Savukārt problēma ir tā, ka jēdziens “sabiedrība” un vēl jo vairāk no tā izrietošās “sabiedrības intereses” ir zināmā mērā fikcija vai, pieklājīgāk izsakoties sociālo zinātņu žargonā, konstrukts.

Tas, protams, tā ir bijis arī iepriekš, tomēr tieši pēdējos gados tas parādās īpaši krāšņi – atšķirīgas viedokļu grupas arvien uzstājīgāk pretendē uz “sabiedrības” viedokļa pārstāvēšanu, tādēļ gaisotne ir, manuprāt, kļuvusi nervozāka. Un jaunajai padomei nāksies ar to rēķināties.

Lietojot nedaudz huligānisku piemēru – ja puse no sabiedrības iestājas pret vakcinēšanos vai vispār apšauba Covid-19 pastāvēšanu, tad principā Latvijas Televīzijai un Latvijas Radio būtu proporcionāli līdzvērtīgi jāatspoguļo arī šāda pozīcija, lai ko par to teiktu otrā puse (lieki teikt, ka minētais sadalījums ir aptuvens).

Sabiedriskais medijs, ja tas uztur – un ko gan citu lai tas dara – mītu par to, ka pastāv “sabiedrība”, nevar arī ignorēt “nepareizo pusi”, atsaucoties uz to, ka šī sabiedrības daļa neapzinās savu uzskatu un interešu kļūmīgumu.

Ja mēs esam konsekventi, tad tikai indivīds pats var definēt, kas ir viņa interesēs, un nevienam nav tiesību te ko koriģēt, kaut ar vislabākajiem nodomiem.