Vairāku ES politiku “notēmēšana” vienā virzienā un saprātīga pieeja zemes izmantošanai mežsaimniecībā ļautu Latvijai ieņemt vēl nozīmīgāku vietu produktu, kurus ražo no atjaunojamajiem resursiem, pasaules tirgū, vienlaikus gūstot ekonomiskos labumus, saglabājot nodarbinātību un nozares maksājumu apmērus valsts makā, nenodarot kaitējumu dabas daudzveidībai un veicinot klimata neitralitātes mērķu izpildi.
Šādi secinājumi izskanēja žurnāla “Dienas Bizness” un Latvijas meža un saistīto nozaru portāla zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā “Meža nozare pēc pieciem gadiem – iespējas, izaicinājumi, resursu pieejamība, konkurētspēja”. Meža nozare ir viens no lielākajiem un nozīmīgākajiem eksporta ienākumu ģeneratoriem, nozīmīga darba devēja, jo īpaši lauku reģionos, un nodokļu maksātāja valsts budžetā, tai pašā laikā arī nozīmīga pakalpojumu pircēja no citiem sektoriem, tāpēc tās nākotnei ir būtiska ietekme ne tikai uz atsevišķām apdzīvotām vietām vai apvidiem, bet visu Latviju kopumā.
Izaicinājumu kokteilis
Pašlaik meža nozarei ir jāpiedzīvo vairāku līmeņu – globālo un pašmāju – problēmsituāciju savdabīgs maisījums. “Starptautiski ir pieaugusi nedrošība un nenoteiktība, ko radījuši kari un ģeopolitika, kas atstāj ietekmi gan uz noieta tirgiem, gan ražotājvalstīm un ietekmē ticību tuvākai perspektīvai,” skaidro AS Latvijas Finieris padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis. Viņš atzīst, ka minēto faktoru ietekmē tiek mainīti investīciju plāni; ir sektori, kuriem samazinās noieta tirgi, tādēļ uzņēmumiem klājas grūtāk.
“Pašlaik ir, par ko domāt, jo katram uzņēmumam ir savi stūrakmeņi, uz kuriem balstīties, lai iegūtu drošību gan investīciju, gan ražotnes darba nodrošināšanai,” skaidro Uldis Biķis, piebilstot, ka Latvijas Finieris pašreizējos apstākļos savā ziņā ir mazliet vairāk pasargāts nekā, iespējams, citi ražotāji, taču tas ir ārējo apstākļu – lielo ģeopolitisko izmaiņu un pārmaiņu ES tirgū saistībā ar produktu pieejamību no agresorvalstīm – sakritības dēļ.
“Tieši tāpēc, raugoties no tirgus situācijas pozīcijām, uzņēmums šo laiku pārdzīvo vieglāk. Tas dod iespēju gan turpināt, gan uzsākt lielas investīciju programmas (kas pie mazākām krīzes situācijām – tirgus, Covid-19 pandēmijas, enerģētikas – bija atliktas), tā strauji veidojot savu nākotnes attīstības potenciālu,” skaidro U. Biķis.
Lai kokrūpnieki varētu ražot, ir nepieciešami koksnes resursi. Latvijas lielākās mežsaimniecības AS Latvijas valsts meži valdes priekšsēdētājs Pēters Putniņš atzīst, ka mežsaimnieki savā ziņā ir atkarīgi no pārstrādātājiem. “Koksnes realizācija ir saistīta ar ilgtspējīgi izaudzētas koksnes ieguves apjomiem līdz brīdim, kamēr pārstrāde spēj nodrošināt saražotās produkcijas realizāciju ārvalstu tirgos,” viņš raksturo kopējo situāciju, vērtējot, ka nākotnē būtisks jautājums būs, cik daudz meža drīkstēs audzēt un ievākt izaudzēto ražu.
“Mežsaimniecība balstās uz noslēgtu daudzu desmitgažu ciklu, sākot ar meža stādīšanu, kopšanu un noslēdzot ar izaugušā meža nociršanu, un, ja pārmērīgu zemes apsaimniekošanas ierobežojumu dēļ būsim spiesti sašaurināt savu ražošanas daļu, tas nenoliedzami atsauksies uz mūsu klientiem – kokrūpniekiem. Ja kopumā nozares produkcijas apjoms sašaurināsies, tas būs nopietns trieciens tautsaimniecībai,” rezumē P. Putniņš. LVM kā koksnes resursu audzētājs un piegādātājs ir ļoti atkarīgs no ārējās konjunktūras, ko rāda pēdējo gadu koksnes cenu svārstību amplitūda.
“LVM vienmēr ir nodrošinājuši stabilu koksnes plūsmu neatkarīgi no tās tirgus cenas, kamēr privāto mežu īpašnieki vienmēr rēķina ekonomisko ieguvumu – cērt mežu, kad ir augstas cenas, mežizstrādi minimizējot, kad cenas ir zemas,” skaidro P. Putniņš. Viņš norāda, ka LVM kontekstā ir jāraugās uz diviem aspektiem: pirmais – kāda ir koksnes realizācija un tās cena, un cik daudz LVM spēj samaksāt dividendēs valsts budžetā; otrais – LVM “uztur pie dzīvības” lielu daļu pārstrādes jaudu.
“Vēlētos, lai, lemjot par nākamajam periodam pieejamo ciršanas apjomu, tiktu apstiprināts tas tāmes projekts, kas pašlaik atrodas apspriešanā, kas radītu stabilitāti visiem,” skaidro P. Putniņš.
“Jautājums ir ļoti sarežģīts, jo ilgtermiņā būtiskākais faktors ir resursu pieejamība,” situāciju par mežsaimniecības riskiem, to ietekmi uz kokapstrādi un sekojošo kumulatīvo efektu uz eksporta ienākumiem, darba vietām reģionos, samaksāto nodokļu apjomu vērtē Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs Jurģis Miezainis.
Atšķirīgi virzieni torpedē nākotnes attīstību
ES konkurētspējas ministru padomē tika skatīts Mario Dragi ziņojums, kurā minēts: “kamēr Eiropas Savienībā visas politikas nebūs notēmētas vienā virzienā, tikmēr nebūs paredzamības un sekas tam būs negatīvas.”
“Attiecībā uz dabas resursiem, diemžēl, ES dažādās politikas nav salāgotas. Tā ir ne tikai viena ES komisāra, bet gan Eiropas Komisijas kopīga atbildība – visas regulas un direktīvas “salikt vienā virzienā”, jo citādi nav iespējama ne izvirzīto mērķu sasniegšana, ne ekonomiskā attīstība” problēmu skaidro J. Miezainis. Viņš norāda, ka bez ES politikām vēl ir arī t.s. Latvijas faktors: “Latvijā pašlaik tiek radīts Nacionālais klimata un enerģētikas plāns, kurā iekļautajiem pasākumiem nepieciešams veikt sociāli ekonomiskās ietekmes novērtējumu, jo īpaši zemes izmantošanas sektoram.” J. Miezainis uzsver, ka nākotnes kapitāls ir mežsaimniecība un kokapstrāde, jo īpaši pārstrāde augstas pievienotās vērtības produktos.
“Ja gribam sasniegt emisiju mērķi, kā arī to, kas paredzēts Nacionālajā klimata un enerģētikas plānā, ir nepieciešams nodrošināt atbilstošu resursu pieejamību, par to valdības partneru vidū notiek diskusija,” stāsta J. Miezainis. Viņš pauda cerību, ka diskusijas ir pavirzījušās pozitīvākā virzienā nekā iepriekš, jo konsenss jau ir: nedrīkstam pazaudēt šo nozari. “Tā ir mūsu valsts priekšrocība, jo citās valstīs nav tādu iespēju kā Latvijā, kur mežu platība aizņem vairāk nekā pusi no teritorijas, kur ir auglīgas lauksaimniecības zemes un stabils klimats,” tā J. Miezainis.
Saprātīgas pieejas formula
Vienlaikus aktuāls ir jautājums, kā rīkoties, ja valsts budžetā ir vajadzīgs papildfinansējums drošībai, naudas trūkst arī veselības aprūpei, izglītībai, bet pastāv riski par vairāku nozaru, tostarp meža nozares, sašaurināšanos, kas savukārt nozīmēs mazāk eksporta ienākumu, mazāk darbavietu un mazākus nodokļu maksājumus.
“Redzu tikai divus iespējamos risinājumus – samazināt valsts budžeta izdevumus vai palielināt deficītu (aizņemties vairāk naudas ikdienas tēriņiem), jo nozaru, kuras varētu kompensēt meža nozares ekonomiskā pienesuma sašaurināšanos, nav.”
