Strauji tuvojoties 29. oktobrim, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes 11. Starptautiskās konferences* “Vide un ilgtspējīga meža un zemes pārvaldība – aktuālākie risinājumi” norises dienai, intervija ar profesoru Normundu Stivriņu, vienu no konferences lektoriem – par kūdru, tās ieguvi, alternatīvām un politisko divkosību.

Pasaulē joprojām runā par cilvēku skaita pieaugumu un par loģisku nepieciešamību tos nodrošināt ar pārtiku. Vai Eiropas Savienības diskusijās par emisijām un kūdras ieguves ierobežošanu šo apstākli ņem vērā?

Ik pa brīdim man rodas iespaids, ka mēdzam aizmirst gan to, no kurienes un kā rodas pārtika, gan to, ka tā ir jāizaudzē, tātad tam nepieciešams substrāts. Ja piemājas dārziņā tomātus vai ķirbjus stādām tieši augsnē, domājot plašākā mērogā (par liela cilvēku skaita nodrošināšanu ar nepieciešamo pārtiku), jāņem vērā profesionālie audzētāji; šai gadījumā noteikti nepieciešami precīzi izmērāmi un nosakāmi rezultāti – cik daudz, kur un ko mēs varam izaudzēt.

Ja runājam par kūdru, patlaban lielākā uzmanība tiek pievērsta CO₂ emisijām, pienācīgi nenovērtējot, ko kūdra mums dod kā substrāts. Jautājums par kūdras stratēģisko nozīmi un vietu tiek akcentēts Zviedrijā, Somijā utt., proti, visās valstīs, kurās kūdru iegūst un saprot tās nozīmi. Jāatceras, ka pie mums kūdru nededzina (ja tas notiek, to dara ļoti nelielos apjomos).

Pēdējā laikā arvien vairāk pētnieku savā darbā pievēršas t.s. dzīves cikla analīzei, kas mērī dažādu substrātu, to maisījumu un to sastāvdaļu ietekmi. Nesenā pētījumā tika vērtēti 12 substrātu veidi (kūdra, kokšķiedra, kokosšķiedra utt.), secinot,– ja ņem vērā tikai CO₂, noteikti būs kāds “līderis” (piemēram, kūdras un komposta maisījums), bet, ja vērtē ietekmi uz vidi (konkrētam substrātam nepieciešams noteikts laistīšanas režīms, tā ieguve, transportēšana), kūdra nebūt nav tik “klimatļauna”, kā mums vēlas iestāstīt.

Runājot par iespējamām kūdras alternatīvām, vai tās pētī tikai no vides vai augšanas skatpunkta, vai arī plašāk. Piemēram, Latvija un kokosšķiedra, kas līdz mums jāved krietnu gabalu; akmensvate ir saistīta ar rūpniecisko ražošanu; komposts – kur to ņemt nepieciešamajā apjomā. Vai pētījumos ņem vērā ekonomisko un praktisko aspektu? Pieļaujami, eksistē ideāls substrāts, kas ir tikpat “ideāli” dārgs.

Piekrītu, jautājums ir krietni komplicēts, kā daudzi jautājumi mūsdienās, arī par kūdru un substrātiem. Pašlaik pie kūdras esam ļoti pieraduši, tā ir pamatu pamats un, balstoties uz to, veicam daudzus aprēķinus. Jaunie, potenciālie aizstājējsubstrāti uzrāda dažādus rezultātus – dažos mēs šo to varam izaudzēt, daži, kā minēji, ir ļoti dārgi un dod tikpat dārgu rezultātu, kas liek jautāt, piemēram, kurš varētu atļauties pirkt tik dārgā substrātā izaudzētus dārzeņus.

Kūdras apjomi, ko ikdienā izmanto, ir pietiekami lieli, kālab par nākotni ir jādomā. Piemēram, Somijā tiek lēsts, ka līdz 2040. gadam kūdras ieguvei būs nepieciešams no jauna atvērt 5000-8000 ha lielas aktīvas ieguves platības, lai apmierinātu pieprasījumu. Aprēķins rāda, ka tūlītēja kūdras aizstāšana nav iespējama un šobrīd nav arī alternatīvu. Atgādināšu – kaut kas mums ir, kaut ko mēs (alternatīvajā substrātā) varam izaudzēt, bet šis “kaut kas” ir tikai substrāta sastāvdaļa, kas neveido pašu bāzi.

Ja tiks izdomāts kūdru neiegūt vispār – jājautā – kā mēs iztiksim. Atkārtošos, mēs pārlieku maz runājam par to, cik daudz un ko mēs audzējam, un kāda šai procesā ir kūdras substrāta vieta un nozīme.

Vai tavi kolēģi, zinātnieki, kas pētī ar kūdras izmantošanu saistītus procesus, savstarpēji sadarbojas? Piemēram, vai tevi piedalīties aicina tie, kas pētī ar pārtiku saistītus procesus, vides ķīmiju vai ekonomiku? Runa ir par starpnozaru sadarbību pārtikas drošības un nodrošinājuma jautājumā – ko un cik daudz vajag Ziemeļeiropai.

Teikšu, šādu datu nav un šādā sinerģijā arī sadarbības līdz šim nav bijis. Ja runājam par to – ko un cik mums vajag – attiecīgu datu trūkst ne tikai atsevišķām nozarēm, bet arī nacionālajām valdībām. Protams, vēl ir tehnisks jautājums – kā un kur tiek klasificēta kūdra, kas arī nav salāgots starp valstīm.

