I daļa
Profesors Jari Hininens (Jari Hynynen) un vecākais pētnieks Sauli Valkonens (Sauli Valkonen) Somijas Dabas resursu institūta rīkotajā pasākumā Forest Arena oktobra sākumā Helsinkos ziņoja par mežkopības atšķirībām nepārtraukta klājuma mežos un periodiska klājuma mežos.
Pat neizmantojot kailcirtes, mežam nepieciešama īpaša apsaimniekošana, ja vēlamies saglabāt bioloģisko daudzveidību.
Salīdzinot kailcirtes un nekailcirtes metodes netika konstatēta būtiska atšķirība ietekmē uz klimata pārmaiņu ietekmējošo faktoru mazināšanu. Pēc Somijas Dabas resursu institūta sniegtās informācijas, nozīmīga atšķirība ir iegūtās koksnes daudzumā, sliecoties par labu kailcirtēm.
12 Somijas Dabas resursu institūta zinātnieku grupa pētīja atšķirības starp nekailciršu un kailciršu mežkopību. Pētījumā vērā ņēma astoņus rādītājus: meža atjaunošanos, saražotās koksnes apjomu, meža izstrādāšanu un baļķu sagādi, ienesīgumu, meža bojājumu risku, bioloģisko daudzveidību, mežsaimniecību kūdrājos un darbības, kas saistītas ar citu ekosistēmu un klimata saudzēšanu.
Kopsavilkumu veikuši profesors Jari Hininens, un vecākais pētnieks Sauli Valkonens. Pētījuma dati ievākti par visa veida nekailciršu mežkopību, piemēram, selektīvā mežizstrāde, retināšana no apakšas, (proti, tikai resnāko baļķu izzāģēšana) un mazu platību izciršana, kur kailcirtes platība ir 700-5000 kvadrātmetri.
Iegūtie dati tika pielīdzināti audzes retināšanai un rekonstrukcijas cirtes rādītājiem kailciršu mežsaimniecībā, tajā skaitā - pilnīgai izciršanai un jauna meža iesēšanai, iestādīšanai vai dabiskam atjaunošanās procesam.
Izcirtumi rada labvēlīgu vidi sugām, kas mīt retinātos mežos, nekailciršu mežsaimniecība ir vēlama sugām, kas mīt augstas biezības audzēs.
Pēc bioloģiskās daudzveidības pētnieka Juha Sītonena (Joha Siitonen) apgalvotā, nekailciršu mežsaimniecība ir labāka sugām, kas nelabprāt mīt retinātā mežā. Tajā skaitā mellenēm un sugām, kas pārtiek no mellenēm, kā arī sugām, kas pārtiek no trūdošiem kokiem.
Pašlaik dabiskās vides ar biezu meža klājumu Somijā ir maz, kas liecina, ka jāpalielina ar nekailciršu mežkopību nodrošināta meža platība. Mazāk problēmu ir ar sugām, kuras var pastāvēt arī atklātās platībās.
Tomēr, ja nekailciršu mežsaimniecības platības palielinās vai ja šī metode kļūst obligāta, situācija mainīsies. Faktiski nekailciršu mežsaimniecības metode nav pierādījusi, ka būtu efektīvāka bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, salīdzinot ar kailciršu mežsaimniecību.
Turklāt, ja vēlies no sava meža gūt labu peļņu, iespējams, būs nepieciešams intensīvi cirst mazos intervālos. Nepārtraukta vecāko un resnāko koku izciršana veidos mežu ar maz lapu kokiem un nepieļaus intensīvu koku satrūdēšanu.
Tieši tāpēc nekailciršu mežkopībā nedrīkst aizmirst par dabas aizsardzību.
Cirsmā saglabātos kokus jāatstāj un dabas vērtības, kas veido ekoloģiski nozīmīgu dabisko vidi, jāaizsargā.
Kas attiecas uz klimata izmaiņu mazināšanu, starp abām mežkopības metodēm nav nozīmīgu atšķirību. Uz abām metodēm attiecas fakts: jo vairāk koksnes iegūst, jo mazāki ir audzes krājumi, tātad – mazāki ir oglekļa krājumi mežā.
Vai dabiskā meža atjaunošanās ir saprātīga metode?
Somijas Meža likumā noteikts pienākums meža īpašniekam izveidot jaunu mežaudzi pēc rekonstrukcijas cirtes. To iespējams paveikt, sējot vai stādot, vai atstājot pietiekami daudz nenocirstu koku šajā izcirtumā, lai tie dabiskā veidā sāktu jauna meža ataudzi.
Nekailciršu mežkopībā atjaunošanās process norit dabiski. Tā ir neatņemama sastāvdaļa, lai šī metode būtu ienesīga, jo, izpaliekot augsnes sagatavošanai, sēšanai, stādīšanai un citām mežkopības darbībām, rodas resursu ietaupījums.
Tāpēc šai metodei ir izšķiroši, lai dabiskā atjaunošanās noritētu veiksmīgi. Spriežot pēc pētījuma rezultātiem, pagaidām tā varētu būt, tomēr ilgtermiņā tas nav garantēts.
Pētījums pierādīja, ka Somijas dienvidos pēc selektīvās ciršanas dabiski veidojas pietiekams daudzums egļu dīgstu. Vairākums no tiem izaug par lieliem kokiem un mazina ciršanas vai dabiski radušos zaudējumus.
Tomēr jaunās ataudzes platībās ir tukšas teritorijas, un dīgstiem ir tieksme augt cieši blakus – puduros. Tie aug lēni – var paiet 40-60 gadu līdz stāds sasniedz 1,3 metru augstumu, turpretī periodiska klājuma mežā šāda vecuma koki sasnieguši turpat baļķa apmērus un var drīz tikt nocirsti.
Augšanu var paātrināt, pudurus retinot, kas gan samazinās koksnes ražojumu. Maza diametra koku izciršana noved pie mainīgas dīgstu ražas.
Turpinājums sekos.
1. attēls. Profesors Jari Hininens (Jari Hynynen) un vecākais pētnieks Sauli Valkonens (Sauli Valkonen) Somijas Dabas resursu institūta rīkotajā pasākumā Forest Arena oktobra sākumā Helsinkos ziņoja par mežkopības atšķirībām nepārtraukta klājuma mežos un periodiska klājuma mežos. Anti Ranki fotogrāfija.
2. attēls. Shēmā attēlota selektīvā ciršana, kurā nocirsti tiek lielākie koki, bet pārējie atstāti, lai aug līdz būvkoka izmēram. Juha Varhi (uzņēmums "Metsäkustannus") foto