Par to ir daudz runāts un rakstīts. Bieži vien izpratne par šo tēmu ir virspusēja vai tendencioza, vai tās nav vispār. Latvijā kā mežu valstī, iedzīvotājiem, šķiet, vajadzētu būt labām zināšanām par meža nozīmi mūsu dzīvē. Tomēr, tā nebūt nav. Tāpēc, apkopojot it kā vispārzināmas lietas, padomāsim par tām vēlreiz. Atcerēsimies, ka, pirmām kārtām, Latvijas meža resursi ir jāizmanto Latvijas iedzīvotāju drošībai un labklājībai. Mūsu valstī nav tādu problēmu, kā zemēs lietus mežu reģionos vai sausuma skartās teritorijās ar degradētu augsni. Latvijā nevajag meklēt “Kongo” – mūsu meži ir lieliski apsaimniekoti. Mūsu mežsaimnieki ievēro ilgtspējības principus – ne lozungu veidā, bet strādājot Latvijas mežos, lai cik ļoti tas kādam tas nepatiktu…

Tātad:

Koki ir ļoti svarīgi. Tie ir lielākie augi uz planētas, kas nodrošina mūs ar skābekli, uzkrāj oglekli, stabilizē augsni un dod iespēju dzīvot savvaļas dzīvniekiem un augiem. Tie mums arī nodrošina materiālus darba rīkiem un pajumti. Koki ir svarīgi ne tikai dzīvībai, tie nodrošina saikni starp pagātni, tagadni un nākotni. Ja vēlamies uzzināt gadalaiku – ziema, pavasaris, vasara vai rudens –, atliek paskatīties uz kokiem. Ir svarīgi, lai gan meži, gan lietus meži, gan teju visi koki visā pasaulē tiktu patiešām ilgtspējīgi apsaimniekoti.
Jaunākie pētījumi liecina, ka koki labvēlīgi ietekmē veselību, jo tie darbojas kā fizikāls filtrs, absorbējot dažādas piesārņojošas gāzes (slāpekļa oksīdus, amonjaku, sēra dioksīdu un, protams, oglekļa dioksīdu), ar lapām un mizu aizturot gaisā esošos putekļus.

Katrs atsevišķs koks ik gadu “aizvāc” līdz pat 1,7 kg piesārņojošo vielu. Koki nodrošina ēnu un samazina trokšņa piesārņojuma līmeni. Ir zināms, ka kokus vai to daļas var izmantot ārstnieciskos nolūkos. Piemēram, bērza mizas ēteriskajai eļļai piemīt antiseptiskas īpašības. Pētnieki norāda, ka dažu minūšu laikā, atrodoties zaļo zonu un koku ielokā, samazinās asinsspiediens, palēninās sirdsdarbība un pazeminās stresa līmenis.
Vairāki pētījumi liecina, ka pacienti, kuri dzīvo koku ielokā, atveseļojas ātrāk un ar daudz mazāk komplikācijām. Bērniem ar ADHD (uzmanības deficīta/hiperaktivitātes sindroms) ir mazāk simptomu, ja viņiem ir pieejama daba un koki. Koku klātbūtne palīdz koncentrēties, samazinot garīgo nogurumu.
Koki labvēlīgi ietekmē vidi un cīnās pret klimata pārmaiņām, jo, augot, absorbē oglekļa dioksīdu, uzkrājot to koksnē. Tas palīdz palēnināt klimata sasilšanas tempu.

Atmežošana

Pēdējos gados šī tēma ir ārkārtīgi saasinājusies – gan politiski, gan praktiski. Atmežošana ir nopietna globāla problēma. Tā nozīmē pilnīgu vai gandrīz pilnīgu kokaudžu izciršanu un zemes pārveidošanu citām vajadzībām cilvēku darbības rezultātā. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) definē mežu kā zemi, kurā koku augstums ir vismaz 5 m, koku vainagu segums pārsniedz 10% un minimālā platība ir 0,5 ha. Ar atmežošanu saprot daļēji pastāvīgu koku vainagu seguma samazināšanos līdz mazāk nekā 10%. Atmežošana atšķiras no meža degradācijas; meža degradācija nozīmē būtisku kaitējumu meža ekosistēmām, bet mežaudzes segums virs 10%, tiek saglabāts.

