No 2023. gada 1. janvāra visai siltumenerģijas vai elektroenerģijas ražošanā Latvijā izmantotajai biomasai jābūt iegūtai ilgtspējīgā ceļā un to jāspēj dokumentāri apliecināt (pierādīt),– šo prasību varētu izpildīt tikai vairākus mēnešus pēc tās stāšanās spēkā.
Šāda atziņa skanēja žurnāla “Dienas Bizness” un Latvijas meža un saistīto nozaru portāla zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā. Jāatgādina, ka 1. janvārī stāsies spēkā direktīva, kurā noteikta centralizētajā siltumapgādē izmantojamās dedzināmās koksnes izsekojamība; ja tādas nebūs, vajadzēs pirkt CO2 kvotas, kas, savukārt, paaugstinās izmaksas un palielinās apkures tarifus.
Nav sistēmas
“2. novembrī Ministru kabinets apstiprināja noteikumus, kas nosaka, ka siltumapgādes uzņēmumiem, kuru jauda ir 20 MW un vairāk, ir jāpierāda biomasas izcelsme un ilgtspēja. Sistēmas, kā to pierādīt, īsti nav. Tas nozīmē, ka, visticamāk, siltumapgādes uzņēmumiem būs jāpērk CO2 izmešu kvotas līdzīgi kā tas notiek ar dabasgāzi, bet biomasas kvotu apmērs būs divas reizes lielāks, jo tai ir apmēram divas reizes lielāki izmeši nekā dabasgāzei,” situāciju skaidro Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas padomes loceklis Edgars Vīgants. Viņš uzsver, ka uzņēmumiem izvēles iespēju nav, jo jāpilda prasītais.
“Šī iemesla dēļ siltumapgādes uzņēmumu tarifi no 1. janvāra nepieaugs, tā varētu notikt ar vairāku mēnešu, iespējams, pat gada nobīdi (izmešu atskaites sistēmas dēļ). Tas nav mierinājums siltumenerģijas patērētājiem,” uz jautājumu, vai no 2023. gada sākuma nepieaugs siltumenerģijas tarifi, atbild E. Vīgants.
“Biomasas ilgtspējas pierādīšanas princips nav nekas jauns, dažās Eiropas valstīs tas eksistē jau 7-8 gadus,” skaidro Latvijas Biomasas asociācijas vadītājs Didzis Palejs. Viņš norāda, ka patērētāji Lielbritānijā, Dānijā, Nīderlandē saviem piegādātājiem jau sen pieprasa pierādīt piegādājamās biomasas izcelsmi, izsekojamību un ilgtspēju, kā arī tās ieguves procesā radīto CO2 izmešu apjomus. “Lai to pierādītu, ir ieviestas brīvprātīgās sertifikācijas sistēmas, kur piegādātājam un patērētājiem ir jābūt sertificētiem un piegāžu ķēdei jāpierāda sava atbilstība,” tā D. Palejs. Viņaprāt, Latvijā viss tiek darīts pēdējā brīdī, tieši tāpat kā kaimiņos – Igaunijā, Lietuvā, Somijā.
“Rietumeiropā biomasas ilgtspējas pierādīšanas sistēma ir ieviesta jau pirms vairākiem gadiem. Tā kā Latvija ir viena no lielākajām kurināmās koksnes piegādātājām, kompānijas, kas šo resursu eksportē, ar biomasas ilgtspējas pierādīšanas un izsekošanas prasību saskaras jau sen, tām jau ir atbilstošs sertifikāts,” uzsver D. Palejs. Viņš gan piebilst, ka tās ir salīdzinoši sarežģītākas sertifikācijas sistēmas, Latvijā būtu jāievieš vienkāršākas sistēmas.
Trīs iespējas
“Tā kā Ministru kabineta noteikumi ir pieņemti nesen, var novērot situāciju, ka tiek meklēti vainīgie, nevis problēma risināta pēc būtības,” secina SIA BM Certification valdes loceklis, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes sertifikācijas eksperts Jānis Švirksts. Viņš norāda, ka ir trīs veidi – voluntārā, nacionālā vai paša uzņēmuma izveidotā sistēma, kura apliecinās iegūtās biomasas ilgtspēju. “Situācijā, kad “deg”, vienīgais reālais risinājums ir voluntārā sistēma, kura tirgū jau tiek piedāvāta un tiek izmantota citās valstīs. Tai pašā laikā ir uzņēmumi, kuri pat šajā situācijā kaut ko gaida. Aicinu nekavējoties uzsākt sertifikācijas procesu, izvēloties vienu no divām sistēmām, kaut arī kopumā tās ir 14,” piebilst J. Švirksts.
