Meža prognozēm ir aizvien lielāka nozīme

Anita Jaunbelzere | 17.10.2018

Kas Latvijā notiek ar vienvecuma egļu audzēm, ozoliem un dižskābaržiem? Kādu reālo koksnes pieaugumu uzrāda meža monitorings? Un kas notiek ar mirdzumu zinātnieku acīs pēc astoņpadsmit dažādām kontrolēm? Par Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” darbu gada garumā saruna ar institūta direktoru Jurģi Jansonu.


Kā Latvijas meža zinātnieki aizvadījuši nemierīgo vēlēšanu gadu?

Stabili un attīstībā. Turpinājuši darbu ar sajūtu, ka esam teorētiskais atbalsts nacionālajai mežsaimniecībai. Jomas, kurās cenšamies uzturēt nacionālo kompetenci un radīt jaunas zināšanas, ir formulētas institūta stratēģijā jau ap 2008. gadu. Visas mūsu darbības rezultātā iegūtās zināšanas ir pieejamas meža nozarē.

Meža selekcijas pro­grammā vistālākā iezīmētā aktivitāte šobrīd plānota ap 2064. gadu. Tas ir viens no ilglaicīgākajiem zinātnes plānošanas dokumentiem Latvijā. Ar meža selekcijas tēmu ļoti saistīts ir mežzinātnieku darbs dažāda veida klimata risku ietekmes mazināšanā un oglekļa piesaistes palielināšanā. Ar zināšanām cenšamies pierādīt it kā acīmredzamo, ka ne rezervāti un aizliegumi, bet mežsaimniecība un augoši koki ir tie, kas veicina oglekļa piesaisti un samazina klimata izmaiņu negatīvo ietekmi uz pasauli. Nereti vispārzināmu atziņu pierādīšana prasa nopietnu darbu, īpaši, lai formulētu tās zinātniskā literatūrā un izmantotu atsaucēs mežsaimniecības un klimata politikā.

Turpinām nopietnu pētījumu programmu mežsaimniecības un vides mijiedarbībā. Šogad pirmo reizi mežzinātnes dienā meža nozares interesentus klātienē iepazīstinājām ar Zalvītes pētījumu teritoriju. Teju 100% mežainā upītes sateces baseinā ar vismaz 100 dažādu mērījumu un ierīču palīdzību vērtējam mežsaimniecības ietekmi uz dažādiem vides parametriem.

Turpinām pētījumus, kā kokus labāk mērīt un kā precīzāk prognozēt to augšanu. Tieši no mūsu spējas precīzi un ticami prognozēt meža koku augšanu būs atkarīgs meža kapitālvērtības aprēķins, kura nozīmība nākotnē tikai pieaugs.

Šogad plānojam pabeigt pētījumu par medņu lomu un vietu mežsaimniecībā. Patiesībā uz paveikto mēs skatāmies kā uz ilglaicīga darba pirmo etapu. Nedaudz priecē, ka mednis ir pirmā meža putnu suga, kura no biznesā orientētu nevalstisko organizāciju redzesloka ir nokļuvusi mežzinātnes ietvarā. Mūsu pētītie medņi ir aprīkoti ar telemetrijas iekārtām, lai saprastu, kāda ir medņu uzvedība cilvēku klātbūtnē. Vai tiešām mednis, jūtot cilvēku, paniski bēg un tāpēc izmirst? Varbūt ir tieši otrādi? Varbūt šīs attiecības ir pietiekami neitrālas.

Mežzinātnes dienā prezentējām aktuālo pētījumu par platlapju mežu stabilizējošo lomu ilglaicīgā mežsaimniecībā. Mežzinātnes dienu dalībniekiem bija vienprātīgs viedoklis, ka Latvijā būtu jācenšas platlapju mežus nevis tikai saglabāt, bet audzēt – palielināt to platību un nozīmību. Visas pazīmes liecina, ka Latvijā ļoti labi jūtas ozoli. Cilvēki, kas stāda ozolus vai vēro to labo augšanu savos mežos, prasa – kāpēc mums nav ozolu selekcijas, nav stādu, nav tehnoloģijas, kā audzēt. Esam nākuši meža nozarē ar iniciatīvu izveidot ozolu mežu attīstības programmu.

Bet, ja dižskābarži aug ātrāk?

Dižskābardis tomēr ir svešzemnieks. Taču tas Latvijā atjaunojas un pats izplatās tālāk, kas savukārt nozīmē, ka ir pielāgojies Latvijas apstākļiem un uzskatāms par daļēji dabisku. Nedomāju, ka Latvijā ozolu vajadzētu aizstāt ar dižskābardi un teikt – ozolus tagad nē. Zinātnieki novērojuši, ka ozoli šobrīd intensīvi atjaunojas – piemēram, lāna meži ir pilni ar maziem ozoliņiem. Mēs gan īsti nezinām, kas ar tiem notiks nākotnē.