Tiek uzskatīts, ka lauksaimniecības veidošanās laikā pirms aptuveni 8000 gadiem, meži aizņēma aptuveni 40% no sauszemes platības. Lauksaimniecībai izplatoties visā pasaulē, tika izcirsti daudzi meži, jo īpaši pieejamākajās un auglīgākajās zemēs. Visvairāk tika skarti Tuvie Austrumi, Vidusjūras reģions, Dienvidāzija, Eiropa un Tālie Austrumi.
Kopš XVIII gadsimta beigām mežu izciršana mērenā klimata reģionos strauji palielinājās. Rūpniecības revolūcija, pieaugošā labklājība un iedzīvotāju skaita palielināšanās radīja milzīgu spiedienu uz atlikušajām mežu platībām, lai nodrošinātu kurināmo rūpniecības attīstībai un lauksaimniecībā izmantojamo zemi, līdz 19. gadsimta beigām Rietumeiropā, Krievijā un Ķīnā tika izcirstas lielas mežu platības. Piemēram, Dānijā 19. gadsimta sākumā kurināmo malku vajadzēja ievest no Vācijas. Savu mežu, faktiski, vairs nebija…

Atmežošana ir nozīmīga problēma, kas ietekmē reģionālās ekosistēmas, vietējo ekonomiku un globālo klimatu – īpaši planētas Dienvidu puslodē. Tiek lēsts, ka atmežošana rada aptuveni 15% globālo siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju gadā. Šīs emisijas rodas no kurināmā dedzināšanas mežizstrādes rezultātā, no nocirstas koksnes produktu sadegšanas vai sadalīšanās, kā arī no citām darbībām lauku apvidos, jo īpaši sliktas lauksaimniecības prakses, kas degradē augsni un palielina CO₂ emisijas.
Visu pasaules mežu likvidēšana atbrīvotu līdz pat 3 triljoniem tonnu oglekļa, kas pašlaik ir droši piesaistīts koksnē; ja saglabātu esošos mežu krājumus, emisijas samazinātos vismaz par 15%, palīdzot mums sasniegt globālās klimata saistības. Pasaules meži var absorbēt aptuveni 25% antropogēno siltumnīcefekta gāzu emisiju. Atmežošanas samazināšana palielinātu mežu spēju absorbēt siltumnīcefekta gāzes, jo īpaši, ja to apvienotu ar kopējo siltumnīcefekta gāzu emisiju līmeņa samazināšanu.

Gaisa piesārņojums un meži

Meži aizņem 32% pasaules sauszemes ekosistēmu un nodrošina daudzus ekosistēmu pakalpojumus, tostarp koksnes ražošanu, hidroloģisko regulēšanu, augsnes saglabāšanu, klimata pārmaiņu mazināšanu un gaisa kvalitātes regulēšanu. Zaļā infrastruktūra, piemēram, pilsētu parki un ielu koki, arī uzlabo gaisa kvalitāti un mazina “siltuma salas” efektu.
Gaisa piesārņojums ir nozīmīga problēma visā pasaulē, tas ietekmē cilvēku veselību un labklājību, ekosistēmu veselību, klimatu, redzamību, kultūraugus un cilvēka radītos materiālus. Galvenie gaisa piesārņotāji ir: oglekļa monooksīds (CO), slāpekļa dioksīds (NO₂), ozons (O₃), svins (Pb), sēra dioksīds (SO₂) un cietās daļiņas (PM), kas ietver daļiņas, kuru aerodinamiskais diametrs ir mazāks par 10 mikroniem (PM10), un daļiņas, kuru aerodinamiskais diametrs ir mazāks par 2,5 mikroniem (PM2,5). Ar gaisa piesārņojumu ir saistīti vairāki veselības traucējumi, piemēram, ietekme uz plaušu, sirds, asinsvadu un neiroloģisko sistēmu. Koki un meži maina gaisa kvalitāti, tieši aizvācot gaisa piesārņotājus, ietekmējot vietējo mikroklimatu un ēku enerģijas patēriņu, kā arī emitējot gaistošos organiskos savienojumus (GOS), kas var veicināt O₃ un PM2.5 veidošanos (par smalkajām cietajām daļiņām uzskata daļiņas, kuru diametrs ir 2,5 mikroni vai mazāks).

Oglekļa piesaistes palielināšana.

Meži veido aptuveni 60-90% no kopējā sauszemes oglekļa krājuma. Dabiskā oglekļa dioksīda neto ieplūde atmosfērā no veģetatīvajām sistēmām ir tuvu nullei (t.s. līdzsvars), ja sistēma ir dabiskā, netraucētā stāvoklī. Plašas un straujas mežizstrādes apstākļos līdzsvara apstākļi vai līdzsvaram tuvi līdzsvara var tikt zaudēti. Vairākos pētījumos aplūkots apmežošanas, meža atjaunošanas, agromežsaimniecības un meža apsaimniekošanas potenciāls oglekļa piesaistes palielināšanai. Jāatzīmē, ka mežu oglekļa piesaistes spēja ir ļoti mainīga atkarībā no meža tipa, meža vecuma, mitruma pieejamības, vietējā klimata un augsnes nestspējas.

