Saruna ar Jāni Vitenbergu, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētāju
Vai bija nojauta, ka nāksies strādāt Tautsaimniecības (...) komisijā jau pirms kļūšanas par deputātu?
Es sevi uzskatu par laucinieku. Esmu audzis izteiktā lauku vidē un veicis visus lauku darbus, līdz ar to dzīve laukos man ir tuva un pazīstama. Pirms Saeimas, strādājot tirdzniecības uzņēmumā “Augļu serviss”, novēroju, ka mūsu zemniekiem ir sliktākas pozīcijas, salīdzinot ar Lietuvu vai Poliju. Redzēju, ka zemkopība tās pamatu pamatos balstās uz mūsu vietējo darba tikumu, kas, diemžēl, pamazām izzūd, paaudzēm mainoties. Vecie vīri, kas strādā zemkopībā, paliek arvien sirmāki un vairāk grumbām, jaunie vecos nomaina arvien mazāk. Pēc ievēlēšanas Parlamentā, man bija skaidrs, ka tieši šo iemeslu dēļ es vēlos darboties Tautsaimniecības komisijā – sākumā kā deputāts, līdz mani ievēlēja par komisijas priekšsēdētāju. Kļūstot par komisijas vadītāju, sapratu, cik nozīmīgi ir sadarboties ar dažādām nozarēm un uzklausīt to argumentus. Tas ir svarīgi, jo tās ir nozares, kas mums visiem – tostarp valstij – pelna naudu! Tautsaimniecības komisijas aptveramais jautājumu “lauks” ir plašs un katru nedēļu tiek skatīti vairāku nozaru jautājumi, piemēram, par transportu, publiskajiem iepirkumiem, enerģētiku, atkritumu apsaimniekošanu utml.
Likumprojektu izskatīšanā tiek iesaistītas arī nevalstiskās organizācijas. Mūsdienās arvien nozīmīgāku lomu viedokļu veidošanā ieņem vides organizācijas. Ir sajūta, ka domāt un darīt labu tautsaimniecībai – tātad sabiedrībai, iedzīvotājiem un valstij – nav populāri! Viedokļu sadursmes sabiedrībā spilgti iezīmējas diskusijās par iespējamajiem MK noteikumu grozījumiem koku ciršanas jautājumā. To savā ziņā var saprast, jo latviešiem tuva ir sēņošana, medīšana, ogošana, pastaigas mežā, un tagad tiek uzturēts mīts, ka tas var tikt “atņemts”.
Protams, ir skaisti un literāri teikt, ka nauda nav galvenais. Bet valstij un tautsaimniecībai bez tās neiztikt un budžets ir būtiska lieta. Kur ņemt naudu, ja pieejamu, atjaunojamu un izmantojamu resursu vēlas neizmantot, sapūdēt, izšķiest tāpat vien?
Dzīvot zaļā, ziediem bagātā pļavā un skraidīt basām kājām – tas skan skaisti! Bet – Latvija nav rezervāts vai milzu dabas liegums! Šī ir teritorija, kur, dzīvojot saticīgi ar dabu un citam ar citu, jādzīvo gandrīz diviem miljoniem iedzīvotāju! Mums ir dabas resursi, kas gudri jāizmanto! Piemēram, mans pēdējā laika pārsteigums – kūdras nozare! Jā, tā mani ļoti interesē! Resursu ir gana, gudri saimniekojot, pietiks ilgam laikam. Problēma ir tā, ka Eiropa mūsu kūdru grib pielīdzināt kurināmajam, kas neatbilst patiesībai – Latvijas kūdra tiek izmantota kā ļoti vērtīgs dārzniecības produkts, lai audzētu gurķus, tomātus, zemenes un citus dārzeņus, augļus un ogas. Tās ir divas dažādas lietas un mūsu ministrijām un pārstāvjiem Eiropā ir svarīgi to izskaidrot! Kūdru eksportējam arī uz Tuvajiem austrumiem ar tuksnešainu apvidu. Piemēram, mūsu kūdra var palīdzēt Kataras tuksnesī iestādīt un izaudzēt palmu… Lieliski!
Eiropas Komisijas iniciatīva kūdras sakarā bija nepatīkams pārsteigums, ko nedrīkstam pieļaut! Nozare ik gadu nodokļos samaksā ap 20 milj eiro. Kūdra tiek iegūta salīdzinoši maz no tā apjoma, kas mūsu rīcībā ir! Viesojos purvā, kura īpašnieks Uldis Ameriks teica: “Šeit varam strādāt 70 gadus! Varētu būvēt jaunu ražotni, bet …nezinu, kas notiks, ko lems, kas gaidāms…”
Visvairāk purvu mums ir Latgalē. Tātad tā ir iespēja attīstīties reģionam, ko tam nedrīkstam liegt!
Vēl komisijā esam skatījuši un Zemkopības ministrijai ir uzdots izstrādāt likumprojektu, lai pasargātu zemju izpārdošanu ārzemniekiem. Nesen LTV raidījums “DeFacto” bija izpētījis, ka starp lielākajiem tiešmaksājumu saņēmējiem ir zemnieku saimniecības, kuras pieder ārzemniekiem. Tomēr es atbalstu viedokli, lai mūsu zemē strādātu un to apstrādātu vietējie cilvēki!