“Varbūt palūkojamies, kā rīkojas kaimiņi – izpildītas visas dabas aizsardzības prasības, bet nav uzstādījuma dabas aizsardzības platībās neko nedarīt. Pavisam nesen bija Deutsche Welle raidījums par Portugāli, kur aizsargājamā dabas teritorijā, kurā aug korķa koki, reizi deviņos gados ir atļauts iegūt korķa koka mizu. Tātad aizsargājamā teritorijā atļauta saimnieciskā darbība ar laika intervāla ierobežojumu,” stāsta J. Miezainis. Viņš norāda, ka Latvijā ir mežsaimniecība un ļoti nelielās platībās arī plantāciju meži. “LVM situācijā mežu aprites ātrums ir 70-100 gadi, tiek pieliktas nozīmīgas pūles, lai meži atjaunotos, lai biotopi netiktu ietekmēti negatīvi,” skaidro J. Miezainis.
Viņš atgādina, ka šovasar Latvijā applūda daudzas apdzīvotas vietas, daudzviet problēmas cēlonis meklējams meliorācijā. “Izrādās, upe tek caur aizsargājamu dabas teritoriju (liegumu), tajā sastapusi šķērsli, ko nedrīkst aiztikt. Rezultātā cieši visi, tostarp arī teritorijā esošie biotopi, jo apkaime kļūst purvaināka ar attiecīgajām sekām gan dabai, gan arī tuvumā dzīvojošajiem cilvēkiem,” tā J. Miezainis. Viņš uzsver, ka šādi piemēri skaidri apliecina, cik ļoti ir nepieciešama saprātīga attieksme pret dabu.
“Ja nemainīsim pieeju, pārmitrajās, pārpurvotajās augsnēs mežsaimniecība vairs nebūs iespējama, jo koki vienkārši neaugs vai arī to augšana apstāsies, tāpat šajās vietās nevar iekļūt ar smago tehniku un tās visbiežāk tiek pamestas,” skaidro P. Putniņš, piebilstot, ka dabas vērtības ļoti bieži tiek atrastas tieši LVM regulāri koptajās mežu platībās, jo daudzi retie augi mīl sauli, tiem ir nepieciešams attiecīgs hidroloģiskais režīms, tie neaug degradētās teritorijās.
“Ja vadās pēc šādas loģikas, arvien vairāk LVM apsaimniekojamo mežu no saimnieciskās darbības tiek izņemti un paliek tā dēvētās nelikvīdās teritorijas, kurās nav iespējama saimnieciskā darbība, kuras, starp citu, neinteresē arī dabas draugus,” brīdina P. Putniņš. Viņaprāt, Latvijas valstij kādā brīdī būs jāizvēlas, jo, sašaurinot saimnieciski izmantojamās mežu platības, nevarēs pretendēt uz to ienākumu daļu, ko gūst ne vien no uzņēmuma saimnieciskās darbības, bet arī kokapstrādes nozares. Tas nozīmē, ka vienlaikus nevarēs pretendēt uz lielākiem ienākumiem un lielāku no saimnieciskās aprites izņemto hektāru apjomu.
“Pa abiem ceļiem vienlaikus iet nebūs iespējams,” secināja P. Putniņš. J. Miezainis steidz piebilst, ka, lai saglabātu dabas daudzveidību, teritorijas ir jākopj, nevis jāatstāj “mātes dabas” pārziņā, izņemot Natura 2000 platības. “Dabas vērtības saimnieciskajos mežos veidojas tieši tāpēc, ka tajos notiek kopšana,” uzsver J. Miezainis.
“LVM vides aizsardzībā kopumā iegulda ļoti lielus līdzekļus, tostarp izveidojot tā dēvētās buferzonas. To gan var paveikt tikai tad, ja uzņēmums strādā ar peļņu,” tā P. Putniņš.
Var pazaudēt teju pusi
2024. gada augustā stājās spēkā ES Dabas atjaunošanas regula, kuras prasību izpilde ir saistīta ar kārtējo saimnieciski izmantojamo zemju “pārcelšanos” uz neizmantojamo kategoriju. “Pašlaik ir pārāk daudz neskaidrību, kālab nav iespējams sniegt korektu atbildi,” jautāts, cik daudz saimnieciski izmantojamo mežu pēc šīs regulas prasību ieviešanas Latvijā tiks izņemtas no LVM apsaimniekojamajām platībām, atbild P. Putniņš, norādot, ka nozare ir veikusi dažādus aprēķinus, balstoties uz dažādiem scenārijiem; tie nav iepriecinoši, jo, ieskaitot dabas skaitīšanas rezultātus, sliktākajā situācijā no saimnieciskās darbības var izņemt teju pusi no visām saimnieciski izmantojamajām zemēm.
