garlaicība un pelēcība noved pie nelaimes, bet pa lielai daļai neprasme socializēties, zema kultūra, bezdarbība. Esmu ievērojis: veselīga dzīvesveida cienītāji vairās no kompānijām, kas ļaunprātīgi izmanto savu veselību. Pēdējos gados esmu spiests izvairīties pat no vecajiem draugiem, kas nav spējuši atmest dzeršanu un smēķēšanu. Dalu – viņi un mēs. Dievs ar viņiem, ja paši ar sevi netiek galā, kā lai iepriecina citus?” raksta Valērijs Kargins. Intervijā žurnālam “Nedēļa” Andris Grūtups atklājas kā mērķtiecīgi sevi izveidojis cilvēks, kam nav bijis laika šaubīties, jo “visu laiku bija jādara kas cits.” “Privātajā Dzīvē” nofotografēta sievasmātes dāvināta simtgadīga piespraude ar enkuru, sirdi un krustu – “kad 90. gadu sākumā piespraude salūza, pasūtīju kopiju un turpinu to valkāt ik dienas.” (To ir grūti aptvert, kā ar šādu piespraudi, gluži kā garu izdzinējs, advokāts stājas pretim, piemēram, Enesai Saburovai, kuras vārds presē izskanēja sakarā ar iekšpagalma apbūvi Brīvības gatvē 352/358, kad Grūtupa pārstāvētās firmas “N&J” iesniegtās pretprasības rezultātā tika aprakstīta večiņas personīgā manta.) 90. gadu sākumā Andris Grūtups radījis savu personīgo zīmogu, kurā šie paši trīs ticību, cerību un mīlestību simbolizējošie atribūti ietverti ovālā, kura malās izkārtoti vārdi “Neatkāpties. Nepadoties. Andris Grūtups”. Dāsnāks savā ticībā ir Andra Grūtupa dēls Viktors Grūtups, kurš savā slēpošanas trasē “Rāmkalni” viesoties bija uzaicinājis Tibetas mūkus. Atšķirībā no kristiešu praktizētās iesvētīšanas, kurā mācītājs Dieva svētību izkārto tieši pasūtītājam, “Rāmkalnos” veiktais tibetiešu mūku rituāls svētībā ietvēra visu pasauli. Sadzīviski spriežot, tas nav palīdzējis – “Rāmkalnu” trase nesen nodega, un izmeklētāji konstatēja ļaunprātīgu dedzināšanu. Austrumu filozofiju par sev tuvu sauc arī Valērijs Kargins un Valdis Kalnozols, kurš apgūst teikvondo. Kargins gan vienlaikus kabatas portfelī nēsā līdzi svētbildīti, bet Kalnozola uzturētais “Austras fonds” finansiāli nodrošina iksezonas latviskos rituālus Bastejkalnā. Dievu savā ziņā iespējams arī iegūt par biznesa partneri. Īpaši ASV populāra ir tā saucamā labklājības teoloģija, kuras uzdevums ir salaulāt cilvēka laicīgās un garīgās alkas – ja tev labi veiksies attiecībās ar Dievu, tad arī biznesā viss būs okei. Tādējādi tava labklājība nav vienkārši manta, ko rūsa un kodes maitā, bet gan personīgā ticības apliecība. “Esmu ticīgs cilvēks, tāpēc apzinos, ka man ir jāstrādā. Dievs katram ir devis iespēju aktīvi darboties, nevis gausties, ka nenotiek pēc viņa prāta,” intervijā žurnālam “Mūsmājas” savu ceļu pie miljoniem raksturo Ainārs Šlesers. Latvijā šis ekonomiskā ekumenisma paveids novērojams Latvijas Pirmās partijas darbībā, kas apvieno dažādu konfesiju, pat sektu līderus. Kuriozs šis pasaules skatījums kļūst, kad sāk darboties tā atgriezeniskā saite – ja reiz šī politiskā organizācija par savu priekšnieku uzskata Dievu, tad arī sūdzības tiek adresētas viņa vietniekam zemes virsū – te es domātu gadījumu ar Māra Gulbja pāvestam adresēto Pirmās partijas īpašnieka Aināra Šlesera apsūdzības rakstu. [1. Pagājušā gada augustā Māris Gulbis presei paziņoja par savu nodomu rakstīt vēstuli Romas pāvestam Benediktam XVI, kurā “mēs informēsim Romas pāvestu, ka Ainārs Šlesers piesauc baznīcu vietā un nevietā, kā arī ekspluatē kristīgās vērtības ne tikai politikā, bet caur to – arī biznesa projektu īstenošanā” (“Diena”, 11. 