Braucot no Smārdes uz Tukumu, pirms Milzkalnes labajā pusē varam redzēt, kā viens radošs mežkopis priežu retaini, kas cirsta izlases veidā un tādēļ aizaugusi ar lazdām un citiem krūmiem, mēģinājis kopt, atstājot kļavas. Rudenī, kad kļavas krāsojas, izskatās skaisti. Priežu mežs ar kļavām… Tieši tāpat mežos nāk iekšā arī ozoli. Varbūt uzskats, ka kļavas un ozoli lānā neder, ir pārāk vienkāršots? Tam ir vajadzīga pieredze, kas rodas līdz ar novērojumiem un mērījumiem.

Ko iesākt ar pārbiezinātām egļu audzēm?

Esam pabeiguši iecerēto valsts pētījuma programmu par vienvecuma egļu mežiem. Visticamāk, mūslaiku Latvijā politiķi vēl nav gatavi likumdošanas grozījumiem – atcelt stādītajām eglēm ciršanas reglamentus un atstāt izvēli īpašnieka ziņā atkarībā no tā, vai audze aug vai sabrūk. Jo 2017. gadā neizdevās pieņemt daudz vienkāršākus normatīvu grozījumus.

Atkārtoti pārmērot simtiem audžu, konstatējām, ka neperspektīvu vienvecuma egļu kokaudžu īpatsvars pēdējo 12 gadu laikā ir stipri pieaudzis. Par neperspektīvu mēs uzskatām vienvecuma egļu kokaudzi, kurā audzes resnākie koki (valdaudze) aug tāpat kā tievākie (starpaudze) jeb pat sliktāk. Tās ir 40–50 gadu vecas audzes, kas vēl padomju laikos stādītas pārbiezināti. Citā valsts pētījumu pro­grammas tematā esam konstatējuši tomēr pozitīvu paliekošo koku reakciju pēc starpcirtes, bet ar nosacījumu, ka nenotiek vēja vai sniega ietekme, ko diemžēl neviens nevar garantēt.

Latvijā arvien ir dzīvs Vācijas un Polijas piemērs, kur arī šobrīd cilvēki apzināti veido ļoti biezas jaunaudzes. Ik pa laikam kāds paviršs vērotājs šos piemērus no turienes atved kā “labu ziņu”. Taču Vācijā un Polijā nav attīstīta meža selekcija, turklāt tur ir zemas kvalitātes vietējo koku populācijas. Tie ir pilnīgi citi mežsaimniecības principi, mežā notiek dabiskā atlase. Nereti viņiem mežsaimniecība ir hobija līmenī, naudu tur cilvēki pelna ar citām lietām.

Meža zinātnieks Kaspars Bušs savulaik diskusijās par to, kā pildīt PSRS prasību stādīt biezas jaunaudzes, lai ātrāk saslēgtos koku vainagi un platību pārskaitītu par mežu, teica: stādīt biezās jaunaudzes jūs varat, tikai neaizmirstiet nākamajā dienā aiziet un katru otro stādu izraut ārā! Šobrīd mēs zinām, ka vajadzēja raut ārā vēl cītīgāk. Esam vērtējuši egļu kokaudzes, kuras izaugušas no ekstremāli zema sākotnējā biezuma jaunaudzēm – ar 400 kokiem uz ha. Un audzēm nav nekādas vainas, koksne pilnībā atbilst būvkonstrukciju vajadzībām, savukārt laba vai slikta atzarošanās ir iedzimta pazīme. Šogad šādā audzē notika ikgadējās konferences “Zinātne un prakse meža nozares attīstībai” izbraukuma seminārs, kuru rīkojām sadarbībā ar LLU.

Ja mēs gribam audzēt tehnoloģisko koksni, varam stādīt arī biezas jaun­audzes. Bet, ja vēlamies kā mežsaimniecības galaproduktu iegūt baļķus, jāizmanto cits modelis. Vienvecuma egļu audžu stādīšana ir racionāls un atbalstāms kokaudžu atjaunošanas veids mežā, taču pieejai jābūt pavisam citai nekā pirms pusgadsimta.


Vai pārbaudītāji ir bieži jūsu viesi?