Dažādu mežu oglekļa dioksīda piesaistes potenciāls

Apmežošanas potenciāls oglekļa piesaistē ir atkarīgs no vietas, meža apsaimniekošanas prakses un meža tipa. Skaidrs, ka labāk kopti un pilnībā apsaimniekoti meži, kā arī meži, kas izveidoti ar ģenētiski augstvērtīgāku stādāmo materiālu, piedāvā ievērojamas iespējas palielināt oglekļa piesaistes spēju. Koku stādīšana joprojām ir efektīva oglekļa piesaistes iespēja. Kad koks nobriest, tas var patērēt apmēram 48 mārciņas oglekļa dioksīda gadā (līdzās citām siltumnīcefekta gāzēm, piemēram, ozonam) un izdalīt tik daudz skābekļa, lai pietiktu elpošanai divus gadus. Pilsētās koki palīdz uzlabot mikroklimatu, nodrošina savvaļas dzīvnieku dzīvotnes, palielina īpašuma vērtību, ietekmē cilvēku noskaņojumu, absorbē gaisa piesārņojumu, saglabā ūdeni, samazina augsnes eroziju un trokšņa piesārņojumu.

Sociālās vērtības

Meži var radīt sociālās vērtības vai būt saistīti ar cilvēku dzīvi, veicinot (vai samazinot) viņu sociālo labklājību. Terminu “sociālās vērtības” lieto, lai apzīmētu estētiskās un eksistenciālās vērtības, emocionālo pieķeršanos, dabiskuma vai brīvības (nepiespiestības) sajūtu, rekreācijas vērtības, privātumu, morālās un garīgās vērtības, kultūras vērtības, mītisko vērtību (pirmatnīguma vai noslēpumainības sajūtu), nodarbinātības iespējas laukos, vietējo iedzīvotāju vajadzības pēc iztikas vai veselību stimulējošas vides un/vai vides uzlabošanu. Daži pētnieki par “sociālo vērtību” dēvē pat oglekļa sekvestrāciju…

Mežu sociālās funkcijas izmērīt ir sarežģīti, tās var ievērojami atšķirties dažādās valstīs atkarībā no valsts attīstības līmeņa un tradīcijām. Piemēram, attīstītajās, postindustriālajās sabiedrībās ieguvumi no mežiem nodrošina atpūtu un izklaidi, vai lauku dzīvesveida saglabāšanu. Jaunattīstības valstīs mežu platība, kas pieejama iztikas nodrošināšanai, vai nozarē nodarbināto cilvēku skaits var būt labāks sociālās vērtības rādītājs. Ņemot vērā grūtības, kas saistītas ar mežu sociālo labumu mērīšanu, sociālās funkcijas bieži vien tiek vērtētas kā ieguldījumi (piemēram, dažādu sociālo funkciju nodrošināšanai izmantoto mežu platība vai īpatsvars). Gan sabiedrība, gan mežsaimniecība mežu apsaimniekošanas rezultātā gadsimtu gaitā ir krasi mainījušās, tās ir ietekmējušas veidu, kā tiek atzītas sociālās vērtības, kas mainās, mainoties sabiedrības organizācijai, uzskatiem, ietekmei, izglītības līmenim un cilvēku brīvajam laikam.

Meža sociālekonomiskās funkcijas

Visos starptautiskajos kritēriju un rādītāju izstrādes procesos ir iekļauta sadaļa par mežsaimniecības nozares sociālekonomisko funkciju vai ieguvumu uzraudzību un novērtēšanu. Var mērīt dažādus mainīgos lielumus: ražošanu un patēriņu, rekreāciju un tūrismu, finansējumu un ieguldījumus meža nozarē, kultūras, sociālās un garīgās vajadzības un vērtības, nodarbinātību mežsaimniecībā, veselību un drošību, kā arī sabiedrības vajadzības.

Meža bioloģiskās daudzveidības nozīme

Bioloģiskās daudzveidības lielāko vērtību mēs varētu vēl nezināt. Tikai daļai mums zināmo sugu ir izpētīta to potenciālā medicīniskā, lauksaimnieciskā vai rūpnieciskā vērtība. Mēs pilnībā neizprotam, kā bioloģiskā daudzveidība veicina vides labklājību globāli, un tikai sākam apzināt, kā bioloģiskā daudzveidība palīdz cilvēkiem apmierināt viņu ekonomiskās, uztura, veselības un kultūras vajadzības.
Meži ir visdaudzveidīgākās sauszemes ekosistēmas, tajos mīt lielākā daļa sauszemes sugu. Mežā iegūtie kokmateriāli, papīrmalka, kurināmā koksne, lopbarība, gaļa, produktīvās kultūras, augi un ārstniecības augi nodrošina iztikas līdzekļus simtiem miljonu cilvēku visā pasaulē, taču tikai daļai zināmo sugu ir izpētīta to potenciālā ārstnieciskā, lauksaimnieciskā vai rūpnieciskā vērtība.
Tropu reģiona lietus meži ir bioloģiski bagātākais sauszemes bioms uz planētas, tajos sastopami 50-90% visu augu sugu. Tieši tāpēc tropu mežu izciršana ir lielākais drauds planētas floras un faunas daudzveidībai. Aplēses par sugu izzušanu – 10 vai 150 sugas dienā – labākajā gadījumā ir pamatoti pieņēmumi. Daudzi zinātnieki uzskata, ka sugu izzušanas temps 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā ir pielīdzināms to masveida izmiršanai, kas notika Zemes ģeoloģiskās pagātnes katastrofu laikā.

