1988. gada ziema sākās ar intensīviem metro celšanas plānu izklāstiem. Kompartijas ziņneši mundrināja Latvijas darbaļaužu masas ar to, ka Rīgā būs modernākais sabiedriskā transporta līdzeklis metro - tāpat kā visās vērā ņemamās pasaules pilsētās. Tas tiktu būvēts par “Maskavas naudu”, piesaistot tūkstošus ievesto strādnieku. Tātad migrantu “iebrukums” būtu masīvs.

Šis migrantu aspekts radīja pirmās šaubas un pagaidām tikai iekšējus protestus. Taču bija arī citi aspekti: Rīgas sarežģītā pazeme, Vecrīga, kas varētu iebrukt būvniecības laikā, un daudz kas cits.

(...)

Īsāk sakot, Rīga ir par mazu, lai tajā būvētu metro: tas būtu neefektīvs pilsētai. Citi mīnusi: pilsēta kā mūžīgā būvbedre, iebrukumu riski, viesstrādnieku pūļu dramatisks pieplūdums. Padomju Savienībā bija tāds nerakstīts noteikums: katrai pilsētai, kuras iedzīvotāju skaits pārsniedz miljonu, pienākas metro. Rīgai tolaik pietrūka 150 000. Taču Maskavai pret Rīgu bija īpaša attieksme: Latvija vienmēr bijusi Maskavai viena no mīļākajām republikām... Šo “mīlu” diemžēl jūtam joprojām. Ja metro tomēr sāktu būvēt, tas kļūtu par dārgāko metro PSRS: viena kilometra izmaksas sasniegtu 26 miljonus rubļu.
https://neatkariga.nra.lv/komentari/elita-veidemane/412871-rigas-metro-aizgaja-pa-gaisu-pirms-35-gadiem