Manuprāt, lai atbildētu uz tavu jautājumu, kas nešaubīgi ir ļoti būtisks, nepieciešams plašs ekspertu loks un konkrēti dati. Tikai apzinoties reālo situāciju, iespējami saprātīgi lēmumi. Patlaban, diemžēl, ir tā – mēs nezinām, bet nojaušam vai pieņemam, un, balstoties nojautās vai pieņēmumos, vai pat emocijās, top lēmumi. Tā tam nevajadzētu būt!

Atbildot uz pirmo jautājumu, tu minēji nu jau gana plaši skanošu tēzi – daudzi nezina, kur un kā kas rodas, top vai tiek izaudzēts. Kā tev kā zinātniekam un mācībspēkam šķiet, vai šī problēma, par ko ir zināms, gadiem ritot, netop dziļāka? Tie, kas zina, spriež vairāk, kas nezina, turpina nezināt.

Diemžēl, jā! Laikam ritot, sabiedrība nenoliedzami ir mainījusies, mainījušās intereses utt. Vēl ir nepieciešams apkopot datus – kur un ko mēs audzējam, uz šādas bāzes radīt infografikas un skaidrot, sākot ar skolām. Lai neveidotos pārliecība, ka piens top un rodas veikalā.

Kā vērtēt ideju, kas izskan arī kūdras sakarā – iegūstam vien tik, cik pašiem vajag, un neeksportējam? Protams, aizmirstot faktu, ka šis tas mūsu galdā nonāk no citām valstīm, kur augļu vai dārzeņu audzēšanā labprāt lieto mūsu ražoto substrātu.

Fakts, ka mēs neeksportēsim kūdru, nemaina citu faktu – mēs turpināsim importēt produktus, kurus pie mums neražo vai kas pie mums neaug. Principā noteikts slogs šādā ceļā var tikt pārlikts uz citām valstīm.

To varētu dēvēt par zināmu divkosību – tas, ka mēs neuzturam kūdras nozari vai to apstādinām, nemaina pieprasījumu citur pasaulē, tātad nepieciešamais materiāls vai izejviela nāks no citurienes, piemēram, pa dažādiem apkārtceļiem no Krievijas. Slēdzot ražošanu Latvijā vai citā ES valstī, mēs vienlaikus atbalstīsim nozares attīstību citur, arī mums nedraudzīgās valstīs. Šāda mērķa noteikti nav, bet par to netiek domāts.

Eiropas Savienībā mums ir vieni no spēcīgākajiem vides jautājumus regulējošiem tiesību aktiem, mēs vienlīdz lielu uzmanību pievēršam vides, ekonomiskajiem un sociālajiem jautājumiem. Ja mums nav kādas nozares, mēs attiecīgajām darbībām ļaujam attīstīties citur (citā valstī), kur, ļoti iespējams, tik stingru noteikumu nav. Tas nodara vēl lielāku kaitējumu.

Piemēram, kamēr kokosšķiedra “skaitījās” atkritumi, viss bija kārtībā. Kolīdz tā kļuva par pieprasītu produktu, pieprasījums pieauga, tiek veikts noteikta līmeņa mārketings vai propaganda, lai šādu substrātu plašāk ieviestu Eiropā. Lai tā notiktu, tiek mērķtiecīgi un plaši stādītas kokospalmas, pārejot no atkritumu fāzes uz apzinātu stādīšanu. Palmas tiek audzētas lielās platībās, attiecīgajās valstīs vidi ietekmē gan monokultūrās, gan pārstrāde, gan darbaspēks. Monokultūras nav nekas videi labvēlīgs. Ārpus Eiropas Savienības mēs nevaram izsekot visam, kam spējam ES iekšienē. Piemēram, Eiropā neļaujam attīstīties derīgo izrakteņu ieguvei, jo zinām, ka kalnrūpniecība ļoti piesārņo vidi un Eiropā to nevēlamies. ...bet... ļaujam tai attīstīties un piesārņot vidi citur. Uz šo situāciju derētu paraudzīties un to vērtēt kritiskāk.

Vai tas varētu būt līdzīgi kā ar dažādām pieprasītu kultūraugu plantācijām ekvatoriālajā un tropu reģionā? Tikko kaut kas “pārvēršas” ejošā un pieprasītā precē, sākas lielas problēmas.

Tā varētu būt. Kolīdz pie kādas preces vai produkta pierodam, pieprasījums sāk augt. Pieradums veicina pieprasījumu. Manuprāt, jābūt ļoti uzmanīgiem, postulējot, ka rīkojamies klimata, vides un cilvēku vārdā un tāpēc izslēdzam no sava redzeslauka noteiktas aktivitātes. Jāuzsver, ka mēs tās neapstādinām, jo tas pats notiks (turpināsies) kādā citā vietā uz pasaules. Pieprasījums pastāvēs, un tas augs.

Meža nozarē ir līdzīga situācija – ir vēlme vairāk izmantot koksni, tai pašā laikā tās ieguve (koku ciršana) būtu jāsāmazina. Pie mums cirtīs mazāk, bet pieprasījums pēc koksnes nesaruks, to iegūs citur, tātad arī mēs to importēsim. Mums pazudīs ekonomika, atbalsts vietējiem ražotājiem un vietējiem cilvēkiem, bet iegūs citi.

Manuprāt, nepieciešams saprātīgs līdzsvars starp to, ko vēlamies, to – kā mums faktiski un praktiski rit dzīve, un to – kā un kas, un kur tiek ražots.

* https://www.zemeunvalsts.lv/lmsp-11-starptautiska-konference-vide-un-ilgtspejiga-meza-un-zemes-1