Lielo meža bioloģisko daudzveidību ir vērts saglabāt vairāku iemeslu dēļ – no utilitārā viedokļa meža produkti dod tiešu labumu cilvēkiem. Liela daļa lauksaimniecības augu ir cēlušies no mežiem, joprojām var atklāt augus ar potenciāli augstu komerciālo vērtību. Augsta ģenētiskā daudzveidība uzlabo augu selekciju un produktivitāti.
Viens no labākajiem veidiem, kā saglabāt mežu bioloģisko daudzveidību, ir aizsargājamo teritoriju izveide mežos, taču šīm teritorijām jābūt noteiktā lielumā vai jāveido meža teritoriju tīkls, lai vietējās meža ekosistēmas varētu turpināt būt dzīvotspējīgas un efektīvas. Mežs ap aizsargājamo teritoriju ir rūpīgi jāapsaimnieko, lai tas kalpotu kā buferzona. Apkārtējie meži ļauj vietējiem iedzīvotājiem pelnīt iztiku, neskarot aizsargājamo platību.

Mežu nozīme pasaules sausajos apgabalos

Aptuveni 90% no ~2 miljardiem cilvēku, kuru dzīvesvietas atrodas teritorijās, kuras regulāri skar pārmērīgs sausums, dzīvo jaunattīstības valstīs. Lai apmierinātu pamatvajadzības pēc pārtikas, pajumtes, medikamentiem, ēdiena gatavošanas, malkas, apkures, lopbarības mājlopiem un ikdienas ienākumiem dzīvošanai, lielākā daļa šo cilvēku ir atkarīgi no mežiem un mežainajām platībām, pļavām un kokaudzēm saimniecībās. Mežiem ir būtiska nozīme pārtuksnešošanās procesos. Mežsaimniecības darbības sausajos reģionos ir orientētas gan uz ražošanu, gan aizsardzību, mežsaimniecība lielā mērā gūst labumu no augsnes un ūdens saglabāšanas, ko rada augu segums, ļaujot saglabāt vides stabilitāti.
Mežu biotopi nodrošina bioloģisko daudzveidību, aizsargā pret vēja un ūdens eroziju un pārtuksnešošanos, palīdz ūdenim iekļūt augsnē un veicina augsnes auglību, kā arī palīdz palielināt ainavu un kopienu noturību pret globālajām pārmaiņām. Āfrikā koku audzēšana sausajās zonās ir gan mežsaimniecības prakse, gan arī zemes izmantošanas veids. Galvenie mežsaimnieciskās darbības veidi, kurus izmantot cīnoties pret pārtuksnešošanos, ir apmežošana, augu kopšana, ganību apsaimniekošana, agromežsaimniecības sistēmas, ūdeņu apsaimniekošana, nacionālo parku un citu aizsargājamo teritoriju izveide.

Meži pret gaisa piesārņojumu

Gaisa piesārņojums ir globāla problēma, jo īpaši rūpnieciski attīstītajās valstīs Āzijā, kur tas ir ļoti augsts. Gaisa piesārņojums ir viens no galvenajiem tematiem sarunās par apkārtējo vidi. Augsta kaitīgo gāzu un daļiņu koncentrācija atmosfērā negatīvi ietekmē jebkuras dzīvas būtnes veselību; tā izraisa arī temperatūras paaugstināšanos, pastiprinot klimata pārmaiņas.
Meži ik gadu absorbē trešdaļu pasaules emisiju. Sīkās daļiņas, smakas un piesārņojošās gāzes (slāpekļa oksīdi, amonjaks, sēra dioksīds) nogulsnējas uz koku lapām. Koki absorbē toksiskās ķimikālijas, tās uztverot no gaisa. Tie mazina siltumnīcefekta gāzu ietekmi, aizturot siltumu, samazina ozona līmeni un izdala dzīvībai vērtīgo skābekli. Koki samazina arī cieto daļiņu iedarbību (tās sastāv no dažādu ķīmisko vielu un kvēpu maisījuma, kas izraisa sirds un plaušu slimības). Ja Dienvidu puslodē turpināsies pašreizējais mežizstrādes temps, tas smagi ietekmēs gaisa kvalitāti daudzviet pasaulē.

