Par Ukrainu, NATO un sadarbību
Tūlīt pēc 2001. gada 11. septembra notikumiem, kad NATO pirmo reizi piemēroja 5. pantu un ANO Drošības padome vienoti stājās pretī teroram, mēs kopīgi atsaucāmies aicinājumam palīdzēt – kā mūsu tautas to darījušas jau vairāk nekā gadsimtu, plecu pie pleca izdzīvojot divus pasaules karus, aukstā kara laiku, karu Afganistānā un citus notikumus, kas ir noteikuši vai ietekmējuši mūsu kopējo drošību.
Šodien tikpat nelokāma apņēmība ir nepieciešama, lai aizstāvētu Ukrainu un tās drosmīgos iedzīvotājus; tā ir nepieciešama, lai nodrošinātu patiesi taisnīgu un ilgstošu mieru. No Atlantijas okeāna dziļumiem līdz kūstošajiem Arktikas ledājiem – ASV bruņoto spēku un to sabiedroto apņēmība un pieredze ir NATO pamatā, apņemoties citam citu aizstāvēt, aizsargāt mūsu pilsoņus un intereses, nodrošinot Ziemeļamerikas un Eiropas iedzīvotāju drošību pret mūsu kopējiem ienaidniekiem.
(...) Neskatoties uz pastāvošajām atšķirībām un domstarpībām, mēs esam vienoti savā apņēmībā aizstāvēt demokrātiju, aizsargāt visus mūsu iedzīvotājus no briesmām un godināt to cilvēku drosmi, kuri ik dienas riskē ar savu dzīvību, kalpojot mūsu valstīm.
(...) Alianse, ko abas mūsu valstis ir veidojušas gadsimtu gaitā – un par ko mēs esam dziļi pateicīgi amerikāņu tautai – ir patiesi unikāla. Šī alianse ir daļa no Henrijs Kisindžera aprakstītās prezidenta Kenedija vērienīgās vīzijas par Atlantijas partnerību, kas balstās uz diviem pīlāriem: Eiropu un Ameriku. Es uzskatu, ka šī partnerība šodien ir svarīgāka nekā jebkad agrāk.
(...) Mums jārisina pārāk lielas problēmas, lai kāda valsts varētu pārvarēt tās viena pati. Šai neparedzamajā situācijā mūsu alianse nevar paļauties uz pagātnes sasniegumiem vai pieņemt, ka tās pamatprincipi vienkārši paliks nemainīgi. Kā pagājušajā mēnesī teica britu premjerministrs: mūsu partnerība ir neaizstājama. Mēs nedrīkstam ignorēt visu, kas mūs ir atbalstījis pēdējos astoņdesmit gadus. Gluži pretēji, uz to mums jābalstās.
Par ģeopolitisko situāciju
(...) mēs esam nākuši kopā laikā, kad valda liela nenoteiktība; laikā, kad no Eiropas līdz Tuvajiem Austrumiem notiek konflikti, kas rada milzīgus izaicinājumus starptautiskajai sabiedrībai un kuru ietekme ir jūtama visās mūsu valstu kopienās.
Par cīņu pret ļaunumu
(...) es ceru – un pieminu to savās lūgšanās – ka šais nemierīgajos laikos, gan sadarbojoties savstarpēji, gan ar mūsu starptautiskajiem partneriem, mums izdosies apturēt arklu pārkausēšanu zobenos.
Par kopīgo vēsturi
(...) esam pateicīgi par uzaicinājumu uz Amerikas Savienotajām Valstīm, lai atzīmētu Neatkarības deklarācijas 250. gadadienu. (...) Šodien esmu ieradies uz šo nozīmīgo notikumu abu mūsu valstu dzīvē, lai paustu britu visdziļāko cieņu un draudzīgumu pret Amerikas Savienoto Valstu iedzīvotājiem. (...)
Visā šai laikā mūsu valstu likteņi ir bijuši savstarpēji saistīti. Kā teica Oskars Vailds: “Šodien mums ar Ameriku ir kopīgs patiešām viss, izņemot, protams, valodu!”
(...) Kad es atskatos uz pagājušajiem gadsimtiem, skaidri redzu noteiktas likumsakarības – pašsaprotamas patiesības, no kurām mēs varam mācīties un smelties kopīgu spēku. Paturēdami prātā 1776. gada garu, mēs droši vien varam vienoties par to, ka mums ne vienmēr – vismaz sākotnēji – ir vienots viedoklis. Piemēram, princips, uz kura pamata tika dibināts jūsu Kongress – nekādu nodokļu uzlikšanu bez (parlamentāras) pārstāvniecības – bija gan būtisks strīdus jautājums, gan kopīga demokrātiska vērtība, ko jūs no mums pārņēmāt. Mūsu partnerība ir veidojusies strīdu rezultātā, taču tāpēc tā nav kļuvusi mazāk stipra.
(...) Kā pagājušā gada rudenī valsts vizītes laikā Lielbritānijā norādīja prezidents Tramps: “Amerikas un Apvienotās Karalistes saikne, kas balstās kopīgā izcelsmē un identitātē, ir neatsverama un mūžīga. Tā ir neaizstājama un nesalaužama.”