“Vai varat iedomāties, kāda ietekme tam būs uz koksnes pārstrādi un nodarbinātību, piemēram, Vidzemē, kur ar mežsaimniecību ir saistīti 30% reālajā ekonomikā nodarbināto?” jautā P. Putniņš. Viņaprāt, iepriekšminētās aplēses un sliktākais scenārijs apliecina, ka lēmumi, kas būs jāpieņem, nozīmēs ļoti nopietnu izšķiršanos ar ilgtermiņa ietekmi uz valsts ekonomiku.
“Vienmēr var emocionāli stāstīt divus galējus scenārijus. Droši vien, Greenpeace vai līdzīgās vides organizācijās ir cilvēki, kuri uz Latvijas zemi var skatīties kā uz vides teritoriju, kur cilvēki nedzīvo. Tas ir ļoti vienkārši, ja Latvijas lielumā būs viens liels dabas parks. Tas ir viens grāvis. Otrs grāvis būtu raudzīties uz Latviju kā uz puķu laukiem Holandē, kur ikviens kvadrātcentimetrs ir apstādīts – ir maksimizēta ražošana, zeme ir kā krāsains deķis,” tā U. Biķis. Viņš pievērš uzmanību faktam, ka ne velti Eiropa ir centusies diskutēt un nonākt pie kaut kādām proporcijām, kuras iedzīvināt.
“Tas nav nacionāla, bet gan ES līmeņa jautājums – 10% (stingrā aizsardzībā un nekādas saimnieciskās darbības) +20% (ap pilsētām un cilvēku veidotajām rekreācijas zonām, kur ir ierobežojumi, bet nav aizliegta saimnieciskā darbība) un +70% (atļauta saimnieciskā darbība ar prioritāti produktivitāte) sadalījums,” skaidro U. Biķis. Viņš uzsver, ka ir vajadzīgas dažādas teritorijas, bet daba ir jāmāk saglabāt arī tajos pašos 10% un nav būtiski, vai tā ir Natura 2000 vai upes aizsargjosla, vai kādai puķei (augam), vai putnam par godu izveidota aizsargājama teritorija.
“Ir jābūt robežai; aizsargājamo teritoriju nevar būt vairāk, šajās teritorijās mēģinām salāgot augstvērtīgākās lietas, sugu daudzveidību, citādi zaudējam auglīgu zemi, kas ir pamats, lai uz tās iegūtu atjaunojamos resursus, vēl jo vairāk, ja pasaule virzās uz neatjaunojamo resursu neizmantošanu, tāpēc auglīgas zemes izmantošana ir eksistenciālas dabas jautājums cilvēces izdzīvošanai. Ja, piemēram, Spānijā vai Portugālē šādas zemes būs ļoti maz vai nebūs vispār. Viņi varbūt gaidīs attiecīgi izaudzētos resursus no Latvijas,” skaidro U. Biķis. Viņaprāt, minētais prasa racionāli atbildīgu pieeju.
“Valsts pusē ir jābūt mugurkaulam, kas spēj emocijas pārvērst reālā ietvarā,” tā U. Biķis, norādot, ka kokrūpnieki un mežsaimnieki spēja definēt, ka līdz 2050. gadam var paaugstināt saimnieciski izmantojamo mežu produktivitāti par 25%.
“Tas ļauj kādu procentu mežu novirzīt dabas aizsardzībai, arī rekreācijas zonas ap pilsētām, taču ir jābalansē: ja kaut ko ierobežojam, jābūt arī platībām, kurās notiek darbības liberalizācija, kurās var būt orientācija uz ekonomisko ieguvumu – ātrāku apriti. Pašlaik Latvijā produktīva mežsaimniecība ir tikai nedaudz vairāk kā 1% platību, jo ir tikai 76 000 ha zemes ar meža plantācijas statusu,” skaidro U. Biķis.
Kompromisu meklējumu labirinti
“Kompromisu atradīsim,” ir pārliecināts J. Miezainis. Viņaprāt, vienas prasības nosaka dabas aizsardzības teritoriju vajadzības, citas – emisiju apjomus; ja kādas no prasībām tiks noliktas augstāk par citām, pastāv risks neizpildīt nevienu.