D. Palejs norāda, ka minētās 14 sertifikācijas sistēmas lielākoties radītas biogāzei un šķidrajām biodegvielām, bet nav īsti atbilstošas cietai biomasai – koksnei, kam der divas Eiropas Komisijas apstiprinātās – SURE un SBP (Sustainable Biomass Program). Ir vēl trešā, taču tā, pēc D. Paleja sacītā, ir derīga tikai Nīderlandē, bet neder Latvijai. “SBP ir senāka sertifikācijas sistēma, sarežģītāk veidota, smagnējāka administrēšanas sistēma, vajadzīgs ilgāks laiks attiecīgā sertifikāta iegūšanai, process ir dārgāks. Vienkāršāka ir SURE sistēma, kura plaši attīstās Polijā, Vācijā, Spānijā, Francijā, arī Zviedrijā, un būtu vispiemērotākā Latvijai,” iesaka D. Palejs. Kā vēl vienu SURE sistēmas priekšrocību, D. Palejs min iespēju tajā sertificēt arī nemeža biomasu – koksni, kura iegūta no tīrumos un grāvjos novāktā apauguma, jo tādas iespējas nav SBP sistēmai.
“Latvijā ir eksperti, kas var palīdzēt ar SURE sistēmas ieviešanu,” norāda D. Palejs, atzīstot, ka minimālais sertifikācijas ieviešanas laiks, ko rāda Polijas un Vācijas piemēri, ir apmēram divi mēneši. Atkarībā no paša uzņēmuma iespējām uzskaites sakārtošana atbilstoši prasībām varētu ilgt trīs līdz četrus mēnešus.
“Praksē šāds termiņš varētu būt. Viens ir aizbraukt un veikt auditu uz vietas, kas prasa divas – trīs dienas, bet pirms tam ir jābūt sagatavotai sistēmai (iekšējās procedūras, jāizvērtē piegādātāji), kas prasa visvairāk laika,” piemetina J. Švirksts. D. Palejs vērš uzmanību, ka sertifikācija ir nepieciešama ne tikai patērētājam – siltumapgādes uzņēmumam, bet jāsertificē visa piegāžu ķēde, tāpēc patērētājiem šis process jāveic kopā ar piegādātājiem, tādējādi nosedzot visu, sākot ar ieguves un beidzot ar patēriņa vietu. “Trīs pīlāri, kur pirmais ir izcelsme un ilgtspēja, otrais – piegādes ķēde no meža līdz katlumājai un trešais – CO2 emisiju aprēķins,” secina J. Švirksts. “Tā kā Latvijā koksnes plūsma ir labi dokumentēta visos līmeņos, kompāniju, kuras šādu sertifikāciju veica, lai varētu eksportēt dedzināmo koksni, pieredze liecina – tas nav ļoti sarežģīti,” skaidro D. Palejs. Savukārt, lai šo procesu varētu nodrošināt, pēc D. Paleja sacītā, darbā varētu nākties pieņemt vienu līdz divus darbiniekus.
Joprojām ir jautājumi
“Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir nodrošināt patērētājiem iespējami zemākus siltumenerģijas tarifus. Ja siltumapgādes kompānijām, lai izpildītu prasības, nāksies pieņemt darbā papildu darbiniekus, tas atsauksies uz cenu un par to maksās patērētājs,” skaidro E. Vīgants. Viņaprāt, būtu labi, ja valdība izveidotu sistēmu, kurā siltumapgādes uzņēmumiem būtu iespējami mazāk apgrūtinājumu. “Ceru, ka ministrijas atradīs veidu, kā to izveidot,” uzsver E. Vīgants. D. Palejs norāda, ka katram siltumapgādes uzņēmumam būs jāizveido sistēma, kuru var “paņemt” no brīvprātīgajām sertifikācijas sistēmām un ieviest konkrētā kompānijā, vienīgā būtiskā atšķirība ir CO2 aprēķins. “Ir daudz neskaidru jautājumu, jo īpaši, ja atbildīgākie siltumapgādes uzņēmumi ir gatavojušies ziemai un uzkrājuši biomasu šim periodam.
Kas notiks ar uzkrāto biomasu pēc 1. janvāra? Kas notiks ar to biomasu, ko par zemākām cenām piegādā zemnieki, kuri tīra grāvjus un novāc apaugumus, bet kas nav viņu pamatbizness?” jautā E. Vīgants. Viņš atzīst: siltumapgādes uzņēmumiem vienīgā skaidrība ir nepieciešamība atskaitīties par izmešu kvotām. “Lielākā problēma ir laiks, cita problēma skars čaklākos, kuri veiksmīgi sagādājuši šķeldas krājumus ziemai. Kā ar atpakaļejošu datumu varēs pierādīt tās ilgtspēju? Intuitīvi, šķiet, tas nebūs izdarāms, bet ceru, to varēs, jo citādi tas atsauksies uz patērētāju maciņiem,” skaidro D. Palejs.