Koki darbojas kā “attīrīšanas sistēma”, absorbējot gaisā esošās ķīmiskās vielas un izdalot skābekli. Lai starptautiski risinātu gaisa piesārņojuma problēmu, jāaptur atmežošana un jāstāda miljardiem koku. Meža atjaunošana, kā zināms, ir koku un zemsedzes augu atjaunošana vietā, kur iepriekš bijis mežs. Jāuzsver, ka apmežošana jāveic profesionāli, pamatojoties zinātnes atziņās un ievērojot attiecīgajai teritorijai optimālāko sugu izvēli. Starp citu, vairāk nekā 200 miljoni hektāru atmežotas zemes nodrošina nelielu pārtikas ražošanas apjomu vai nenodrošina to vispār. Tāda platība ir piemērota rentablai meža atjaunošanai. Tā aptuveni trīs reizes pārsniedz Teksasas teritoriju ASV. Atjaunojot mežu šādās platībās, tiktu piesaistītas 3 gigatonnas oglekļa dioksīda ekvivalenta gadā (GtCO₂e/gadā). Tas ir salīdzināms ar 642 miljonu pasažieru automobiļu gada emisijām. Gaisa, ko elpojam, kvalitāte ir tieši saistīta ar kokiem (kokaudzēm), kas atrodas mums vistuvāk. Līdzsvars starp globālajiem un vietējiem ieguvumiem, ko dod koki, padara tos neaizstājamus mūsu planētas un cilvēku veselības aizsardzībā.

Apkārtējās vides uzlabošana un klimata pārmaiņu mazināšana

Kokiem ir būtiska nozīme vides uzlabošanā un klimata pārmaiņu palēnināšanā, tos uzskata par dzīviem gaisa attīrītājiem. Tīra gaisa pieejamība ietilpst cilvēka pamattiesībās. Gaisa piesārņojums ne tikai kaitē cilvēku veselībai, bet nodara kaitējumu arī lietus mežiem un savvaļas dzīvniekiem, daudzējādā ziņā tas bremzē ekonomiku. Deviņi no desmit cilvēkiem pasaulē elpo piesārņotu gaisu, tas izraisa miljoniem slimību un nāves gadījumu. Sīkas piesārņojošu vielu daļiņas no pilsētām nonāk simtiem jūdžu tālu, piemēram, Amazones lietus mežos. Reaģējot ar saules gaismu un gaistošiem organiskiem savienojumiem no veģetācijas, rodas ķīmiskas vielas, kas var ietekmēt vietējo klimatu. Koki darbojas kā gaisa attīrītāji, uzlabojot gaisa kvalitāti vairākos veidos. Papildus oglekļa dioksīda absorbcijai, tie būtiski samazina koksnes dedzināšanas, dīzeļdegvielas transportlīdzekļu un ēdiena gatavošanas procesā radušos toksisko piesārņojošo vielu un kaitīgo mikroskopisko daļiņu ietekmi.

Koki darbojas kā gaisa kondicionieri, radot lokālu dzesēšanas efektu, arī kā dabisks filtrs, kas absorbē bīstamos piesārņotājus. Daļiņas, kas ir īpaši kaitīgas plaušām, tiek aizturētas virs koku virsmas, savukārt lapas darbojas kā filtri, absorbējot piesārņojošās gāzes. Ja koks ir veselīgi attīstījies, tas maksimāli spēj no gaisa uztvert oglekļa dioksīdu un oglekļa pārpalikumu uzkrāt ogļhidrātu veidā koksnes audos. Oglekļa dioksīda uztveršanu un oglekļa uzkrāšanu ietekmē koka vecums, veselība un suga.

Svarīgs faktors ir arī augsnes stāvoklis. Jaunākie pētījumi liecina, ka liela daļa oglekļa uzkrājas zem zemes veselās saknēs un tuvējā organiskajā materiālā. Koka augšanas un oglekļa uzkrāšanas procesu intensitāti ietekmē arī klimats. Koki ir visaktīvākie saulainā, siltā un mitrā laikā. Vairāki pētījumi liecina, ka lielu koku mestā ēna var ievērojami palīdzēt samazināt karstumu un darboties līdzīgi gaisa kondicionēšanas sistēmai tuvumā esošajām dzīvojamām mājām. Tas, savukārt, samazina apkures un dzesēšanas iekārtu CO₂ emisijas.

Koku stādīšana

Koku stādīšana ir ieguldījums mūža garumā. Oglekļa uztveršana ar koku palīdzību, visticamāk, arī turpmāk būs viens no visefektīvākajiem veidiem, kā ierobežot CO₂ koncentrācijas pieaugumu visā pasaulē. Miljardiem koku stādīšana visā pasaulē ir viens no efektīvākajiem un lētākajiem veidiem, kā risināt klimata problēmas un aizvākt CO₂ no atmosfēras. Atjaunojot mežus, var iegūt laiku, lai samazinātu oglekļa emisijas. Koku stādīšana ir ļoti svarīga, lai mainītu pašreizējās tendences, kas saistītas ar siltumnīcefekta gāzu emisiju pieaugumu, ko izraisa fosilā kurināmā dedzināšana un atmežošana. Emisijas tiktu samazinātas līdz nullei (vai, vismaz, tuvu tai).