Šogad esam pārdzīvojuši vismaz 18 organizētas kontroles. Kad savulaik pie mums atbrauca iepazīties zemkopības ministre Laimdota Straujuma, viņa kā svarīgu novērojumu atzīmēja: jūsu cilvēkiem, stāstot par savu darbu, acīs ir tāds prieks un mirdzums! Bet, kas notiek ar šo mirdzumu, kad atnāk 18 kontroles, no kurām neviena (neviena!) nejautā: ko jūs, zinātnieki, esat izdarījuši, ko esat iemācījušies un devuši nozarei, ko un kā valsts varētu zinātniekiem palīdzēt? Toties nepārtraukti meklē vainas. Neko īsti atrast nevar, jo vainu nav, bet mirdzumu no acīm un prieku par darbu gan mums "dabūja ārā" gandrīz pavisam. Tā nu mums iet… Kontrolētāji, kas tērē miljonus, to, ko cilvēki dara, nevērtē pēc būtības. Vieni augstāki kontrolētāji kacina zemākos, un visi viņi kļūst ar katru brīdi niknāki un nekonstruktīvāki. Tagad, ar jums runājot, gaidām deviņpadsmito kontroli…

Bet Latvijā ir daudz cilvēku, kas domā, ka kontroles tiešām dod daudz laba. Diemžēl es neviena politiskā spēka piedāvājumā neatradu ideju mazināt kontroļu un neuzticēšanās slogu, kura dēļ cilvēkiem valsts sektorā – no maza klerka līdz lielas iestādes vadītājam – ir bail pieņemt lēmumus un virzīt procesus. Tāpēc ļoti, ļoti daudzi cilvēki labprātāk izvēlas nedarīšanu. Bet, vai ar mūžīgām bailēm un nedarīšanu var veicināt attīstību?


Vai sadarbojaties ar Meža fakultāti?

LLU Meža fakultātē notiek lielas pārmaiņas. Pagaidām mēs tās jūtam vadības līmenī, darbojoties Meža fakultātes padomnieku konventā. Galvenais – redzam gribu celt studentu intelekta līmeni, to noliekot augstskolas darbības centrā kā galveno prioritāti. Un to ir iespējams izdarīt, sadarbojoties un piedāvājot studentam maksimāli visu, kas pieejams Latvijas intelektuālajā telpā. Bet tagad, darbojoties par ārštata profesoru Meža fakultātē, es pats labāk saprotu pedagoģiskā darba slodzi. Viena lieta - sagatavot un doties nolasīt studentiem vienu vai divas vies­lekcijas, bet pavisam cita - ja jāaizpilda lekciju laiks reizi nedēļā trīs mēnešus pēc kārtas, kā rakstīja dzejnieks Ziedonis, "ar kaut ko piepildāmu". Zinātniekiem tas neapšaubāmi prasa papildu resursus, jo pamatdarbs ir cits.

Kādus datus parāda meža monitorings?

Drīz beigsies meža monitoringa trešais cikls jeb piecgade. Monitoringa informācija ir ļoti dinamiska un tādēļ visiem pieejama institūta mājaslapā. Tā katru gadu mainās, un šī skaitļu gūzma ir nedaudz jāsaprot un jāmāk tajā orientēties. Īpaši tad, ja tiek salīdzināts gada ciršanas apjoms un koksnes pieaugums.

Jā, mums mežā ir koku pieaugums 25–26 miljoni m3 ar mizu, celmiem un galotnēm. Dažreiz šķiet optimistiski šo apjomu salīdzināt ar 12 miljoniem kubikmetru, ko ik gadus it kā nocērt. Bet jāatceras, ka nocirsto apjomu rēķina bez mizas, celmiem un galotnēm, turklāt privātajā sektorā šī uzskaite ir gana brīvprātīga un tādēļ jo neprecīza. Nedrīkst aizmirst, ka vismaz seši milj. m3 koku gadā atmirst bez cirvja vai zāģa klātbūtnes.

Tas nozīmē, ka reāli gadā Latvijā meža koksnes resursi faktiski pieaug par apmēram trim miljoniem m3 koksnes, nevis, piemēram, 15 miljoniem, kā var šķist paviršam vērotājam.


Ja mēs pareizi audzējam jaunaudzes, pieauguma temps tuvākajās desmitgadēs stipri palielināsies, jo jau kopš deviņdesmito gadu otrās puses tiek izmantota pavisam cita mežkopības sistēma. Bet tajā brīdī, ja tie trīs miljoni varbūt nebūs un faktiskā krājas diference aizies mīnusā, mums būs jāpierāda, ka uzkrājums būs nākotnē. Ja tagad mēs sakām, ka necērtam vairāk, nekā pieaug, kādā brīdī tas var arī mainīties, un plusos aiziet pēc ilgāka laika. Valsts mežos tādam brīdim pārskatāmā nākotnē nevajadzētu pienākt, bet, ja privātie meža īpašnieki cirtīs vairāk, valstī kopumā var būt citādi. Tāpēc arvien lielāka nozīme ir zinātniski pamatotām prognozēm un monitoringam.

No otras puses, Latvijā joprojām ir lielas pāraugušo mežaudžu platības. Taisnība, ka mežsaimniecības intensitāte Latvijā pieaug, bet pieaug arī veco, pāraugušo mežu platības.

Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu. Valda Semjonova foto

  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru