Pēdējo 20 gadu laikā Latvijas sabiedrības apziņā ir iesakņojusies virkne mītu un aplamu priekšstatu par mežu, tā īpašniekiem un meža audzēšanu. Raksturojot Latvijas mežu īpašumtiesības kopumā, jānorāda, ka aptuveni puse platību pieder valstij, bet otra puse – privātajiem īpašniekiem. Šobrīd redzam, ka pakāpeniski mainās īpašnieku attieksme pret viņiem uzticēto vērtību, kas ir arī liela Latvijas bagātība. Tagad var puslīdz droši apgalvot, ka laiks, kad mežs tika uzskatīts par ātru un vieglu peļņas avotu, pieder pagātnei. Latvijā ir aptuveni 150 tūkstoši privāto meža īpašnieku. Viņi vidū ir daudz tādu, kuri apsaimnieko tikai pāris hektārus meža. Tā kā ikdienā pārsvarā strādāju ar privāto mežu īpašniekiem, rakstā pievērsīšos viņiem.

Viens no 90. gados plaši izplatītiem mītiem ir stāsts par negodprātīgu meža īpašnieku, kas mantoto mežu nocērt kailcirtē, naudu iztērē, bet īpašumu pēcāk pamet novārtā. Tādā vai savādākā tulkojumā šo stāstu būs dzirdējis teju ikviens. Daļa patiesības tajā ir – neapzinīgas un bezatbildīgas personas meža īpašnieku vidū ir sastopamas, kā jebkurā citā jomā. Taču mūsu meža meistaru pieredze liecina, ka meža īpašnieki pret savu īpašumu izturas ar aizvien lielāku atbildības izjūtu.