Apmežošana joprojām ir viena no visefektīvākajām klimata pārmaiņu mazināšanas stratēģijām. Pasaulē ir pietiekami daudz piemērotu zemes platību, ko izmantot, lai palielinātu mežu platību par vienu trešdaļu, neskarot pilsētas vai lauksaimniecības zemes. Tomēr, paaugstinoties globālajai temperatūrai, piemērotas zemes platības apjoms samazinās. Pat, ja globālā sasilšana nepārsniegtu 1,5 °C, līdz 2050. gadam mežu atjaunošanai pieejamā platība varētu sarukt par piektdaļu, jo dažiem tropu mežiem jau būtu pārāk silts. Izslēdzot esošās meža platības, lauksaimniecības zemes un pilsētu teritorijas, konstatēts, ka iespējams izveidot papildu 0,9 miljardus hektāru mežaudžu, kas varētu uzkrāt 205 gigatonnas oglekļa teritorijās, kurās dabiski veidotos mežu masīvi. Tas liecina, ka apmežošana pasaulē ir viens no līdz šim efektīvākajiem oglekļa piesaistes risinājumiem. Nesen veikts pētījums liecina, ka vairāk nekā puse no iespējamā mežu atjaunošanas potenciāla ir tikai sešās valstīs: Krievijā (151 miljons hektāru), ASV (103 miljoni), Kanādā (78 miljoni), Austrālijā (58 miljoni), Brazīlijā (50 miljoni) un Ķīnā (40 miljoni). Šīm valstīm ir tik liels potenciāls, jo tās jau ir izcirtušas lielu daļu esošo mežu.

Apmežošana teritorijās, kur kādreiz auguši meži

Apmežošana ir koku un zemsedzes augu atjaunošana vietā, kur agrāk bijusi mežaudze. Meža atjaunošanu var izmantot, lai labotu vai novērstu atmežošanas sekas vai uzlabotu cilvēku dzīves kvalitāti, likvidējot gaisa piesārņojumu un putekļus, atjaunojot dabiskās dzīvotnes un ekosistēmas, mazinot globālo sasilšanu, jo meži gan veicina atmosfēras oglekļa dioksīda biosekvestrāciju, gan dod resursus. Meža atjaunošana var notikt dabiski, mākslīgi vai abas metodes kombinējot, tā ir svarīga daudziem Zemes dabiskajiem aprites procesiem, piemēram, oglekļa un ūdens cikliem. Atmežotās zemes apmežošana ar ātri augošām koku sugām, piemēram, eikaliptiem vai Austrālijas akācijām, var palīdzēt atrisināt tūlītējas problēmas, piemēram, augsnes eroziju un paaugstinātu oglekļa līmeni.

Teritorijās, kur atmežošana ir ļoti intensīva, atlikušie mežu puduri bieži vien atrodas lielā attālumā no saglabājušamies mežiem vai no jauna apmežotām platībām. Tas sarežģī izdzīvošanu un atkārtotu ieceļošanu vairākām dzīvnieku sugām, kā arī augu savstarpējo apputeksnēšanos un var kavēt lietus mežu ekoloģijas uzturēšanu. Mežsaimniecības speciālisti cenšas aizsargāt lietus mežu sugas, apmežojot starp lietus mežu zemes gabaliem esošos “koridorus”. Tas nodrošina augiem un dzīvniekiem piekļuvi lielākam biotopam un iespēju populācijām sajaukties, kas var palielināt to ģenētisko daudzveidību un lielākajai daļai sugu palīdzēt novērst to izzušanu izolācijas dēļ. Mežu atjaunošana kļūst arvien aktuālāka pasaules mērogā.

Esošo mežu aizsardzība

Mežu degradāciju izraisa īslaicīga mežu izciršana, izlases mežizstrāde un cita veida zemes izmantošana. Dažviet degradācijas radītās emisijas var būt lielākas par atmežošanas radītajām. Kad dabiskās ekosistēmas tiek ietekmētas, tās kļūst neaizsargātākas pret ugunsgrēkiem, sausumu un klimata pārmaiņām. Jaunākie pētījumi liecina, ka, palīdzot dabiskajiem mežiem ataugt, var panākt globāli nozīmīgu ietekmi uz oglekļa dioksīda līmeni. Šāda pieeja, ko dēvē par meža ieaudzēšanu, ir tūlītēja, efektīvāka un lētāka metode, salīdzinot ar koku stādīšanu, kā ilgtermiņā aizvākt un uzglabāt atmosfēras oglekli. To var izmantot mežos visā pasaulē.

