Restarts jeb nonullēšanās ir daudzās jomās labi zināms, bieži pat ļoti vēlams solis, kas dod iespēju kādu procesu vai darbību pilnībā pārvērtēt un sākt no jauna. Pirms 10 dienām Satversmes tiesa ar savu spriedumu atzina, ka viens no punktiem pirms diviem gadiem pieņemtajos Ministru Kabineta noteikumos, kas deva iespēju īpašniekiem efektīvāk saimniekot savos mežos, ir atceļams tā sākotnējā redakcijā. Manuprāt, vēsturisks lēmums, kam būtu pilnībā jārestartē pieeja turpmākai zemes izmantošanas politikai, vides aizsardzības platības stingri nodalot no saimnieciskajām teritorijām, abām pusēm vienai otra lauciņā vairāk nejaucoties.

Neesmu ne jurists, ne ierēdnis. Esmu uzņēmējs. Tāpēc Satversmes tiesas spriedumu varu atļauties tulkot pietiekami vienkāršoti – tiek atcelts nekvalitatīvi izstrādāts normatīvais akts, jo tā tapšanas gaitā nav veikts pienācīgs potenciālo vides risku novērtējums. Tātad dziļākajā būtībā runa nav par saimniekošanas principu pareizību vai nepareizību, bet juridisku brāķi, ko tagad nonullējam un ierēdņiem uzdodam par pienākumu būvēt visu no jauna. Tā zaudējot laiku, iespējas un konkurētspēju.

Protams, ne juristi, ne ierēdņi pēc savādāka scenārija rīkoties nevar. Tāda ir viņu atbildība. Taču man, kā uzņēmējam, atbildība ir cita. Es pieņemu lēmumus ne tikai balstoties racionālos spriedumos, bet arī intuitīvi un emocionāli. Jā, bieži riskējot, taču ar galveno mērķi – uzņēmumam būt pēc iespējas produktīvākam, celt darbinieku atalgojumu, nodokļu veidā dalīties ar sabiedrību un uzkrāt kapitālu ilgtermiņa investīcijām. Biznesā tāds mērķis ir daudziem – dzīvojam tomēr kapitālisma ekonomikā, kas ir pamatā rietumu sabiedrības labklājībai.

Šobrīd emocionāli redzu, ka juridisku kļūdu dēļ tiek pieņemts tiesisks precedents, kas paver ceļu šauru interešu vārdā turpmāk regulāri apstrīdēt īpašnieku brīvību pieņemt lēmumus efektīvāk apsaimniekot Latvijas auglīgo zemi. Atgriezties pie iepriekšējiem koku galvenās cirtes caurmēra diametriem ir tas pats, kā no rītdienas aizliegt audzēt jaunos kartupeļus – ir taču jāsagaida rudens, kad uz šķīvja pietiks ar vienu, nevis pieciem gardajiem bumbuļiem. Turklāt jādod taču maksimāla iespēja pa ceļam mieloties arī citiem. Piemēram, kolorado vabolēm, kas vasaras beigās priecāsies par kuplajiem lakstiem. Dabas daudzveidība!

Kad pirms 30 gadiem, visām interešu grupām pie viena galda sēžot, tika pieņemti pirmie lēmumi par jaunu vides aspektu ietveršanu mežsaimniecībā, bija pārliecība par veiksmīgu sadarbību un ka abas puses izprot viena otras intereses. Piemēram, tagad pašsaprotamos ekoloģiskos kokus tajā laikā vienojās atstāt cirsmā tāpēc, ka malkas sortimenta izvešana no meža īpašniekiem radīja zaudējumus. Šāda “win-win” pieeja pastāvēja, jo dialogs vēl bija atvērts un diskusijas dalībnieki ticēja vienotam mērķim par Latviju, kas kopīgi jābūvē no jauna. Diemžēl šobrīd, kad uzņēmēju radītais valsts labklājības līmenis kļuvis tik pašsaprotams un paaudzes nomainījušās, tiek bez bēdu grauztas saknes ozolam, kas ražo zīles. Kā Ēzopa fabulā.

Tāpēc piekrītu visiem, kuri saka, ka Satversmes tiesas spriedums ir vēsturisks un ļoti izšķirošs. Tas skaidri parāda, ka tiešām pienācis brīdis nonullēties un pārstāt ticēt utopijai, ka vienā teritorijā iespējams apvienot vides un saimnieciskās funkcijas. Šis ceļš ir sevi izsmēlis un likvidējams kā absurds, jo abas puses vairs nav spējīgas uz pragmatisku dialogu, vai apzināti tādu nevēlas, kā to lieliski parādīja FSC nacionālā standarta izstrādes darba grupas farss.

Labi, ka Eiropa to saprot, tāpēc mums Zaļās vienošanās ietvarā ir iedots izcils zemes izmantošanas prioritāšu rāmis, kurā turpmāk darboties – 10% stingri aizsargājamas teritorijas, kur cilvēks uzskatāms par invazīvo sugu, 20% teritoriju, kur turpināsim izlikties, ka meklējam vides un saimnieciskās darbības kopsaucējus, un 70% saimnieciskās zemes, kur jārīkojas maksimāli brīvi un produktīvi, lai iegūtu ražu un nodrošinātu sabiedrībai labklājību. Savukārt diskusija par vides jautājumiem tur jābalsta izpratnē par ūdens aprites nodrošināšanu, augsnes auglības saglabāšanu un ķīmiskā piesārņojuma nepieļaušanu. Tieši uz šādu modeli aicinu virzīties ierēdņus, juristus un sabiedrību turpmākajā zemes izmantošanas politikas veidošanā. Tāpat, kā mēs lieliski saprotam un absolūti pieņemam, ar ko atšķiras dabīgā pļava no rudzu lauka, kur izaug maize. Meža nozares aprites cikls un vērtību ķēde ir garāka, bet iznākums tikpat svarīgs – mēs radām cilvēku maciņos naudu, par ko šo maizīti nopirkt.

Visbeidzot, vēlos vērst uzmanību arī uz to absurdo īstermiņa haosu un zaudējumiem, ko šis birokrātijas uzvaras gājiens un ar atpakaļejošu datumu pieņemtās izmaiņas normatīvajā vidē jau ir sākušas radīt nozares uzņēmumiem un – jo īpaši – meža īpašniekiem. Situācijas, kad par pārdoto, bet vēl neizstrādāto cirsmu nauda jau saņemta un iztērēta svarīgiem dzīves mērķiem, var izvērsties par individuālām traģēdijām. Tāpēc Ministru kabinetam iespējami īsā laikā jāatrod risinājums, kā novērst privātpersonu neaizsargātību pret neizpildāmām prasībām civiltiesiskajos darījumos.

Raksts tapis 2024. gada 9. aprīlī, papildināts 11. aprīlī. Pirmā, nepapildinātā versija publicēta ziņu portālā Delfi sestdien, 2024. gada 13. aprīlī