“Ja jāaizsargā ikviens potenciālais biotops un pretī ir īpašnieks, kurš attiecīgajā īpašumā ir investējis naudu un laiku, jo ieguldījumi mežā atdevi rada pēc vairākiem gadu desmitiem, tādējādi apliecinot ilgtspēju, šo ieguldījumu atdevi varēs izmantot nākamās paaudzes,” skaidro J. Miezainis. Viņaprāt, saimnieciskās teritorijās audzējam kokus, iegūstam produktu – izejmateriālu, kam pievienojam vērtību, gūstam attiecīgu labumu, savukārt citas teritorijās, kurām ir īpašs statuss, aizsargājam.
“Zemkopības ministra uzstādījums – nevienam nevar tikt noteikti saimnieciskas darbības ierobežojumi bez taisnīgas kompensācijas – ir spēkā. Ja kaut ko gribam saglabāt, nelietot, par to lai maksā visa sabiedrība,” tā J. Miezainis. Viņš atzina, ka pastāv vairākas iespējas – īpašumu, kurā ir atklātas dabas vērtības, atpērk, apmaina pret līdzvērtīgu, kam nav saimnieciskas darbības ierobežojumu (liegumu), vai arī īpašnieks saņem kompensāciju par to, ka neko attiecīgajā teritorijā nedara un saglabā tajā esošās dabas vērtības. “Satversmes 105. pantā ir noteiks, ka privātīpašnieku var apgrūtināt sabiedrības vajadzību interesēs par taisnīgu atlīdzību,” atgādina J. Miezainis.
P. Putniņš norāda, ka pašlaik ierobežojumu kontekstā ir salīdzinoši vāja juridiskā reglamentācija, kas rada jucekli. Piemēram, arī LVM pārziņā ir teritorijas, kuras no vienas puses nav juridiski apgrūtinātas, bet, tiklīdz tajās sāksies darbi, nekavējoties atskanēs pārmetumi par kādu (piemēram, biotopu) aizskārumu.
“Būtu tikai apsveicami, ja atbilstoši valsts likumdošanai teritorijām ar likuma spēku tiktu noteikts konkrēts statuss – aizsargājama teritorija vai brīva no ierobežojumiem. Tad visi iesaistītie zinās, vai konkrētā teritorija ir pilnībā neaizskarama, vai tajā var strādāt, izpildot konkrētus nosacījumus, vai tajā var veikt saimniecisko darbību pilnā apmērā un šai teritorijā nav liegumu un ierobežojumu,” iesaka P. Putniņš. Viņaprāt, brīdī, kad tiek piemērots likuma spēks, ir jāveic sociāli ekonomiskais novērtējums, kurā sociālā ietekme tiek samērota ar ekonomiskajām iespējām un sekām, ko rada viena vai otra pozīcija, un vienlaikus būs skaidrs, kā drīkst rīkoties.
“LVM šādas neskaidrās teritorijas (ar produktīvām audzēm) ir desmitiem tūkstošu hektāru, to izmantošana ir iesaldēta,” uz jautājumu, vai platības, par kurām nav īstas skaidrības, ir uzņēmuma pārziņā, atbild P. Putniņš. Viņš atgādina faktoru kopumu, kas ir paātrinājis meža augšanas ātrumu Latvijā. Pēdējos 50-60 gados zinātnieku paveiktā milzīgā darba rezultātā ir gūti ievērojami panākumi meža selekcijā un zināšanās par meža kopšanu, tāpēc ciršanai nepieciešamo apmēru koki sasniedz ievērojami ātrāk, nekā to paredz noteiktais ciršanas vecums. Paradoksāli, bet Latvijā koku augšanas ātrumu palielina arī klimata pārmaiņas. Piemēram, egli var cirst 50 gadus pēc tās iestādīšanas vai pat vēl ātrāk, un nav jāgaida vēl 30 vai 40 gadi, lai šajā laikā tā ciestu no kaitēkļu uzbrukuma un no augstvērtīgas koksnes ar augstu pievienoto vērtību produktu ražošanai nepieciešamās vērtīgās lietkoksnes pārvērstos par zemas pievienotās vērtības koksnes produktu izejvielu vai tikai enerģētisko koksni. P. Putniņa ieskatā šī situācija būtu jāizmanto arī, lai valsts budžetā LVM varētu ieskaitīt dividendes palielinātā apmērā.