Lai lauki neizmirtu, mums ir vajadzīgi mazie, vidējie zemnieki un uzņēmēji. Es vēlos, lai cilvēki laukos dzīvotu un strādātu! Vēl, manuprāt, noteikti vajadzētu domāt par kādu pasaules mēroga objektu, kas piesaistītu tūristus. Neba Eifeļa torni Kurzemē, bet idejiski kaut kas tāds, lai piesaistītu tūristus.
Latvijā arvien vairāk manāma tendence izdomāt un nepieļaut: cilvēks vēlas ieguldīt, attīstīt ražošanā, bet kāds organizē un savāc parakstus pret. Ko darīt ar šo? Atgriežoties pie finanšu tēmas, valstij naudu dod ražošana, ne paraksti vai sabiedriskas aktivitātes…
Piekrītu, ka sabiedrības vēlmes ik pa laikam saduras ar tautsaimniecības interesēm! Latvijā ir gana daudz lielu investīciju projektu, kas šādā veidā tapuši nobloķēti vai apturēti. Piemēram, Tukuma-Dobeles vēja parks, olu ražotne Tukuma un Valkas pusē. Runājot par olu ražotāju, bijām teritorijā, ko uzņēmējs vēlas attīstīt Ogres novadā. Lauki, krūmāji, neredzam nevienu māju! Ir savākti 100 paraksti “pret”! Vieta pamesta, neizmantota lauksaimniecības zeme. Sabiedrības domas attīstība ir notikusi, bet – “viss ir labi, bet tikai kaimiņu dārzā”! Mums vajag darbu un naudu, bet lai ražotne strādā kaimiņu pagastā.
Risinājums ir jāmeklē. Man, piemēram, tīk ideja par vēja parkiem mežos. Protams, tas vēl nav plašāk apspriests.
Saprotami, ja ir vēlme politikā ko izdarīt, nepieciešamas žonglēšanas vai balansēšanas prasmes…
Nesen tikos ar vēja parku pārstāvjiem, lai runātu par to. Kā nopratu, bieži vien, domājot par politisko nākotni, vietvaras uzņēmējam vai ražotājam atsaka, jo “vietējie iedzīvotāji to nesapratīs”.
Ikdienā, strādājot komisijā ar dažādiem jautājumiem, tiekamies ar nevalstiskajām organizācijām. Nereti nākas jautāt: “Ko jūs pārstāvat?” Gadās, mums zvana, nosauc organizācijas nosaukumu. Jautājam: “Ko jūs pārstāvat”? Pauze. “Tūlīt pateikšu!” Bieži vien ir skaidrs, ka kādam konkrētam likumprojektam tiek radītas šādas nevalstiskas organizācijas-viendienītes, lai parādītu “sabiedrības aktivitāti un intereses”. Gadās, ka tas pats notiek ar lielu uzņēmumu, kā intereses nepieciešams lobēt; arī uz tā rēķina “top” organizācijas. Šobrīd, diemžēl, nereti spēks ir tam, kas skaļāk bļauj! Argumenti paliek otrā, trešā vai pat vēl tālākā plānā…
Sabiedrībai stāsta dažādas lietas. Kā jau minēju, esmu apmeklējis mežzinātnes institūtu “Silava” un iepazinies ar tā darbību. Pārsteigums būs īstais vārds – interesanti pētījumi, pasaules līmenis! To vajadzētu stāstīt un uzsvērt, izmantojot jebkuru iespēju! Bijām Cietvielu fizikas institūtā, kur darbojas jauni cilvēki un domā par klimata jautājumiem no zinātniskā skatpunkta! Nezinu, vai kādreiz Latvijā ražos elektromobiļus, bet baterijas tiem Latvijā ražot var!
Kāds skats no Saeimas uz novadu reformu?
Patlaban izskatās, ka runa, cīņa, diskusija ir par pirmo pašvaldību līmeni vien. Esam daudz runājuši arī partijas iekšienē. Man patīk ideja par otro pašvaldību līmeni! No laukiem daudzi dodas uz Rīgu, ap galvaspilsētu ir saaudzis daudz ciemu un ciematu, bet otrais līmenis… Rīgas, Kurzemes, Latgales, Zemgales un Vidzemes plānošanas reģioni darbojas, bet tiem netiek deleģētas funkcijas un netiek piešķirts finansējums to īstenošanai. Ko vari izdarīt bez naudas? Vari, bet maz! Ja “otrajam līmenim” piešķir finansējumu un funkcijas (pienākumus), vietējie varasvīri domās, kuru ceļu vajag remontēt, kurš vairāk nepieciešams, vai būtu attīstāma, piemēram, Engures osta, lai nav jābrauc uz Rīgu. Otrā līmeņa pašvaldības uz lietām raudzītos plašāk, atbilstoši reģiona kopējai attīstībai un vajadzībām!
