Vēsture attīstās tā, kā tā attīstās, un tiem, kas tās attīstībā ir pēdējie, ir iespēja mācīties no labākajiem. Mēs to neesam darījuši. Pie mums šobrīd notiek procesi, kas Eiropā bija vērojami 50. gados – proti, automašīnu kults un suburbanizācija. No tās cietušas ļoti daudzas pilsētas, pat mums labi zināmā Kopenhāgena ar lielāko iedzīvotāju laimes indeksu. Arī Porto bija kļuvusi par graustu pilsētu, tās centrs bija pilnībā izmiris. 90. gados gan viņi attapās, ka iet bojā mantojums un tiek zaudēta vēsture, – un pievērsās dzīves kvalitātes celšanai centrā. Mēs šobrīd esam Porto 90-tajos. Instrumentu, ar kuru palīdzību situāciju mainīt, ir diezgan daudz, bet ir jautājums – kurus no tiem varam atļauties. Viens veids būtu centra apbūves sakārtošana, to finansiāli atbalstot, ko pie esošā pilsētas budžeta, visticamāk, atļauties nevaram. Otrs veids – ierobežojot autosatiksmi pilsētas centrā, radīt šķēršļus suburbanizācijas procesam. Ja lielākajam vairumam cilvēku šķiet tikai normāli un pieklājīgi, atnākot ciemos novilkt apavus un nebrist dubļainām kājām viesistabā, tad attiecībā uz pilsētas centru situācija ir atšķirīga. Ādaži, Mārupe utt. tomēr brien pilsētā un automašīnu obligāti novieto pie pašām biroja durvīm. Vēl varētu domāt par kādu moratoriju vai īpaši piemērotu infrastruktūras maksājumu būvējot zaļajās zonās (greenfield) un degradēto (brownfield) teritoriju attīstību veicināšanu. Gan jau ir vēl kādi instrumenti, bet būsim godīgi – iepriekšējā pilsētas vadība neuzskatīja par vajadzīgu vispār šo tēmu cilāt.