08. 2005). Kā dienu vēlāk ziņoja “Latvijas Avīze”, “vēstule pāvestam jau esot uzrakstīta un pašlaik tiekot tulkota itāliešu valodā” ( “Latvijas Avīze”, 12. 08. 2005), tomēr šai pašā rakstā Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks pie Svētā Krēsla Alberts Sarkanis garantēja, ka vēstuli viņš tālāk nepārsūtīšot.] Angļu teātra kritiķim Ērikam Bentlijam pieder teiciens, ka traģēdijās runa vienmēr esot par dzīvību vai nāvi, bet komēdijās – par mantas atņemšanu vai atgūšanu. Šis vienkāršojums, pa daļai iecerēts kā joks, labi parāda bagāto cilvēku ievainojamību – ja tavu līdzšinējo dzīvi veido mantas iegūšana un zaudēšana, tad ar biogrāfijas pārrakstīšanu mūžības mērogos sokas tikpat grūti kā ar Bībelē pieminēto līšanu caur adatas aci debesu valstībā. Raimondam Gerkenam trepes uz mūžību ir viņa dzimtas veidošana: “Man kā patriarham gribas – laikam esmu salasījies vēsturiskos romānus – lai visa dzimta sapulcētos zem viena jumta.” Irēna Pulkinena pratusi saglabāt lieliskas attiecības un iesaistīt savā biznesā ne tikai tuvākus un tālākus radiniekus, bet arī pirmo vīru, kas attālina no bailēm palikt vienai un nesaprastai. Valērijs Kargins mērķtiecīgi strādā pie sava paštēla, kuras spožs vainagojums ir viņa memuāri “Nauda un cilvēki”. Valērijs Belokoņs Spuņņciemā, netālu no savas mājas, stāda kokus, un vēsturē savu vārdu gribētu ierakstīt ar Baltā zirga vārdā nosaukto parku. Ja Latvijas miljonāru mēģinām zīmēt kā savu mūža uzdevumu izpildījušu cilvēku, kas īsti nezina, ko iesākt ar mūža atlikušo pusi, tad pilnīgi pretēju to vēlas ieraudzīt Jevgēņijs Gombergs, kurš sarakstē ar Rīgas Domi visai atklāti kritizē amatpersonu vēstures nezināšanu. Reizēm par liekas, ka strīds nav par Gomberga utopisko plānu – atjaunot Rīgā visus kādreiz uzstādītos pieminekļus –, bet gan par principu. Gombergs uzskata, ka valsts amatpersonas ir pārlieku iegrimušas sadzīvisku jautājumu risināšanā, pārāk neizglītotas izmeklētai iniciatīvai, taču savā vīzdegunīgumā un aizspriedumos vienkārši nenovērtē bagātu mecenātu iespējas. Mecenāti Ieva M. Laukers, kuras vārds saistās ar Latvijas Nacionālās operas fondu, intervijā “Kultūras Forumam” saka, ka daļai latviešu izpratni par mecenātismu izkopusi trimda. “Būdami politiskie bēgļi, uzskatījām: lai nezaudētu latviešu kultūru, ikvienam tautietim jāziedo savs laiks un iespējas.” Raimonda Gerkena vārds vispirmām kārtām saistās ar lētām precēm un uzkrītošajiem automobiļiem, taču viņa nauda atbalsta arī Literatūras gada balvas piešķiršanu un latviešu rakstnieku darbu izdošanu. Reiz