“Ir jāatbrīvojas no pinekļiem, proti, kopš padomju laikiem ir saglabājies arhaisks regulējums, kurš prezumē, ka jebkurš meža īpašnieks ir noziedznieks, kas neko nedrīkst darīt, viss jāsaskaņo un jāregulē. Skandināvijā ir cita pieeja – meža īpašnieks ir sava īpašuma saglabātājs, kurš kopj, pieskata savu mežu un cērt visizdevīgākajā brīdī,” skaidro P. Putniņš. Viņaprāt, Latvijā jāveic attiecīgs pavērsiens, kas var dot pozitīvus rezultātus, tostarp, piemēram, saistībā ar brīvprātīgi uzņemtām saistībām dabas aizsardzības sfērā.
Skaidra izpratne
“Arī man bieži vien cilvēki jautā, vai patiešām dažu procentu Latvijas teritorijas, tostarp mežu, izņemšana no saimnieciskās aprites radīs tik lielu risku kokrūpniecībai un citiem izmantotājiem,” stāsta U. Biķis. Būtiskākais jautājums kokrūpniekiem ir par koksnes resursu pieejamību tuvākajā perspektīvā.
“Ik gadus galvenajā izmantošanā tiek iesaistīti 45 000 ha, kas ir aptuveni 0,6% no Latvijas teritorijas, taču, ja raugās uz nākamajiem 10 gadiem, tie ir jau 6%. Ja varbūt kādam šķiet, ka mežsaimniecībai atņemti 3% mežu nevar radīt nekādu būtisku ietekmi, jāsaprot, ka tas nozīmē nozarei pieejamo koksnes resursu apjomu samazināt par pusi,” tā U. Biķis. Viņaprāt, neizskaidrojot, par kurām teritorijām ģeogrāfiskajā telpā ir runa un kas tajās aug, cik vecas (ne jaunaudzes) ir attiecīgās mežaudzes, daudziem cilvēkiem var būt grūti saprast, par ko īsti ir runa.
“Jāspēj izskaidrot, par kādām mežaudzēm ir runa, kā tas atspoguļojas laikā un kādas var būt attiecīgā lēmuma sekas, ietekme būtībā uz ikvienu mežu īpašnieku, turklāt tik nozīmīgu lēmumu apspriešanā un vēl vairāk konkrētu lēmumu pieņemšanā nedrīkst nejautāt cilvēkam, kuru iespējamais lēmums skars (ietekmēs),” uzsver U. Biķis.
ES līmenī dalībvalstīm nav vienota redzējuma, jo ir principiālas atšķirības (ko nosaka klimatiskie apstākļi) starp valstīm Eiropas dienvidos un ziemeļos. U. Biķis norāda, ka skatījums uz zemes apsaimniekošanu (mežu audzēšanu) Eiropas dienvidos būs atšķirīgs no Viduseiropas un vēl jo vairāk no ziemeļvalstīm, tostarp Baltijas valstīm, kurās mežsaimniecība un kokapstrāde ir ļoti nozīmīga sfēra.
“Nespēsim samazināt fosilo naftas produktu patēriņu, ja mežsaimniecību neprioritizēsim. Mūsu pienākums ir audzēt koksni, no kuras iegūt šķiedru, kuru piedāvāt visai pasaulei, jo īpaši tām zemēm, kur šādas iespējas nav,” uz mežsaimniecības nozīmi un tās iespējamajām priekšrocībām norāda U. Biķis. Viņam piekrīt J. Miezainis, uzsverot, ka tieši jaunajos apstākļos – fosilo resursu aizvietošanā ar atjaunojamajiem – mežsaimniecībai un lauksaimniecībai ir ekonomiskas priekšrocības un to nozīme tikai pieaugs.
“Visticamāk, šiem resursiem ne tikai pieaugs pieprasījums, bet arīdzan cenas, kas nozīmēs arī lielāku ekonomisko ieguvumu apmēru, ko Latvija var iegūt,” tā J. Miezainis. U. Biķis atgādina, ka savulaik ES bija uzdevums rēķināt bioekonomiku, izstrādāt bioresursu mobilizācijas plānu, par ko pašlaik ir aizmirsts.
“Jāspēj uz šo jautājumu paraudzīties no helikoptera augstuma, redzot kopainu, pieņemot attiecīgus lēmumus, vēl jo vairāk – koks ir salīdzināms ar naftu, jo no koksnes var saražot visas tās pašas preces, ko no naftas, tikai jāstrādā pie attiecīgajām tehnoloģijām un jāattīsta attiecīgā ražošana,” ir pārliecināts Uldis Biķis.
Diskusijas video skatāms šeit: https://www.youtube.com/watch?v=4Fa_VeTx_D4