Patlaban, diemžēl, katrs skatās uz savu nelielo novadu un sirsnīgi domā par to vien... Pats gan iestājos par Kandavas novada saglabāšanu, zinu turienes situāciju: Kandavai pievienojoties Tukuma novadam, naudas nebūs vairāk! Zinu, ka mani draugi no Alojas runā, ka labprāt būtu pie Valmieras, paziņas no Mazsalacas arī piemin Valmieru.
Valkas novada jautājums skan sāpīgi un gana skaļi, jo klīst runas par iespējamu psihiatriskās slimnīcas slēgšanu Strenčos, kas nodrošina darbavietas apkārtnes iedzīvotājiem. Turpat tuvumā ir Seda ar visām problēmām… Tai pusē nepieciešams kas nozīmīgs novada sapurināšanai!
Nerunāju par reformas vai apvienošanās nepieciešamību – to vajag, mazajos novados ar 2000 vai mazāk iedzīvotājiem viegli nav! Manuprāt, pirms VARAM plāna būtu labi bijis aicināt novadus sarunāties un vienoties pašiem. Piemēram, Kandavā, runājot ar cilvēkiem, izskanēja doma, ka Kandavas novadam varētu saskanēt ar Sabili – līdzīgas pilsētas, Abava un Kuldīgas šoseja ir “vienojošie zari”. Tātad reformas gaitā trūcis pašu novadu sarunu un iespējamo vienošanos!
Meža jautājumi… Minētā aktualitāte par ciršanas noteikumu maiņu un piezīme, ka uzņēmējdarbība vajadzīga, bet nav vēlama…
Kopš 1990. gada 4. maija, kad sākām justies brīvi un tādi kļuvām, kad cilvēki atguva savulaik nacionalizētos īpašumus, ir izkristalizējies – kas saimniekos, kas – nē! 30 gadi nav 30 dienas! Tie, kas vēlējās un vēlas saimniekot un kas redz meža vērtību, ir tiesīgi saimniekot, kā vēlas! Mežs latvieša ģimenei ir drošības garants, kam var uzticēties. Tie, kas meža nozīmi nesaprata un uztvēra citādi, savus mežus jau ir pārdevuši, nocirtuši un zemi pārdevuši. Viss! Tie, kas palikuši, darbojas un plāno arī nākamajām paaudzēm! Ja paklausās runas radio vai TV, arī tagad varētu cirst daudz. Necērt! Tātad apgalvojums, ka MK noteikumus pieņems un pēkšņi meža īpašnieki metīsies cirst, nav nedz pamatots, nedz loģisks! Mūsu latvieša mentalitātei ir raksturīga arī prasme apieties ar mantu! Pieņemsim, ja kādam pieder 10 ha meža, viņš rēķinās - ja cirtīšu tagad, pēc gadiem desmit neko neiegūšu! Nepārdomātā mikroliegumu sistēma zināmā veidā grauj gadu gados iesakņojušos taupītāja un praktiskā rēķinātāja gēnu. Kompensācijas joprojām ir nelielas un smieklīgas. Latvijai nav jābūt visas Eiropas rezervātam, jo mums šeit ir jādzīvo un jāstrādā! Mikroliegums tā pašreizējā izpildījumā faktiski īpašnieku nostāda karastāvoklī ar dabu vai putnu: īpašnieks lūgs Dievu, lai putna tur nebūtu! Vai tas ir labi? Nē! Ne putnam, ne cilvēkam!
Šeit gribu pieminēt arī medības. Tās ir tradīcijas, tā ir sociālā funkcija, tā ir zināma skola. Jaunie iemācās tradīcijas, vecie pamāca jaunos, ierāda noteiktas lietas un iemaņas. Medībās visi ir vienādi un līdzvērtīgi. Mežs ir pieejams visiem, un medības ir “tautas hobijs”. Rietumeiropā tas ir dārgs prieks. Pie mums medī ļoti atšķirīgi cilvēki – no tiem, kam tas ir papildu iztikas avots, līdz tādiem, kam medības ir process atpūtai un medību rezultāts nav svarīgs. Mans audžutēvs un brālis ir aktīvi mednieki, savukārt, pats medīt dodos atpūtas un meža dēļ. Laukos mednieks arī pa reizei pieskata kādu vientuļāku īpašumu. Tu ej un redzi, kas notiek! Tāpēc es noteikti esmu pret ideju palielināt dažādas nodevas medību sakarā, ko tuvākajā laikā, pēc Valsts mežu dienesta ierosinājuma izskatīs Zemkopības ministrija.
Kāda būs Latvija 2050. gadā?
Runāšu no klimatneitralitātes pozīcijas. Latvija tai (klimatneitralitātei) var sagatavoties labi. Mums ir spēkstacijas. Pieļauju, ka mums būs vēja parki. Mums būs labi attīstīta ražošana sīkām, vajadzīgām lietām (nišas produktiem). Cilvēku skaits pasaulē būs pieaudzis, varbūt citur ēdīs sintētisku vai “printētu”” pārtiku, bet mēs joprojām mācēsim to izaudzēt paši! Mums būs gan īsts ēdiens, gan īsts ūdens. Pasaule novērtēs, ko mēs protam! Un mēs joprojām būsim neatkarīgi un mūsu būs divi miljoni!
Komentāri