Izvairoties no turpmākas primāro mežu un neskartu mežu ainavu degradācijas un zaudēšanas un ļaujot degradētiem mežiem dabiski ataugt, ik gadu oglekļa emisijas pasaulē samazinātos par aptuveni 1 gigatonnu (Gt). Tikai dabiski ataugot, oglekļa emisijas samazinātos par vēl 2-4 Gt. Vairākos pētījumos ir prognozēts, ka, aizsargājot pirmatnējos mežus un ļaujot degradētiem mežiem atjaunoties, līdz 2150. gadam no atmosfēras tiktu izvadīti 153 miljardi tonnu oglekļa. Pētījumi liecina, ka zemes apsaimniekošana ir labākais veids, kā uzlabot dabisko mežu stāvokli un palīdzēt tiem atgūties no degradācijas. Jebkādu dabisko mežu platību paplašināšanu vislabāk panākt, ļaujot dabiski atjaunoties degradētajiem mežiem.

Ļaujot mežam dabiski atjaunoties, būs lielāka iespēja izveidot daudzveidīgu mežu, nekā intensīvi stādot. Tā vietā, lai apmežotu pilnīgi jaunas platības, prioritāri būtu jāsavieno esošās meža platības un jāizvairās no mežu fragmentācijas. Lai meži palīdzētu efektīvi cīnīties pret klimata pārmaiņām, nepieciešama reģionāla un globāla politika, kas aizsargātu un atjaunotu dabiskos mežus, kā arī ekonomika, kas neradītu oglekļa emisijas. Protams, šis mērķis “skaisti skan”, to izpildīt ir ārkārtīgi sarežģīti, jo iedzīvotāju skaita straujais pieaugums dažos kontinentos rada milzu slodzi vietējām ekosistēmām. Koku stādīšana, protams, ir lielisks un ļoti svarīgs darbs, bet tikpat būtiski ir saglabāt esošos mežus. Tas jādara, ņemot vērā iedzīvotāju skaita straujo pieaugumu attiecīgajās teritorijās ar visām no tā izrietošajām sekām.

Mežu stādīšana varot palīdzēt risināt klimata pārmaiņu problēmas, apgalvo ANO, kas ir paziņojusi par plāniem stādīt mežus Āzijas un Āfrikas pilsētās, lai palīdzētu tām kļūt daudz zaļākām. Ažiotāža par koku stādīšanu, lai glābtu planētu, ir jāpārvērtē. Koku stādīšana varētu būt ērts un efektīvs veids, kā cīnīties pret klimata krīzi.

Meža atjaunošana ir termins, kas pēc gandrīz divus gadsimtus ilgušās rūpnieciskās mežu izciršanas bieži vien nozīmē jaunu mežu. Koku (koksnes) sastāvā ir aptuveni ceturtā daļa oglekļa un, augot (vai degot), tie saista (vai izdala) aptuveni četras reizes vairāk oglekļa dioksīda nekā to svars. Neskatoties oglekļa dioksīda uztveršanas iekārtām uz pievērsto uzmanību, Masačūsetsā bāzētās Politikas integritātes partnerības (Partnership for Policy Integrity) ekologi apgalvo, ka, runājot par oglekļa piesaistīšanu, “meži ir vienīgā pārbaudītā, mērāmā tehnoloģija, kas mums ir pieejama”. Taču ne visas platības, kuras varētu apmežot, noteikti būtu jāapmežo. Lai globālais meža atjaunošanas process būtu dzīvotspējīgs, ir svarīgi ņemt vērā vietējās ekosistēmas, kā arī koku ietekmi uz tuvumā esošajām iedzīvotāju kopienām. Citiem vārdiem sakot, cīņai ar klimata pārmaiņām, izmantojot oglekļa dioksīda emisiju samazinošas kokaudzes, ir vajadzīga nopietna plānošana un stratēģija nekā vienkārši stādīt kokus visur, kur vien var.

Jāatceras, ka paies gadu desmiti, iekams jaunie meži būs pietiekami nobrieduši, lai uzkrātu lielu oglekļa daudzumu. Ja klimata pārmaiņas turpināsies līdzšinējā tempā, līdz 2050. gadam varētu izzust vairāk nekā 220 miljoni hektāru potenciālo mežu. Vēl viena problēma ir koku suga, jo dažas koku sugas nav pārlieku piemērotas oglekļa uzglabāšanai. Pareizās koku sugas izvēle attiecīgajai augsnei ir samērā ilgs process.

Bet – ar kokiem vien nepietiek un tie var dot viltus cerības. Pasaulē ir jāsamazina emisijas. Nav iespējams apturēt klimata pārmaiņas tikai ar koku stādīšanu, IT tehnoloģijām un modernu lauksaimniecību. Daudzviet pasaulē plosās kari, daudzviet trūkst dzeramā ūdens, iedzīvotāju skaita krasā pieauguma dēļ Dienvidu puslodē veidojas dažādas krīzes, nemieri, sadursmes, bads, nekontrolēta migrācija. Šādos apstākļos prioritātes mainās… Situācija pārskatāmā laika periodā nav un nebūs vienkārša.