“Tas būs atkarīgs no katra uzņēmuma izvēlētās sertifikācijas sistēmas noteiktā riska pret Latvijas koksnes izcelsmi. Ja tas būs augsts, būs viens risinājums, ja zems, cits – patērētājiem tīkams,” skaidro J. Švirksts. Viņaprāt, lielas problēmas nebūs ar ārpusmeža biomasu, kam ir skaidra dokumentārā pierādījumu bāze, diskusiju objekts varētu būt attiecībā uz tām biomasas ieguves teritorijām, kurās noteikts kāds aizsardzības līmenis.
Tirgus pārdales riski
Jautāts, vai rīkojot jaunus šķeldas iepirkumus, siltumapgādes kompāniju izvirzītās prasības piegādātājiem nesamazinās konkurenci potenciālo piegādātāju vidū, jo mazāki spēlētāji tās nespēs vai nevēlēsies pildīt, kas, savukārt, varētu izraisīt tirgus pārdali par labu lielākiem spēlētājiem, vienlaikus ceļot cenas, E. Vīgants atbild īsi: “Tā būs!” D. Palejs pieļauj, ka sākotnējā posmā šāda situācija varētu veidoties, jo arī šķeldas ražotājiem būs vajadzīgs laiks un finanses, lai attiecīgi sertificētos. “Maksimums divu gadu laikā sistēma sakārtosies, jo Latvijā ir ļoti daudz kompāniju, kuras strādā šķeldas ražošanā un piegādē, konkurence ir liela,” prognozē D. Palejs. J. Švirksts uzskata, ka nevar balstīties pieņēmumā, ka mazie piegādātāji pazudīs, vienlaikus var notikt centralizācija, un lielāka nozīme būs apstiprinātiem piegādātājiem. Nevarēs vest tieši, lai nebūtu ļoti sadrumstalota audita sistēma. Jāņem vērā, ka mazo piegādātāju transporta pārvadājumu attālumi ir un būs relatīvi nelieli.
Nākotnes jautājumi
E. Vīgants norāda, ka pašlaik Eiropā rit diskusija par to, lai samazinātu siltumapgādes kompāniju jaudas slieksni no pašreizējiem 20 MW līdz 10 MW vai pat 5 MW, uz tām attieksies visas prasības par CO2 izmešiem un koksnes izsekojamību. “Vēl tiks pieņemts pašlaik apspriešanā esošās Atjaunojamo energoresursu direktīvas projekts, kas biomasas izmantošanu kā kurināmo padarīs vēl apgrūtinošāku,” secina E. Vīgants. D. Palejs piebilst, ka jauno direktīvu ieviesīs pēc diviem, četriem gadiem un Latvijai būtu ļoti asi jāvēršas pret tās projektu, jo atsevišķas zaļās organizācijas cenšas ielobēt, ka enerģētikā nedrīkstēs izmantot primāro kurināmo, kas tiek iegūts no meža, tai skaitā malku, zarus, kas ir nonsenss.
“Latvijā iegūtās meža biomasas kurināmā izejvielas atbilst ilgtspējas kritērijiem, līdz ar to ir pamats uzskatīt, ka Latvijā iegūtais meža biomasas kurināmais ir iegūts ilgtspējīgi, un fakts, ka kāds var to apšaubīt un ar direktīvu liegt enerģijas ražošanai izmantot zarus un malku, ir pielīdzināms Latvijas ekonomikas un enerģētikas traģēdijai,” tā D. Palejs. Viņaprāt, šim faktoram jāpievērš uzmanība visos līmeņos un valsts struktūrām ļoti asi jāreaģē, un jāpanāk, lai šādu tekstu apstiprinātajā direktīvā nebūtu. Runa ir par primārās biomasas definīciju un uzstādījumu, jo pretējā gadījumā zaru šķelda un malka netiks uzskatīta par ilgtspējīgu resursu, par kādu, savukārt, tiks uzskatītas zāģskaidas un šķelda, kas iegūta, piemēram, zāģmateriālu ražošanas procesā.
“Latvija ir par šo problēmu diskutējusi, bet reakcija, manuprāt, nav bijusi pietiekami asa. Pirms kāda laika klajā nāca Zviedrijā veikts pētījums, ko šāda ideja nozīmētu zviedriem,– proti – traģēdiju gan ekonomikai, gan enerģētikai. Nav pamata domāt, ka Latvijas situācija būtu citāda, vēl jo vairāk, ja meža nozarei Latvijas tautsaimniecībā ir vēl lielāka nozīme nekā Zviedrijā,” piebilst D. Palejs.
Diskusijas video pieejams šeit:
https://www.youtube.com/watch?v=Zh8RxOI_cD0
Izmantotas zemeunvalsts.lv fotogrāfijas