Gerkens pat bija uz gadu nopircis ložu Nacionālajā teātrī, taču, tā kā atšķirībā no operas, “Zvejnieka dēla” dramatizējumu vairāk kā vienreiz apmeklēt būtu muļķīgi, tajā ik vakaru izrādi noskatīties varēja kāds pensionāru pāris. Ik dienu Gerkens saņemot simtiem vēstuļu ar lūgumu palīdzēt, taču, kā viņš pats stāsta, viņam kā ziedotājam esot savi principi. Un vispirmām kārtām tā esot jauno talantu atbalstīšana, jo viņu “talants ir visas Latvijas bagātība”. Vienu no racionālākajiem mecenātisma attīstīšanas modeļiem radījis Martas un Viļa Vītolu inspirētais Vītolu fonds. Fonda pamatā ir ģimenes iemaksātais miljons latu, no kura procentiem tiek uzturēta fonda administrācija. Vītolu fonds ir atvērta struktūra, kuras vienīgais uzdevums ir ar minimāliem izdevumiem gādāt, lai mecenātu nauda sasniegtu īsto adresātu, kamēr nauda atsevišķu stipendiju izveidei nāk no dažādiem ziedotājiem. Šāds pastarpinājums principiāli izmaina naudas devēja un ņēmēja attiecības, atbrīvojot miljonāru no nepieciešamības lasīt pazemīgus lūgumrakstus, bet pateicību padarot par stipendijas saņēmēja intīmu lietu. “Lai nedod Dievs aizrauties ar sabiedrības pareizas sakārtošanas idejām. Piemēram: mums jākreditē lauki, jo mēs esam patrioti! Tā sabruka “Zemes banka”. Vai: mums jāsadarbojas tikai ar nacionālajiem uzņēmējiem. Lozungs, kuram sekojot, līdz kraham nonāca “Tautas banka”,” pret ideāliem biznesā iebilst Valērijs Kargins. Latvijas miljonāru vairākums naudu ieguvuši juku laikos, pie kam ar diezgan skarbām metodēm – vēl diezgan pārskatāmā pagātnē villas īpašnieks Kargins personīgi džutas maisos vedis samainīto valūtu no Vjetnamas, bet golfa skolas atbalstītājs Valērijs Belokoņs šuvis vējjakas un nēsājies ar 500 kilogramu smagām Turcijas preču kravām. Ideāli nāk pēc tam. Biznesā nav ateistu Nauda rodas galvā. Šajā gadsimtā lielākās naudas summas nav nopelnītas ne arot un sējot, ne izgudrojot iekšdedzes dzinēju, bet gan monopolizējot kādu unikālu pakalpojumu, radot veiksmīgu zīmolu vai līdzdzīvojot vecās sabiedriski ekonomiskās iekārtas bojājejai. Vecā morāle šeit vairs nederēs, jo naudas atgriešanās ieguldītāja kabatā ne tik daudz vairs atkarīga no šī cilvēka tikumības – centības un ideāliem, cik no viņa dzīvesveida un paziņu loka – spējas atrasties pareizajā vietā un laikā. Šī Latvijas miljonāru paaudze ir radījusi savu vērtību skalu, viņu dzīvju vērošana kļuvusi par izklaidi plašām ļaužu masām. Internetā vakar atradu blogu, kurā uzskaitīti visi Latvijas miljonāri, aicinot komentāros izteikt savas piezīmes. Taču, kā memuāros sev atgādina Valērijs Kargins: “Fortūna ir tevi iemīlējusi, bet rīt var arī beigt mīlēt. Nepacel sevi pārāk augstu – ieliec kabatas portfelī ikonu – ateistu biznesā nav. Cilvēce pārāk daudz zina. Bez Dieva nevar. Lai darītu ko darīdams, atceries, ka ir cilvēki, kas tavu darbu var paveikt labāk un ir gatavi izsmiet tavas idejas līdz ar tevi.”
Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla Rīgas Laiks 2006. gada jūnija numurā