Meža apsaimniekošana

Pasaulē daudzas ļaužu kopienas ir ļoti atkarīgas no meža produktiem (kas nav koksnes produkti), lai nodrošinātu iztiku un būtu pamats tirdzniecībai. Iedzīvotāji izmanto niedres, ārstniecības un pārtikas augus, sveķus, koksnes blakusproduktus un, protams, savvaļas dzīvniekus. Tropu meži ir būtisks enerģijas avots daudzām kopienām: gan tieši – dedzinot koksni ēdiena gatavošanai un apkurei, gan netieši – lai aizsargātu ūdens baseinus, kā ūdens avotu enerģijas ražošanai. Tropu mežiem ir noteicošā vieta fiziskās un bioloģiskās vides aizsardzībā vietējā un reģionālā līmenī.

Meža apsaimniekošana ir process, kas efektīvi apvieno un integrē bioloģiskos, sociālos un ekonomiskos faktorus, kuri ietekmē lēmumus, kuru rezultātā tiek īstenoti konkrēti mērķi. Meža apsaimniekošanas plāns pārvērš valsts vai reģionālo meža politiku (tā būtu jābūt) pārdomāti sagatavotās un labi koordinētās programmās mežam un mežsaimniecisko darbību regulēšanai noteiktā laika periodā. Attiecīgi piemēro priekšrakstus, kuros noteikti mērķi, darbības un kontroles pasākumi. Tā ir neatņemama meža apsaimniekošanas sistēmas daļa, kam jāreglamentē aizsardzība, inventarizācija, koksnes apjoma noteikšana, mežizstrāde, monitorings un citas ar mežu saistītas darbības.

Meža apsaimniekošanas plāna minimālajam darbības laikam jeb ilgumam jābūt vismaz 10 gadi. Īsāks laikposms nenodrošina vidēja termiņa stabilitāti, kas nepieciešama, lai vadītu ilgtspējīgu meža apsaimniekošanas pasākumu konsekventu īstenošanu. Vietējās kopienas un indivīdi, kam mežā ir vēsturiskas tiesības vai privilēģijas, ir tās ieinteresētās puses, kuras ir svarīgi iesaistīt plānošanā. Iespēja, ka ilgtspējība tiks panākta, ievērojami palielināsies, ja vietējie iedzīvotāji, kas dzīvo tropu mežos un to tuvumā, varēs izteikties un piedalīties apsaimniekošanas plānošanā, kā arī dalīties meža izmantošanas izdevumos, lai nodrošinātu savu pamatvajadzību apmierināšanu. Meži sniedz plašu ieguvumu klāstu vietējā, reģionālā mērogā, arī valsts līmenī. Parasti galvenais mērķis ir apaļkoksnes ieguve. Valstu valdības un uzņēmumi gūst ienākumus, kas ir galvenais tropisko mežu mežizstrādes dzinējspēks. Ienākumi, kas gūti no apaļkoksnes ieguves, parasti ir galvenais finansējuma avots ilgtermiņa ilgtspējīgai tropu mežu apsaimniekošanai. Tā ir, protams, ne tikai tropu mežu joslā, bet visur pasaulē, kur notiek koksnes ieguve tautsaimniecības vajadzībām.

Koksnes ieguves veidi jeb modeļi ir viens no meža apsaimniekošanas pamatiem. Tie sniedz būtisku informāciju par koku augšanu un potenciālo produktivitāti, ko var sagaidīt dažādu koku sugu mežaudzēs ar atšķirīgu augšanas ātrumu, ja tās apsaimnieko dažādos veidos. Ieguves modeļi ir būtiski, lai pierādītu, ka notiekošā un plānotā apsaimniekošana atbilst ilgtspējīgas mežsaimniecības principiem.

Apkopojot visu šajā rakstā teikto – bez mežiem eksistence uz mūsu planētas būtu neiespējama. Vismaz tādā formā kā to redzam un jūtam. Svarīgākais princips mežu apsaimniekošanā ir balstīties modernās zinātnes atziņās, neaizmirstot par mežu īpašo nozīmi ikvienā konkrētā pasaules vietā. Tas, kas var būt derīgs lietusmežu apsaimniekošanā, nav piemērojams mums un mūsu apstākļiem Ziemeļeiropā un otrādi. Atcerēsimies, ka Latvijā meži ir tautsaimiecības pamats. Dabas aizsardzības prasībām un ierobežojumiem pie mums jābūt atbilstošiem mūsu valsts un tautas interesēm, bez pārspīlējumiem un tendenciozas, histēriskas pieejas, kāda novērojama visai bieži. Jautājums – kā interesēs šī histēriskā pieeja mūsu valstī tiek stimulēta? Īpaši patlabanējos nestabilajos ģeopolitiskajos apstākļos, kādos esam ne savas vainas dēļ…